Pāvils Brūvers: Visvērtīgākā atziņa ir tā, ka mūsu dzīves atrodas mīlestības pilnā Dieva rokās Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto - no privātā arhīva
Bīskaps emeritus Pāvils Brūvers pagājušā gadsimta 70. gados kopā ar ģimeni bija spiests no Latvijas izbraukt uz Vāciju. Žurnālista darbs P. Brūveram nav svešs – viņš ir strādājis radio “Brīvā Eiropa” Minhenē; vēlāk tika pārcelts uz Prāgu, kur Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis viņu ordinēja par diakonu, un tur viņš sāka kalpot Prāgas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Ordinēts par mācītāju 2001. gadā.
2004.gadā atgriezās Latvijā un pēc Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga aicinājuma kļuva par arhibīskapa vietnieku, veidojot baznīcas sabiedriskās attiecības un informācijas aprites sistēmu baznīcā. “Kodola” komentāru slejai Pāvils Brūvers raksta jau vairākus gadus. Ir izsvērts, apveltīts ar dziļu notikumu izpratni, un, var teikt, ka viņš ir laikraksta sirdsapziņas balss.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Visspilgtāk man atmiņā palicis ekstrēmais slēpošanas piedzīvojums Karpatos. Tas bija 1972. vai 1973. gada ziemā, kad biju kaut cik apguvis kalnu slēpošanu Gaiziņkalnā un studiju biedri mani uzaicināja doties līdzi uz īstiem kalniem – uz Slavsku Ukrainā. Ar prieku šo piedāvājumu pieņēmu, bet, kad pirmajā dienā ar liftu devos pretī kalna virsotnei, man sāka trīcēt kājas. Kaut ko tādu nebiju iedomājies! Ar lielām mokām, ar daudziem kritieniem un zilumiem kaut kā tiku no kalna lejā.
Otrreiz kalnā nedevos, bet viens no lielākajiem pārbaudījumiem vēl bija priekšā – no viesu nama uz kalnu tikām aizvesti ar autobusu, toties atpakaļ bija jādodas ar slēpēm pa vairāk vai mazāk stāvām nogāzēm, pa šaurām takām, garām klinšu radzēm, cauri mežiem… Galā nonācu ar vairākiem viegliem savainojumiem un sastieptu pēdas locītavas saiti, tomēr dzīvs.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Mani aizvien aizkustina skaista mūzika un cilvēku pašaizliedzīga varonība. Tāda bija mana sieva Rita savas dzīves nogalē. Viņa bez vaimanām, ar dziļu mieru panesa savu nedziedināmo slimību. Viņa priecājās, ka gandrīz līdz pēdējam brīdim ar sarunām par dzīves jēgu un par mūžību viņa var būt par iedrošinājumu un atbalstu citām nedziedināmajām slimniecēm, ar kurām viņai nācās būt kopā slimnīcas palātā.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Galvenokārt tā ir pienākuma apziņa, nereti arī prieks par iespēju piedalīties nozīmīgos darbos un dažkārt arī vēlēšanās piedzīvot labi padarīta darba rezultātu.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Cenšos ievērot diētu, no rītiem vingroju, bieži staigāju svaigā gaisā, dažkārt uz divus kilometrus attālo veikalu iepirkties dodos kājām vai braucu ar velosipēdu.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Man patīk braukt ar motociklu, kas reizēm var kļūt par veselībai kaitīgu nodarbi. Lai arī man nekur nebūtu jāsteidzas, aizvien braucu ātrāk, nekā atļauts. Dažkārt arī noslinkoju un izlaižu rīta vingrojumus, kā arī reizēm pārkāpju diētu.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Visvērtīgākā atziņa ir tā, ka mūsu dzīves atrodas mīlestības pilnā Dieva rokās. Otra vērtīgākā atziņa ir, ka šeit virs zemes nekas nav tik svarīgs un tik nozīmīgs kā attiecības.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Visiem vajadzētu noskatīties Mela Gibsona filmu “Kristus ciešanas” un 1959. gada filmu “Ben Hur” un izlasīt Imanta Ziedoņa “Epifānijas”.
Kādu mūziku klausāties?
Klausos visdažādāko mūziku – sākot no džeza un beidzot ar klasisko mūziku. Īpaši patīk Čaikovskis. Automašīnā ieslēdzu gan “Klasikas” programmu, gan “Relax FM”.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Kamēr dzīvoju Liepājā, labprāt pusdienoju restorānā “Barons Bumbiers”. Kopš esmu Mārupē, labprāt pusdienoju “Krusta krogā”, kas atrodas manu dzimto māju tuvumā.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Esmu pilnībā apmierināts ar vietu un laiku, kur dzīvoju. Vēlētos vairāk laiku pavadīt lauku mājās, bet pagaidām tas izdodas reti.