Kāpēc teju 12 gadus apsūdzētā statusā bija Helmanis un Robežnieks? ^{Apriņķis.lv}

Lai arī tiesas procesam, kurā apsūdzēti Helmanis un Robežnieks, es sekoju līdzi kopš pirmās sēdes, šī ir tikai otrā mana publikācija par šo lietu. Pirmo es uzrakstīju 2017. gada aprīlī – uzreiz pēc tam, kad tika nolasīts abiem apsūdzētajiem nelabvēlīgais pirmās instances tiesas nolēmums. Toreiz es paudu, ka man kā žurnālistam šajā lietā ir daudz neatbildētu jautājumu, tostarp – vai apsūdzētajiem vispār bija Ogres novada domes toreizējo deputātu Gunāru Kārkliņu kompromitējoši materiāli? Tikai tagad izrādījies, ka tieši šo materiālu neesamība kļuvusi par galveno iemeslu tam, lai tiesa atzītu, ka Egila Helmaņa un Artūra Robežnieka toreiz veiktajās darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva…

Uz apsūdzēto sola divi no četriem iecerētajiem

Egilam Helmanim pēdējo gadu laikā nācies samierināties ar publikāciju virsrakstiem, kuros viņš dēvēts par izspiešanā apsūdzēto Ogres mēru. Pirms tam viņš bija izspiešanā apsūdzētais vicemērs, vēl pirms tam – apsūdzētais deputāts no Nacionālās apvienības. Pagājuši gandrīz 12 gadi, tāpēc vietā būtu atgādināt, ka toreiz, kad tika uzsākts šis kriminālprocess, Helmanis bija tikai uzņēmējs, Patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolas dibinātājs un vadītājs. Jā, vēl viņš toreiz bija deputāta kandidāts, kurš gatavojās startam drīzumā paredzētajās pašvaldību vēlēšanās, lai iekļūtu Ogres novada pašvaldības domē. Esmu pārliecināts, ka tieši šī Helmaņa iecere bija galvenais iemesls, lai tiktu uzsākta ieilgusī un bezjēdzīgā tiesvedība.

Artūram Robežniekam, kurš šajā krimināllietā arī tika apsūdzēts par izspiešanu, visu laiku nācies atrasties tādā kā Helmaņa ēnā. Kādēļ tā? Ja par Helmani daudzi spriež pēc viņa izskata, kas nudien neatbilst mums tik ierastajam politiķa tēlam, tad Robežnieks ir pārāk pareizs un pozitīvs, lai ieņemtu vietu uz apsūdzēto sola. Viena no tiesnesēm pat sajauca Robežnieku ar cietušo Kārkliņu un aicināja viņu doties liecināt… Kā vienā no tiesas sēdēm, kurā tika runāts par apsūdzēto personību raksturojumiem, pauda Robežnieks, viņš savā dzīvē ne reizi nav sodīts pat par kādu Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, kur nu vēl par ko nopietnāku.

Ar Robežnieku tuvāk iepazinos tikai tiesas procesa laikā, lai gan neklātienē viņu pazinu jau gadu gadiem. Jā, Artūrs Robežnieks ir tas pats Latvijas visu laiku izcilākais enduro motobraucējs, kurš savulaik kļuva pat par Eiropas čempionu, vēlāk šī motosporta paveidā tādus pašus panākumus gūstot arī veterānu klasē. Vēl viņš nodarbojies ar Eiropas čempionāta enduro posmu rīkošanu Latvijā, ir šī sporta veida Starptautiskās federācijas loceklis. 2009. gadā A. Robežnieks bija uzņēmējs, tostarp SIA “Ogres televīzija” kapitāldaļu īpašnieks.

