Menu
 

"Jūrkante" Salacas krastos met nopietnu izaicinājumu pandēmijai (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Foto – no biedrības “Jūrkante” arhīva Foto – no biedrības “Jūrkante” arhīva

Nav noslēpums, ka Covid-19 pandēmija atstājusi negatīvu ietekmi arī uz zivsaimniecības nozari. Piekrastniekiem šobrīd ir aktuāli uzzināt par iespējamām aktivitātēm un atbalstu negatīvo seku mazināšanai. Kā vietējo rīcības grupu īstenotie projekti virza piekrastes zvejnieku ikdienas dzīves kvalitātes uzlabošanu – to “Rīgas Apriņķa Avīze” lūkoja noskaidrot Salacgrīvas pusē, kur jau daudzus gadus rosīgi darbojas biedrība “Jūrkante”.

Covid-19 liek mainīt skatpunktu

Latvija bija pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kas iesniedza Rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai 2014.–2020. gadam grozījumus Eiropas Komisijā, lai varētu steidzami īstenot jaunos atbalsta pasākumus Covid-19 seku mazināšanai no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda kompensāciju maksājumu veidā zvejniecības, akvakultūras un zivju apstrādes sektoru uzņēmumiem. Papildus šajos Rīcības programmas grozījumos tika paredzēts atbalsts zvejniecības uzņēmumiem kompensācijām zvejas darbību pagaidu pārtraukšanai saistībā ar mencu zvejas liegumu. Grozījumos tika arī pārdalīts ievērojams papildu publiskais finansējums 10 miljonu eiro apmērā zivsaimniecības vietējo rīcības grupu stratēģiju projektu īstenošanai jūras piekrastes teritorijās.

Biedrības “Jūrkante” valdes priekšsēdētāja Dzintra Eizenberga atzīst, ka Covid-19 laiks ir licis uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām palūkoties uz savu darbības lauku – Vidzemes piekrasti – nedaudz netradicionāli un citām acīm. Šis laiks atklājis daudz jaunu iespēju tepat, pašu mājās, jo ceļojumu ierobežojumi likuši domāt inovatīvāk un savu darbības telpu apgūt radošāk, nekāpjoties vis soli atpakaļ, bet nākot pretim pakalpojumu saņēmējam un šī krasta interesentam.

Kā zināms, biedrības “Jūrkante” darbības mērķi ir veicināt Ainažu, Salacgrīvas un Skultes novada un Liepupes, Pāles un Viļķenes pagasta teritoriju ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, un tā to dara jau kopš 2008. gada. Pēdējā laikā tieši zivsaimniecības nozare un zivsaimniecības teritoriju attīstība ir “Jūrkantes” spēka pielikšanas joma, un partnerības, kurās iesaistījušās pašvaldības, uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas, ir veiksmīgs un mūsdienīgs risinājums attīstības jautājumu plānošanā un realizācijā.

Skolēnu tikšanās ar tālbraucēju kapteini Ingu Siliņu Salacgrīvas un Zvejniekciema vidusskolā.


Vai piekrastes zvejnieks būs tikai etnogrāfiska vērtība?

“Jūrkante” turpina aktīvi sadarboties ar piekrastes biedrībām un vietējās rīcības grupām projektā “Vidzemes piekrastes zveju tradīciju un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana”. Kopā ar Vidzemes jūrmalas partnerību “Jūras zeme” izveidota interaktīva mājaslapa “Vidzemes zvejnieki”, kur apkopoti 20 piekrastes zvejnieku stāsti – no Gaujas krastiem līdz sābru igauņu robežām Ainažu pusē.

Dzintra Eizenberga atzīst, ka šis projekts ļauj patiesi ielūkoties Vidzemes piekrastnieku dzīvē un pašiem pārliecināties, kā tad mums šodien trūkst – zivju vai zvejnieku? To, ka piekrastnieku dzīve nav salda, pauž šie 20 stāsti, tomēr arī atbalsts šiem zvejniekiem varēja būt daudz taustāmāks. Šobrīd gan ir iespēja pieteikties laivu iegādei (līdz 12 metriem ar motoru), un tās drīkstēs izmantot tūristu vajadzībām. Tomēr zelta vērti ir tie projekti, kur tiek iegūta pievienotā vērtība.

Salacgrīvietis Armands Belasiks, kurš Reņģēdāju festivālā bija gatavs grilēt pat haizivs spuru, sadarbībā ar “Jūrkanti” realizē projektu par pārvietojamas zivju virtuvītes iegādi. Tad, aizbraucot pie skolēniem vai uz kāda pasākuma norises vietu, varēs cept, kūpināt, grilēt vai kā citādi gatavot zivis, kas tik aktuāli bija projekta “Ēdīsim Latvijas zivis” laikā un nu turpinās “Novada garšas” zīmola prezentācijās.

Zvejnieku saimniecība “Rhodeus” attīsta projektu par zivju pārstrādes ceha būvi, kurā paredzēts ražot nēģus stikla burciņās. Parasti esam raduši nēģus kārtot koka kubuliņos vai plastmasas kārbās, nu šī delikatese tiks piedāvāta stikla tarā, kam nepieciešams iegādāt ražošanas iekārtas. Savulaik, pirms Otrā pasaules kara, “Salacas zutiņi” – nēģi no Salacgrīvas – tika eksportēti uz ārvalstīm skārda bundžās – gluži kā Atlantijas siļķes garšvielu sālījumā.

Cits “Jūrkantes” projekts saistīts ar bijušo Svētciema katlumāju. Tur Rolanda Ķirša uzņēmums “Salacas zivtiņa” iecerējis atvērt zivju pārstrādes ražotni, bet pats Rolands pazīstams kā aktīvs piekrastnieks, kurš ne tikai zvejo, bet ķer arī nēģus. Četrdesmitgadīgais zvejnieks jūrā iet jau 20 gadus un atzīst, ka galvenais ir pēctecība, jo gan viņa vectēvs, gan vecvectēvs bijuši piekrastes zvejnieki. Gadu gaitā mainoties zivju sugas – zandarti jau kļuvuši par retumu, toties invazīvais apaļais jūrasgrundulis dod peļņu – pēc tā ir pieprasījums, it īpaši zemēs, no kuru ūdeņiem tas ir atceļojis, – Rumānijā, Bulgārijā, Ukrainā.

Dzintra Eizenberga, labi pazīdama zvejnieku ikdienu, teic, ka tā kļūst arvien sarežģītāka. Īpaši smags gads piekrastniekiem bijis šis, jo nekāda nauda nevar atsvērt zivju trūkumu, jauno zvejnieku deficītu un to, ka ienākt piekrastniekos vēl arvien kavē daudzi ierobežojoši faktori – pat ja tev ir laiva, bet nav nozvejas limita, jūrā nav ko darīt.

Zemkopības ministrijas jaunākie dati liecina – šā gada aprīlī bija reģistrēti 149 rūpnieciskās zvejas tiesību nomnieki Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņos. 2019. gada sākumā šajos ūdeņos bija reģistrētas 607 zvejas laivas, to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās. Statistika rāda drūmu ainu – kopējā nozveja Baltijas jūrā Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2018. gadā bija 4251 tonna, kas ir tikai 3,1% no Latvijas kopējās nozvejas.

Turpinājums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.