Menu
 

Sandra Bondarevska: Ir svarīgi vienmēr palikt latvietim Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Sandra Bondarevska grāmatas “Pētersoni Īrijā” atvēršanas dienā Latvijas vēstniecībā Dublinā. Foto – no privātā arhīva Sandra Bondarevska grāmatas “Pētersoni Īrijā” atvēršanas dienā Latvijas vēstniecībā Dublinā. Foto – no privātā arhīva

Rakstniece, grāmatu autore, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Sandra Bondarevska nozīmīgu dzīves daļu aizvadījusi Ogrē, bet nu jau 14 gadus par savām mājām viņa sauc Longfordu Īrijā, kas ir divu stundu brauciena attālumā no Dublinas. Neraugoties uz dzīvi svešumā, saikne ar Latviju nebūt nav zudusi. Sandrai Ogrē joprojām ir māja, un viņa vienlaikus strādā gan Īrijā, gan Latvijā, kas mūsdienās uzņēmīgam cilvēkam nebūt nav neiespējami.

Bērnību un skolas gadus Sandra aizvadījusi Rīgā, Kundziņsalā, kur joprojām dzīvo viņas brālis. Ogrē sākusi dzīvot pagājušā gadsimta 80. gadu vidū pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas. Vispirms strādājusi tolaik pie Izpildkomitejas izveidotajā institūcijā, kas rūpējās par namu apsaimniekošanu, tad kādreizējā Ogres Tautas namā, vienlaikus uzsākot mācības M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, kur neklātienē studēja dramaturģiju.

“Ekonomiskā izglītība man jau bija, bet sirds vilka uz rakstīšanu,” atceras Sandra. Tolaik tika izveidota Ogres televīzija, un viņa iesaistījās tās darbā, nostrādājot aptuveni 10 gadus, bet 90. gadu beigās Ogres pašvaldībā uzņēmās Perspektīvās attīstības nodaļas vadību. Mainoties laikiem, Politehniskajā institūtā iegūtais diploms tika pielīdzināts bakalaura grādam, un Sandra atkal uzsāka studijas, lai saņemtu maģistra grādu.

Biļete atpakaļceļam tā arī paliek neizmantota

2006.gadā, kad Latvija pirms diviem gadiem bija iestājusies Eiropas Savienībā un citas savienības dalībvalstis pamazām atvēra robežas darba tirgum, Sandras dēla ģimene nolēma doties uz Īriju. Būdama gādīga mamma, viņa brauca dēlam un vedeklai līdzi, lai palīdzētu jaunajiem iekārtoties, jo šis bija viņu pirmais brauciens uz ārzemēm. Pati Sandra 1998. gadā jau bija paguvusi gadu aizvadīt ASV un gūt pieredzi dzīvot ārpus Latvijas. Lai gan viņa nebija domājusi palikt Īrijā, liktenis lēma citādi. Burtiski otrajā dienā pēc atbraukšanas pamanījusi sludinājumu, ka Dublinas latviešu laikraksts “Sveiks” aicina darbā redaktoru, Sandra sarunāja tikšanos ar izdevēju, redakcijas kolektīvu un nolēma palikt. Biļete atpakaļceļam tā arī netika neizmantota, atlūgumu Ogres novada pašvaldībai viņa nosūtīja pa pastu.

Sandra Bondarevska Īrijas “3x3” nometnē kopā ar rotkali Andri Grebi un Gunu Grebi, arī ogrēnieti.


Mācās savam priekam

Šobrīd laikraksts vairs neiznāk, taču paralēli bija sācis darboties portāls www.baltic-ireland.ie, kur Sandra joprojām ir rakstu autore. “Tas man ir tāds kā hobijs, lai gan portāls ir ļoti aktīvs visās diasporas mediju programmās. Maizes darbs, ko sāku strādāt pēc tam, vairs nebija saistīts ar žurnālistiku, bet datu bāzēm. Mani pieņēma darbā organizācijā “Longford Women's Link”, kas ir sieviešu organizācija cīņā pret vardarbību. Mans pirmais uzdevums bija rūpēties par viņu mājaslapas tekstiem, informācijas atjaunošanu utt. Papildus tam darbs bija ar datu bāzēm, kas saistītas ar šīs organizācijas mācību centru. Tā ir samērā liela organizācija, kurai pieder nekustamie īpašumi, savs mācību centrs, bērnudārzs, telpas pēcskolas nodarbībām bērniem un konsultāciju bloks, kur konsultē vardarbībā cietušas sievietes, palīdz tiesvedībā utt.

