Menu
 

Dārzi, kas iedvesmo Apriņķis.lv

  • Autors:  "Olaines Novada Vēstis"
Publicitātes foto Publicitātes foto

Olaines novadam augot un attīstoties, paplašinās arī jaunie ciemati un pamazām veidojas jauna Olaines novada ainava. Pieredzējušās dārznieces Valentīna Kušnere un Dzintra Freimane-Ozoliņa stāsta par to, kas būtu jāņem vērā zemes īpašniekam, sākot veidot pašam savu dārzu. Viņas savos dārzos daudzu gadu laikā ir ieguldījušas milzu enerģiju un lielu mīlestību.

– Kā sākās jūsu gaitas dārzā?

V. Kušnere: 1985. gadā saņēmām nelielu zemes gabaliņu Misas upes krastā. Pirms tam tas pārsvarā tika izmantots dārzeņu audzēšanai. 90. gados piepirkām klāt zemi no kaimiņiem, un pamazām sākās dārza attīstība. No tā laika «pārtikas programmai» atlicis pavisam maz, viss ir veltīts ziediem un košumaugiem. Manā gadījumā runa ir par jaukta tipa dārzu – augu sortiments ar katru gadu ir paplašinājies, un, lai arī ar prātu saprotu, ka visu iestādīt nevar, acis un rokas aizvien grib pievienot ko jaunu. Ja runā par dārza pirmsākumiem, pašas pirmās puķes manā dārzā bija īrisi. Viena šķirne – zemie īrisi – ir palikusi līdz pat šim laikam. Vēl no tiem laikiem ir saglabājušās čīkstenes, miķelītes, rudbekijas un citas.


Valentīna Kušnere.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Dārzs mani ir aizrāvis kopš jaunības, bet tad nebija iespējas mācīties dārzkopību. Audzināju bērnus un, lai izdzīvotu, strādāju vairākos darbos. Agrāk dzīvoju Babītē, bet kopš 2003. gada – Medemciemā. Tajā laikā pamazām sākās mana dārza attīstība. Arī man bija jāsāk ar tā sauktās pārtikas programmas pārveidošanu, jo šī saimniecība bija tapusi pamatā ar domu par dārzeņu tirgošanu – bija divas milzīgas siltumnīcas, gurķi auga līdz pat mājas slieksnim, ar šūpolēm varēja iešūpoties tieši iekšā istabā. Jaucām nost, tīrījām un kopām, lai varētu sākt veidot savu dārzu. Tiesa, atstājām tā saukto dārza karkasu – kokus. Tie aug ilgi, un cilvēki mēdz pieļaut lielu kļūdu, jauniegūtā zemesgabalā likvidējot visus kokus. Tas ir pamatīgi jāapdomā.

Strādājot pati pie sava dārza, sapratu, ka gribu par dārza kopšanu uzzināt vairāk, un 2006. gadā pabeidzu Bulduru Dārzkopības skolu. Tad gan vēl nebija tāda doma, ka strādāšu par dārznieci, tas bija tikai savam priekam.

– Vēlāk tā kļuva par profesiju?

Dz. Freimane-Ozoliņa: Jā, deviņus gadus nostrādāju vienā lielā dārzā Medemciemā. Lasu arī lekcijas, ļoti daudziem esmu devusi padomu, ko un kā labāk darīt dārzā.


Dzintra Freimane-Ozoliņa.

– Bulduru Dārzkopības skola pavēra jums jaunu pasauli vai nostiprināja jau zināmo?

Dz. Freimane-Ozoliņa: Ņemot vērā to, ka šī tēma mani interesēja, pašmācības ceļā, lasot žurnālus un literatūru, par puķēm jau zināju ļoti daudz. Bet kopumā Bulduru devums bija milzīgs. Tā ir lieliska skola!

V. Kušnere: Mana "skola" šajā jomā sākās bērnībā, kad palīdzēju kopt un veidot dobes mammai. Jāņem vērā, ka katrā laikā ir sava dārza mode, atšķirīgas tendences. Piemēram, kādreiz tik populārās regulārās, kvadrātveida dobes nu ir teju izzudušas. Viena no vēlāka laika tendencēm, kas jāpiemin, ir dārza bonsai, kas nozīmē akcentkoku un augu veidošanu. Tāpēc zināšanas jāpilnveido visu laiku, un bez praktiskas pieredzes man tie ir bijuši žurnāli un grāmatas, bet ziemās parasti apmeklēju lekcijas. Abas ar Dzintru esam grupā "Dārza elpa", kas apvieno dārzniekus, dārzu kopējus visā Latvijā. Šādās domubiedru tikšanās reizēs ir brīnišķīga iespēja apskatīt citu cilvēku paveikto un uzreiz dzirdēt to pieredzi, ko katrs ir ieguvis.

