Menu
 

Laura Jakoviča: Riskē, lai pēc gadiem nav jānožēlo! Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Laura pie Tongariro Alpu pārejas, kas ir viens no skaistākajiem vienas dienas pārgājieniem Jaunzēlandē. Foto - no privātā arhīva Laura pie Tongariro Alpu pārejas, kas ir viens no skaistākajiem vienas dienas pārgājieniem Jaunzēlandē. Foto - no privātā arhīva

Ogrēniete Laura Jakoviča tieši pirms trim gadiem devās prom no Latvijas un gandrīz divus gadus par savām mājām sauca tālo Jaunzēlandi. Pirms gada viņa atgriezās mājās un sāka strādā starptautiskā uzņēmumā digitālā mārketinga jomā. Lai arī viņai tagad ir stabils un iemīļots darbs, Laura ir pārliecināta – katram sava laime jāatrod pašam. Viens to būs atradis Latvijā, bet cits, iespējams, tālu prom no dzimtenes, kur Lauru aizveda nevis vēlme doties peļņā, bet tieši alkas iepazīt plašo pasauli. Šīs alkas joprojām nav zudušas.

“Pirms trim gadiem projām no Latvijas devos ar domu, ka svešumā būšu aptuveni gadu. Patiesībā tobrīd pat vēl nebiju īsti pārliecināta, vai izturēšu tik ilgu laiku prom no mājām. Jau no bērnības zināju, ka vēlos redzēt plašo pasauli savām acīm un vēlos sākt jaunu dzīves posmu. Kad 2016. gadā un vēl pēc gada otrreiz nogāju Santjago ceļu, sapratu, ka Latvijā neredzu savu dzīvi. Visu laiku iekšā kaut kāds nemiers dīdīja, un domas atradās citur. Vēlējos izjust brīvību un ieraudzīt plašumus, kas ir ārpus Latvijas. Tādēļ biju pieteikusies Jaunzēlandes “Working Holiday” vīzai, uz kuru var pieteikties jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Šī vīza dod iespēju pavadīt gadu Jaunzēlandē un tur legāli strādāt,” stāsta Laura.

Iegūst sakarus un saņem ieteikumus

Uzņēmīgajai jaunietei visvairāk bija bail nepalikt svešumā vienai pašai, taču piedzīvojuma gars bija stiprāks. Kā neliels eksperiments pirms došanās uz Jaunzēlandi bija divas nedēļas ilgais ceļojums uz Taizemi.

“Pirmajās divās dienās Taizemē biju nedaudz nobijusies no visa jaunā un no tā, ka atrodos tik tālu prom no ierastā. Pārkāpu pāri savām iedomām un bailēm, uzdrīkstējos sākt sarunu ar pilnīgiem svešiniekiem. Nonākot Jaunzēlandē, biju nolēmusi, ka darīšu visu pilnīgi pretēji tam, kā biju pieradusi dzīvot šeit, Latvijā. Man īsti nebija plāna, kā visu uzsākšu, bet domāju, ka plūdīšu pa straumi un baudīšu to, ko dzīve man sniegs. Tas bija labākais lēmums! Jau otrajā dienā piekritu aiziet uz kādu pasākumu un, pateicoties tam, iepazinu meiteni no Latvijas. Viņa mani uzaicināja uz 18. novembra svinībām kopā ar Jaunzēlandē jau ilgāku laiku dzīvojošiem latviešiem. Ieguvu ne tikai superīgus kontaktus, bet arī saņēmu ieteikumus, kur un kā atrast darbu,” stāsta Laura, piebilstot, ka sākotnēji bijis grūti pierast pie jaunzēlandiešu akcenta, kura dēļ pat visvienkāršākās frāzes angļu valodā bija grūti saprast. Lai pierastu pie šī akcenta, vajadzēja divas nedēļas.