Sākot strādāt mācību centrā, arī pati atkal sāku mācīties. Darbiniekiem studijas, kas citādi maksātu bargu naudu, ir bez maksas. Tādā veidā esmu ieguvusi vairākus bakalaurus dažādās programmās. Pēdējā no tām, ko apguvu pērn, ir datu aizsardzība, kas faktiski ir juridiska programma. Likumu un Eiropas Savienības regulu datu aizsardzībā iegūtās zināšanas noder, arī strādājot sabiedriskajā organizācijā. Mēs organizējām semināru latviešu valodā, iztulkoju institūta materiālus. Grupā bija 15 latviešu organizāciju pārstāvji.

Pieļauju, ka viņiem šī informācija ļoti noderēja, jo arī latviešu skoliņām Īrijā jāievēro visi datu aizsardzības standarti un jāsaprot, vai, piemēram, veidojot bērnu sarakstu, drīkst pievienot vecāku tālruņa numurus utt. Veidot karjeru vairs negrasos, mācos savam priekam, jo pēc Latvijas standartiem jau esmu pensionāre – pavasarī man būs 65 gadi, bet pēc Īrijas standarta man līdz pensijai atlikuši divi gadi,” saka Sandra.

Dzīvo Īrijā un strādā arī Latvijā

Jautāta, vai sākotnēji bija grūti iedzīvoties Īrijā, Sandra teic, ka nē, jo, strādājot latviešu laikrakstā, jau no pirmās dienas nācies kontaktēties ar tur dzīvojošajiem latviešiem. Tas bija laiks, kad sāka rasties deju kolektīvi, kori, pirmās latviešu skoliņas, sāka darboties latviešu luterāņu draudze. Sandrai kā žurnālistei par visiem šiem Īrijas latviešu sabiedrībai svarīgajiem notikumiem bija jāgatavo reportāžas. Jāsaprot un jāpierod bijis vien pie gluži sadzīviskām lietām, piemēram, kā pierakstīties pie ģimenes ārsta utt.

Pirmajos gados pietrūka saldskābmaizes, bet tagad arī to var pasūtīt un iegādāties Īrijā. Turklāt no pagājušā gada novembra Sandra paralēli sākusi strādāt arī Rīgā, tāpēc sešas reizes gadā – ik pēc diviem mēnešiem – viņai jāmēro ceļš uz Latviju.

“Tā ir Pasaules Brīvo latviešu apvienība, kur vadu vienu no Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalsta programmām. Tas ir darbs uz trim gadiem – līdz 2022. gada nogalei. Esmu programmas administratore jeb projektu vadītāja. Man jāseko līdzi valsts piešķirtajam atbalstam 59 latviešu kopām visā pasaulē: četrdesmit kopām Eiropas valstīs, astoņām ASV, divām Kanādā, četrām Austrālijā, trim dziedātāju grupām Brazīlijā un diviem koriem Krievijā. Ar visām šīm kopām uzturu sakarus. Viņi man sūta finanšu dokumentus, es tos kārtoju, sūtu uz Rīgu, kur no Valsts kases tiek apmaksāti rēķini. Šīs programmas oficiālais nosaukums ir “Kultūras ministrijas pārvaldes uzdevumi par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu diasporas pašdarbības kopu attīstībai un māksliniecisko spēju stiprināšanai”.

Strādāju jau gandrīz gadu, pamatā attālināti. Kad sāku, vēl nebija Covid-19. Žēl, ka pandēmijas dēļ vairs nav iespējams aizbraukt komandējumā uz Latviju un šogad varēju izmantot tikai trīs no šiem braucieniem. Pandēmija šobrīd ierobežo arī pārvietošanos Īrijā. Iepriekš regulāri braucu uz Dublinu, bet tagad tas ir liegts, – ja vien nav kāds ļoti nopietns iemesls, drīkstam pārvietoties tikai sava rajona jeb grāfistes robežās, līdzīgi, kā tas būtu, ja Latvijā atļautu pārvietoties tikai kādreizējā Ogres rajona robežās,” saka Sandra, piebilstot, ka šajā darbā, kurš varbūt neizklausās tik interesants, ir ļoti daudz patīkamu brīžu, gan iesniedzot projekta pieteikumus un cerīgi gaidot rezultātu, gan arī vēlāk, lai arī cik tas dīvaini liktos, gatavojot atskaites, jo tas ir brīdis, kad katra valsts sūta fotogrāfijas – kādus tērpus iegādājušies, kādus pasākumus noorganizējuši.

