Menu
 

Olga Rajecka: "Šeit es jūtos piederīga" Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Olga Rajecka ar vīru dejo deju kolektīvā "Madara", tāpat abi ir aktīva dzīvesveida piekritēji. Daudz brauc ar riteni un bieži skrien krosiņus pa Bukultu mežiem. Foto: no privātā arhīva Olga Rajecka ar vīru dejo deju kolektīvā "Madara", tāpat abi ir aktīva dzīvesveida piekritēji. Daudz brauc ar riteni un bieži skrien krosiņus pa Bukultu mežiem. Foto: no privātā arhīva

Apzināties, ka atrodies īstajā vietā, kur apkārt tev kūsā dzīvība un izpalīdzīgi cilvēki, kuri palīdz viens otram un savai apkaimei. Ar šādu apziņu vajadzētu dzīvot ikvienam no mums, bet atrast vietu, kuru no sirds vari saukt par mājām, nav tik vienkārši. Stāstu sērija "Ievērojami cilvēki Pierīgas pilsētās" šoreiz ir nonākusi Garkalnes novada Bukultos – vietā, kuru par savām mājām jau 20 gadus sauc latviešu dziedātāja un vokālā pedagoģe Olga Rajecka. "Rīgas Apriņķa Avīze" devās ciemos pie mākslinieces, lai dzirdētu par viņas saikni ar Garkalni, kaimiņiem un dzīvi Covid-19 pandēmijas laikā.

Kā zivs ūdenī

Garkalnes novads Olgai Rajeckai nav vienkārši vieta, kuru saukt par mājām. Šeit viņa jūtas piederīga un, kā pati saka, kā zivs ūdenī. Bet kā gan dziedātājas dzīves ceļš sasaistījās ar Garkalni? To viņa šajā saulainajā jūnija dienā ir gatava pastāstīt.

"Es dzīvoju Rīgā, Valdemāra ielā, dzīvoklī, un man vienkārši bija suns un kaķis. Viņiem tur bija ļoti grūti, un patiesībā sanāk tā, ka es šeit nonācu tieši viņu dēļ. Es samainīju savu lielo dzīvokli pret vasarnīcu šeit, Bukultos. Sākumā bija vienkārši vasarnīca, tad es uztaisīju divas istabiņas, lai arī ziemā būtu ērti dzīvot. Piecus gadus strādāju par kurinātāju, jo es kurināju katru rītu un vakaru, lai būtu silts, jo šeit nebija nekādas apkures – tikai ar malku. Tad pamazām ievilka gāzi, pieteicāmies gāzes apkurei un pagājušogad pašu spēkiem apsiltinājām pilnībā visu māju, jo līdz šim bija apsiltināta tikai viena puse," – tā par savas dzīves uzsākšanu Garkalnes novada Bukultos stāsta Olga Rajecka.

Šobrīd Bukultos dziedātāja ir aizvadījusi jau 20 gadus un ne brīdi nenožēlo šo lēmumu. Kā pati atzīst, viņa ar novadu izjūt ļoti ciešu saikni. "Jau 1991. gadā, kad es pirmo reizi atbraucu uz šo vietu un apskatīju to, es jau sajutu, ka esmu šeit piederīga. Man ļoti patika, un es jau redzēju, ko es varētu šeit darīt. Iepriekšējais mājas īpašnieks jau arī daudz ko bija izdarījis. Es redzēju, ka man šeit patīk, un tā es palēnām iedzīvojos, sāku veidot dažādus kultūras pasākumus."

Laika gaitā Olga iepazinās ar daudziem kaimiņiem, izveidojot ļoti ciešas attiecības. Dziedātāja stāsta, ka kopā ar kaimiņiem tiek svinēti dažādi svētki, un, kā pati izsakās, ja ir labi kaimiņi, ir arī laba dzīve.


Laika gaitā Olga iepazinās ar daudziem kaimiņiem, izveidojot ļoti ciešas attiecības. Dziedātāja stāsta, ka kopā ar kaimiņiem tiek svinēti dažādi svētki, un, kā pati izsakās, ja ir labi kaimiņi, ir arī laba dzīve.