Sapelna naudu tālākajam ceļojumam

“Adaptējos ļoti ātri. Galvenokārt uz Jaunzēlandi devos, lai ceļotu, bet nekādu lielo naudu nebiju iekrājusi un zināju, ka vispirms būs mazliet jāpastrādā, lai nopelnītu līdzekļus tālākajam ceļam. Strādāju lielākoties lauku darbus – kā jau minēju iepriekš, vēlējos darīt visu, ko Latvijā nekad nebūtu iedomājusies darīt. Savas darba gaitas sāku kādā vīna dārzā, kur biju atbildīga par vīnogulāju stādīšanu. Starp citu, šis vīna dārzs pieder vienai no godalgotajām vīna darītavām Jaunzēlandē – “Villa Maria”. Sezonai tuvojoties beigām, nokļuvu gan persiku un nektarīnu pakotavā, gan mazā restorāniņā.

Pēc nepilniem diviem mēnešiem devos ceļojumā kopā ar draugu, vācu puisi, ar kuru iepazinos hostelī Neipjierā, kurā dzīvoju. Cilvēki, ieradušies Jaunzēlandē ar “Working Holiday” vīzu, izvēlas dzīvot hosteļos, jo tie nodrošina gan darba atrašanu, gan regulāri rīko dažādus saliedēšanās pasākumus. Tas ir arī labākais veids, kā iegūt jaunus draugus,” stāsta Laura, piebilstot, ka draugs iegādājies auto un viņi gandrīz divus mēnešus pavadījuši, apceļojot skaistākās Jaunzēlandes vietas.

Sajūsmina cilvēki un daba

“Lēcām ar gumiju un izpletni, peldējām kopā ar roņiem, vērojām delfīnus, meklējām slavenos Jaunzēlandes pingvīnus un ko tik vēl ne. Laiks paskrēja nemanot. Tāpat kā nauda. Tādēļ pēc piedzīvojuma devāmies atpakaļ uz Neipjieru, kur atkal dabūju darbu jau iepriekš minētajā “Villa Maria” vīna darītavā. Tie bija vieni no grūtākajiem diviem mēnešiem, taču nu es varu teikt, ka esmu piedalījusies visos procesos, lai baudītu to vīnu, kas ir sapildīts pudelēs.

Taču vērtīgākais, dzīvojot svešumā, bija nevis darba pieredze, bet sastaptie cilvēki. Tas, kādus draugus esmu ieguvusi un kādas personības iepazinusi, ir pats vērtīgākais. Un, protams, daba. To, cik skaisti tur ir, nevar vārdiem izstāstīt. Kalni, nebeidzami ūdenskritumi, tirkīzzili okeāna ūdeņi – gluži kā pasakā. Protams, pietrūka tuvinieku, taču man paveicās iegūt tik labus draugus, ka šī sajūta neradās pārāk bieži,” stāsta Laura.

Viens no skaistākajiem posmiem dzīvē

Pēc svešumā aizvadītajiem pirmajiem astoņiem mēnešiem, apceļojot arī Kuka salas, Vjetnamu un Taizemi, Laura jutās mazliet nogurusi, iztiekot vien ar to, ko var paņemt līdzi mugursomā, tāpēc viņa atgriezās Latvijā.

“Tas bija spontāns lēmums – doties uz mājām un visus pārsteigt. Tobrīd nebiju plānojusi, ka došos atpakaļ uz Jaunzēlandi, jo likās, ka šai lappusei pielikts punkts, taču atceros vakaru, kad iegāju savā istabā, sēdēju gultā un domāju: kāpēc es traucos 17 tūkstošus kilometru uz vietu, kas it kā ir manas mājas, bet es tur tā nejūtos? Jaunzēlandes vīza vēl bija derīga, un, ilgi nedomājot, es atkal mēroju ceļu uz šo sirdī iekritušo valsti, kur jutos iederīga, jutos kā mājās. Nākamie astoņi mēneši, ko aizvadīju Jaunzēlandē, bija viens no skaistākajiem posmiem manā dzīvē. Tik daudz piedzīvojumu un jaunu draugu, ar kuriem vēl aizvien uzturu kontaktus!