Sekojot līdzi tiesas procesam, vismaz man radās iespaids, ka tā iniciators bija iecerējis uz apsūdzēto sola nosēdināt vēl divas ar Ogri saistītas personas – uzņēmēju Andreju Ceplīti un žurnālistu Jāni Putniņu. Tieši žurnālistam Putniņam tika pārmests, ka pirms 2009. gada jūnijā paredzētajām vēlēšanām viņš veidojot filmu ar Gunāru Kārkliņu un citus deputātus kompromitējošiem materiāliem, bet SIA “Ogres Prestižs” īpašnieks un valdes loceklis Ceplītis to finansējot.

Ar Andreju Ceplīti uzņēmējam Kārkliņam nekad nav bijušas tās labākās attiecības, jo tas tomēr ir konkurents, bet Putniņš toreiz tiešām atļāvās daudz. Žurnālists rakstīja par Kārkliņa slepenajām apspriedēm ar citiem deputātiem, par viņa apvērsuma mēģinājumiem domē, par biznesa projektu, kas paredzēja koku nozāģēšanu Upes prospektā (tajā pašā zemesgabalā iepretim katoļu baznīcai). Kārkliņš pat bija iesūdzējis Putniņu tiesā, prasot kompensāciju 5000 latu apmērā. Tiesvedība beidzās ar neko, jo prasība bija absurda, bet prasītājs pats nemaz neieradās uz tiesas sēdēm. Neesmu drošs, vai pēc tam Kārkliņš maz atlīdzināja Putniņam tiesāšanās izdevumus 30 latu apmērā…

Žēl, bet vismaz man liekas, ka pirms 11 gadiem notikusī epopeja ar aizturēšanām un kratīšanām savā ziņā salauza Jāni Putniņu kā žurnālistu. Lai arī Putniņš apcietināts netika, daudz netrūka. Policisti žurnālistu esot pratinājuši “no visas sirds”, bijuši pie viņa mājās, pieprasījuši izdot deputātus kompromitējošos materiālus. Tādu gan neesot bijis, tikai Putniņa paša raksti un piezīmes par to, kas toreiz notika Ogres novada domes politiskajā “virtuvē”. Toreiz Putniņš žurnālistikā darbojās ļoti profesionāli – publicēja tikai pārbaudītu informāciju, vienmēr centās noskaidrot visu iesaistīto pušu viedokļus. Tas gan netraucēja pirmās instances tiesai savā spriedumā uzlikt viņam tādu kā melno zīmogu, rakstot: “Zinot žurnālista Putniņa personību…” Arī tagad Putniņš ir žurnālists, bet nodarbojas tikai ar videosižetu veidošanu. Laikam tā ir mierīgāk un drošāk…

“Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi…”

Arī šajā kriminālprocesā par cietušo atzītais Gunārs Kārkliņš ir uzņēmējs, tāds viņš bija arī toreiz. Vēl viņš paspēja divos sasaukumos pēc kārtas kļūt par Ogres novada pašvaldības domes deputātu. Ironiski, bet šis miljonārs pašvaldību vēlēšanās startēja no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) saraksta. Droši vien dzejdaris Rainis, kurš arī bija šīs partijas biedrs, uzzinot par tādu “kolēģi”, savā kapā bija apgriezies ne reizi vien. Kas miljonāram Kārkliņam varēja būt kopīgs ar LSDSP? Manuprāt, tikai viens – viņš būtu ideāls prototips šim Raiņa dzejolim: “Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu – nēzdodziņu…”

Kā Kārkliņš tika pie savas turības? Cilvēki runā par vienu ne sevišķi glītu gadījumu viņa dzīvē. Es baumas neatkārtošu, bet prātā nāk kāds citāts no Krievijā uzņemta detektīvseriāla. Tur trauksmainajos deviņdesmitajos par bagātu uzņēmēju kļuvušais varonis teica: “Es varu atskaitīties par katru nopelnīto dolāru, izņemot pirmo miljonu.” Un, ja jau ir pirmais miljons, tad, protams, gribas vēl un vēl.

