Menu
 

Vācieši Barbara un Huberts no pagātnes lauskām veido Kampenhauzenu dzimtas mozaīku Apriņķis.lv

  • Autors:  Elita Pētersone, “Ādažu Vēstis”
Barbara un Huberts pie Ādažu muižas 2020. augustā. Foto – no Elitas Pētersones privātā arhīva Barbara un Huberts pie Ādažu muižas 2020. augustā. Foto – no Elitas Pētersones privātā arhīva

Augustā, kad nelielas interesentu grupiņas ieradās iepazīt Ādažu kultūrvēstures vietas, Ādažu muzeju uzmeklēja divi ceļotāji no Vācijas. Barbarai un Hubertam fon Kāleniem bija interese apskatīt kādreizējo Ādažu muižas vietu. Sarunā atklājās, ka Huberta kungs ir senas Kampenhauzenu ģimenes atvase – viņa vecmāmiņa Izabella Kampenhauzena savu bērnību un jaunību līdz laulībām pavadījusi Ādažu muižā. Priecīgi par iespēju iepazīties ar Ādažu muzejā apkopotajiem materiāliem un izstaigājot muižas apkārtni ar parku, Huberta kungs apsolīja izpētīt pieejamos dzimtas materiālus Vācijā un dalīties zināšanās ar ādažniekiem.

Kampenhauzeni (vācu val. von Campenhausen) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļoja Livonijā jau 16. gadsimtā. 1744. gadā Zviedrijas karalis Baltazaram fon Kampenhauzenam piešķīra barona titulu, bet Krievijas impērija 1854. gadā atzina Kampenhauzenu dzimtas tiesības lietot mantojamu šo baronu titulu.

Kampenhauzeni pirms piecām paaudzēm

Huberts fon Kālens (Hubertus v. Kahlen) smej, ka viņa dzimtas ciltskokā minētajos personvārdos mūsdienu lasītājam ir viegli apmaldīties, un turpina: “Lai atskatītos uz Ādažu muižā savulaik dzīvojošo Kampenhauzenu ģimeni, stāsts jāsāk pirms piecām paaudzēm – ar Veselavas (Wesselshof) muižu*, kur 1808. gadā piedzima dzimtas tālais sencis Teofils Aurels fon Kampenhauzens. Teofils apprecēja neparasti skaisto Izabellu, kura diemžēl mira 29 gadu vecumā, pēc tam, kad bija dāvājusi dzīvību astoņiem bērniem. Par godu viņai, no kuras bērniem cēlušies tik daudzi Kampenhauzenu pēcteči, vārds Izabella vēlāk dots daudzām dzimtas meitenēm.”

Veselavas muiža.


Baltazars

Līdzīgi bijis ar vārdu Baltazars, kas bieži ticis dots Kampenhauzenu dzimtas vīriešu pārstāvjiem. Teofils un Izabella Baltazara vārdu devuši savam vecākajam dēlam. Dzimis 1860. gadā, Baltazars 30 gadu vecumā kļuva par Ādažu muižas īpašnieku. Baltazaram Ungurmuižā dzīvoja brālēns – arī vārdā Baltazars. Abi kopā studēja Tērbatā. Ungurmuižas Baltazaru dzimtā dēvēja par “mazo”, bet Ādažu muižas vēlāko īpašnieku – par “lielo”. “Lielais” Baltazars studiju gados bijis izskatīgs jauneklis un savas kaislības pret zirgiem dēļ, saukts par “bruņniecības ērzeli”. Viņš bijis arī labākais paukotājs, parforce jātnieks un mazurkas dejotājs.(Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 2011., 366. lpp.)

Veselavā “lielais” Baltazars pārvaldījis sava tēva Teofila īpašumus, līdz apprecējies ar fon Klotu dzimtas atvasi baronesi Frederiku Mariju. 1870. gadā 30 gadu vecumā viņš iegādājās skaisto Ādažu muižu (Aahof Neuermühlen), jo vēlējās savai zirgaudzētavai piemērotāku vietu tuvāk Rīgai.