Beidzoties Jaunzēlandes vīzai, vēl trīs mēnešus apceļoju Austrāliju, iepazīstot citas kultūras. Raugoties ar šodienas acīm, es nebūtu devusies atpakaļ uz Latviju, bet riskējusi un pēc Austrālijas atgriezusies Jaunzēlandē, taču vīzas termiņš bija beidzies, un es nevēlējos šajā valstī uzturēties nelegāli. Tāpēc biju spiesta atgriezties Latvijā. Jāatzīst, ka, esot tik tālu projām, par dzimteni īpaši nedomāju. Protams, biju priecīga, kad Austrālijā kādā no veikaliem ieraudzīju Rīgas šprotes. Abas ar draudzeni nopirkām un apēdām visas uzreiz. Lieki teikt, ka Latvijā tādas vispār neēdu...” atceras Laura.

Atgriezties nebija viegli

“Gan pirms došanās prom, gan atgriežoties, visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar tūrismu, es strādāju tūrisma nozarē. Taču, kopš sākās kovidkrīze, arī es paliku bez darba un vasaras vidū sāku strādāt digitālā mārketinga aģentūrā. Ja iepriekš likās, ka neredzu sevi nekur citur, kā vien tūrismā, tagad manas domas ir mainījušās. Ir interesanti iegūt jaunas zināšanas un darīt ko tādu, par ko iepriekš nebiju domājusi. Taču atgriezties Latvijā bija ļoti grūti. Biju pieradusi, ka Jaunzēlandē cilvēki, salīdzinot ar eiropiešiem, uz daudzām lietām raugās brīvāk, ir daudz labestīgāki, draudzīgāki un izpalīdzīgāki – tu nekad nejūties nosodīts par kādām savām izvēlēm vai darbībām.

Pirmo mēnesi nevēlējos neko, tikai būt ar saviem draugiem Jaunzēlandē. Likās, ka pasaule ir sagruvusi. Ar grūtībām tomēr saņēmu sevi rokās un atgriezos ierastajā dzīvē. Esot svešumā, jutos pavisam citādāka nekā šeit, Latvijā. Lai arī dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, tomēr nevaru justies brīvi, jo vienmēr ir bijusi sajūta, ka jādzīvo pēc kaut kādiem sabiedrības uzspiestajiem noteikumiem. Likās, ka būšu stipra un neiespaidošos no apkārtējiem, palikšu tāda, par kādu cilvēku biju kļuvusi svešumā, taču, ikdienai ievirzoties savā gaitā, daudz ko no tā pamazām pazaudēju. Lai gan vēl aizvien ticu, ka tā, kā raudzījos uz dzīvi pirms aizbraukšanas, vairs neraugos. Diemžēl reti sanāk satikt cilvēkus, kas jūtas tāpat. Tā man pietrūkst,” saka Laura, piebilstot, ka arī iegūt draugus svešumā bijis pavisam viegli.

Durvis ir atvērtas pat svešiniekiem

“Kad esi tik tālu prom no visiem aizspriedumiem, kļūsti par citu cilvēku. Tādu, kāds vēlies būt, – brīvu. Protams, arī svešumā sastapu latviešus. Kad Austrālijā kopā ar draudzeni Elīnu stopējām no Sidnejas uz Kanberu, mums nebija, kur pārnakšņot. Bijām gatavas gulēt pat pļavā, kur apkārt lēkā ķenguri. Taču izdomāju ierakstīt feisbukā Austrālijā dzīvojošo latviešu grupas lapā un pajautāt, vai kāds var ko ieteikt. Un notika brīnums! Tumsai iestājoties, mums uz ziņu atbildēja mana vārda māsa Laura, kura ir dzimusi Austrālijā, taču jau kopš bērnības mamma ar viņu runājusi latviski. Pilnīgi svešs cilvēks mūs uzņēma savās mājās.