Pirms gadiem 20 laba iespēja papildināt savu naudas zutni bija pašvaldībās, sevišķi, ja izdevās kļūt par domes deputātu. Vismaz Ogrē tas tika izmantots uz pilnu klapi. Viens deputāts privatizēja estrādi, cits – vairākus hektārus piepilsētas zemes apbūvei, vēl kāds palīdzēja draugam burtiski par santīmiem iegūt bērnudārza ēku, ko pēc tam pašvaldība atpirka par simtiem tūkstošu latu. Tādā pīļu dīķī arī miljonārs Kārkliņš sajutās kā līdaka un izmantoja informāciju un sakarus, lai pakamptu pa kādam kumosam. Kā lai neatceras pirmo veikalu “Maxima” Ogrē, tolaik “Saulīte”? To ierīkoja, pārbūvējot ēku Brīvības ielā, ko pirms tam izmantoja policija. Lielveikalam šī vieta nebija īsti piemērota – nebija vietas, kur ierīkot autostāvvietu. Tāpēc līdz pat veikala atvēršanai visiem tika stāstīts, ka tur tikšot tirgotas tikai saimniecības preces. Vai bez deputāta mandāta Kārkliņam tāds gājiens būtu izdevies?

Vēl var pieminēt mēbeļu veikalu, kuram telpas Kārkliņam izdevās dabūt… pašvaldības kultūras nama ēkā. Veikals tur darbojas vēl joprojām. Tāpat arī daudzos zemesgabalus, kurus, kā liecina amatpersonas deklarācija, Gunārs Kārkliņš bija ieguvis Ogres novadā. Deputāta privātais bizness plauka kaut vai tāpēc, ka visas pašvaldības iestādes būvmateriālus un saimniecības preces toreiz pirka tikai abos viņa lielveikalos. Tomēr, kā izskatās, gardākais kumoss, kas toreiz tika pakampts, ir zemesgabals starp Ogres novada Kultūras centru un katoļu dievnamu, kur Kārkliņš bija iecerējis būvēt vēl vienu lielveikalu. Lai arī tam savulaik pat izstrādāts detālplānojums, šis projekts vismaz šobrīd ir pamatīgi iesprūdis…

Helmanis un Kārkliņš – nešķirami kā “Twix” nūjiņas

Tagad plašsaziņas līdzekļos izskan tikai tas, ka Gunārs Kārkliņš un Egils Helmanis pirms sava lielā konflikta bija kļuvuši par krusttēviem viens otra bērniem. Patiesībā viņi bija nešķirami vislabākie draugi un reizē arī kompanjoni. Kā vienā no tiesas sēdēm izteicās liecinieks Andrejs Ceplītis, Kārkliņš un Helmanis bijuši nešķirami kā “Twix” nūjiņas. Es gan vēl gribētu piebilst, ka šajās attiecībās vadošā loma noteikti bija Kārkliņam, bet Helmani viņš mēdza izmantot tādā kā rokaspuiša lomā. Tas izskanēja arī tiesas sēdē – piemēram, Kārkliņš apsolījis palīdzēt kādā saimnieciskā lietā, bet darbu izdarīt aizsūtīja Helmani.

Domāju, ka šī sadarbība bija abpusēji izdevīga, jo, pieļauju, deputāts Kārkliņš varēja palīdzēt toreiz celtniecības jomā strādājošam uzņēmējam Helmanim tikt pie kāda laba objekta. Kārkliņa valsts amatpersonas deklarācija liecina par dzēstu vekseli 25 000 latu apmērā, kas bijis izrakstīts Janai Helmanei, bet tieši tāds vārds ir Egila Helmaņa sievai.