– Ja runājam par pašu sākumu dārza veidošanā – vai jums jau uzreiz bija skaidrs, kādam tam ir jāizskatās?

V. Kušnere: Jā, man bija diezgan skaidrs redzējums, jo varu labi vizualizēt to, kā dārzam konkrētajā vietā būtu jāizskatās. Man īsti nepatīk tādas izteikti ģeometriskas, pareizas formas un līnijas dārzā, tāpēc savu dārzu apzināti esmu veidojusi līkumu līkumos. Atceros, pašos pirmsākumos mans mērķis bija iespēju robežās atdalīties no kaimiņiem, jo patīk savā dārzā justies brīvi, pašai savā telpā. Jau no paša sākuma zināju, kādas puķes es gribu. Protams, ziedu sortimentā ir notikušas lielas pārmaiņas, kas atspoguļojas arī manā dārzā. Visas šīs lietas prasa plānošanu – jāzina, kāda augsne būs piemērota, kāds mitrums vajadzīgs, cik ļoti konkrētais augs mīl sauli. Tāpēc dārznieks visu mūžu mācās un viņa dārzs nekad nav gatavs.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Man bija līdzīgi kā Valentīnai – savu pirmo puķu dobi es gara acīm saskatīju jau uzreiz. Ņemot vērā to, ka dārza fonā ir mežs, to vajadzēja ieplānot ainavā. Pirmie soļi pēc augsnes sagatavošanas būtu dārza "karkasa" sagatavošana – lielāki koki, krūmi, norobežošanās no kaimiņiem, kas īpaši aktuāli ir nelielā zemes pleķītī. Protams, ja teritorija ir liela, atšķirīga ir arī plānošana, jo jāņem vērā, ka dārzs un parks būs jākopj – zāliens jāpļauj, dobes jāravē, augi jāapčubina. Lielai teritorijai būtu jāsāk ar žogu, jo citādi visi stādījumi būs apgrauzti un apēsti. Saimniekam būtu svarīgi saprast, ko viņš šajā vietā grib redzēt.

– Ko jūs ieteiktu dārzniekiem iesācējiem? Kuri augi neprasa pārāk daudz laika un enerģijas?

V. Kušnere: Ir jāsāk ar daudzgadīgo nezāļu rūpīgu izravēšanu. Un rūpīgi – tas nozīmē izlasīt laukā visas saknītes, izsijāt, zemi uzrakt. Jāseko līdzi tam, lai laikus paspējat izravēt jaunos nezāļu dīgstus. Grūts darbs, bet vēlāk atmaksāsies. Otrkārt, būtu jāsaprot, ko vēlaties savā dārzā redzēt, un tas jau būs atspēriena punkts plānošanā. Runājot par augsni – ja zemes gabalā ir bijusi pļava, zeme būs atpūtusies un gana laba. Vēlākajos gados, protams, tā jāmēslo. Ja runājam par aizņemtu cilvēku, kuram būs mazāk laika dārza kopšanai, piemēroti būs tā sauktie paklājveida augi, kur kā vertikāls akcents iederēsies kāds koks vai skujenis. Neieteiktu sākt ar pārāk lielu apjomu – dārzs jāattīsta pakāpeniski, jo domas par to, kas patīk, laika gaitā mainīsies.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Sākumā būtu jāsaprot arī tas, kāda konkrētajā vietā ir augsne. Varbūt tur pārsvarā nav zeme, bet baltā smilts, kas pilnībā maina pieeju dārza plānošanā. Vajadzētu saprast, cik augsti ir gruntsūdeņi, jo, piemēram, manā dārzā daudz skujeņu ir arī tāpēc, ka tie labi uzņem mitrumu.

Sākumā, lai izveidotu dārzam fonu, uz kura izcelsies ziedi, būtu jāstāda krūmveidīgie augi, piemēram, fizokarpi, grimoņi. Ilgi un skaisti ziedēs hortenzijas, kas nav prasīgs augs. Arī bārbeles, spirejas. Savukārt mana aizraušanās ir mežvīteņi – dārzā aug jau 30 šķirnes. Mežvīteņi zied teju mēnesi, un maz ir tādu puķu, kas zied tik ilgi. Iesācējiem noteikti iesaku palasīt par izvēlētajiem augiem, to īpašībām, kā arī apskatīt, kā tie izskatās dabā, – to var izdarīt jebkurā stādaudzētavā.

– Ko jūs minētu kā sava dārza lepnumu, un vai ir kāds dārzs, ko jūs nosauktu par paraugu?