Tas laikam ir tas, kā man pietrūkst, esot šeit, Latvijā. Cilvēki ir atturīgāki, vēsāki un baidās par visu. Taču tur, otrā pasaules malā, pat svešiniekam durvis ir atvērtas. Vēl viens labs piemērs bija, kad tikko ieradāmies Austrālijā un centāmies atrast veidu, kā ietaupīt uz dzīvošanu. Sazinājos ar Jaunzēlandes hosteļa īpašnieku, jo zināju, ka viņš dzimis un dzīvojis Pertā Austrālijā. Lūdzu viņa padomu par iespējām piepelnīties un kur atrast lētāku dzīvesvietu. Viņš nekavējoties atbildēja, ka viņa māsa tur dzīvo un mēs ar Elīnu varam doties pie viņas.

Sāku sarakstīties ar viņa māsu, kura paziņoja, ka atrodas Bali un būs mājās svētdien (tā bija otrdiena), taču mēs droši varam braukt uz viņas māju un pa sētas durvīm iet iekšā. Vakarpusē mājās ieradīšoties viņas dēli. Tas man vienmēr liek aizdomāties, cik ļoti atšķirīga ir cilvēku domu gaita. Vai mēs spētu atstāt savas mājas pilnīgiem svešiniekiem? Domāju, ka lielākā daļa cilvēku noteikti ne,” pārdomās dalās Laura, kura joprojām uztur kontaktus ar svešumā sastaptajiem ļaudīm. Mūsdienās saziņa nav problēma. Būdama tālu projām no Latvijas, viņa ar mājiniekiem sazinājās, izmantojot “WhatsApp” un sūtot balss ziņas, kas rada klātbūtnes sajūtu.

Viens ir laimīgs dzimtenē, citu laime gaida svešumā

Jautāta, vai vēlreiz pieņemtu lēmumu doties projām no Latvijas, Laura teic, ka šobrīd viņu no šīs izvēles atturētu vienīgi darbs, kurš ļoti iepaticies. Ir cilvēki, kuri nekad nav vēlējušies doties prom no Latvijas un nav pat šķērsojuši savas valsts robežu, turpretī citus, tāpat kā Lauru, vienmēr urdījis nemiers un vēlme palūkoties, kas notiek aiz apvāršņa. “Manuprāt, tas, ka esi piedzimis vienā valstī, nenozīmē, ka te jāpavada visa dzīve. Pasaule ir plaša. Šobrīd uzkrāju zināšanu un pieredzes bagāžu, lai kādreiz, dodoties pasaulē, būtu vieglāk. Viens ir laimīgs tepat, otram varbūt te laimi neatrast.

Šobrīd nevaru pateikt, kur būšu pēc gada. Mēs katrs esam dažādi, un katram ir savas vajadzības. Ja kāds apsver domu – doties iepazīt pasauli vai tomēr ne, no pieredzes varu teikt: riskē un dodies, lai nav pēc gadiem jādomā, sak, es taču varēju... Jā, Latvija ir mana dzimtene, bet es nezinu, vai šeit gribētu nodzīvot visu dzīvi. Ja man šobrīd piedāvātu pārcelties uz Jaunzēlandi, droši vien būtu iekšā jau pirmajā lidmašīnā un dotos ceļā. Diemžēl iegūt darba vīzu nav tik vienkārši, taču tā ir vieta, kur vienmēr jutīšos kā mājās. Ticu, ka daudziem ir līdzīgi. Vieniem šāda valsts ir Amerika, citiem Spānija, Norvēģija, varbūt Indonēzija – katram savs. Citi Latvijā neatgriežas finansiālu apsvērumu dēļ, citi iemīl svešo valsti un spēj to saukt par savām mājām. Un ir arī tādi, kas dzimuši un auguši svešumā, bet iemīlējuši Latviju un tagad to sauc par savām mājām. Manuprāt, nav svarīgi, kur esi, galvenais, lai jūties labi. Jā, var jau būt, ka tas neizklausās patriotiski, bet patriots vari būt arī dodoties pasaulē un ienesot tur daļiņu no Latvijas,” saka Laura.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.