Menu
 

Kaspars Šterns Ādažos: Nevis jāstrādā, lai atpūstos, bet jāatpūšas, lai strādātu Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

“Vari būt dzīvs, bet garīgi un morāli miris šai pasaulei. Esi dzīvs pa īstam! Mēs visi reiz nostāsimies nāves priekšā, bet svarīgākais, kā pavadīsim šo dzīvi un ko pēc sevis atstāsim,” ir pārliecināts ādažnieks, mācītājs, trīs dēlu tēvs, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns. Kopā ar sievu viņš Ādažos organizē vērtīgus vakarus pāriem, kur katrā pasākumā ir iespēja dzirdēt kāda cita pāra dzīvesstāstu un pieredzi par to, kā pelēkajā ikdienā atkal rast gaismu un ceļu vienam pie otra.

Kaspars ir arī idejas autors nometnēm “BPI DRAFTS”*, kuras organizē jau 10 gadus un kurās 13–19 gadus veci puiši stiprina savu fizisko un gara spēku, lai rūdītu raksturu. “Mūsu lekciju telpa ir mežs, dubļi un daba,” stāsta Kaspars. Arī viņš pats regulāri rūda miesu un garu, peldoties Vējupē ziemas sezonā. Mūsu saruna arī par atšķirīgām mīlestības valodām, ilūzijām un realitāti, par dvēseles mieru un cīņu ar kaislībām.

“BPI DRAFTS” nometnē.


– Kā gūt dvēseles mieru nepilnīgā pasaulē?

– Šī pasaule kļuvusi ļoti strauja, esam pieraduši skriet un nenovērtēt mirkli, uzreiz domājot par tālāko. Dvēseles miers sākas brīdī, kad esi iemācījies būt pateicīgs par to, kas ir, nevis dzīties pēc tā, kā nav. Mums pārāk patīk sevi salīdzināt ar tiem, kuriem ārēji ir kaut kas vairāk, skaistāks, un te arī mieru sākam pazaudēt. Pateicība un novērtēšana ļoti palīdz. Tāpat apstāšanās…

– Un ja tam nav laika?

– Svarīgi arī, kā vērtē savu ikdienu, vienkāršus mirkļus, kuros, piemēram, bērnu ved uz skolu. Šie mirkļi ir dzīve… Mēs it kā dzīvojam paralēlas dzīves – ilūzijā un realitātē. Bieži neapmierina ikdienas realitāte, visi gaida piektdienu, un vairākumam nepatīk pirmdienas. To mēs arī nepārtraukti dzirdam radio: ir jau trešdiena, drīz būs piektdiena! Pagaidiet! Kam īsti mēs dzīvojam? Piektdienai? Mēs dzīvojam pirmdienā, otrdienā, brīdī, kad bērnu vedam uz treniņu. Tā ir mūsu dzīve. Kāpēc mēs to nespējam izbaudīt? Ne velti Dievs ir iedibinājis tādu ritmu cilvēkā, lai viņš ne tikai pūlētos un strādātu, bet arī atpūstos, tomēr interesanti, ja skatāmies Bībelē, Dievs septītajā dienā iedibina atpūtu, lai mēs atpūstos pirms darba. Nevis jāstrādā, lai atpūstos, bet jāatpūšas, lai strādātu!

Es priecājos par pirmdienām – tā ir mana dzīve! Es to izbaudu! Tāpat svarīgi apzināties, ka visu nekontrolējam. Ir kāds augstāks spēks, kas ir pāri visam, un, tikai uzticoties, iestājas miers. Līdzīgi kā bērns uzticas vecākiem. Ir kāds lielāks un varenāks, kas zina labāk un aizver durvis īstajā brīdī. To apzinoties, varam dzīvot paļāvībā un mierā. Mēs bieži pārstrādājamies un pārcenšamies, un tad cieš attiecības ar bērniem un arī vīra un sievas attiecības.

Kopā ar sievu Ilzi, ejot Svētā Jēkaba ceļu (Camino de Santiago) Spānijā.


