Menu
 

Aivars Zvirbulis: Vispareizākā nauda ir tā, ko investē ilgtermiņā Apriņķis.lv

  • Autors:  Elīna Barreta
"Biju pārsteigts, kad Astanas pilsētplānošanas birojā ieraudzīju Amatciema foto," teic Amatciema izveidotājs un iedzīvotājs Aivars Zvirbulis. Foto no privātā arhīva "Biju pārsteigts, kad Astanas pilsētplānošanas birojā ieraudzīju Amatciema foto," teic Amatciema izveidotājs un iedzīvotājs Aivars Zvirbulis. Foto no privātā arhīva

Ielīkumojot idilliskā ainavā augšup un lejup pa asfaltētiem ceļiem, Amatciems karantīnas laikā kalpojis par galamērķi tiem, kam šeit ir ģimenes īpašums, brīvdienu māja vai pastāvīgā dzīvesvieta. Amatciema projekta attīstītājs un Amatciema iedzīvotājs Aivars Zvirbulis jeb Čiris (68) dalās pārdomās par nesen pieredzēto un to, kā izmantot pandēmijas pieredzi.

– Kāds bija noskaņojums Amatciemā Covid-19 uzliesmojuma laikā? Izbīlis, neziņa, gatavošanās dažādiem apokalipses scenārijiem?

 Man īsti nepatīk šādi salīdzinājumi, un atteikšos to akceptēt arī kā kataklizmu, kad cilvēce piespiesta uz ceļiem. Vienkārši pasaule ieiet nākamajā attīstības pakāpē, un skaidrs, ka no tā kāds neapšaubāmi cieš. Tāda ir dzīves realitāte. Gribētu uzsvērt, ka šajā brīdī daudzi cieš īstermiņā, bet pēc gadiem varbūt sapratīs, ka tā, iespējams, bija dzīves lielākā veiksme, jo nācās uzsākt jaunas lietas. Te vietā ir klasiskais teiciens: karalis ir miris, lai dzīvo karalis, jeb vecā dzīve ir mirusi, lai dzīvo jaunā dzīve. Mūs šis vīruss ir ietekmējis labvēlīgi – vērojama lielāka kustība, cilvēkiem ir interese par mājām. Visas atsevišķās īres mājas ir aizņemtas. Kopš marta sākuma cilvēki intensīvi brauca, skatījās, aplūkoja. Jā, protams, daudziem bija satraukums. Jāpiebilst, ka puse Amatciema iemītnieku ir ārvalstu iedzīvotāji, viņi bija laimīgi paspēt atgriezties līdz ceļojumu liegumam. Esmu daktera Pētera Apiņa uzskatu atbalstītājs, piekrītu, ka nevajag sēdēt mājās, bet jāiet ārā, un šeit iedzīvotāju blīvums nav tik liels, lai nevarētu izmainīties ar divu metru distanci. Nekad neesmu tik daudz staigātāju redzējis gar paša logu kā kovida laikā.

– Kā tu vērtē nesenās norises un reakciju gan vietējā, gan globālā mērogā?

– Civilizētā pasaulē dzīvojošs cilvēks ir pieradis pie tā, ka visi procesi ir ļoti pārredzami, dzīve ir vairāk vai mazāk prognozējama. Cilvēki pieraduši gadiem dzīvot sakārtotā vidē, tādēļ jebkura katastrofa vai pandēmija rada paniku. No psiholoģiskā aspekta stress bija nesalīdzināmi lielāks nekā pati nelaime. Un tā būtība ir neprognozējamībā. Pašlaik viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī ir katra indivīda imūnā sistēma. Diemžēl to nevar izmērīt, līdz ar to cilvēks nevar būt drošs par sevi. Savukārt tie, kuriem patīk izaicinājumi, kuri raduši pie zināmas adrenalīna devas, šajā situācijā jūtas kā zivis ūdenī. Piemēram, sportisti, kas nodarbojas ar augsta riska jeb dzīvībai bīstamiem sporta veidiem, vai citi, kuri meklē nestandarta situācijas. Man personīgi arī ir ļoti interesanti. Vispār mūsu paaudze ir fantastiska, jo mēs esam pieredzējuši un izgājuši cauri tik dažādām situāciju maiņām. Kādreiz stresu radīja padomju laika ierobežojumi. Izjutām alkas pēc brīvības, iespējas izpausties un realizēties. Viss notika lēnām, bez steigas. Kapitālisms pavēra iespējas, bet to realizēšanai ir vajadzīgs laiks, un tā deficīts sadārdzina procesus vairāk nekā naudas trūkums, līdz tas viss pārvēršas iekšējā stresā. Neko jaunu nepateikšu, sakot, ka pandēmija – tā ir arī laba lieta. Pamatiemesls ir tas, ka mums katram un pasaulei kopumā visu laiku ir jāmainās. Tā ir tāda primitīva retorika. No vienas puses, varam viegli apzināties, ka pārmaiņas vajag, bet liela daļa nemainīsies, ja ārējie apstākļi to nepiespiedīs. Lūk, un pandēmija bija tāds labs impulss.

