Ko darīt ar padomekļiem? ^{Apriņķis.lv}

Politiķi tradicionāli fokusējas tikai uz vienu objektu šajā sarakstā – pieminekli “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Tas ir liels un atrodas Krievijas Federācijas vēstniecības faktiskā aizsardzībā. Par to, vai arī juridiskā, domas dalās. Taču pilnīgi skaidrs, ka vēstniecība netaisītu traci par katru betona gabalu, kurā iegrebta zvaigzne. Betona zemūdenes aizvākšanai sekoja dusmīgs paziņojums, bet tas arī viss. Un šādu “zemūdeņu” ir pilna Latvija.

Arī Mārupes novadā bez iznīcinātāja Skultē ir vēl viena slavas vieta “Rīgas atbrīvotājiem”.  Uz plāksnes krieviski un latviski rakstīts: “Šai vietā 1944. gada 14. oktobrī 7. gvardes un 130. latviešu strēlnieku korpusa daļas nokļuva fašistisko karapulku aizmugurē, tā paātrinot Rīgas atbrīvošanu.” Būtībā šī apdrupusī slavas zīme vēsta tieši to pašu, ko Pārdaugavas memoriāls. Taču publiskajā telpā par pārējiem vairāk nekā 300 objektiem diskusiju nav, un tie turpina veikt savu neredzamo darbu – ilgā laika posmā skalo smadzenes Latvijas iedzīvotājiem un palīdz Krievijas vēstniecībai izplatīt vēsti par varonīgo padomju pagātni. It kā nekādas okupācijas nebūtu bijis.

Ko Skultē dara bumbvedējs

“Rīgas Apriņķa Avīze” vaicāja Mārupes novada mēram Mārtiņam Bojāram, kā pašvaldībā tiek pamatota lidmašīnas saglabāšana. Formāli tikai un vienīgi kā tūrisma objekts. Lai gan esot arī cilvēki, kas noteiktos datumos lidmašīnas pakājē nāk likt ziedus. Te jāpaskaidro, ka Skulte padomju laikā bija nozīmīga teritorija. Slēgts ciemats topošajiem un esošajiem militārajiem lidotājiem. Bumbvedējs IL-28 uz betona postamenta ciema vidū tika novietots 60. gados kā pirmais sērijveida reaktīvais modelis. Viegli vadāma kaujas mašīna.

Gadu gaitā piemineklis atjaunots par ciema iedzīvotāju līdzekļiem. Sentimentu par aizgājušajiem “labajiem” laikiem te jūt daudzi izbijuši padomju virsnieki un viņu pēcteči. Un pašvaldība par viņiem parūpējas. “Esam cīnījušies, lai lidmašīnu neaizvāc metāllūžņos,” lepojas novada mērs. Mārtiņš Bojārs atzīst, ka par lidmašīnas aizvākšanu uz piemērotāku vietu ik pa laikam kāds ierunājas, taču pagaidām tāda “piemērota vieta” neesot atrasta. Pie lidostas esošais lidmašīnu muzejs nederot, jo ir privāts.

Jāsecina, ka patiesībā Mārupes novada pašvaldība nemaz nevēlas aizvākt šo pieminekli padomju militārajam triumfam. Ar pārējiem vairāk nekā 300 pieminekļiem situācija ir līdzīga.

Neoficiāls saraksts eksistē

Valsts līmenī vienotas politikas attiecībā uz padomju pieminekļu mantojumu nav. Tie netiek uzskaitīti un netiek vērtēti no kultūrvēsturiskā un ideoloģiskā viedokļa. “Rīgas Apriņķa Avīzes” rīcībā ir saraksts ar padomju laika pieminekļiem, ko veidojis biedrības “Brāļu kapu komiteja” vadītājs vēsturnieks Arnis Āboltiņš. Pēc privātas iniciatīvas. Tātad saraksts ir neoficiāls. Ja tas būtu oficiāls, valdībai nāktos definēt attieksmi pret visiem šiem slavas simboliem Sarkanajai armijai. Īstenot kādu politiku. Vismaz pielikt plāksnīti, ka tie nav pieminekļi atbrīvotājiem, kā tur virsū rakstīts, bet gan okupācijas spēkiem.

Bet pašlaik atbildīgās institūcijas atrunājas, ka par šiem objektiem atbildīgas ir pašvaldības. Sanāk, ka katrai pašvaldībai individuāli jāizvērtē Otrā pasaules kara sekas un tā nodarītais posts novadam, pagastam un ciemam. Bez jebkādām kopīgām vadlīnijām no Rīgas.

Lūk, Kultūras ministrijas sniegtais skaidrojums: “Latvijas valsts ar godu un cieņu izturas pret visu valstu valstspiederīgajiem, kuri gājuši bojā Otrajā pasaules karā, pašvaldības savu iespēju robežās – par šo cilvēku atcerei uzstādītajām piemiņas zīmēm un vietām. A. Āboltiņa kunga apkopotajā apskatā ietvertās piemiņas zīmes un vietas ir pašvaldību / zemesgabala īpašnieka aprūpē un uzturēšanā.

Kā atzīst Kultūras ministrijas padotībā esošā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, A. Āboltiņa kunga apkopotajā pārskatā par saglabājušamies, “padomju laikā” uzstādītiem pieminekļiem un ierīkotām piemiņas vietām, kuras saistītas ar Otro pasaules karu un Sarkano armiju, visdrīzāk, nav tādu piemiņas vietu, kurām pašām par sevi būtu kultūrvēsturiska vai mākslinieciska vērtība, tomēr, godājot Otrajā pasaules karā bojā gājušo cilvēku piemiņu, pašvaldībām būtu jārūpējas par to uzturēšanu.”