– Kāpēc kopā ar sievu veidojat pāru vakarus?

– Pāriem, kurus laulāju, saku, ka attiecībās ejam cauri vairākām sezonām – pavasarim, kad viss ir skaisti, viss plaukst un zeļ, vasarā viss notiek tik strauji un visa kā ir tik daudz, ka reizēm tās beigās jūtamies noguruši. Attiecībās tas nozīmē, ka atklāj otrā cilvēkā personības īpatnības, kuras sākumā neesi pamanījis un kas varbūt otrā nemaz tik labi nepatīk. Sievas bieži kļūst pārņemtas ar bērniem, vīrs – ar darbu. Mēs it kā esam blakus, bet patiesībā – ļoti tālu viens no otra. Zinu, kā tas ir. Pats to esmu piedzīvojis savā laulībā, kad šķiet, ka esam blakus, katru vakaru esam kopā, taču emocionāli esam ļoti tālu viens no otra. Tad sākas rudens un ziema, kad ir pilnīgs klusums, nekas neaug un neattīstās. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – egoisms, mēs pārāk daudz mīlam sevi. Pašus tuvākos mīlēt ir visgrūtāk, jo attiecības ar viņiem šķiet ļoti pašsaprotamas. Mēs ar sievu redzējām, ka vairākiem pāriem attiecībās veidojas plaisas, un domājām, ko darīt, kā palīdzēt, lai aktīvajiem ādažniekiem dotu iespēju apstāties un veltīt laiku viens otram. Izdomājām piedāvāt kvalitatīvus randiņus ar pievienoto vērtību, tāpēc šajos vakaros uzstājas viesi, kuri dalās savā pieredzē, kam gājuši cauri, lai atrisinātu problēmas ģimenē. Pāru vakaros ir svarīgi runāt arī vienam ar otru, jo bieži gadās, ka ikdienā vīrietis savas jūtas neizpauž.

– Kādu padomu sniegtu tiem, kuri neaizies uz šo pasākumu, bet varbūt izlasīs šo rakstu?

– Realitātes apzināšanās ir sākums problēmas risinājumam. Svarīgi neignorēt problēmas, bet atzīt tās. Vīram tas nozīmē ieraudzīt, ka sieva jau kādu laiku ir nelaimīga, bet sievai ieraudzīt, ka vīrs jūtas nenovērtēts un neignorēt to. Svarīgi ir pamanīt otra vajadzības. Bieži arī sieva vīram savas vēlmes neizsaka tieši, bet aplinkus. To var ignorēt vai arī sākt pievērst tam uzmanību. Gerija Čepmena grāmata “Piecas mīlestības valodas” vēsta par to, ka katrs runājam savā mīlestības valodā. Kādam mīlestības izpaušana nozīmē iespaidīgu dāvanu pirkšanu, citam tie ir vārdi, saruna, vēl kādam – pieskārieni. Bieži gadās, ka šīs mīlestības valodas nesakrīt. Laulībā jāiemācās runāt otra cilvēka mīlestības valodā, kas pašam nav dabiska.

– Sanāk lauzt sevi…

– Protams, mīlestība ir egoisma laušana. Bieži jaucam mīlestību ar emocijām, izjūtām, bet patiesā, īstā mīlestība ir tāda, kurā varbūt pat nav emociju. Tā ir kas vairāk par emocijām. Tā ir rīcība. Kad, laužot egoismu, sāc apliecināt mīlestību, parādās emocijas arī pašam. Bībelē ir teikts: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem [..], vīri, mīliet savas sievas!” Šo frāzi par paklausību bieži pārprot, bet patiesībā tā nozīmē cieņu un uzticību, gatavību sekot. Vīrietim ir svarīgi, ka viņu ciena. Tad viņš jūtas novērtēts. Gan ģimenē, gan citu cilvēku klātbūtnē. Ja vīrieša cieņa tiek sagrauta, viņš vairs nejūtas kā vīrietis.