Skaņu ielas tapšana

Stāstot par novada attīstību, dziedātāja uzsver, ka šeit cilvēki viens par otru rūpējas, uzklausa un risina dažādus jautājumus, nevis tos vienkārši ignorē. "Garkalnes novadā ir ļoti pretimnākoši cilvēki. Respektīvi – ja tu kaut ko palūdz, tad tas arī tiek ņemts vērā un izdarīts, nevis tā vienkārši nomests malā. Daudzas lietas ir arī piepildījušās, piemērām, mums šeit ir uztaisīta peldvieta pie ezera. Protams, ka daudz kas vēl ir jādara, bet Bukultos ir daudz aktīvu cilvēku, kuri iet un dara. Tās ir tās lietas, kuras man ļoti patīk." Tāpat sieviete atceras, ka laikā, kad šeit tikko sākusi dzīvot, esot panākusi, lai ielā, uz kuras viņa dzīvo, tiktu mainīts nosaukums, jo tas vienkārši neesot iederējies starp visām pārējām ielām. "Šeit bija nosaukums "Baltezera 134", bet ir tā, ka šeit ir Dziesmu iela, Mūzikas iela  un Radio iela, un tad mēs Garkalnes novada domē tā runājām, kāpēc nevarētu būt Skaņu iela, jo šī Baltezera iela kaut kā tajā visā galīgi neiederas. Tā nu mēs tikām pie Skaņu ielas."

Atskatoties uz daudzajiem šeit jau pavadītajiem gadiem, dziedātāja uzsver, ka tieši šeit, Bukultos, daudz kas ir attīstījies. Ir daudz vairāk apbūvētu teritoriju, māju ar skaistiem, iekoptiem dārziem.

Daba, aktīva dzīve un kaimiņi, kuri kļūst par daļu no ģimenes

Kad runājam par priekšrocībām, kuras spēj sniegt mazākas pilsētas, dziedātāja uzsver, ka arī lielākām pilsētām, tādām kā Rīga, nav ne vainas. "Šeit, protams, liels pluss ir daba, ezers un māja, par kuru jārūpējas. Protams, ka Rīgā par dzīvokli arī bija jārūpējas, bet šeit ir jārūpējas arī par savu pagastu, par savu novadu. Kā viņš izskan un izskatās uz citu fona, par to visu ir jārūpējas, un tas ir jādara tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. Ja tu, piemēram, dzīvo šajā vietā, tu rūpējies arī par saviem kaimiņiem. Piemēram, man ir kaimiņiene Edīte, kura ir pensionāre, bez kuras es nemaz nevarētu iedomāties savu dzīvi. Kad mēs kaut kur aizbraucam, dzīvnieki paliek mājās, un viņa vienmēr par viņiem parūpējas, pabaro, un tieši tāpat mēs palīdzam viņai. Tāpat arī mums šeit ir apkārt citi kaimiņi, kuriem tāpat ejam palīgā, un tā tas visu laiku notiek."

Ilgajos gados, kas nodzīvoti Bukultos, dziedātājai ir parādījušās mīļākās vietas, kur viņu sastapt var visbiežāk. "Man ļoti patīk Bukultu mežs, kur dodos pastaigāties ar suņiem. Tāpat kopā ar vīru skrienam krosiņu. Mums ir izveidojies arī velomaršruts gar Mazo Baltezeru un Lielo arī. Riteņbraukšana ir tas, kas man visvairāk patīk. Arī uz mēģinājumiem Berģu Kultūras namā braucu ar riteni."

Kad mājas nav tikai vieta, kur dzīvot, bet vieta, kur dvēsele dzied un gars jūtas dzīvs, gribas, lai viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Mūsu mierpilnajā sarunā par dzīvi Garkalnes novadā iezogas temats arī par administratīvi teritoriālo reformu, un Olgas pirmie vārdi ir: "Man galvenais ir, lai mūs nepievieno Rīgai. Visiem uzreiz būs jāmaksā lielāki nodokļi par māju un zemi, jo viss būs Rīgas cenā, un tad tiem, kuri nevarēs to atļauties, būs jāpārdod un to māju tad ieņems pavisam citi, sveši cilvēki. Mēs jau gribam arī saglabāt savu deju kolektīvu, un tad jau arī redzēs, kur tad īsti būs tas centrs," – tā par novadu apvienošanu izsakās māksliniece.


"Piecus gadus strādāju par kurinātāju, jo es kurināju katru rītu un vakaru, lai būtu silts, jo šeit nebija nekādas apkures – tikai ar malku," stāsta dziedātāja Olga Rajecka.

