Menu
 

Kristīne Zaķe: Es neesmu gatava gaidīt. Dzīve ir gara, bet mūžs – īss Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
2018.gada XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos Kristīne piedalījās Īrijas latviešu kora “LaIr” sastāvā. Foto – no privātā arhīva 2018.gada XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos Kristīne piedalījās Īrijas latviešu kora “LaIr” sastāvā. Foto – no privātā arhīva

Ogrēniete Kristīne Zaķe, kuru daudzi, iespējams, joprojām atceras kā talantīgu žurnālisti un rakstu autori laikrakstā “Ogres Vēstis Visiem”, projām no Latvijas devās pirms desmit gadiem un tagad dzīvo Īrijā, Dublinā. Lēmums doties svešumā nebija viegls, bet tobrīd tas šķita vienīgais risinājums. Kristīne ir laimīga savā jaunajā mītnes zemē un atgriezties Latvijā diemžēl vairs neplāno. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenais – tieši svešumā atrasta mūža mīlestība.

“Doma par pārcelšanos uz ārzemēm mani sāka vajāt jau tad, kad atjēdzos – strādāju vienlaikus vairākos darbos, bet knapi spējam savilkt galus kopā īpašuma kredīta dēļ. Turklāt man bija divi mazgadīgi bērni un vīrs bez darba. Cepuri nost, viņš, cik nu varēja, palīdzēja gan mājas darbos, gan lauku un siltumnīcas darbos. Vienu gadu paralēli žurnālistes darbam iemanījos nopelnīt vērā ņemamu naudu, audzējot puķuzirņus un tirgojot tos pie Ogres stacijas. Vīrs lielākoties tirgojās, es pa vakariem un naktīm taisīju pušķus,” atceras Kristīne. Bet tad pienāca ziema, un puķu bizness apsīka.

Pieņem lēmumu doties projām

“Nebija tā, ka mums nebija, ko ēst, bet palikām bankai parādā, un es, nespēdama izturēt finanšu slogu, nopirku vīram vienvirziena biļeti uz Angliju, paskaidrojot savu lēmumu šādi: “Vai nu tu tā, vai arī mēs šķiramies tepat un uzreiz. Man šī nasta ir par smagu.” Vīrs aizbrauca un vairākus mēnešus veiksmīgi atbalstīja ģimeni gan finansiāli, gan morāli, regulāri sazinoties ar videozvanu starpniecību. “Bet tad mūžībā pēkšņi aizgāja mana mamma, un man likās, ka mana pasaule ir sabrukusi. Pieņēmu lēmumu doties uz Angliju. Latviju pametu 2010. gada 23. februārī,” stāsta Kristīne.

Uzņēmīgā sieviete uz Angliju devās kopā ar tolaik tikai sešus gadus veco meitiņu Evu. Vecākā meita Emma, kura jau bija skolniece, palika Latvijā pie sava tēva, Kristīnes pirmā vīra, jo bija bažas, ka viņai būs grūti uzsākt mācības Anglijā, kur ir no Latvijas atšķirīga izglītības sistēma. Protams, Kristīne ar meitu uzturēja sakarus, attālināti sekoja līdzi viņas mācībām, sūtīja uzturlīdzekļus un, cik vien bieži tas bija iespējams, apmaksāja meitas viesošanos Londonā, tad Dublinā. Šobrīd Emma jau ir pabeigusi vidusskolu Latvijā un šogad uzsāka studijas Rīgas Tehniskās universitātes Industriālā dizaina fakultātē, turklāt budžeta grupā, par ko mammai liels prieks un lepnums.

Kristīne un Daniels gredzenus mija vīra dzimtenē – tālajā Tanzānijā.


Iesprūstot liftā, satiek mūža mīlestību

Sākums Londonā nebija viegls. Kristīne joprojām ar šausmām atceras ikvienam ārzemju latvietim nu jau ierastos dzīves apstākļus – shoebox jeb apavu kārbas tipa istabiņas, kur ir tikai gulta un iebūvēts skapis. Ja neesi pietiekami lunkans, pieceļoties no gultas, atsitīsi galvu pret sienu. Otrs šoks – laiks, kas jāpatērē ceļā uz darbu un no darba. Kristīnei tas aizņēma vismaz pusotru stundu, maksimāli piecas stundas, jo naktī metro slēdz, bet nakts autobusi nekursē diez ko bieži. Diemžēl dzīve svešumā pielika punktu Kristīnes laulībai. Ar bijušo vīru ir saglabājušās labas attiecības, lai arī Kristīne ar meitu jau astoņus gadus dzīvo Īrijā, bet viņš – joprojām Londonā.

