Menu
 

Klusums iedvesmo Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, "Ādažu Vēstis"
Foto no personīgā arhīva Foto no personīgā arhīva

Harizmātisks, inteliģents, erudīts, ar plašām zināšanām daudzās jomās, ar interesi par dažādām valodām un kultūrām. Ar dziļu iekšējo pasauli. Harizma – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā, redzot Ādažu Brīvās Valdorfa skolas absolventa Aleksandra Grosa uzstāšanos Ādažu vispārējās izglītības iestāžu skolēnu apbalvošanas ceremonijā "Ādažu izcilnieks". Pēkšņi izdomātu vārdu saspēlē ar ceremonijas vadītāju Kasparu Breidaku Aleksandrs liekas tik pārliecinošs, ka, šķiet, arī viņš pats varētu iejusties pasākuma vadītāja lomā.

Aleksandrs Grosa vidējā atzīme ir 8,92 balles! Kādudien Aleksandrs, iespējams, kļūs par diplomātu, bet pagaidām studēs valodniecību universitātē Amsterdamā. Īpaši mīļa Aleksandram ir mandarīnu valoda, jo Austrālijā, kur viņš dzimis, plaši pārstāvēta ir arī ķīniešu kultūra. Kad Aleksandram bija seši gadi, viņš kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Aleksandrs ir ne tikai Ādažu izcilnieks, bet arī lielisks kulinārs un pat šokolādes meistars. Aleksandrs grauzdē un maļ kakao pupiņas, gatavo šokolādi un dželato kūkas. Aizraušanās ar šokolādes pasaules izzināšanu sākusies, darbojoties ģimenes uzņēmuma "Bliss Gelato" ražotnē, kur top dželato – itāļu tradicionālais saldētais deserts.

– Kā tikāt pie tik augstas vidējās atzīmes?

– Vidējā atzīme ir spogulis visam citam, kas notiek cilvēka dzīvē. Uz atzīmēm nav ko iespringt, svarīgākais visu izdarīt tā, lai sirds mierīga. Ar labāko sirdsapziņu. Protams, dzīvojam sistēmā, kur atzīmes daudz ko nosaka, arī nākotnes izglītības iespējas, bet, ja mācās tikai atzīmju dēļ, tā ir mācīšanās skolas sistēmai, ne sev. Būtiskāk atrast savas patiesās intereses un tad skolā iegūt papildu zināšanas, nevis apgūt kādas zināšanas līdz eksāmenam un tad to visu aizmirst.

– Cik liela nozīme mācību procesā ir pedagogam, cik – paša uzņēmībai?

– Skolotājam ir milzīga nozīme. Kaut vai, ja skatāmies Senajā Grieķijā, – Sokrats bija skolotājs Platonam, Platons – Aristotelim, bet Aristotelis – Maķedonijas Aleksandram. Ikviens mācību priekšmets atdzīvojas konkrēta skolotāja pasniegšanas veidā. Skolotājs veido sajūtu par priekšmetu. Man īpaši patika, kā vēstures un filozofijas skolotājs uzdeva jautājumus un kā mēs kopā centāmies rast atbildes, atklāt dažādas patiesības. Skolotāja personība nosaka to, vai spēs radīt interesi par priekšmetu, jo dažādi fakti dzīves laikā aizmirsīsies, bet sajūta paliks. Iepriekšējā skolā man nepadevās matemātika, bet Valdorfa skolā sapratu, ka matemātika ir kā spēle. Saista gan humanitārie, gan eksaktie mācību priekšmeti, tomēr vēsture un filozofija ir mani mīļākie priekšmeti, jo ir interesanti vērot, ka ne tikai cilvēks veido vēsturi, bet arī vēsture veido cilvēku.


Klases ekskursija Itālijā. Klases gids – Aleksandrs. Orientējoties pēc kartes, Aleksandram klase jāaizved līdz noteiktam punktam.

– Kas iedvesmo?