Mana sieva daudzos jautājumos ir gudrāka par mani, bet viņas cieņas izpaušanu redzu tajā, ka viņa ļauj man pieņemt lēmumu un arī kļūdīties. Pieļaujot kļūdas, pēc tam jau dodos lūgt padomu sievai. Sieviete ir ļoti ietekmīga, tomēr lēmuma pieņemšanu ir vērts uzticēt vīrietim, jo tad viņš jūtas kā vīrietis. Sievietei svarīga ir emocionālā saikne, ja viņa jūt, ka viņu mīl. Un vīram sieva jāmīl tā, kā Kristus mīlēja cilvēkus. Un kā viņš mīlēja cilvēkus? Viņš atdeva sevi visu. Viņš ziedoja, upurēja sevi. Tā vīram jāmīl sava sieva – kā visdārgākā pērle.

– Kāpēc likās svarīgi veidot nometnes 13–19 gadus veciem puišiem?

– Vērojot tēvus, ģimenes, redzot, cik bieži tēvi pamet ģimenes un pat ignorē savus bērnus, radās doma palīdzēt puišiem izaugt par kārtīgiem vīriešiem – vīriem, tēviem, nevis memļakiem. Par cilvēkiem, kuri šo sabiedrību stiprina, nevis grauj. Arī draudzē mēs aizdomājāmies par to, kur ir vīri, tēvi? Pirms Latvijā parādījās Ričarda Rora grāmata “Ādama atgriešanās”, mēs jau bijām sākuši organizēt nometnes. Pusaudžu vecums ir ļoti būtisks, jo daudzi šajā laikā nonāk dzīves krustcelēs un pieņem būtiskus lēmumus. Domājām, kā palīdzēt, lai, stāvot šajās krustcelēs, jaunietis tālāk dotos pareizā virzienā. Pēc pirmās nometnes ieraudzījām, kā mirdz puišu acis pēc veiktajiem uzdevumiem.

Mūsu lekciju telpa ir mežs, dubļi, daba, kur puišiem ir iespēja izjust vīrišķību pilnīgi citādāk. Puiši jārauj nost no datoriem, mobilajiem tālruņiem. Desmit gadus organizējot “DRAFTA” nometnes, redzam, kāda enerģija ir viņos. Vairāki puiši nāca no ģimenēm, kurās vecāki bija šķīrušies un tēvi nelikās par viņiem ne zinis. Viņi nāca klāt un teica: man nav tēva, no kura mācīties, kādam jābūt vīrietim. Daži atbrauc samulsuši, citi – bravūrīgi, un tad mēs viņus nedaudz laužam. Nometnēs uzdevumi veidoti tā, lai vilktu paralēles ar dzīvi. Piemēram, ir tāds uzdevums, kur jānes baļķis pāri upei, nonākot dubļos, bet tāda jau būs arī dzīve. Viss vienmēr nebūs perfekti. Kā pusaudzim, par kuru mamma rūpējas un gādā, viss šķiet lieliski, bet dzīvē reizēm tā esi izmētāts pa dubļiem, ka šķiet – nav spēka, tomēr cilvēka vērtība un kodols nemainās – jādodas tālāk!

Pie pēdējiem uzdevumiem daudzi puiši nometnē jūtas pārguruši, un tad ir iespēja izvēlēties – izstāties vai doties līdz galam. Ja izstājies, tiec pie tālumā redzamā banketa galdiņa ar dzērieniem un ēdieniem. Ir čaļi, kuri nolemj padoties, bet superīgi redzēt pārējo reakciju, kuri saka: “Mēs tevi aiznesīsim! Neļausim izstāties!” Īstie draugi palīdz tikt līdz mērķim. Savukārt banketā patiesībā nekas nebija īsts – tukšas čipsu pakas, dzērieni ar jūras ūdeni, ēdiens no smiltīm. Dzīvē ir daudz viltus kārdinājumu, ātrās iespējas, kas patiesībā ir tukši solījumi. Alkohols, narkotikas, viegli iegūta nauda… Ērtāk, vieglāk, bet gandarījuma nav.