“Bet tad es satiku VIŅU – Danielu, ar kuru nupat nosvinējām deviņu gadu kāzu jubileju. Satikāmies liftā, kur abi iesprūdām. Knapi apmainījāmies ar iespaidiem par Londonu un telefonu numuriem, pāris reizes aizgājām uz randiņiem, un viņš pazuda. Kad jau biju gatava pārvilkt krustu savai mūža mīlestībai, man piezvanīja no imigrantu nometnes un prasīja, vai varu apliecināt, ka esmu VIŅA līgava. Pārbijusies, taču glaimota un intriģēta, apliecināju. Un man iedeva adresi, kur braukt.

Patiesība bija skarba – izrādījās, ka mans mīļotais bija ieceļojis Anglijā kā tūrists un nelegāli strādājis vairākus gadus. Un tagad viņam draudēja vai nu cīņa par vietu zem Anglijas saules ar advokātu starpniecību, vai arī deportācija uz dzimteni – Tanzāniju. Un tad es sapratu: re, tas viss, par ko sapņoju, – kāpiens Kilimandžāro kalnos, safari Taganjikas Nacionālajā parkā un dejas ar masajiem – ir tepat, rokas stiepiena attālumā, vajag tikai pieņemt lēmumu. Un es riskēju,” stāsta Kristīne.

Kāzas nosvin Tanzānijā

Abi nolēma, ka īsākais ceļš uz kopdzīvi ir ļaut Danielam tikt deportētam labprātīgi. Pēc dažiem mēnešiem Kristīne mēroja ceļu uz Tanzāniju, kur saņēma bildinājumu. Vēl pēc pusgada viņa aizbrauca turp jau kā līgava un nosvinēja pēc Tanzānijas standartiem pieticīgas kāzas – ar 300 viesiem...

“Tad sekoja mans ceļš mājup uz Londonu, kur Danielam bija liegta iebraukšana nākamos piecus gadus. Latviju kā iespējamo dzīvesvietu es pat neizskatīju, lai arī vīrs bija ar mieru. Izvēle krita uz Īriju kā angliski runājošu valsti, kur es ierados viena pati, ar karti rokā, nezinādama neko un nevienu. Man bija nepieciešama pusotra diena, lai noīrētu istabu, nedēļa, lai atrastu oficiantes darbu, un divi gadi, lai varētu apkampt savu vīru Dublinas lidostā. Gandrīz ikviens latvietis, ierodoties Īrijā, ir spiests uzsākt savu karjeru no nulles, ja vien kabatā nav inženiera vai datorspeciālista diploms kopā ar lieliskām valodas zināšanām. Turklāt ar skolā un augstskolā gūtām zināšanām nepietiek, jo ikviens darba devējs Īrijā lūko pēc darbiniekiem, kas pārvalda valodu brīvi. Un ticiet man – angļu valodai Īrijā nav nekā kopīga ar skolā mācīto,” saka Kristīne.

Latvija nav gatava pieņemt svešiniekus

Jautāta, vai pirms vairākiem gadiem pieņemtais lēmums doties projām no Latvijas ir sevi attaisnojis, Kristīne teic, ka viņai, lai varētu morāli un finansiāli attaisnot savu aizbraukšanu, bija nepieciešami trīs gadi. Atgriezties Latvijā ģimene neplāno. To, ka tas faktiski nav iespējams, Kristīne sapratusi, kad ar vīru atbraukusi uz Latviju apciemot tuviniekus. “Latvijā vairs nejūtos kā mājās, jo cilvēki ir nelaipni, nesmaida un nesveicinās.

Diemžēl mana dzimtene nav gatava pieņemt svešiniekus, bet es neesmu gatava gaidīt. Dzīve ir gara, bet mūžs ir īss. Kopā ar vīru Latvijā esmu bijusi tikai vienu reizi, un es sev nozvērējos, ka tā ir pēdējā reize. Pirmkārt, tikai slinkais nepagrieza galvu, lai ciešāk aplūkotu cilvēku ar citādu ādas krāsu. Otrkārt, tie, kas to izdarīja, steidza izteikt savu viedokli par iemesliem, kāpēc esmu kopā ar viņu. Tālāk nekomentēšu,” stāsta Kristīne, jokojot, ka Latvijā varbūt atgrieztos tikai tad, ja Baraks Obama šeit kļūtu par prezidentu.

Arī pēc deviņiem laulībā pavadītiem gadiem Kristīne un Daniels joprojām ir mīloši un laimīgi.


Latviskums nekur nav zudis

Šobrīd Īrijā, tikai piecu minūšu gājiena attālumā no Kristīnes dzīvesvietas, dzīvo arī viņas māsa Maija ar meitu Jutu, kuras, Kristīnes mudinātas, turp pārcēlās pirms sešiem gadiem. Māsas uztur ciešas attiecības, bet Latvijā palicis jaunākais brālis ar ģimeni un patēvs (māsas un brāļa tētis), ar kuriem arī saikne ir gana cieša.