– Kas būtu jāuztver kā pozitīvais ieguvums no šīm piespiedu pārmaiņām?

– Piespiedu pārmaiņas daudziem izpaudīsies kā dzīvesvietas maiņa, strādājot attālināti ar interneta starpniecību, līdz ar to korekcijas radīsies skolēnu mācību procesā. Tālvadība būs pieņemama tiem bērniem, kuriem ne visai tīk esošais skolu formāts. Proti, pasniedzējs (skolotājs) varēs atrasties jebkurā pasaules valstī – vai tā būtu Japāna vai Austrālija. Es uzskatu, ka, dzīvojot reģionu centros, skolēni praktiskai dzīvei tiek sagatavoti daudz kvalitatīvāk nekā Rīgā. Piemērām, Sigulda vai Cēsis ir izcila vieta skolēnam, jo mazpilsētā viņš, sasniedzot zināmu vecumu, pats var aiziet līdz mūzikas skolai, pa vidu paēst, apmeklēt sporta pulciņu, zīmēšanu. Tā ir iespēja pašam modelēt savu dienu, mācīties plānot laiku un patstāvīgu pārvietošanos. Bērnam jādod iespēja sagatavoties dzīvei. Ja vēl būtu iespēja pašam izvēlēties priekšmetus atkarībā no interesēm un pasniedzējus, kuri attālināti pasniegtu šos priekšmetus!

 Bez izvērtējumiem izglītības sistēmā, kādi vēl, tavuprāt, ir potenciālie ieguvumi no krīzes?

– Piemēram, pirms noteiktajiem ierobežojiem regulāri lidoju uz Nursultanu (bijusī Astana), lai tiktos un saskaņotu projektu, pie kā patlaban strādāju. Tas ir Kazahstānas galvaspilsētas pasūtījums, kas ir analogs Amatciema konceptam. Pirms sākās pandēmija, bija paredzēti vismaz četri pieci lidojumi. Šobrīd sarunas tiek organizētas neklātienē, un konstatējām, ka to pašu varam sarunāt vienlīdz efektīvi. Cits jautājums ir pieradums. Paiet kāds laiks, līdz iemācāmies normāli komunicēt caur ekrānu. Skaidrs ir viens – bija vajadzīgs kaut kāds stimuls, kas piespiestu cilvēku strādāt attālināti. Tā ir milzīga laika un naudas ekonomija. Arī agrāk to varēja izdarīt, bet bija apgrūtinoši, jo pārējiem iesaistītajiem tā vēl nebija pierasta lieta. Viens no Amatciema iedzīvotājiem ilgus gadus šeit no savas mājas vada vairākus uzņēmumus un precīzos laikos organizē videokonferences. Ja vēl nesen viņš bija viens no simta, tad karantīnas laikā lielākā daļa tā organizēja savu darbu, un, manuprāt, tā ir fantastiska lieta.

 Bet, strādājot mājās, var izplūst robeža starp darbam un atpūtai veltīto laiku, kā rezultātā cilvēki mēdz izdegt. Vai viņi zinās, ko darīt ar šādi ietaupīto laiku, lai to neaizpildītu atkal ar jauniem darba pienākumiem, arvien blīvāk piesātinot savu darba dienu?

