Menu
 

Salaspils kauja – noslēpumains militārās vēstures notikums Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Sv. Jura baznīcas drupas. Pēc kaujas pie baznīcas tika apbedīti aptuveni 9000 kritušo Zviedrijas armijas karavīru. Baznīca pēc hetmaņa Jana Karola Hodkēviča pavēles atjaunota. Foto – Salaspils novada Tūrisma informācijas centrs visit.salaspils.lv Sv. Jura baznīcas drupas. Pēc kaujas pie baznīcas tika apbedīti aptuveni 9000 kritušo Zviedrijas armijas karavīru. Baznīca pēc hetmaņa Jana Karola Hodkēviča pavēles atjaunota. Foto – Salaspils novada Tūrisma informācijas centrs visit.salaspils.lv

Latvija ir pilna ar vēstures liecībām, piemiņas un rituālu vietām. Vietām, uz kurām dodamies, lai pieminētu un atcerētos, lai svinētu un neaizmirstu. Šādas vietas var atrast it visur, ir vien jāmeklē. Arī “Rīgas Apriņķa Avīze” ir nolēmusi uzmeklēt šādas vietas un izzināt to stāstus.

Rakstu sērija “Piemiņas un rituālu vietas Pierīgas pilsētās” ir uzsākusi savu ceļu Salaspils novadā. Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis iepazīstinās mani ar vēsturisku kauju, kuru dēvē pat par astoto pasaules brīnumu, un tam veltītajiem piemiņas akmeņiem.

1605.gads vēstures lapās ir zināms kā viens no dramatiskākajiem. Salaspils kauja – kauja starp Poliju-Lietuvu un Zviedriju, kura militārā ziņā tiek saukta par astoto pasaules brīnumu. Lai saprastu, kam tieši par godu uzstādīts šis piemiņas akmens, ielūkosimies vēstures lappusēs un noskaidrosim, kā risinājās kauja un kāds bija tās iznākums.

“1605.gada 27. septembrī (pēc jaunā stila) Salaspilī (Kirchholm) vienā no mīklainākajām un asiņainākajām 17. gadsimta kaujām Eiropā cīnījās divu lielvalstu – Zviedrijas un Polijas-Lietuvas (Žečpospolita) – karapulki. Šī kauja saistāma ar 1600.–1629. gada poļu–zviedru karu Latvijas teritorijā, kurā abas lielvalstis cīnījās par kundzību Baltijas jūras austrumu krastā. Tā nebija kauja par Salaspili, bet kauja par Rīgu – ekonomiski un stratēģiski nozīmīgāko reģiona pilsētu,” stāsta Zigmārs Gailis.

Taujājot, kāpēc šī kauja tiek saukta par astoto pasaules brīnumu, muzeja direktoram priekš manis jau ir gatava atbilde: “Tā arvien ir noslēpumains militārās vēstures notikums. Zviedrijas karaļa Kārļa IX komandēto karaspēku uzvarēja trīsreiz mazākais Polijas-Lietuvas karaspēks hetmaņa Jana Karola Hodkēviča vadībā. Kaujā krita aptuveni 9000 Zviedrijas karavīru un aptuveni 100 Polijas-Lietuvas karavīru. Salaspils kaujas slava izskanēja tālu Eiropā.”

Piemiņas akmens Salaspils kaujas atcerei. Kaujas laikā šeit krita aptuveni 9000 Zviedrijas armijas karavīru, taču Zviedrijas karaļa Kārļa IX dzīvību pašaizliedzīgi izglāba vidzemnieks Heinrihs Vrede.


Lai gan tālejošu seku Salaspils kaujai nav un jau 1621. gadā Rīga un vēlāk visa Livonija nonāk zviedru valdījumā, tomēr Salaspils kauja ir spožākā Polijas-Lietuvas militārā uzvara 1600.–1629. gada karā.

Kaujas norisi un tās atstātās pēdas vēl joprojām ir iespējams ieraudzīt, jo kaujas teritorijā ir saglabājušies vēsturiski objekti, par kuriem Gaiļa kungs man pastāsta vairāk.

“Pirmais objekts ir Sv. Jura baznīca. Pēc kaujas pie baznīcas tika apbedīti aptuveni 9000 kritušo Zviedrijas armijas karavīru. Baznīca pēc J. K. Hodkēviča pavēles atjaunota, jo kaujas laikā baznīcas tuvumā noritēja sīvas cīņas, kuru laikā dažas Zviedrijas karaspēka daļas centās nocietināties baznīcas mūros. Zviedru valdīšanas gados baznīca pārbūvēta. Gan zviedru kapu, gan pārbūves dēļ Sv. Jura baznīcai iesakņojies apzīmējums “zviedru baznīca”. Mūsdienās vēl redzamas baznīcas drupas.

Nākamā ir Salaspils skanste. Salaspils lielā jeb zviedru skanste bija viena no lielākajām šāda veida nocietinājumu būvēm Latvijā. Iespējams, 17. gadsimta sākumā šajā vietā jau atradās kāds nocietinājums, jo skanstes vieta tiek saistīta ar Salaspils kauju. Savu galīgo izskatu skanste gan ieguva jau pēc kaujas – 17. gadsimta vidū. Tā atradās gandrīz blakus Sv. Jura baznīcai, apkārtnes augstākajā vietā, kur 1605. gadā bija viens no Salaspils kaujas epicentriem. Apkārtnes ainavā skanste bija izšķirama līdz 20. gadsimta vidum, kad tās lielākā daļa tika norakta. Diemžēl mūsdienās tā vairs nav saglabājusies.

Pēdējais vēsturiskais objekts, kurš līdz mūsdienām diemžēl nav izdzīvojis, ir Mārtiņsalas pils jeb Alt-Kirchholm. Celta 1186. gadā Livonijas pirmā bīskapa Meinarda vadībā uz salas Daugavā. Pils un baznīca uz salas veido pilsētas nosaukumu latviešu un vācu valodā – Kircholm jeb Salaspils.”

Izstaigājuši vēstures takas un apskatījuši vietu, kur reiz notikusi dramatiskā kauja, esam nonākuši arī līdz piemiņas akmeņiem un to stāstam. Salaspils kaujas atcerei veltīti divi piemiņas akmeņi Rīgas–Daugavpils šosejas malā. Viens no piemiņas akmeņiem, pēc Zigmāra vārdiem, ir uzstādīts pēc Latvijas Kultūras fonda iniciatīvas 1995. gadā. Tas ir uzstādīts par godu tam, ka kaujas laikā Zviedrijas karaļa Kārļa IX dzīvību pašaizliedzīgi izglābis vidzemnieks Heinrihs Vrede, taču kaujas laikā šeit krituši aptuveni 9000 Zviedrijas armijas karavīru. Savukārt otrs akmens Polijas-Lietuvas un Kurzemes-Zemgales hercogistes karaspēka spožajai uzvarai uzstādīts 1996. gadā, rekonstruēts 2005. gadā.

Mūsu ekskursija pa Salaspils vēsturisko kauju ir beigusies, un Gaiļa kungs vien piebilst, ka Polijas Republikas vēstniecība regulāri septembra beigās rīko kaujai veltītus piemiņas pasākumus, jo konkrētā militārā uzvara tiek uzskatīta par vienu no spožākajām militārajām uzvarām Polijas valsts vēsturē. Tāpēc ikviens, kuram ir vēlēšanās uzzināt vairāk par šo vēsturisko kauju, ir laipni aicināts apmeklēt piemiņas pasākumu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.