Visam vajadzēja apstāties

Laikā, kad visa pasaule jau sākusi sadzīvot ar Covidv-19, arī māksliniece dalās savā pieredzē un atziņās par šo laiku. "Jau no 13. marta, visu pandēmijas laiku, mēs ar ģimeni nodzīvojām pie vīra vecākiem Saulkrastos. Es, mans vīrs, mana meita Marija, viņas draugs Raitis, mūsu audžudēls Edvards un trīs dzīvnieki. Kopā astoņi cilvēki mēs gandrīz trīs mēnešus visi dzīvojām Saulkrastos, jo tur viss ir ar malkas apkuri. Katram bija savi pienākumi, un tā mēs tur izolējāmies. Raitis mācījās, Marija arī strādāja attālināti, un katram bija sava disciplīna." Ģimenei nebija problēmu šo karantīnas laiku pavadīt zem viena jumta, jo, kā stāsta Olga, māja ir pietiekami liela, lai vietas pietiktu visiem, katram bija savi pienākumi, un tā arī dzīve Saulkrastos ritēja nepiespiesti. "Raitim bija mācībām vienmēr kaut kas jāfilmē vai jāfotografē, un tad viņam vajadzēja modeļus un mēs visi tikām izmantoti. Mēs nekur īpaši nebraucām, mums pārtika tika atvesta, palīdzēja gan Raita mamma, gan vīra mamma. Es, piemēram, aizbraucu pie savas mammas un brāļiem uz Sviteni, un viņi tur nemaz nezina, kas tas tāds kovids vispār ir. Viņi, kā dzīvoja, tā arī turpina dzīvot, tur nekas nemainās."

Dziedātāja uzsver, ka uz Saulkrastiem, uz vīra mājām, tika nolemts braukt tieši tāpēc, lai būtu tālāk no Rīgas. "Ja būtu palikuši šeit pat Bukultos, vienmēr būtu bijis kāds iemesls, lai aizbrauktu uz Rīgu, jo šeit ir tuvāk. Saulkrastos savukārt ir lētāk, jo viss ir uz malkas apkuri. Tāpēc mēs tā padomājām, atslēdzām šeit apkuri un gāzi, visas televīzijas un aizbraucām prom. Tagad jau ir parādījušies kaut kādi koncerti, kaut kas palēnām sāk notikt un varam palēnām atgriezties ierastajā režīmā.

Tas vienkārši bija tāds laiks, kad visam bija jāapstājas, tāpēc mums arī šobrīd ir tāds rezultāts, ka ir iespējams atbraukt šeit, pie manis. Viss bija pareizi izdarīts. Visam vajadzēja apstāties, visiem vajadzēja izolēties. Šajā laikā varēja arī saprast, kādi cilvēki tev ir apkārt, vai tevi atbalsta vai neatbalsta. Man palīdzēja Garkalnes novads, man palīdzēja apkārtējie cilvēki. Vienīgi morāli bija ļoti grūti apzināties, ka viss tiek pārcelts gadu uz priekšu."

Dziedātāja stāsta, ka šajā laikā izvērtējusi daudzas lietas, tajā skaistā to, ko par viņu domā draugi un paziņas. "Visi zvanīja, jautāja, vai kaut ko nevajag atvest, vai viss ir. Maijā bija grūtāk, jo katru dienu nāca ziņa, ka kaut kas tiek atcelts vai pārcelts. Tad bija tāda kā nevajadzības sajūta. Tas bija tā smagāk."

Kopīgais laiks

Vienīgais, par ko Olga visvairāk skumst Bukultos, ir pasākumi, kuru diemžēl šobrīd nav. "Mums Garkalnes novadā vienmēr bija deju svētki, pagājušogad arī bija pie Garkalnes skolas. Gribas jau tajā tautastērpā ieskandināt šos Līgo svētkus. Tā bišķi pietrūkst." Tāpat viņai esot žēl, ka šajos 20 gados Garkalnes novadā nav uzcelta estrāde.

Pēc šī laika dziedātāja viennozīmīgi uzskata, ka cilvēki ar nepacietību gaida to mirkli, kad atkal varēs kopīgi pavadīt laiku, jo tieši kopābūšana ir tas, pēc kā mūsu tauta alkst visvairāk. "Pēc šī visa daudz kas mainīsies, tas jau tagad ir skaidrs."

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.