Kāpēc Kārkliņam bija vajadzīgs Helmanis? Pieļauju, ka visu taisnību tagad neteiks ne viens, ne otrs. Tomēr ir viena lieta, ko atzīst arī pats E. Helmanis – 2005. gadā, kad pēc Kārkliņa iniciatīvas vēl vienam viņa oponentam – uzņēmējam un deputātam Ludvigam Tribockim – tika atņemts Ogres Goda pilsoņa nosaukums, pašvaldība saņēma iedzīvotāju parakstītu vēstuli ar tādu prasību. Kā izrādās, pēc deputāta Kārkliņa lūguma šos parakstus Patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolā no saviem audzēkņiem bija savācis Egils Helmanis.

Ja piemin lielveikalu, ko Kārkliņš iecerējis būvēt Upes prospektā, arī tā būvniecības atbalstam savulaik tikuši vākti paraksti, bet pats pirmais savu autogrāfu licis kāds Egils Helmanis. Tagadējais domes priekšsēdētājs Helmanis, kurš šobrīd ir šī projekta galvenais pretinieks, sarunā ar mani noliedza, ka tas būtu viņa paraksts, bet interneta dzīlēs atrodamā informācija liecina pretējo, vismaz tā kādā intervijā paudis kādreizējais Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs.

Ja jau Kārkliņa un Helmaņa draudzība un sadarbība bija abpusēji tik izdevīga, jājautā, kāds melnais kaķis starp viņiem izskrēja? Man ir sava versija par to. Ļoti daudz informācijas par Gunāru Kārkliņu izskanēja tiesas sēdēs, turklāt tā lielākoties bija negatīva. Šim cilvēkam dzīvē ir divas galvenās aizraušanās – nauda un intrigas. Viņa biznesu jau pieminēju, bet intrigu pīšanu viņš uzskata par sava veida spēli.

Par Kārkliņa intrigām, kas tika organizētas tieši pret viņiem, tiesā ar konkrētiem piemēriem liecināja, piemēram, Ogres novada domes bijušais priekšsēdētājs Raimonds Pabrieža un bijušais deputāts Pēteris Dimants. Liecināja arī žurnālists Aksels Sadovskis, kurš atzina, ka Kārkliņš ik pa laikam viņam pasūtīja negatīvus sižetus par saviem konkurentiem, turklāt labi maksāja par tiem. Lai arī pat Kārkliņš to noliedz, viņam kā ierindas deputātam Ogres novada domē bija nesamērīgi liela ietekme. Tā balstījās atsevišķu kolēģu materiālā atkarībā no viņa, un nešaubos, ka par daļu Kārkliņam bija kompromitējoši materiāli.

Ja runājam par Egilu Helmani, jūtams, ka viņā tomēr ir tāds kā patriotisma gēns, kas iedzimts jau ģimenē. Pieļauju, ka vienā brīdī Helmanis tik tālu nobrieda kā personība, ka saprata – nav viņa dzīves aicinājums būt par Kārkliņa izsūtāmo, viņš spēj paveikt daudz vairāk. Tas gan nekādi nesaskanēja ar Gunāra Kārkliņa plāniem. Kārkliņš pieļāva iespēju, ka Helmanis varētu doties politikā, bet, ja tā, tad tikai vienā sarakstā ar viņu, ne jau konkurējošā. Kad Helmanis tam nepiekrita, sākās karš, kurā visi līdzekļi bija labi, arī Gunāra Kārkliņa inspirētā krimināllieta.

Lietas būtība: Helmanis un Robežnieks esot pieprasījuši no deputāta Kārkliņa 6000 latu, nesamaksāšanas gadījumā draudot Ogres televīzijā pārraidīt filmu ar viņu kompromitējošiem materiāliem, kuru iecerējis uzņemt žurnālists Jānis Putniņš. Vienlaikus Kārkliņš kā deputāta kandidāts nākamajās pašvaldību vēlēšanas esot lūdzis savu bijušo draugu Helmani aizmirst nesaskaņas un palīdzēt vienoties ar Ogres televīzijas īpašnieku Artūru Robežnieku par 6000 latu vērtas priekšvēlēšanu reklāmas izveidošanu un translēšanu televīzijā.

