Mālpils novada dzimtsarakstu nodaļai – 98 ^{Apriņķis.lv}

1921.gada 2. maijā tieslietu ministrs oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis” paziņoja, ka Latvijā tiek atklāta pirmā dzimtsarakstu nodaļa. Tā, protams, atradās Rīgā. Vēlāk arī citviet Latvijā tika dibinātas dzimtsarakstu nodaļas, un nākamā gada pavasarī apritēs simt gadu, kopš Latvijā civili tiek reģistrēta dzimšana, miršana un laulība, kas līdz tam notika tikai baznīcā.

Mālpils un Sidgundas (toreiz Rikteres) pagastā dzimtsarakstu nodaļas durvis vēra gadu vēlāk – 1922. gada 1. maijā. Jaunizveidotās dzimtsarakstu nodaļas bija pagasta valdes pakļautībā un tika iekārtotas turpat pagasta valdes telpās. Mālpilī tā atradās Ādmiņu pagasta namā, Sidgundā – Sauliešu pagasta namā. Sidgundas Dzimtsarakstu nodaļa pastāvēja līdz pagasta likvidēšanai un iekļaušanai Mālpils un Allažu pagastā 1949. gadā, bet Mālpils novada dzimtsarakstu nodaļa darbojas līdz pat šai dienai un šā gada maijā nosvinēja 98. dzimšanas dienu.

Pēc Otrā pasaules kara, no 1945. gada, Mālpils ciema padome un līdz ar to arī dzimtsarakstu nodaļa strādāja vēlākajās slimnīcas (tagad pansionāta) telpās, bet no 1955. gada līdz 1981. gadam tautas namā Mālpils centrā. Nama otrajā stāvā atradās maza zālīte, kur notika laulību ceremonijas. Padomju laikos pāris nevarēja izvēlēties laulību datumu. Ceremonijas parasti notika vienreiz mēnesī – pēdējā sestdienā. Laulāt varēja ciema padomes priekšsēdētājs vai viņa vietnieks, bet dzimšanas un miršanas apliecības noformēja sekretārs. Lielākās kāzu ceremonijās piedalījās arī vietējie kultūras darbinieki, kuri lasīja dzeju, un sieviešu vokālais ansamblis, kas pasākumu kuplināja ar atbilstošām dziesmām.

Laikā, kad ciema padome atradās tautas namā, ciema padomes priekšsēdētāji bija Elza Pālena, Rita Kargane, Voldemārs Zuters, Jānis Riba un Kira Vīksne. Visilgāk sekretāres amatā šajā laikā darbojās Zenta Kalniņa.

Pagājušā gadsimta 50.–60. gados populāras bija tā sauktās komjauniešu kāzas, kas notika tehnikuma telpās, tagadējā Mālpils muižā. Kāzas notika vairākiem pāriem vienlaikus, uz svinībām ieradās tehnikuma audzēkņi un darbinieki, kopā pat vairāki simti cilvēku, kuri paši organizēja gan svinību galdus, gan balli.

1981.gada 23. decembrī tika atklātas jaunās ciema padomes telpas, kurās šobrīd atrodas Mālpils novada dome. 1982. gada rudenī durvis vēra arī dzimtsarakstu nodaļas jaunā ceremoniju zāle, kas bija speciāli projektēta un paredzēta laulībām. Pirmais pāris, ko 1982. gada 25. septembrī jaunajā zālē salaulāja ciema padomes priekšsēdētāja Kira Vīksne, bija Lidija un Vladimirs Torgašovi.

Telpu, kurā mēs pašlaik atrodamies (Mālpils novada dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Viktorijas Kalniņas darba kabinets, – E.T.), sauca par Šampanieša zāli. Logs bija aizsegts, sienas notapsētas ar brūnu audumu, telpas centrā atradās balts, apaļš galds, un jaunais pāris pēc ceremonijas šeit nāca iedzert šampanieti. Blakustelpā, kur tagad ir Bāriņtiesas priekšsēdētājas Annas Višķeres darba kabinets, bija noliktava muzikantiem. Tur stāvēja mūzikas instrumenti un citas saimniecības lietas, bija pieejams ūdens ziediem.