– Tomēr – kāpēc tik viegli paklupt kaislību un dažādu citu kārdinājumu priekšā?

– Varbūt nejūtamies līdz galam piepildīti, mīlēti, meitenes ļoti bieži iekrīt neveselīgās attiecībās, jo nav jutušās mīlētas. Nepareizie/sliktie piedāvājumi pie mums atnāk ļoti ātri. Mūsos katrā ir ielikts radošums un impulss pēc attīstības, bet ne vienmēr protam to labi pārvaldīt, tāpēc, alkstot pēc jaunām iespējām, paņemam arī to, kas nav mums veselīgs. Ļaušanās kārdinājumiem liecina par rakstura vājumu. Ne velti šajās jauniešu nometnēs strādājam ar puiša raksturu. Lai mainītos un izaugtu par nobriedušu cilvēku, vajadzīgs ilgs dzīves treniņš. Šāds treniņš mūsu dzīvē izšķir visu.

Kopā ar sievu Ilzi un trīs dēliem – Marku, Stefanu un Rūbenu.


– Kāpēc visās reliģijās atteikšanās no kārdinājuma un kaislībām vienmēr tiek vērtēta augstāk par ļaušanos tām?

– Jo neveselīgas kaislības noved pie ļaunuma un destrukcijas. Pie kaut kā sabojāta. Kāpēc Dievs devis 10 baušļus? Ne tāpēc, lai tos iekaltu no galvas. Dievs tos devis kā labu sākuma pozīciju dzīvei. Agrāk vai vēlāk dzīve piespiedīs nonākt pie šiem secinājumiem. Dievs saka priekšā, ko nevajag darīt un kas nenovedīs pie laba iznākuma. Destruktīvās kaislības ir ērtas un viegli paņemamas, bet gandarījuma izjūtas nebūs. Tās ir viltus dievi.

Timotijs Kellers grāmatā “Viltus dievi” stāsta, ka arī neveselīgas attiecības ir viltus dievs, tāpat kā mantkārība u.c. Pirms runājām par šo tēmu ar puišiem nometnēs, spēlējām futbolu. Bija tiesnesis, kurš patiesībā šo spēli netiesāja, bet puiši to nezināja. Ar laiku viņi piefiksēja, ka tiesnesis nereaģē un viņi var darīt, ko vien grib, lai tikai panāktu mērķi. Ko darīja puiši? Viens skrēja ar bumbu rokās, otrs viņu noķēra un gāza zemē, trešais vispār aiznesa prom vārtus. Kādā brīdī viens no spēlētājiem pienāca klāt un teica: “Šis nav futbols, bet bardaks!” Un mēs jautājam: “Vai jūs izbaudījāt šo spēli?” Atbilde bija: “Nē, spēle bija galīgi garām!”

Dievs nosaka robežas ne jau tāpēc, lai mūs ierobežotu, apspiestu vai sāpinātu, bet gan lai pasargātu. Dievs devis robežas, lai mēs izbaudītu šo spēli, ko saucam par dzīvi. Puiši pēc nometnes atzīst, ka šādi piedzīvotie brīži ilgi paliek atmiņā. Īpaši viens no nometnes pārbaudījumiem, kad divos naktī bija jāceļas un jādodas tālāk. Pirmā apstāšanās vieta – kapi. Vedām uz šo vietu ar domu, ka neviens nezinām, cik daudz laika mums atvēlēts. Jautājums, kā izmanto šo Dieva doto dzīvi. Vari būt dzīvs, bet garīgi un morāli miris šai pasaulei. Esi dzīvs pa īstam! Mēs visi reiz nostāsimies nāves priekšā, bet svarīgākais, kā pavadām šo dzīvi un ko pēc sevis atstāsim.

* Plašāk par nometnēm iespējams uzzināt tīmekļvietnē www.bpiriga.lv.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.