Tiesvedība daudzu gadu garumā – kaķim zem astes…

Jā, es atļaujos rakstīt “inspirētā krimināllieta”, jo uzskatu, ka visu šo situāciju ar it kā naudas izspiešanu bija inscenējis Gunārs Kārkliņš. Starp citu, viņš šajā kriminālprocesā esot pratināts deviņas (!) reizes. Pēdējā no tām bija šogad apgabaltiesā. Protams, var taisnoties, ka nu jau aizritējis tik daudz gadu, ka ne visu var atcerēties, un tomēr! Ja cilvēks tiešām būtu cietis noziedzīgā nodarījumā, šaubos, vai viņš jauktu faktus, melotu un stāstītu puspatiesības.

Gribētos, lai Kārkliņa liecības tiktu izanalizētas, izmeklējot citu kriminālprocesu, kas būtu uzsākts par apzināti nepatiesu ziņojumu ar nolūku panākt personu saukšanu pie kriminālatbildības, tikai diez vai tā notiks. Šaubos, vai Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, prokuratūra un arī divas tiesu instances labprātīgi gribēs atzīt, ka gadu gadiem tikušas tītas ap pirkstu. Jau pat pēc tam, kad Augstākā tiesa pilnībā atcēla iepriekšējās instances tiesas lēmumu šajā lietā, norādot, ka noziedzīgā nodarījuma sastāva nav, kā arī pieļauts nepiedodami daudz procesuālo pārkāpumu, valsts apsūdzību uzturošā prokurore Viktorija Šumska vēl nepadevās. Viņa, lai arī pati savu apsūdzību atzina par nepilnīgu, lūdza tiesas piekrišanu vēlreiz uzaicināt cietušo Gunāru Kārkliņu kārtējās liecības sniegšanai. Lai arī Kārkliņš neko neliecināja par līdz šim nezināmiem apstākļiem, prokurore saskatīja pamatu savas apsūdzības grozīšanai, papildinot to vien ar dažiem vārdiem. Noziedzīga nodarījuma sastāvs no tā gan neparādījās…

Pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese Brigita Būmeistere norādīja, ka krimināllieta apelācijas instancē tika izskatīta pēc tam, kad Senāts šogad atcēla apgabaltiesā pērn pieņemto lēmumu atstāt negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu: “Senāta lēmumā norādīts, ka prokurora tiesības apelācijas instances tiesā grozīt apsūdzību ir būtiski ierobežotas, un šādi grozījumi nedrīkst pasliktināt apsūdzēto stāvokli, tajā skaitā viņu tiesības uz aizstāvību. Turklāt apsūdzībā pēc Krimināllikuma 183. panta otrās daļas [Izspiešana grupā, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas, – aut.] bija nepieciešams norādīt konkrētas apkaunojošas ziņas, jo tiesām ir jāvērtē, vai šīs ziņas, kuras plānots publicēt, ir patiesas, nepatiesas, izdomājumi. Ne grozītajā apsūdzībā, ne lietas materiālos nav pietiekoši konkrētas informācijas par to, kādas kompromitējošas ziņas bijis plānots demonstrēt “Ogres televīzijas” filmā par Ogres pašvaldības deputātu un citiem vietējās pašvaldības deputātiem, lai apsūdzētos varētu atzīt par vainīgiem viņiem inkriminētajā noziegumā.”

Pilnībā tiesas motīvi būs izklāstīti pilnajā spriedumā. Par tā pieejamības dienu pašlaik noteikts 19. novembris. Starp citu, arī šo spriedumu vēl var pārsūdzēt. Kad interesējos par to, vai prokurore Viktorija Šumska šo iespēju izmantos, saņēmu atbildi, ka viņa par to lems pēc iepazīšanās ar pilnu sprieduma tekstu.