– Klusums, jo, kad ir liels troksnis un daudz darāmā dzīves skrējienā, varu nepamanīt apkārtējos cilvēkus un viņu emocijas. Ir tik viegli nepamanīt visu, kas dots. Iedvesmo arī nepieciešamība, vajadzība kādam palīdzēt. Protams, arī citas kultūras. Un grāmatas, kas vēsta par dzīvi citās pasaules malās, kultūrās, kas dod iespēju iekāpt otra kurpēs, sajust, kā jūtas un dzīvo citi. Piemēram, pēdējā laikā esmu pievērsies Āzijas literatūrai. Mani ļoti interesē cilvēku stāsti, viņu pieredzes. Nesen izlasīju grāmatu "Meitene ar septiņiem vārdiem" (Hyeonseo Lee "The girl with seven names") par meiteni, kura izbēga no Ziemeļkorejas. Pašlaik lasu dienvidkorejiešu autores Kyung-Sook Shin grāmatu "Lūdzu, pieskati mammu" ("Please look after mom"), kas ir ļoti poētiski un emocionāli uzrakstīta. Šī ir grāmata par empātiju un ģimeni, ar fokusu uz mammu. No autoriem man ļoti patīk arī Klaivs Steiplzs Lūiss, kura populārākais darbs ir "Nārnijas hronikas", kas it kā ir bērnu grāmata, bet, raugoties dziļāk par virsējo stāsta slāni, atrodam teoloģisku vēstījumu. Viņam ir arī citi teoloģiski darbi. Protams, arī fantāzijas žanra ģēnijs Džons Ronalds Rūels Tolkīns.

– Kā nonācāt Latvijā?

– Mans tētis piedzima Austrālijā, jo viņa vecāki no Latvijas bija emigrējuši uz Austrāliju, bet mamma – Latvijā. Tētis pirmo reizi uz Latviju atbrauca 1989. gadā, kad viņa brālis noorganizēja latviešu jauniešu grupas braucienu uz Latviju. Vienā latviešu kopienas pasākumā tētis iepazinās ar mammu. Austrālijā ir pirmskara latviešu kopiena. Manas bērnības atmiņas par Latviju bija, ka tā ir tāda skaista zeme, kā paradīze. Atceros, kā mamma stāstīja, ka pārcelsimies uz Latviju, un es to dienu gaidīju ar nepacietību.

– Un bija arī kā paradīzē?

– Sākumā viss patika, bet lielākais trieciens bija brīdī, kad sāku iet kādā valsts skolā Rīgā. Biju pieredzējis Austrālijas izglītības sistēmu... Austrālijā nekad nav pieredzēti tā sauktie padomju laiki, tāpēc mentalitāte gan vecākiem, gan bērniem ir pilnīgi citādāka. Austrālijā daudz vairāk pieņem dažādību un daudzveidību. Kad Latvijā gāju valsts skolā, skolotāji mani ļoti centās integrēt, kas varbūt līdz galam neizdevās, jo jutu, ka neesmu līdz galam Latvijas latvietis. Austrālijas latviešu kultūra tomēr diezgan atšķiras no tās, kas ir pašā Latvijā. Tas man bija ļoti grūts periods. Atceros, ka viens no maniem klasesbiedriem vaicāja: "Kāpēc tu vienmēr esi tik pieklājīgs?" Pabeidzot sešas klases valsts skolā, pārgāju uz Valdorfa skolu. Tur bija pilnīgi cita atmosfēra, dinamika, jutos pieņemts, sadraudzējos ar visiem. Tā kā nebija spriedzes attiecībās ar klasesbiedriem, daudz labāk padevās mācības. Stress un spiediens apkārtējā vidē ļoti ietekmē sniegumu mācību rezultātos.  Tā kā Valdorfa skolā klase bija mazāka, kopienas, vienotības sajūta bija daudz jūtamāka, vide bija siltāka. Valdorfa skolā īpaši māca sadarboties, strādāt grupās, pats mācību veids ir daudz vairāk balstīts uz empātiju un sarunu, nevis konkurenci. Sākumā biju vairāk iekšupvērsts, jo nevēlējos, lai atkārtojas iepriekšējā pieredze, bet, kad jutu, ka klasesbiedri ir ļoti draudzīgi pret mani, un arī skolotāji piedāvāja piedalīties dažādos pasākumos, jutos iedrošināts.