– Cilvēkam vajag atjaunoties, un tas nav tik vienkārši. Nepietiek ar to, ka iesaka atpūsties. Tas neko nenozīmē, ja vien nav konkrēta piedāvājuma. Kā viņš to var izdarīt? Piemēram, tagad jaunākās paaudzes sev ir noteikušas, ka vēlētos nodzīvot vismaz līdz simt gadiem. Nav jau tā, ka katrs iet gulēt ar tādu domu, bet, jā, cilvēks vēlas ilgu mūžu. Gribam dzīvot ne tikai ilgāk, bet arī kvalitātīvāk. Lai tas varētu izpildīties, jāņem vērā daži priekšnosacījumi, un viens no tiem ir kustība. Būtu jānoiet vismaz septiņi līdz desmit tūkstoši soļu dienā. Piemēram, pilsētā, tā būtu iešana pa ielu attiecīgas kvalitātes gaisa un trokšņu fonā turp un atpakaļ. Amatciemā var izstaigāties pa speciāli izveidotiem riņķveida ceļiem, taciņām. Tas ir pats labākais – kā saka, izmest kārtīgu loku.


Pilsētplānošanas birojā Astanā, kur tiek plānota Amatciema idejas realizācija.

– Atgriežoties pie ārkārtējās situācijas izvērtējuma, kādas ir tavas domas par valdības iesaisti, dažādām atbalsta programmām šajā nedrošajā laika posmā?

– Neesmu finansists, grūti pateikt, un vispār šie jautājumi ir ārpus mana interešu loka. Mans moto ir neizdarīt nevienu lieku kustību, lai patiešām spētu aiz sevis atstāt kaut ko vērtīgu. Uzskatu, ka katrai paaudzei aiz sevis jāatstāj mazliet vairāk par to, ko atstājusi iepriekšējā. Mums ir dots noteikts laiks, jautājums, kā mēs to izmantojam, kam šo laiku tērējam. Amatciems ir mans hobijs, mana nodarbošanās, pat ne bizness. Man pašam vienmēr ir bijis jādomā, kur dabūšu naudu, mani neviens nedotē, tādēļ distancējos no šiem jautājumiem. Ir lietas, ko pieņemu a proiri. Palasu, pie kādām atziņām ir nonākušas citas valstis, kā viņi vienu vai citu jautājumu pamato. Katra valsts var iziet gadiem ilgu un spraigu debašu procesu, piemēram, attiecībā uz eitanāziju vai viendzimuma laulību. Ja ir zināms, ka tik un tik valstis to atbilstoši iztirzājušas un beigu beigās atzinušas par labu esam, tad man vienkāršāk ir pieņemt šīs atziņas.

Attiecībā uz naudas piešķiršanu – pie mums līdzekļu godīgai sadalei vēl joprojām nevar izsekot. Vēl vienai paaudzei jāizaug, lai mēs kļūtu caurredzamāki. Naudas piešķiršana ekonomikas stimulēšanai – tā ir klasiska lieta, bet par to, cik produktīvi tas ir, objektīvi nevaru spriest. Ļoti apšaubu tās lietderīgu izmantošanu.

– Pēc zinātnieku aplēsēm, šādas pandēmijas cikliski varētu atkārtoties. Ar kādiem pasākumiem, tavuprāt, vajadzētu reaģēt valstij, lai labāk sagatavotos šādām situācijām?