Atjaunojoties valsts neatkarībai, pieprasījums pēc kāzu telpām mazinājās un Šampanieša zāli un noliktavu pārveidoja par darba kabinetiem. Tomēr laika gaitā atkal radās nepieciešamība pēc telpas, kur pēc ceremonijas sapulcēties un pabūt kopā ar jauno pāri. Balto galdu no bijušās Šampanieša zāles pārcēla uz tagadējo Spoguļu zāli, kura bija projektēta, izbūvēta un iekārtota kā telpa līgavai un tā arī saucās – Līgavas istaba.

Pēc Kiras Vīksnes par pagasta padomes priekšsēdētāju kļuva Aleksandrs Lielmežs. Arī viņš salaulāja daudzus pārus. Tomēr no 1994. gada atjaunotais pirmās brīvvalsts laika Civillikums, pēc kura darbojās dzimtsarakstu nodaļas, liedza pagasta padomes priekšsēdētājam laulāt, tādēļ bija vajadzīgs darbinieks, kurš to varētu veikt. Tā es sāku vadīt Mālpils novada dzimtsarakstu nodaļu, un šā gada jūlijā apritēs 26 gadi, kopš esmu šajā amatā. Dzimtsarakstu nodaļā Mālpilī nekad nav bijis ļoti daudz laulību – vidēji 30 laulību gadā, bet šo gadu laikā esmu salaulājusi aptuveni 600 pāru, un vienam cilvēkam tas ir daudz.

Saistībā ar Covid-19 pandēmiju mēs daudzas lietas varam veikt attālināti, bet pāru savstarpējo jāvārdu, es domāju, gan mēs laikam nekad nevarēsim apliecināt attālināti, tam būs jānotiek tikai un vienīgi klātienē.

1994.gadā dzimtsarakstu nodaļas veidojās visos mazajos pagastos, tāpēc Latvijā to bija gandrīz pieci simti.

Pa šo ceturtdaļu gadsimta, kopš strādāju par Mālpils novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, daudz kas ir mainījies, bet daudzas lietas ir palikušas salīdzinoši nemainīgas. Lielākās izmaiņas notika 2013. gadā, kad visas dzimtsarakstu nodaļas sāka strādāt vienotajā Civilstāvokļu aktu reģistrācijas informācijas sistēmā (CARIS).

Pati laulības reģistrācija juridiski nav mainījusies. Mainījusies tikai pieteikšanās kārtība un iesniedzamie dokumenti. Viss ir kļuvis vienkāršāks. Faktiski līgavai un līgavainim jāierodas dzimtsarakstu nodaļā un jāuzraksta iesniegums. Līdzi jābūt derīgiem personu apliecinošiem dokumentiem. Nevajag ne savulaik prasīto ārsta izziņu, ne dzimšanas apliecību, nevajag pat dokumentu par iepriekšējās laulības šķiršanu, ja ziņas jau ir ievadītas Iedzīvotāju reģistrā. Latvijas valstspiederīgie iesniegumu var sūtīt arī elektroniski, abi to parakstot ar drošu elektronisko parakstu. Ja līgava vai līgavainis ir ārzemnieks, tad gan iesniegumu var iesniegt tikai klātienē. Vēl ārzemniekam papildus nepieciešams dokuments, kas apliecina, ka viņam nav šķēršļu noslēgt laulību.

Oficiāli laulību var noslēgt arī baznīcā. Kopš 2013. gada mācītāji dokumentus gan vairs nepārbauda. Līgavai un līgavainim jādodas uz jebkuru dzimtsarakstu nodaļu, jāuzraksta iesniegums, jānomaksā valsts nodeva un jāsaņem izziņa par dokumentu pārbaudi, kuru tad viņi iesniedz mācītājam.