Zirgu kaislība Ādažu muižā

Baltazars bija mantojis visu Kampenhauzenu vīriešu kaislību pret zirgiem: “Arī viņa četrjūgi, ko, tāpat kā tēvs, viņš pats iebrauc, visā zemē ir slaveni un iekāroti, un ar savu angļu tīrasiņu ērzeli Šailoku viņš gādāja pusasiņu zirgus Pēterburgas gvardes virsniekiem. Zirgu kaislība Ādažu muižā bija tik liela, ka pat viņa sievai Marijai bija savs stallis. Un, kad kāds bija pieteicis vizīti Ādažos, tad Ropažu stacijā viņu sagaidīja viegli medību rati ar diviem iejūgtiem ugunīgiem rikšotājiem, kas viesi ātri nogādāja Ādažu muižā.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 2011., 384.lpp.)

Ādažu muižā saimniecības ēkas un zirgu staļļi bija svarīgas vietas. Tām, tāpat kā zirgiem, līdzekļi netika žēloti. Dzīvojamā kungu māja bija labi kopta, tomēr salīdzinoši vienkārša koka būve ar sarkanu dakstiņu jumtu. Taču ēkas jumta apdare izcēlās ar īpašiem kokā grieztiem eleganti dekoratīviem elementiem (arī ar zirga galvas motīvu) zelminī un ap logiem.

Rakstnieks Zigfrīds fon Fēgezaks par kādu savu Ādažu muižas apmeklējumu 19. gadsimta beigās stāsta: “Ādažos viss bija gaišs, labestīgs un saulains. Pat drūmās, lietainās dienās šķita, ka kaut kur slepus spīd saulīte. Pa nekrāsoto, balti noberzto grīdu no sliekšņa līdz slieksnim stiepās krāsaini, svītraini lupatu celiņi, uz palodzēm, atkarībā no gadalaika, ziedēja zeltziedes, alpu vijolītes, acālijas vai hiacintes. Un tumšajos ziemas mēnešos, kad negribēja ziedēt itin nekas, starp visām dubultlogu rūtīm uz baltām sūnām spīgoja mazas, krāsainas salmenītes.” (Z. fon Fēgezaks. “Kāzas Carnikavā”, 1998., 12.–13.lpp.)

Un turpina: “Cik dažādi arī šajās muižās – Unguros, Ādažos un Lēdurgā – gāja, visur bija mājīgi un omulīgi, vienkāršajām koka mājām bija elastīgas sienas, tā ka viesiem, vienalga, cik daudzi ieradās, arvien bija pietiekami vietas, kur viņus apmetināt. Un ciemiņi bija vienmēr: no plašās ģimenes un daudzajām kaimiņu muižām.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 385.lpp.)

Baltazaram un Marijai ģimenē piedzima astoņi bērni, Ādažu muižā – četri pēdējie: dēls Arists Baltazars Heinrihs, viņš arī pēdējais Aahof – Ādažu muižas īpašnieks, meitas – Anna Ērika Marija, Barbara Ebba Marija un pastarītis – Bodo Frīdrihs Reinholds.

Teofils Aurels fon Kampenhauzens ar dēliem ap 1860. gadu. Baltazars – otrais no labās.


Izabella

Huberta fon Kālena vecmāmiņa Izabella** bija Ādažu Baltazara un Marijas ģimenē dzimušais pirmais bērns. Pēc Ādažu muižā pavadītās bērnības un jaunības Kampenhauzenu Izabella 19 gadu vecumā apprecējās ar Neibādē (Saulkrastos) dzimušo Georgu fon Kalenu (Georg von Kahlen) un pārcēlās uz dzīvi Geistershofā (šodien Grašu muiža).