Sandra Bondarevska kopā ar ziņu portāla www.baltic-ireland.ie radošās grupas “Piektais novads” kolēģiem.


Privātskolotāja savam mazdēlam

“Redzi, ka bērni jau danco savos skaistajos tērpos. To, kuri iesaistās šajā latviskajā dzīvē jeb, kā trimdinieki saka, iet latviešos, nav nemaz tik daudz, pat ne puse. Pēc kopējām aplēsēm, ne vairāk kā 15 procenti aizbraukušo, bet labi, ka ir šie 15 procenti, ka nav visi pilnībā asimilējušies. Kad jaunajās ģimenēs ārpus Latvijas sāk dzimt bērni un ja Latvijā vēl ir vecvecāki, tad ļoti bieži koros parādās jauni cilvēki, kas sāk dziedāt, ved bērnus uz latviešu skoliņām, sāk apmeklēt latviešu sarīkojumus utt. Tad ļoti daudzi pievēršas latviskajai dzīvei ārpus Latvijas,” saka Sandra, kuras dēls joprojām dzīvo Īrijā, bet mazdēli un vedekla atgriezušies Latvijā.

“Tas bija laiks, kad vecākajam mazdēlam bija jāsāk iet skolā. Īrijā bērni skolu apmeklē jau no četriem gadiem, Latvijā – no septiņiem. Laikā, kad mazdēls gāja īru skoliņā, viņam strauji sāka pazust latviešu valoda, jau bija jāsāk meklēt vārdus, kā izteikties. Vedekla pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, kur vecākais mazdēls sāka iet 1. klasē, bet jaunākam tolaik bija tikai divi gadi.

Tagad vecākais mācās 7. klasē, bet jaunākais – 4. klasē. Ar mazbērniem sazinos vismaz četras piecas reizes nedēļā. Attālināto mācību laikā kļuvu pat par vecākā mazdēla privātskolotāju, atsvaidzināju savulaik Rīgas 1. vidusskolā iegūtās zināšanas gan matemātikā, gan vēsturē,” smaidot stāsta Sandra, kurai vēstures faktu pētīšana kļuvusi par sirdslietu.

Uzraksta grāmatu, kurai materiāli vākti aptuveni 10 gadus

“Man šeit ir maizes darbs un sabiedriskais darbs, un ir arī sirds darbs. Vēl strādājot avīzē, saku pētīt tos latviešus, kas dzīvoja Īrijā, pirms atbrauca jaunie emigranti šajā gadsimtā. Atklājās, ka pirmā ievērojamākā latviešu emigranta vārds ir Kārlis Pētersons. Viņš atbrauca uz Īriju 1876. gadā un izveidoja rūpnīcu, kura darbojas joprojām. Mani tas ieinteresēja, sāku pētīt, kā viņš šeit nonācis, vai joprojām ir radi Latvijā. Šis pētījums ilga aptuveni desmit gadus un vainagojās ar grāmatu – kultūrvēsturisku monogrāfiju “Pētersoni Īrijā”, kuru 2018. gadā klajā laida izdevniecība “VestaLK”, kas cieši sadarbojas ar laikrakstu “Brīvā Latvija”. Šī izdevniecība izdod pārsvarā diasporas autoru darbus. Tas ir rūpīgs pētījums par leģendārajām Kārļa un Konrāda Pētersonu personībām, viņu dzīvi un darbību Latvijā un Īrijā. Tā bija jau mana trešā grāmata, bet, manuprāt, nopietnākā.