Sen pagājis laiks, kad bija būtiska līgavas un līgavaiņa deklarētā dzīvesvieta. Šobrīd jebkuru ar civilstāvokļa aktiem saistītu pakalpojumu var saņemt jebkurā Latvijas dzimtsarakstu nodaļā. Tāpēc katrs pāris var brīvi izvēlēties sev tīkamāko laulības reģistrācijas vietu un ceremonijas vadītāju. Vien jāatceras, ka pastāv tā sauktais pārdomu jeb izsludināšanas laiks. Lai arī nekādus paziņojumus neviens nekur neliek un neko nesludina, laulību var noslēgt ne ātrāk kā pēc viena mēneša un vienas dienas un ne vēlāk kā pusgadu pēc iesnieguma iesniegšanas dienas.

Laulību bums Mālpilī sākās 2008. gadā, kad durvis vēra atjaunotā Mālpils muižas kungu māja. Šajās laulībās viena no pusēm bieži bija ārzemnieks vai ārzemniece. Līdz pat 2013. gadam Latvijā oficiāla laulību ceremonija drīkstēja notikt tikai telpās – dzimtsarakstu nodaļā vai citās piemērotās telpās. Un tās “piemērotās telpas” bija kultūras nami un, protams, arī muižas un pilis. Mālpils muižā izdevīgi ir tas, ka gan dārzā, gan telpās ir ļoti skaisti un lietus gadījumā visu ceremoniju var viegli pārcelt uz iekštelpām.

Problēmas radās tad, kad, iespējams, ārzemju tradīciju iespaidā gandrīz visi pāri vēlējās laulāties ārā, brīvā dabā. Ņemot vērā lielo pieprasījumu, centāmies visu sakārtot tā, lai no likuma viedokļa viss būtu korekti un pāris ar viesiem varētu baudīt arī brīvās dabas atmosfēru pie muižas. Oficiālās ceremonijas juridiskā puse jau ilgst tikai īsu brīdi. Tajā nolasa laulājamo vārdus, uzvārdus, dzimšanas gadus, to, vai kādam no jaunlaulātajiem oficiāli mainīsies uzvārds, vai reģistrā viss ir korekti aizpildīts un vai abi labprātīgi slēdz šo laulību, ievērojot Latvijas Republikas likumdošanu. Pārējā ceremonijas daļa, tā sauktā romantiskā, ir atkarīga no katra pāra vēlmēm un izdomas.

Tā kā oficiālā daļa nav ilgāka par 5–7 minūtēm, mēs organizējām tā (sevišķi, ja viena no pusēm bija ārzemnieks), ka ceremoniju sākām ar romantisko daļu – visiem skaistajiem vārdiem, kas papildina oficiālos tekstus. Šo daļu var vadīt arī kāds aktieris vai cits ar runātāja talantu apveltīts vadītājs, bet parasti jaunais pāris vēlējās, lai to daru es.

Pāris skaisti atnāca, es runāju un par viņiem pastāstīju, viņi deva solījumu viens otram. Solījumi oficiāli netiek prasīti, tāpēc tajos katrs laulātais var ietvert visu, ko sirds vēlas. Pēc solījumiem viens otram uzvilka gredzenu, jo arī gredzenu vilkšana nav obligāta oficiālajā ceremonijā, var reģistrēt laulību bez gredzeniem. Tomēr šīs daļas laikā pāris vēl neparakstīja nevienu dokumentu. Un tad, kad viss jau bija skaisti noticis (un, no malas skatoties, varbūt neviens pat nenojauta, ka tā vēl nav oficiālā ceremonija), es parasti teicu tā: “Un tagad, lai jūsu solījumi iegūtu juridisku spēku, es aicinu jūs un jūsu lieciniekus ieiet Mālpils muižas telpās un parakstīt laulības noslēgšanas dokumentus!”