Stāsta Huberts fon Kālens: “Grašos 1897. gadā pasaulē nāca mans tēvs. Viņa māte, mana vecmāmiņa Izabella, jau tolaik no Rīgas uz Grašiem, bijušo Geistershofu, pie mums ciemos no skolas brīvajā laikā labprāt uzaicināja bērnus no nabadzīgākām ģimenēm. Izabella par bērniem nesavtīgi gādāja, padarot priecīgāku šo bērnu ikdienu. Mans tēvs kopā ar saviem brāļiem un māsām uzauga kopā ar šiem bērniem. Visi muižā dzīvojošie viens otram līdzās apguva dažādas prasmes un rotaļājās. Uzauga ciešā saskarē ar dabu, kuru ļoti mīlēja. Ģimenē ļoti tika cienītas kristīgās vērtības. Iespējams, tieši Latvijas skaistās dabas tuvums, kurā mans tēvs uzauga, deva impulsu viņam vēlāk studēt lauksaimniecības lietas.”

Grašu (Geisterhof) muižas apbūve veidojusies 18. gadsimta beigās un vēsturiski piederējusi fon Kālenu dzimtai. Muižas rekonstrukcija atsākta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – 1993. gadā. Šobrīd kungu mājā iekārtota viesnīca, bet netālu muižas īpašnieki izveidojuši “Grašu bērnu ciematu”, kas sniedz atbalstu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem no dažādām Latvijas vietām. Tādējādi arī šodien tiek turpināta Huberta vecmāmiņas Izabellas savulaik Grašu muižā aizsāktā misija – kristīgās vērtībās balstīta palīdzība dzīves grūtībās nonākušiem bērniem.

Turpina Huberts fon Kālens: “Pirms pieciem gadiem mēs nodibinājām attīstības veicināšanas biedrību. Ar šīs biedrības starpniecību vācam ziedojumus bērnu ciematam “Graši”*** Latvijā.”

Izabella fon Kampenhauzena.


Baltijas vācieši atstāj Latviju

Stāsta Huberts fon Kālens: “Mans vectēvs atstāja Latviju kopā ar sievu Izabellu (manu vecmāmiņu) 1920. gadā. Viņi atrada jaunu mājvietu Namislavā (Namslau) Breslavas (šodienas Vroclava) rajonā. 1922. gadā mans vectēvs nomira. Pēc tam mana vecmāmiņa Izabella pārcēlās uz Kēnigsbergu (tagad Kaļiņingrada), vācu intelektuālo un kultūras centru, jo tur dzīvoja divi viņas brāļi Aurels un Bodo, kuram Kēnigsbergā piederēja tabakas un dzērienu veikals. Vecmāmiņa Izabella nomira Kēnigsbergā 1938. gadā. Izabellas jaunākais dēls ir mans tēvs – Eberhards. Diemžēl man neizdevās piedzīvot savus vecvecākus Heinrihu un Izabellu, jo es piedzimu Kēnigsbergā 1941. gadā. Cik es zinu, manas vecmāmiņas jaunākais brālis Bodo, tāpat kā daudzi mani radinieki, Latviju pameta laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam.”

Ko tur slēpt – attiecības Baltijas vāciešu un jaunizveidoto neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valdību starpā nebija draudzīgas. Tika slēgtas visas dižciltīgo vācbaltiešu organizācijas, anulēti tituli. Vāciešu milzīgos zemes īpašumus konfiscēja un zemi izdalīja vietējiem zemniekiem. 20. gados Latvijas Republikā īstenotās agrārās reformas galvenais mērķis bija lielo zemes īpašnieku kā kārtas likvidācija un zemes atsavināšana. Tā bija visradikālākā agrārā reforma.

