Menu
 

Siguldiete Elīna Barreta: Arī šajā laikā socializēšanās ir nepieciešama (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Iespējams, grāmatnīcu plauktos esat pamanījuši nelielu, baltu grāmatu ar nosaukumu “Socializēšanās rokasgrāmata latvietim. Ko (kur, kāpēc, kam un kā) teikt?”. Grāmatas autore ir siguldiete Elīna Barreta, kura astoņus gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Atgriežoties mājās, latviešu savstarpējās saskarsmes īpatnības viņai iekritušas acīs jo īpaši un radusies doma par grāmatu.

Autore pati teic, ka “Socializēšanās rokasgrāmata latvietim” ir nopietni nenopietns izdevums, mēģinājums atgādināt latvietim par viņa iedzimatjiem talantiem un atdzīvināt vēlmi socializēties.

– Tavas grāmatas izdošana sakritusi ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē, kad cilvēki tiek mudināti nevis socializēties, bet tieši otrādi – distancēties citam no cita.

– Jā, varētu padomāt, ka tagad, kad oficiāli noteikta divu metru distance citam no cita, latvietis beidzot var sākt justies nepiespiesti un omulīgi! (Smejas.) Bez pandēmijas sociālā distance vienam no otra ir apmēram 90 centimetru. Katrā ziņā, no socializēšanās skata punkta, šīs pagaidu normas noteikti nav šķērslis, galvenais ir ar smaidu acīs pamāt paziņam kaut vai pa gabalu, veltīt saprotošu, uzmundrinošu skatienu un novēlēt labu veselību. Tas ir tas neatliekamais minimums, kas mums jāpiekopj, lai izsludinātās krīzes normas mūs neatsvešinātu cilvēciski.

Šajā raižpilnajā un neparedzamajā laikā socializēšanās ir vēl vairāk nepieciešama un pat vēlama. Attālināta papļāpāšana klātienē, ar divu metru distanci vienam no otra, vai telefoniski, vai sabļaujoties pār sētu ir būtiska svaigas informācijas apmaiņas dēļ, kā arī veselības stiprināšanas nolūkos. Ja attālinātā saruna jeb papļāpāšana ir izdevusies, tās dalībniekiem būs reāli fizioloģiski ieguvumi. Ķermenī izdalās oksitocīns (paaugstina savstarpējās uzticēšanās līmeni), endorfīni (labsajūtas hormons, kas mazina stresu) un dopamīns (dabiskais morfīns). Lielisks veids, kā pārvarēt personīgos izaicinājumus šajos fiziskās (ne mentālās!) izolēšanās apstākļos.

– Kādu laiku esi dzīvojusi Anglijā. Kā kopumā juties šajā valstī?  

– Pārvācoties uz dzīvi Anglijā, pagāja laiks, lai vispirms adaptētos pie vietējiem saziņas paradumiem. Zinu, ka arī citiem latviešiem ļoti ātri izdodas atrast kopēju valodu tieši ar citu tautību iedzīvotājiem, piemēram, īriem, poļiem, kā arī sikhiem, jo ar viņiem ir vieglāk nodibināt personiskāku kontaktu. Paši angļi ilgāk iestrēgst bezpersoniskajā small talk fāzē, jo kā tauta viņi ir krietni rezervētāki nekā latvieši un ciešā fiziskā klātbūtne (augstais iedzīvotāju blīvums) drīzāk paildzina dziļāku vienam otra iepazīšanu.

Cita lieta, protams, ir ar savējiem – sadraudzēšanās ar mana vīra ģimeni un viņa draugu loku notika dabiski un pa īstam. Sadzīve un ikdiena Anglijā, protams, ir bezrūpīgāka jeb mazāk stresaina, pirmkārt, sociālās drošības dēļ, ko saņem jebkurš strādājošais, otrkārt, pateicoties patīkamajām saskarsmes tradīcijām publiskajā telpā, ko angļi piekopj gadsimtiem ilgi un pārmanto no paaudzes paaudzē.

Dzīvojot Birmingemā, kas ir otrā lielākā Anglijas pilsēta, manas latvietes vajadzības tika apmierinātas ar uzviju pieejamā kultūras repertuāra dēļ. Daļa kultūras notikumu Anglijā gan saņem mazāku valsts atbalstu, salīdzinot ar Latviju, tādēļ biļetes šeit ir dārgas. Tāpēc, iespējams, liela daļa britu sabiedrības, t.s. working class, savu brīvo laiku bieži pavada nevis koncertzālēs, bet gan tradicionālajos angļu krogos, kur viņiem toties izdodas stiprināt attiecības ar kolēģiem, draugiem, ģimenes locekļiem – ar sarunām pie alus pintes.

Tas man bija atklājums, cik ļoti svarīgi tādā lielā pilsētā ir veidot un uzturēt kopienas sajūtu iekš katra atsevišķa pilsētas rajona, reģiona un ielu kvartāla. Identitātes sajūta, kas vairāk balstās uz piederību šai vietai nekā atsevišķai kultūrai vai nacionalitātei.

– Cik sen esi siguldiete?

– Siguldā, starp citu, esmu dzimusi, bet līdz šim šeit nebiju dzīvojusi. Atgriežoties uz dzīvi Latvijā, ar vīru vienojāmies par dzīvesvietu vidusceļā kaut kur starp izkaisītajiem latviešu ģimenes locekļiem, tāpat arī tuvu pie dzimtas laukiem un samērīgā distancē no Rīgas, kurp ceļu katru dienu mēro vīrs.

Siguldā viss ir brīnišķīgi – ainaviskas pastaigas, iespēja bērniem pašiem doties uz skolu un ārpusskolas aktivitātēm, kā arī iespēja brīvo laiku pavadīt saturīgās izklaidēs. Sigulda ir interesanta vieta, jo šejienes sabiedrību veido dažādu kultūru mikslis, pirmkārt, ar latviešiem no tuvākām un attālākām Latvijas vietām ar savām novadu mentalitātes atšķirībām.

Tāpat arī ir krievu, baltkrievu un ukraiņu iebraucēju pirmā un otrā paaudze, un tam pa vidu vēl šeit uz dzīvi apmetušies rietumeiropieši, skandināvi. Tādā ziņā Sigulda ir multikulturāla vieta, taču šādas unikalitātes priekšrocības jāprot arī izmantot savā labā. Gan saliedētību, gan sadarbību nosaka cilvēku personīgie kontakti, kas dibināti uz veiksmīgu, godīgu un kvalitatīvu saziņu.

Turpinājums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.