Lelde Ceriņa: no Vangažiem līdz vienmēr dzīvajai galvaspilsētai ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar Leldi, lai dzirdētu viņas atmiņu stāstu par bērnības gadiem, kuri pavadīti Vangažos, līdz pat ikdienas dzīvei, kura jau daudzus gadus rit tieši galvaspilsētā.  

Dzimtās mājas un neaizmirstami pikniki Gaujmalā

Leldes vecāki katrs nākuši no savas pilsētas – mamma no Ludzas, tēvs no Ventspils –, tomēr ģimenes dzīve iegrozījusies tieši Vangažu mazpilsētā. “Šeit mācījos līdz 9. klasei un pēc izlaiduma turpināju mācības ģimnāzijā Rīgā. Biju ļoti aktīva pusaudze, proti, ņēmu dalību dažādos ārpusskolas pulciņos: amatierteātris, tautas dejas, estrādes dejas, koris, ansamblis, volejbols. Pirmās pasākumu vadīšanas gaitas arī uzsāku tieši Vangažu vidusskolā,” – tā par bērnības mājām stāsta TV personība.

Atmiņu takās pa Vangažiem sievietes prātā spilgti palikuši tieši pikniki Gaujmalā, tā kā Vangaži atrodas salīdzinoši tuvu Gaujai. Vasarās ar draugiem Lelde bieži devusies peldēties uz tuvumā esošo karjeru. Kā pati stāsta, bieži draugu kompānijā izvēlējušies veikt garākas pastaigas mežā un pāri purvam, kurš atrodas līdzās ezeram. “Vecāki gan par šo domu noteikti nebija sajūsmā!” smejas Lelde.

No īpašiem braucieniem līdz patstāvīgai dzīvei

Tā palēnām bērnības mājas, draugu sejas un vasaras mirkļus nomainīja jauna aina – trokšņainā un vienmēr cilvēku pārpildītā Rīga. Tomēr līdz mirklim, kad dzīve galvaspilsētā kļuva par realitāti, Leldei lielā pilsēta asociējās ar pavisam ko citu. “Līdz ģimnāzijai galvaspilsēta man vairāk asociējās ar kultūras pasākumu apmeklēšanu. Brauciens uz Rīgu atmiņās palicis kā kaut kas īpašs, jo šajās reizēs ar vecākiem devāmies uz kādu teātra izrādi, operu vai izstādi. Atceros, ka vienīgais maršruts, kurā pati jutos komfortabli, bija Jugla–centrs ar 6. tramvaju, pārējā pilsēta šķita gluži sveša salīdzinājumā ar to, kā esmu iepazinusi vidi šobrīd.”

Tomēr iekļaušanās lielajā pilsētas dzīvē nav nemaz tik vienkārša, kā liekas, un pat šobrīd sieviete atzīst, ka kontakti un plašs paziņu loks nozīmē daudz, bet tam ir nepieciešams laiks un pacietība. “Pateicoties TV darba specifikai, varētu teikt, ka esmu bijusi visās pilsētas nozīmīgākā mēroga ēkās. Sperot pirmos soļus, teiksim, Ministru kabinetā vai Rīgas domē, uztraukums noteikti bija daudz lielāks, nekā tas būtu šobrīd. Šobrīd centra robežās es acīm ciet varētu noraksturot vairākus krustojumus, ēku vizuālo izskatu un pakalpojumu sniedzēju durvju plāksnes. Pirms desmit gadiem to būtu grūti iztēloties!” stāsta Lelde.

Miers ārpus pilsētas

Dzīve Rīgā bieži vien paņem daudz emocionālā spēkā, un bieži vien liekas, ka izdegt ir iespējams, tāpēc rodas vēlēšanās pēc kādas klusākas vietas, kur pabūt ar savām domām, savu ģimeni vai būt tikai pašam par sevi. Lelde atzīst, ka vēlēšanās pēc kāda klusāka stūrīša ir, tāpēc ģimene bieži vien izvēlas braukt ārpus pilsētas uz kādām pastaigu takām vai laukiem, kuri atrodas Cēsu pusē. Savukārt šobrīd, kad apkārt valda pandēmijas stāvoklis, Lelde izvēlas ar meitiņu Adeli doties pastaigāties klusākās vietās, un šajā sakarā viņai ļoti iepaticies ir tieši Mežaparks: “Noparkojam savu auto un kādas divas stundas ar interesi maldāmies starp savrupnamiem. Īsta ekskursija!”