“Man vecāku vairs nav, bet pietrūkt vecmammas, kura joprojām dzīvo Latvijā un kurai jau ir pāri 90 gadiem. Pietrūkst arī iespējas apkopt mīļo kapiņus. Dažreiz pat nevaru aizmigt, domāju, vai kapiņus kāds pieskata. Dzīvojot ārpus Latvijas, pietrūkst arī iespējas doties sēņot un makšķerēt. Man diemžēl pārāk bieži nesanāk aizbraukt uz Latviju. Pēdējo reizi tur biju 2018. gadā uz XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem. Bet māsu nekas nespēj apturēt, viņa nupat divas nedēļas pavadīja Latvijā. Es gribētu braukt novembrī, apsveikt omi, esmu pat palūgusi divas nedēļas atvaļinājumu, bet nezinu, vai saistībā ar Covid-19 izplatību tas būs iespējams.

Protams, sekoju līdzi notikumiem Latvijā, Ogrē. Lai arī esmu projām un ikdienā runāju angliski, latviskums nekur nav zudis. Gluži pretēji – tikai dzīvojot svešumā sāc novērtēt latviskumu, pat tādās ikdienišķās lietās, kā leišu bodē ieraugot “Kāruma” sieriņu, “Latvijas Balzama” pudeli īru veikalā vai priecājoties par latviskām šallēm, ko valkā garāmgājēji. Esmu arī aktīva “3 x 3” nometņu dalībniece. Mēs, latvieši, šeit Īrijā jūtamies kā vienots veselums. Īrijā dziedu arī latviešu korī “LaIr”, kura sastāvā piedalījos Dziesmu un Deju svētkos. Diemžēl Covid-19 dēļ mēģinājumi šobrīd nenotiek, bet iepriekš kopā ar kori esam ceļojuši pa Eiropu. Arī mana māsa dzied šajā korī, savukārt viņas meita Juta, kurai ir 13 gadu, Dublinā dejo bērnu tautas deju kolektīvā “Dzirnaviņas”.

Mana meita Eva, kurai jau ir 16, ir aktīva Īrijas jauniešu biedrības locekle un nesen atgriezās no Ventspils, kur notika jauniešu nometne projekta “Ko es varu Latvijai dot” ietvaros. Tagad gaidām nākamo nometni, kas notiks oktobrī tepat Īrijā, ja vien Covid-19 neizjauks šos plānus. Eva mācās skolā, interesējas par dizainu un ļoti labi zīmē. Iespējams, arī viņa ies māsas pēdās,” stāsta Kristīne.

Kristīne (no kreisās) ar meitu Evu, māsasmeitu Jutu un māsu Maiju 2015. gadā Dublinā, svinot Jāņus.


Jo lielāks attālums, jo lielāka mīlestība

Jautāta, vai, raugoties šodienas acīm, viņa vēlreiz dotos projām no Latvijas vai meklētu citus risinājumus, Kristīne teic: “Šobrīd man ir divi darbi – esmu pašnodarbināta darba drošības instruktore, man ir savs neliels uzņēmums un klientu loks, kā arī brīvajā laikā uz pusslodzi piestrādāju par kasieri veikalā “Aldi”, kas atrodas tikai piecu minūšu gājiena attālumā no mājām. Vīrs strādā par kurjeru starptautiskā uzņēmumā “DPD”. Mūsu ģimenē ir arī astoņus gadus veca Jorkšīras terjera sunīte Kendija, kuru paņēmām kucēna vecumā.

Vēl ir arī Džordžs, aptuveni desmit gadus vecs Stafordšīras terjers, kuru kāds nelietis pirms diviem gadiem bija pametis, piesietu pie veikala, kur suns pavadīja visu nakti. Džordžs ir loti gudrs suns. Kad viņu paņēmu no patversmes, ātri vien atklāju, ka Džordžs zina vairākas komandas: sēdēt, gulēt, balsi, ķepu, vietā utt. Viņam ļoti patīk braukt ar auto. Pirms mēneša man bija atvaļinājums, un mēs divatā ar Džordžu apceļojām Īriju, nobraucot 850 kilometrus, – tikai mēs divi, jo pārējie ģimenes locekļi netika.

Vēl mums ir divi sfinksa šķirnes kaķi – Kaija un Ginness. Mans vaļasprieks ir kaķu audzēšana, un šobrīd mūsmājās ir arī trīs kaķēni, no kuriem vienu paturēsim sev, bet divus jau gaida jaunie saimnieki.

Jā, varu teikt, ka esmu šeit, Īrijā, laimīga. Ir grūti būt laimīgai Latvijā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir nelaimīgi. Taču, mīļie tautieši, arī mēs mīlam mūsu zemi tieši tāpat kā jūs. Turklāt – jo lielāks attālums, jo lielāka mīlestība,” sarunas noslēgumā saka Kristīne Zaķe.

#SIF_MAF2020

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.