Aleksandrs vada klases ekskursiju "Maxxi" muzejā Itālijā.

– Kā radās interese par valodām, jo īpaši mandarīnu valodu?

– Esmu uzaudzis bilingvālā ģimenē, tāpat mani saista saziņa ar dažādu kultūru pārstāvjiem, un valoda ir lielisks līdzeklis ceļā uz to. Katrai valodai ir sava garša, sava personība. Piemēram, ja vienu un to pašu grāmatu izlasu atšķirīgās valodās, ļoti jūtama atšķirība. Viens no labākajiem veidiem, kā komunicēt, ir runāt ar cilvēku viņa valodā, jo tad saruna iespējama daudz dziļākā līmenī. Ar valodu es domāju ne tikai, piemēram, latviešu vai angļu, bet arī vārdu izvēli valodā, ķermeņa valodu, temperamentu utt. Dziļa komunikācija sevī ietver daudz vairāk nekā tikai informāciju skaņas veidolā. Mandarīnu valoda ir mans personīgais projektiņš. Ja vēlas apgūt kādu valodu, tā jāmācās papildus, ar skolas stundām nepietiek. Latvijas Universitātē satiku brīnišķīgus skolotājus, kuri deva ne tikai iedvesmu, bet arī iespēju mācīties. Esmu iestājies Amsterdamas universitātē, kur plānoju studēt valodniecību – fonētiku, sociolingvistiku utt. Mani interesē, kā noteiktas situācijas un konteksts ietekmē valodu, piemēram, vai valodā izpaužas sociālā hierarhija u.c. Lingvistiku var izmantot gan filozofijā, gan vēsturē, gan arī citās nozarēs. Valodu mēs izmantojam katru dienu – tā nekad nenovecos, nedz arī to spēs aizvietot roboti. Valoda nāk no cilvēka un viņu atspoguļo, un cilvēks nav robots.

– Kādu gribētu redzēt savu nākotni?

– Gribētu turpināt mācīties visu mūžu – gan valodas, gan censties izprast cilvēkus, bet par kādu konkrētu profesiju vēl neesmu domājis. Negribu ieciklēties uz vienu ideju un pēc tam vilties. Noteikti gribētu darboties ar cilvēkiem un citām kultūrām. Saprotu, kāds ir nākamais solis, bet vēl nezinu, kāds izskatīsies fināls. Esmu domājis par diplomāta darbu, bet vēl ir laiks papētīt un padomāt.

– Vai ir kādas autoritātes?

– Mani vecāki. Apzinos, cik daudz iespēju viņi man devuši, cik daudz parādījuši. Šajos apstākļos, kādos visi esam šobrīd [Covid-19 pandēmija, kas ietekmē teju ikviena pasaules iedzīvotāja ikdienu, – red.], man ir liels respekts pret ārstiem un visiem, kas pieliek roku situācijas uzlabošanā. Autoritātes ir arī dažādi autori, kurus jau minēju. Lielākā autoritāte man ir Dievs, tomēr varu mācīties no visiem. Katrs cilvēks ir eksperts kādā jomā, tikai jāprot to ieraudzīt.

– Dievs kā autoritāte kādas noteiktas reliģijas ietvarā vai ārpus tām?

– Pašas idejas par Dievu mūs bieži laikam attur no Dieva. Es pats esmu kristietis, kristietībā izpaužas tas, ka Dievs meklē cilvēku, nevis cilvēks Dievu, bet jebkurā gadījumā tās ir attiecības, kurās iesaistās gan sirds, gan prāts. Mana ikdiena koncentrējas attiecībās ar Dievu, ģimeni, draugiem, šis ir arī lauks, kurā man visvairāk jāaug, gribas būt labākam, taču labs raksturs nenāk no vēlēšanās vien, līdz tam jāizaug. Nevienas pārmaiņas nenotiek tāpat, jāiziet cauri grūtībām.