Te gan vēlreiz jāatgādina, ka pieminētajā sarakstā ir tikai tādi pieminekļi, kas nav saistīti ar apbedījumiem. Kam apakšā vai līdzās nav mirstīgo atlieku. Piemēram, Jēkabpils gadījumā Krustpils viducī stāvošais lielgabals ir neizkustināms, jo apakšā patiešām ir norakti trīs okupācijas spēku virsnieki. Taču Skultes bumbvedējs ir uzstādīts daudzus gadus pēc kara, un vienīgais tā vēstījums ir padomju aviācijas varenība.

Vai politizēt ir lieki?

Atsevišķu skaidrojumu par situāciju ar šo padomju varas mantojumu sniedz arī Kultūras ministrijas pakļautības iestāde – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Arī tā galu galā secina, ka diplomātiski jutīgā problēma ir pašvaldību kompetencē: “Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde nešķiro pieminekļus pēc politiskās vai ideoloģiskās piederības, bet vērtē tos kā arhitektūras un mākslas objektus vai vēsturiska notikuma vietas.”

Vai šie konkrētie ir izvērtēti? Atbilde, visticamāk, ir – nē. Vai būtu jāvērtē? Ja ir īpaša mākslinieciska nozīme, tad – jā. Un te būtiskākais – vai bezvērtīgie nebūtu jājauc nost. “Tas ir jautājums pašvaldībām un apkārt dzīvojošiem cilvēkiem, kuru nevajadzētu lieki politizēt. Kritušo piemiņa ir ētiskas dabas jautājums arī tad, ja apakšā nav kaps. Ja brūk kopā vai degradē vidi, tad jāsakopj vai jānojauc, bet citādi tā ir aizgājuša laika liecība.”

Tādējādi rūpes par šiem objektiem vistiešākā veidā esot pašvaldību kompetence, ja neskaita Krievijas Federācijas vēstniecību. Un vēstniecība sirdīgi aizstāv katru betona gabalu vai metāla lūzni, kas simbolizē Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un Krievijas kā tās ideoloģiskās mantinieces varenību.

Viens līgums kapsētām

Lai gan mīļā miera labad valsts institūcijām ērtāk nogrūst padomju pieminekļu jautājumu pašvaldībām, patiesībā pašvaldības šo jautājumu nav spējīgas un pat tiesīgas patstāvīgi risināt. To regulē starpvalstu līgumi, ko parakstījušas Latvijas un Krievijas valdības. Un līgumi ir par pieminekļu aizsardzību. Problēma ir tāda, ka aizsardzības normas ir tik neprecīzi un aptuveni formulētas, ka ikviena puse tās var traktēt pēc saviem ieskatiem. Un Krievija to dara savās stratēģiskajās interesēs.

Pieminekļus apbedījumu vietās – karavīru kapos – aizsargā speciāla vienošanās par mirušo piemiņas saglabāšanu – “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Latvijā tiek kopti krievu karavīru apbedījumi, Krievijā – latviešu karavīru kapi. Proporcija, protams, nav salīdzināma.

Kopš 2014. gada Krievijā iezīmētas 10 piemiņas vietas bojā gājušo latviešu karagūstekņu un represiju upuru kapos. Vēl dažas palikušas no pēckara gadiem. Krievijas aizsargāto apbedījumu mantojums Latvijā no Otrā pasaules kara ir nesalīdzināmi plašāks. Kopskaitā 346 Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas karavīru un partizānu kapsētas un kapi. Šie tātad ir tie neaizskaramie objekti, kaut gan to ideoloģiskais vēstījums ir klaji naidīgs Latvijas Republikai.

Pirms pāris gadiem Krievijas vēstniecība atjaunoja memoriālu Lielajos kapos Rīgā. Tā centrā – bronzas karavīrs ar automātu vienā un sarkano karogu otrā rokā. Karogā – sirpis un āmurs. Pakājē iekalts uzraksts “Mūžīga slava varoņiem, kritušiem cīņā par mūsu dzimtenes neatkarību un brīvību”. Un pie uzraksta pastāvīgi gulst Georga lentēm krāšņoti puķu pušķi. Tas arī ir tas, ko vēlas panākt Kremlis. Tautiešu politika un ideja par kopīgo dzimteni.

Otrs līgums pieminekļiem

Situācija ar pieminekļiem bez apbedījumiem ir krietni sarežģītāka, taču Latvijai izdevīgāka, ja vien būtu politiskā griba to risināt. Šajā gadījumā galvenais dokuments ir 1994. gadā parakstītā “Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”. Līguma nosaukumā par pieminekļiem ne vārda. Taču svarīga ir VI sadaļa “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana”.

13.pants: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

Kas jāsaprot ar vārdiem “memoriālā būve”, līgumā netiek paskaidrots, taču tieši šis līgums, pēc Krievijas Federācijas domām, aizsargā gan Uzvaras pieminekli Pārdaugavā, gan militāro bumbvedēju Skultē, gan arī visus pārējos vairāk nekā 300 objektus, ko Latvijas pazemojumam mantojumā atstājusi padomju vara un tagad aizstāv Putina režīms.

Taču Latvijas politiķiem ir visas iespējas aizstāvēt citu traktējumu. Veidot kopēju politiku, kopēju attieksmi un ravēt šos Krievijas varas simbolus laukā no Latvijas vides un ļaužu prātiem. Vai vismaz izvietot skaidrojošās plāksnes pie šiem objektiem, kā to iesaka Kultūras ministrija. Jo šie objekti ir celti nevis dzimtenes atbrīvotāju, bet gan dzimtenes okupantu slavai.