Daudzpusīga vide un bagātīga kultūras dzīve

Pašā pilsētā sieviete izvēlas baudīt tieši tās dinamisko un dzīvi kūsājošo pusi. “Lai gan pilsētvide ir ļoti attīstīta, ar sakoptiem parkiem, veloceliņiem un mazām, intīmām kafejnīciņām, kurās, citu nemanīts, var nolīst kādā stūrītī, pilsētā baudām tieši dinamisko, radošo un daudzpusīgo vidi.” Tieši to Lelde izvēlas darīt savā brīvajā laikā – baudīt bagātīgo kultūras dzīvi, kuru piedāvā Rīga. “Mākslas centrs “Zuzeum”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kultūrtelpa “Točka”, galerija “Putti” – šie visi ir mani ikdienas pastaigu pieturpunkti. Tāpat izbaudu labu kafiju tādās vietās kā “Kalve coffee”, “Kurts”, “Innocent cafe”. Paķeru līdzņemšanai un nobaudu parkā kādus gardus salātus no “Balts” vai “Terra” restorāniem, un apēdu svaigi ceptu kruasānu no “Mīkla Bakery”. Pašlaik mazāk, taču vakaros ir iespēja baudīt arī bezmaksas muzikālus koncertus dažādās vietās pilsētvidē, ko arī cenšos izmantot.”

Kad apkārt ir tik daudz iespēju, tik daudz lietu, kuras baudīt un no kurām iegūt, es Leldei jautāju par vērtībām, kuras palika Vangažos un kuras viņa saredz, šobrīd dzīvojot galvaspilsētā. “Vangažos priecājos par attīstītu kultūras dzīvi amatiermākslā, savukārt šobrīd, dzīvojot Rīgā, priecājos par plašajām iespējām. Tas ir viss kopums – darbs, atpūta, kultūra, cilvēki, idejas, kuras dzīvo apkārt. Visvairāk ikdienā novērtēju tieši mobilitāti. Viss nepieciešamais ir 5–10 minūšu attālumā, un tas ļoti atvieglo laika plānošanu. Varu būt TV filmēšanā un, tiklīdz darbs noslēdzies, 15 minūšu laikā esmu atpakaļ pie savas meitiņas.”

Runājot par pilsētu attīstību un pozitīvajām iezīmēm, kuras redzam daudzās pašvaldībās, viņa izsaka arī savas domas par reģionālo novadu reformu, sakot, ka ir nepieciešams skatīties realitātei acīs. “Saprotot, ka iedzīvotāju blīvums Latvijā ir tāds, kāds tas ir, līdz ar to jāpieņem atbilstoši lēmumi. Protams, ne vienmēr tie ir populāri un emocionāli pieņemami. Es cienu pašvaldības, kuras ar pamatotiem argumentiem iestājas par savu iedzīvotāju vajadzībām un diskusiju ceļā cenšas atrast labākos variantus.”

Visi vienā laivā

Sarunas laikā Lelde bieži vien piemin pandēmiju un to, kā tās laikā daudz kas mainās un pie daudz kā ir jāpielāgojas, bet sieviete atzīst, ka tā nav slikta lieta. Nē! Izrādās, ka šis laiks parāda, ka daudzas lietas ir iespējams veikt daudz ērtākā veidā, nekā sākumā likās.

“Piemēram, ārsta konsultācija, kas nebija tik specifiska, lai būtu nepieciešami izmeklējumi klātienē, varēja mierīgi noritēt arī attālināti, ar datora starpniecību. Protams, ir izņēmumi, bet kopumā šobrīd arī tik elementāra lieta kā pārtikas iegāde mūsu mājsaimniecībā tiek organizēta attālināti. Vasara bija labs atelpas brīdis, kad no sirds izbaudīju sev tuvo cilvēku klātbūtni, taču jūtu, ka šobrīd atkal noorientēšos uz ģimeni. Bailes un neziņa nospiež – tas ir fakts, tāpēc ļoti daudz sarunājos ar vīru, daloties tajā, kā jūtos. Cenšos fokusēties uz nodarbēm, kuras mani iedvesmo, piemēram, kvalitatīvs kino vai autobiogrāfiska literatūra.”

Lelde zina, ka šī situācija emocionāli nevienam nav viegla, daudziem ir bail, un arī viņai pašai ir nedaudz bail, bet, kā pati saka, šajā situācijā mēs visi esam vienā laivā: “Man palīdz doma, ka visi esam vienā laivā. Un, tikai kopīgi airējot, varam tikt sausām kājām krastā. Paaudzes pirms mums ir gājušas cauri krietni grūtākiem apstākļiem. Distances ievērošanu un maskas uzlikšanu nevarētu nosaukt pa spaidu darbiem, bet, protams, emocionāli tas nav viegli, tāpēc svarīgi atrast kaut vienu uzticamu cilvēku, kuram var izkratīt sirdi, nebaidoties teikt, ka ir mazliet bail. Arī man ir.”

Lelde liek uz lietām paskatīties caur citu leņķi, kurā viss nezīmējas tikai melnās krāsās. Galvenais šajā laikā ir runāt vienam ar otru, izstāstīt savas bailes un prast uzklausīt, jo tieši savstarpēja komunikācija palīdz atrisināt daudzas problēmas.