"Rīgas Apriņķa Avīzes" žurnālista dēļ tiesas sēdi pasludina par slēgtu ^{Apriņķis.lv}

Kā jau iepriekš ziņots, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Salaspils iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas bijusī priekšniece Ļena Keine-Kaštaļjana un inspektore Jana Stepense apsūdzētas par to, ka abas amatpersonas mantkārīgā nolūkā vienojušās par mērķtiecīgu reidu plānu un patiesībai neatbilstošu jeb viltotu dienesta ziņojumu sagatavošanu, apzinoties, ka reidi netiks organizēti. Par šiem it kā notikušajiem operatīvajiem pasākumiem tajos iesaistītie policijas darbinieki saņēma atlīdzību kā par darbu nakts laikā un par virsstundu darbu.

Vienā no tiesas sēdēm tika pratinātas abas apsūdzētās, kuras savās liecībās atklāja daudzus faktus par Salalaspils iecirknī ieilgušajām nesaskaņām starp Kriminālpolicijas un Kārtības policijas darbiniekiem, kas bija saistītas ar informācijas nopludināšanu, nelegālā alkohola tirdzniecības vietu piesegšanu, dienesta vajadzībām domātās degvielas piesavināšanos, kā arī par policistu savstarpējiem draudiem izrēķināties ar kriminālprocesu palīdzību. Izmantojot Keines-Kaštaļjanas un Stepenses liecībās izskanējušo informāciju, tapa mans raksts "Tiesas sēdē izskan liecības par "mentu kariem" Salaspils policijas iecirknī", kas publicēts "Rīgas Apriņķa Avīzes" 7. aprīļa numurā. Lai arī šī publikācija nemaz nebija par konkrēto kriminālprocesu, kurā apsūdzētas Ļ. Keine-Kaštaļjana un J. Stepense, ar to pietika, lai tiktu atrasts, kā es uzskatu, aiz matiem pievilkts iemesls turpmākās tiesas sēdes pasludināt par slēgtām.

Šim tiesas procesam klātienē līdzi sāku sekot tikai šā gada janvārī, bet jau trešajā tiesas sēdē, kuru es apmeklēju, notika diezgan nepatīkams incidents, un to, manuprāt, izraisīja Janas Stepenses aizstāvis – advokāts Ainārs Lezdiņš. 12. martā tiesas sēde sākās ar to, ka Stepenses aizstāvis lūdza tiesnesi Baibu Ābeli, kura skata šo procesu, identificēt visus zālē esošos klausītājus, savu lūgumu pamatojot ar to, ka kaut kādi žurnālisti veidojot viņa klientei nelabvēlīgas publikācijas. Jāpiebilst, ka tobrīd es vēl neko nebiju publicējis, tiesa, man nav arī zināms, ka kāds mans kolēģis būtu šo tiesas procesu aprakstījis jau tad vai arī pēc tam. Pēc tiesneses lūgumu nosaucu gan savu vārdu un uzvārdu, gan žurnālista pseidonīmu, kā arī pārstāvētā plašsaziņas līdzekļa nosaukumu. Tiesas sēde turpinājās, bet drīz vien tika pieteikts dažu minūšu pārtraukums. Ņemot vērā to, ka nevienā no tiesas sēdēm, kurās es piedalījos, tiesnese nenosauca visu procesa dalībnieku vārdus un uzvārdus, tobrīd es vēl nezināju, kā godāt abus advokātus un prokurori. Pieņēmu, ka šis būtu īstais brīdis, lai iepazītos abpusēji, tādēļ starpbrīdī piegāju pie Stepenses aizstāvja un advokātam personīgi palūdzu nosaukt viņa vārdu un uzvārdu. Jurista reakcija mani pamatīgi pārsteidza, jo viņš atbildēja, ka neteikšot man, kā viņu godāt. Vēl vairāk – advokāts sāka jautāt man, vai es esot tas pats žurnālists, kurš publicēja "to sūdu". Uz to man vienkārši vairs nebija ko atbildēt… Advokāta vārdu man nācās noskaidrot pie tiesneses palīdzes, kura, kā izskatījās, arī nebija pieredzējusi šādas situācijas, tāpēc vispirms prasīja atļauju tiesnesei Ābelei. Tikai tā man izdevās uzzināt, ka Stepenses advokāts ir Ainārs Lezdiņš, Keines-Kaštaļjanas – Normunds Dinsbergs (viņš gan konkrētajā sēdē nepiedalījās), bet valsts apsūdzību uztur prokurore Dace Lapinska.

Nākamā tiesas sēde notika 19. maijā, un es tajā biju vienīgais klausītājs, turklāt, kā jau Covid-19 dēļ izsludinātās ārkārtējas situācijas laikā tas noteikts, iekļūt tajā es varēju tikai ar īpašu tiesneses atļauju. Šī sēde sākās ar apsūdzētās Janas Stepenses pieteikto lūgumu. No sava amata atstādinātā policijas darbiniece atsaucās uz manu iepriekš minēto publikāciju, pārmetot, ka tajā atklāta informācija par lieciniekiem, kas, starp citu, nav nekas slepens. Tāpat atkal izskanēja, ka plašsaziņas līdzekļos apsūdzētajai celta neslava, par ko viņa jau esot vērsusies ar attiecīgu iesniegumu Valsts policijā. Pēc šāda ievada Stepense, atsaucoties uz Covid-19, ārkārtējo situāciju, Černobiļas atomelektrostacijas avāriju, savu veselības stāvokli, kā arī to, ka tiesas debatēs un viņas pēdējā vārdā izskanēšot valsts noslēpums un informācija par viņas veselības likstām, lūdza tiesnesi turpmākās sēdes pasludināt par slēgtām. Viņas lūgumam pievienojās otra apsūdzētā un arī abi advokāti. Tikai prokure Lapinska šo lūgumu neatbalstīja, bet lēmuma pieņemšana, protams, bija tiesneses ziņā. Lai arī, manuprāt, likumīga pamata pieņemt lēmumu par tiesas sēžu pasludināšanu par slēgtām nebija, tiesnese Baiba Ābele skaidroja, ka ziņas par apsūdzētās veselības stāvokli būtu pielīdzināmas informācijai par viņas dzīves intīmajiem apstākļiem, un apmierināja Stepenses lūgumu, un es kā žurnālists tiku palūgts doties prom. Man gan radās iespaids, ka pati tiesnese par savu lēmumu tik ļoti pārliecināta nemaz nav, jo, gandrīz vai kā atvainodamās, viņa teica, ka es noteikti drīkstēšu ierasties uz sprieduma pasludināšanu šajā lietā.

Nājamajai tiesas sēdei šajā kriminālprocesā bija jānotiek 2. jūnijā, bet portālā "Manas.tiesas.lv" pieejamā informācija liecina, ka tā tikusi atlikta. Nākamā sēde, ja atkal nekas negadīsies, paredzēta pēc ilgāka laika – šīs vasaras nogalē.