– Vispareizākā nauda ir tā, ko investē ilgtermiņā. Tādai naudai, lūk, ir nozīme. Daudz labāk ir īstermiņā savilkt jostu, bet ieguldīt ilgtermiņā. Lai gan reālā dzīvē tas notiek reti. Es veidoju ainavu, ieguldu zemē, ievelku komunikācijas, un tas ir ļoti dārgs process, bet zeme kļūst arvien vērtīgāka. Tālāk šī zeme vietējai pašvaldībai nodokļos atdod nevis desmit, bet pat simt reižu vairāk. Tas vietējai varai ir stabils ienākums mūžīgi mūžos. No loģiskā viedokļa skaidrs, ka kādam būtu jāpiešķir finanses šādam nolūkam. Protams, mēs neesam bagāta valsts, un tas nekad nenotiks, es arī netaisos to kādam pierādīt vai skaidrot. Taču tas ir modelis, kurā vajadzētu ieguldīt, it īpaši tagad, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju. Sagatavot zemi ar mūsdienām atbilstošu infrastruktūru, ko, cilvēkiem pārceļoties no pilsētas uz laukiem, piedāvāt tūlītējai izmantošanai, ēku būvniecībai. Šajā gadījumā tas būtu mērķtiecīgs ilgtermiņa ieguldījums. Ja vaicā, kā rīkoties valstij ar piešķirtajiem līdzekļiem, pirmā principiāli svarīgākā lieta būtu, lai jebkurā Latvijas nostūrī ir pieejams ātrs un kvalitatīvs internets. Operatoram būtu jābūt ieinteresētam apkalpot cilvēkus arī tālu un dziļi laukos. Šobrīd optiskā kabeļa mazajiem operatoriem nav izdevīgi atrasties laukos, kur ir maza klientūra (viensētas), tāpēc valstij tie būtu jādotē, kā tas ir lielākajā daļā Rietumeiropas valstu, lai interneta pieslēgums būtu ātrs un kvalitatīvs. Jā, mēs varam būt lepni ar salīdzinoši labu interneta pārklājumu, bet ir nepieciešamas tālākas investīcijas pienācīgam internetam, lai cilvēki spētu attālināti strādāt no jebkuras vietas Latvijā.

– Tātad būtiski ir tehniski nodrošināt pilnvērtīgu darba dzīvi laukos?

– Lai, dzīvojot laukos, dzīve būtu pilnvērtīga, svarīgākais, protams, ir vesels un darbaspējīgs cilvēks. Mums ir salīdzinoši maza dzimstība, aktīvi strādājošie ir izbraukuši, un tuvākā nākotnē mums priekšā ir nopietns disbalanss. Tāpēc būtu jāpalielina cilvēku iespējas arī ilgus gadus strādāt. Savukārt internets ir tas, kas var nodrošināt arī septiņdesmitgadīga strādājošā produktivitāti. Izplatot vai pārdodot savu ražojumu vai pakalpojumu tālāk pasaulē, cilvēks var dzīvot Balvos, ēst sava dārza labumus, būt pie labas veselības un nopelnīt naudu. Šajā gadījumā galvenais instruments ir internets. Turklāt mums vēl ir laba gaisa kvalitāte. Un jāsaka, tāda arī, visdrīzāk, paliks, jo lielās ražotnes pie mums vairs nav izdevīgas. Mūsu darbaspēks jau ir kļuvis pārāk dārgs, vairs nespējam konkurēt ar tām valstīm, kur tas ir lētāks. Taču tas, ko varam, ir palielināt Latvijas lauku iedzīvotāju skaitu, padarīt laukus pievilcīgus. Ja māja laukos nodrošinās pilsētas dzīves komfortu, tad tas būs ieguldījums reģionu infrastruktūrā. Labiekārtošana padarīs laukus par preci ārzemju pensionāriem vai visiem strādājošajiem, kuri vēlas aizbēgt no burzmas. Ļoti daudzi tagad vēlas pārvākties no dzīvokļa uz māju, ne tikai latvieši, bet no visas Eiropas, tie, kuriem svarīgs ir svaigs gaiss, mežs, ūdeņi, pievilcīga ainava un, protams, apkalpošanas serviss, pie kāda ir pieraduši. Eiropas naudu ieguldīt tur – varbūt tas būtu loģisks solis tālākām investīcijām.

– Tas ir tas, ko tu jau dari – gatavo zemi apdzīvošanai?

– Jau vismaz 10 gadus man tā vīzija ir pilnīgi skaidra. Tas, kur šobrīd būtu jāiegulda, ir infrastruktūras attīstībā laukos. Nodrošināt pilsētas komfortu lauku vidū ar centralizētu ūdeni, kanalizāciju, elektrību un optisko kabeli. Tāpēc projekts ir salīdzinoši dārgs – tās ir ļoti lielas izmaksas, lai plikā vietā ievilktu visas komunikācijas. Ne velti mūsu klienti ilgi apsver, plāno, vēro, līdz paiet gadi, kamēr iecerētais ieguldījums tiek veikts. Tas ir saprotams, jo pircējs vēlas pārliecināties par projektu – vai tas turpina dzīvot, attīstīties un paplašināties.