Tad mēs ar jauno pāri un lieciniekiem devāmies uz muižu, bet ciemiņi palika gaidot. Telpā viss bija sagatavots dokumentu parakstīšanai, novietots Latvijas Republikas ģerbonis, mazais karodziņš. Tur es nolasīju oficiālo daļu un prasīju abu pušu jāvārdu. Ja viena puse bija ārzemnieks, tad vienmēr bija arī tulks, jo man nepatīk, ka sit sānā ar elkoni, kad jāsaka “jā”. Pēc dokumentu parakstīšanas es izvedu jauno pāri ārā pie ciemiņiem un apliecināju, ka šo divu cilvēku laulība ir likumiski noslēgta un nu viņi ir vīrs un sieva, un visi klātesošie var nākt un sveikt jauno ģimeni.

Man bija viens gadījums, kad uz oficiālo ceremoniju pievienojās mammas un teica: “Mēs gribam redzēt, vai viss tiešām notiek oficiāli!” Pēc tam līgavainis, kurš, ja pareizi atceros, bija no Anglijas, teica, ka šī oficiālā ceremonija viņam patikusi labāk par romantisko.

No 2013. gada laulāties pilnīgi oficiāli atļauts arī brīvā dabā – jebkurā tam piemērotā vietā. Vienīgais, laulājoties ārā, mēs ceremonijas laikā neizsniedzam laulības apliecību, laulājam ar protokolu, ko nolasa un paraksta un kas ir juridiski spēkā esošs dokuments. Tikai pēc ceremonijas es dodos ierakstīt visas ziņas datubāzē, lai izdrukātu laulības apliecību. Šī kārtība, manuprāt, ir pareiza, un es to ievēroju. Pirmkārt, protokolā tiek norādīta konkrēta vieta, piemēram, Mālpils muiža, Sauleskalns, otrkārt, ievadot visu datubāzē pirms ceremonijas, laulība jau faktiski ir noslēgta tajā brīdī. Bet līdz jāvārdam un parakstiem laiks vēl var būt pat pāris stundu.

Šobrīd Covid-19 krīzes iespaidā kāzu svinēšana ir mazliet pieklususi, arī Mālpils muižā jūnijā plānotās kāzas ir pārceltas. Vienu brīdi bija populāras lielas kāzas ar lielu viesu skaitu, iespaidīgām svinībām, tagad vairs ne – jaunie pāri vairāk domā, kas tieši viņiem ir svarīgi šajā dienā, vairāk pievēršas saturam, nevis ārējām izpausmēm. Laulājot brīvā dabā jeb izbraukuma kāzās, cilvēki parasti jūtas brīvāk. Taču tur jārēķinās ar visādiem negaidītiem piedzīvojumiem – kavēšanos vai ne tik ideāliem laikapstākļiem.

Esmu laulājusi dažādās Mālpils vietās – Sauleskalnā, Saules vārtu kalnā, arī Mālpils dabas takā, parkā, privātmāju pagalmos, mežā. Man šķiet, ka skaistas kāzas var sarīkot arī netērējot tam milzīgus finanšu līdzekļus, jo mums apkārtnē ir daudz brīnišķīgu vietu. Diemžēl cilvēki ir kļuvuši nedaudz slinki. Esam pārāk pieraduši pasūtīt un ņemt pakalpojumus, lai citi noorganizē kaut ko, kas mums patiktu. Ja pie kāzu vietas noformēšanas piedomātu un piestrādātu paši, tad arī bez iespaidīga budžeta varētu radīt sirsnīgu kāzu atmosfēru.

Patiesībā Covid-19 krīze mums ir devusi arī ko pozitīvu – tā likusi mums vairāk pievērsties savai iekšienei, saviem tuvākajiem, jo mēs esam ļoti uz āru vērsti, vairāk uz sabiedrību, nekā uz ģimeni. Varam pārdomāt, kā ir tagad, kad mēs visu laiku esam kopā mājās. Mēs bieži bijām neapmierināti, ka dzīve ir kā ritenis. Tagad, kad šī riteņa vairs nav, var izvētīt, kas ir tās patiesās vērtības.