Aleksandra gatavotās šokolādes – 50% tumšā piena šokolāde no Peru plantācijas pupiņām, 75% un 100% tumšā šokolāde no Ekvadoras.

– Kā pavadāt brīvo laiku?

– Mans hobijs ir ēst gatavošana. Kādreiz gribēju kļūt par pavāru. Gatavoju saviem draugiem un ģimenei. Mans tētis ir tehnisko zinātņu doktors*, un bez darbošanās zinātnē viņš jau vairāk nekā 20 gadu gatavo dželato, kas ir arī zinātnisks projekts, jo dželato struktūrā ir gan ūdens, gan ledus kristāliņi, un jāatrod pareizās proporcijas starp visām izejvielām. Es vēl aizvien palīdzu tētim gatavot dželato kūkas, piedalos tirdziņos, ir interesanti cilvēkiem stāstīt par mūsu produktiem, vadu ekskursijas. Esmu diezgan plaši iepazinis šokolādes pasauli. Bieži liekas: nu kas gan tur tāds – šokolāde ir šokolāde! Parasti par šokolādi zina tikai tik daudz, ka ir tumšā, piena un baltā, bet katrā valstī, katrai kakao pupiņu plantācijai raksturīgas savas nianses. Ideja, ka šokolādei var būt viena garša, nāk no veikalu kultūras, bet šokolādei var būt augļu, riekstu, ievārījuma un citas garšas nokrāsas. Pats grauzdēju pupiņas, un tas ir visai aizraujoši. Esmu iegādājies pupiņas no Ganas, Ekvadoras, Peru plantācijām. Varu tikai būt pateicīgs par visām iespējām, ko vecāki un citi mīļi cilvēki man ir devuši.

– Kādas rakstura īpašības visaugstāk vērtējat sevī un citos?

– Esmu ātrs, intensīvs un nepacietīgs, bieži gribu, lai daudz kas notiek pēc mana prāta. Tas bieži izpaudās grupu darbos skolā, kad vēlējos, lai tiek īstenoti mani priekšlikumi. Cenšos kļūt pacietīgāks un mācos darīt lēnāk, jo svarīgāk ir izdarīt ļoti augstvērtīgi un labi, nevis daudz. Bieži ieplānoju vairāk, nekā varu paspēt. Ļoti novērtēju tādas īpašības kā pacietību un empātiju, lēnīgumu un pazemību. Svarīgāk ir mainīt sevi, nevis citus, jo ir viegli redzēt skabargu otra acī, bet ne baļķi savējā. Dzirdēt un saprast otru ir svarīgāk, nekā būt saprastam.

* Kārlis Agris Gross ir Austrālijas latvietis, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Biomateriālu zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs, tehnisko zinātņu doktors, apbalvojuma "Laiks Ziedonim" laureāts. Savā pētniecības nozarē 30 gadus strādājis un stažējies vairākos kontinentos, bet izvēlējies turpināt profesionālo darbību Latvijā. Atbraucot uz Latviju, zinātnieks redzēja, ka jauniem pētniekiem nepieciešama palīdzība zinātnisko publikāciju veidošanā, tādēļ ieviesa divus studiju kursus, lai palīdzētu interesentiem izstrādāt žurnālu rakstus atbilstoši starptautiskām prasībām. Ikdienā pēta dažādu ortopēdijā izmantojamu materiālu īpašības, bet brīvajā laikā rada jaunas garšas itāļu saldajam desertam – dželato, kura kristālu veidošanos apguvis Itālijā. Uzņēmuma "Bliss Gelato" radītājs un garšu veidotājs.


Aleksandrs dekorē dželato kūku, kuru vēlāk baudīs prezidents un citi.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.