V. Kušnere: Lepnums ir viss dārzs kopumā, grūti ko atsevišķi izcelt. Manā dārzā ir ļoti daudz graudzāļu, kuru īstais uznāciens būs augustā, septembrī, – kopumā gandrīz 60 šķirņu. Kad to vēl nebija pārdošanā, gājām uz pļavu un rakām tās tur. Ja runā par kādu īpašu dārzu, kas man ir palicis prātā kā sava veida paraugs, es teiktu, ka tāds ir Ināras Aires dārzs Salaspils novada "Kārļos".

Dz. Freimane-Ozoliņa: Jā, mūsu dārzi ir krasi atšķirīgi, jo Valentīna vairāk ir puķu cilvēks, bet man patīk ziedošie krūmi. Mans redzējums ir, ka ienāku savā dārzā kā meža pļavā. Tāpēc atšķiras arī dārzi, kurus saucam par paraugiem jeb iedvesmas vietām. Es par šādu vietu nosauktu kokaudzētavas "Baltezers" paraugdārzu. Šis dārzs ir attīstījies ļoti ilgā laikā, aptuveni 20 gadu garumā, un tagad tas sasniedzis tāda inteliģentā dārza briedumu.

– Vai dārzā jūtat klimata pārmaiņu izpausmes?

V. Kušnere: Jā, protams. Mani izbrīnīja, ka, piemēram, Buenosairesas verbena, kas pie mums ir viengadīgs augs, šogad man uzdīga no jauna. Tātad klimats viņām ir bijis labvēlīgs.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Paralēli tam, ka parādās jauni augi, kādam citam šis klimats nenāk par labu. Mana rūpe ir par skujeņiem, kuriem ziema ir ļoti vajadzīga. Un otra lieta ir dažādi jauna veida kaitēkļi, kuru apkarošanai līdzekļu pieejamība ir ierobežota. Piemēram, Spānijas kailgliemeži, kas ir savairojušies, ēd faktiski jebko un var nodarīt būtisku kaitējumu dārzam. Iedarbīgs līdzeklis pret tiem ir Indijas skrējējpīle, kuras māga spēj sagremot kailgliemezi. Cilvēki iegādājas šos pīlēnus un tur savos dārzos kā līdzekli pret eksotisko gliemezi. Kaitēkļu ir ļoti daudz un cīņa ar tiem ir sava veida cīņa ar vējdzirnavām – katru dienu, no rīta līdz vakaram. Laikā, kad vēl strādāju, mans ikvakara rituāls bija visu augu rūpīga apskate. Tikai pēc tam vakariņas un viss pārējais.

– Ko jūs ieteiktu kā labus resursus, lai izglītotos un gūtu iedvesmu?

V. Kušnere: Es ieteiktu iepazīt pasaulē pazīstamā nīderlandiešu dārznieka Pīta Audolfa (Piet Oudolf) pieeju un paveikto. Var gūt iedvesmu gan par atsevišķu augu izmantošanu, gan par augu kombinācijām. Man tas daudz ir devis, esmu pat pasūtījusi dažas viņa grāmatas. Ziemā ieteiktu apmeklēt lekcijas.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Labs resurss ir žurnāls "Ievas Dārzs", kur regulāri ir informācija par Latvijas dārziem. Internetā ir ļoti daudz informācijas – var sākt, piemēram, ar domubiedru grupu "Dārza elpa".

– Ja kāds prāto ne tikai par sava dārza veidošanu, bet par profesionālu darbošanos kā dārzniekam, – kādam šim cilvēkam ir jābūt, ar ko jārēķinās?

V. Kušnere: Dārznieks ir gan labsirdīgs, jo nevienu augu viņš neapbižos, gan arī mazliet nežēlīgs, jo kroplīgs, slimīgs augs būs jālikvidē. Šim cilvēkam ir jāmīl darbs un zeme. Arī profesionālā ziņā, manuprāt, šī ir ļoti perspektīva profesija.

Dz. Freimane-Ozoliņa: Jāpiemīt milzīgam gribasspēkam un pacietībai. Viss dzīvais, kas tev ir apkārt, jāvērtē augstāk par sevi pašu. Ja dārzs ir izkaltis un ir jālaista, es nevis ēdu vai dzeru pati, bet laistu dārzu. Jo tā skaistā vide ir iepriecinoša, bet arī prasīga. Runājot par dārznieku kā profesiju, milzīga priekšrocība un ieguvums ir tas, ka bērni iemācās strādāt. Jau pieminētā Bulduru Dārzkopības vidusskola ir brīnišķīga mācību iestāde, un esmu pārliecināta, ka šī ir profesija, kur var gūt piepildījumu un arī nopelnīt.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.