Kopš 2017. gada esmu arī Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Nākamais darbs, pie kā strādāju, ir “Latviešu trimdinieki Īrijā”. Viens no mītiem ir šāds: pirms latvieši atbrauca uz Īriju naudu pelnīt, sēnes griezt, viņu šeit nav bijis. Tā īsti nav taisnība. Arī 1944. gadā bija daudz bēgļu. Ir daudz faktu, kas, vēstures izpratnē, nav atklāti, piemēram, ka Īrijas dienvidos bijusi pat bēgļu nometne. Tie ir interesanti dzīvesstāsti, kurus apkopoju nākamajai grāmatai, taču šo darbu nedaudz aizkavējis Covid-19, jo man vajadzētu aizbraukt pāris ekspedīcijās, kurās netieku jau kopš marta,” stāsta Sandra un smaidot piebilst, ka kovidam ir arī kas labs – tagad strādāšana lielākoties notiek attālināti un rakstīšanai atliek vairāk laika.

Jāpiebilst, ka šā gada 23. janvārī, atzīmējot Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas de iure 99. gadadienu, Sandra Bondarevska apbalvota ar Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu. Apbalvojums piešķirts par Latvijas tēla veidošanu, spodrināšanu un popularizēšanu Īrijā. Atzinības rakstu Covid-19 ierobežojumu dēļ Sandra vēl nav saņēmusi. Kad būs iespējams, viņai to pasniegs atsevišķā pasākumā Latvijas vēstniecībā Īrijā. S. Bondarevskas pētījums un savāktais fotoarhīvs par latviešu Pētersonu ieguldījumu laikā, kad īri cīnījās par neatkarības atgūšanu no britu impērijas, ir guvis ievērību arī Īrijas vēsturnieku vidū.

Izmaina divu ģimeņu dzīves

Jautāta, vai, raugoties šodienas acīm, viņa atkal pieņemtu lēmumu palikt Īrijā, Sandra teic: “Jā, es paliktu, jo šis laiks ir bijis ļoti interesants un bagāts ar pieredzi. Dzīvojot Latvijā, noteikti nebūtu uzzinājusi tik daudz par diasporu. Pat tikai viena gadījuma dēļ būtu bijis vērts šurp atbraukt. 50. gados uz Īriju no Lielbritānijas pārcēlās Helmuts Riekstiņš – latviešu puisis, leģionārs –, kurš šeit apprecēja īru meiteni, un viņiem piedzima divas meitas. 1993. gadā Helmuts aizbrauca uz Latviju un meklēja savus radiniekus – brāļus, māsas –, bet nevienu neatrada un bēdīgs atgriezās. Viņš nomira. Meitas un sieva dzīvoja pārliecībā, ka radu Latvijā viņiem nav. Izvirzīju sev uzdevumu atrast šos radus un atradu!

Kad viņi satikās, tas bija gana emocionāli – faktiski divu ģimeņu dzīves ļoti stipri izmainījās. Pēc tam Latvijā satiku Helmuta Riekstiņa māsu. Viņi bija domājuši, ka Helmuts ir kaut kur kā leģionārs nošauts, un vienmēr mocījušies neziņā, kas ar brāli noticis. Zinu, ka Latvijas Riekstiņi bijuši Īrijā pie Helmuta kapa un satikušies gan ar brāļa meitām, gan sievu. Kad tas viss notika, kad sekoju līdzi šim stāstam, intervēju gan vienus, gan otrus. Domāju, ka bija vērts atbraukt uz Īriju, lai padarītu laimīgas divas ģimenes. Tas bija milzīgs gandarījums. Arī strādājot pie grāmatas par Pētersoniem devos vairākās ekspedīcijās uz Latviju, un man izdevās Latvijā atrast Pētersonu radus, ar kuriem tagad esam lielos draugos,” stāsta Sandra, kura pieļauj, ka Latvijā varētu atgriezties un aizvadīt šeit vecumdienas, kad būs jau devusies pensijā.

“Dzīvojot Īrijā, latvietim jāapgūst valoda, jāpielāgojas, jāiegūst draugi, taču uzskatu, ka viņš nedrīkst asimilēties. Ir daudz briesmīgu piemēru, kad latviešu mamma ar savu bērnu runā lauzītā angļu valodā, lai viņam it kā būtu vieglāk iedzīvoties. Tajā pašā laikā zinu ģimenes, kur bērni perfekti runā latviski, un tas ir ļoti svarīgi, jo tikai dzimtajā valodā iespējams nodot patiesas emocijas, sabārt vai samīļot. Saviem tautiešiem gan Latvijā, gan Īrijā novēlu vienmēr palikt par latviešiem, kaut vai tas būtu tikai savā ģimenes lokā,” saka Sandra Bondarevska.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.