– Lai realizētu līdzīgus projektus, vajadzētu pieslēgties arī valstij un pašvaldībai, ņemot vērā to, ka tā ir arī valsts mēroga nepieciešamība?

– Ideāla pašvaldība ir tā, kas netraucē attīstīties. Muļķīgi ir iet pie deputātiem, skaidrot, stāstīt, ko tu gribi izdarīt, jo deputāti arī ir ierindas cilvēki, latvieši, kuriem vienmēr liksies, ka uzņēmējs to vien grib, kā tīt kādu ap pirkstu. Vispārējs priekšstats ir, ka uzņēmējs ir ārkārtīgi viltīga un savtīga būtne, kura par katru cenu grib gūt labumu. Manuprāt, uzņēmējiem iet pie deputātiem un censties pārliecināt par sava projekta dzīvotspēju nav veiksmīgs modelis. Ideja ir jādeleģē pilsētas mēram, deputātiem, kuri tad kopīgi pieņem lēmumu par projekta nepieciešamību pilsētai vai novadam un paši veic sarežģītākos saskaņojumus ar iestādēm. To sauc par lobismu, bet tas ir daudz pareizāk. Piemēram, daudzo saskaņojumu veikšana ar dažādām instancēm uzņēmējam atņem laiku, enerģiju un līdzekļus. Drīzāk tas jāveic pašvaldībai, ja projekts atbilst tās interesēm. Es uzskatu, ka, ja cilvēks ir nolēmis kļūt par deputātu, viņš ir pieņēmis pienākumu rūpēties par savu novadu, un tas nozīmē nevis radīt šķēršļus, bet tos atvieglot. Investors dosies tur, kur būs draudzīgāki nosacījumi.

– Vai Amatciema ideja arī radās pārmaiņu laikos?

– Deviņdesmitajos gados konstatēju, ka mani radošie darbinieki, piemēram, programmētāji un mākslinieki, meklējot risinājumu, izvēlējās distancēties. Tie bija mani pirmie novērojami, ka, atejot no sabiedriski aktīvas vides, ierasti zināmās pilsētas, radošs cilvēks būtiski paaugstina savu produktivitāti. Pilsētā ir tūkstošiem lietu, kas ir laika zagļi. Lauki, daba – tā ir ideāla vide radošam cilvēkam. Parasti šie paši cilvēki ir bezpalīdzīgi attiecībā uz visu sadzīvisko. Viņi būtu jānodrošina ar pilnu komfortu meža vidū, pie okeāna vai kalnos. Praktiskās nebūšanas var ātri izsist no sliedēm. Izmantoju apstākļu sakritību, pārdevu savus uzņēmumus, un tad arī sagribējās izdarīt kaut ko foršu priekš sevis. Tajā laikā biju sācis padziļināti interesēties par ainavas veidošanu. Bez tālejošām domām pirmajā ciklā sāku veidot tikai ainavu. Tad sapratu, ka varētu ierīkot arī mājvietas ar piekļuvi pie komunikācijām. Jau tajā laikā pieņēmu, ka nez kāpēc tieši 2025. gadā būs lūzums. Iepriekšējā gadsimtā cilvēki no laukiem devās uz pilsētām, savukārt, iestājoties 21. gadsimtam, pieņēmu, ka cilvēki no pilsētas dosies uz laukiem. Lai šī kustība vispār notiktu, svarīga bija interneta attīstība, kas savu uzvaras gājienu iet jau apmēram 30 gadus. Sākumā cirkulēja sauklis: lai dzīvotu laukos, ir vajadzīgi ceļi. Patiesībā šie ceļi sekmēja cilvēku aizplūšanu. Toties ātrs un kvalitatīvs internets ir kaut kas efektīvāks par labu ceļu. Šajā sakarā Covid-19 pandēmija šo kustību ir paātrinājusi. Savstarpējā komunikācija ar interneta palīdzību ir mūsu ikdiena, tā dāvina mums laiku, kuru varam izmantot ģimenei, sportam...

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.