Ādažu muižā dzimušais tās pēdējais īpašnieks Arists Baltazars Kampenhauzens palika Latvijā. 1920. gada 26. jūnijā baronam, Ādažu muižas īpašniekam izsniedza Latvijas pilsoņa pasi, un agrārā reforma atstāja 59,80 ha muižas neatsavināmās daļas****. No pārējās 12 069 pūrvietu lielās muižas zemes (aptuveni 4477 hektāri) 1920. gada agrārreformas ietvaros Ādažu pagastā izveidoja 100 jaunsaimniecības un piešķīra zemes piegriezumus 10 vecsaimniecībām.

Taču šie notikumi nekādā gadījumā neievadīja vācu vēstures beigas Baltijas telpā. Vācbaltieši joprojām bija savdabīgs fenomens ar dziļām vēsturiskām tradīcijām. Viņi prata pielāgoties jaunajai politiskajai realitātei – neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valsts eksistencei. Pārorientējās, kļuva par aktīviem politiķiem Latvijas un Igaunijas valsts dzīvē, aizstāvot gan vietējo vāciešu prasības, gan arī neaizmirstot par valsts vispārīgajām interesēm.

1939.gads sekoja ar slepeno un cinisko Molotova-Ribentropa paktu. Austrumeiropa tika sadalīta vācu un padomju ietekmes zonās. Baltijas vāciešus pārvietoja no padomju ietekmes teritorijas uz nacistisko Vāciju. 1939.–1941. gadā no Latvijas izbrauca vairāk nekā 50 000 vācbaltiešu cilmes iedzīvotāju. 90 procenti šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. Pēc viņu aizbraukšanas mūsu valstī izveidojās intelektuālais vakuums, jo Latviju atstāja pati organizētākā un saliedētākā tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu un bija izglītotākā un ar iniciatīvu visvairāk apveltītā iedzīvotāju daļa.

Grašu muižas ļaudis. Huberta vecmāmiņa Izabella ar vīru un bērniem ap 1892. gadu.


– Kādu lēmumu sarežģītajā izvēlē pieņēma Ādažu muižā dzīvojošā Kampenhauzenu ģimene?

Dzimtas vecāko pārstāvi – savas jau mirušās vecmāmiņas jaunāko brāli, Ādažu muižā dzimušo Bodo – iepazinu tikai 1946. gadā. Tas bija laikā, kad mana māte, mans brālis un es bijām jau aizbēguši no Kēnigsbergas uz “Sommerberg” muižu netālu no Vīsbādenes, pie radiem. 1944. gadā manai mātei un man Kēnigsberga bija jāatstāj. Tikai 1947. gadā, kad man jau bija seši gadi, es tur iepazinu savu tēvu Eberhardu, kad viņu atbrīvoja no angļu gūsta.

Kēnigsberga ir neaptverams vēstures paradokss. Pilsēta bija senās Prūsijas karalistes centrs ar bagātīgu vēsturi. Taču karš ar vienu vēzienu noslaucīja šo pagātni, atnesot šajā apvidū “padomju kultūru”. 1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu, bet 1945. gada pavasarī smagās kaujās to ieņēma Sarkanā armija. Pirms kara pilsētā dzīvoja vairāk nekā 300 000 cilvēku, pēc kara vairs tikai 50 000, tomēr arī viņus līdz 1950. gadam deportēja uz Vāciju. Eiropas ievērojamākā apgaismības filozofa Imanuela Kanta dzimtajā pilsētā tika nometināti iebraucēji no Krievijas un Baltkrievijas. Mēģiniet iztēloties, kā iebraucēji uzvedās un ko darīja skaistajos grāmatu un mākslas priekšmetu pilnajos Kēningsbergas dzīvokļos, kas vēl bija saglabājušies neskarti…

Grašu muiža. 2018. gads.


– Huberta kungs, ko darāt pašlaik?

Šodien es dzīvoju kopā ar savu sievu Barbaru Taunšteinē, netālu no Vīsbādenes. Mēs satikāmies 1969. gadā. Tajā gadā notika divi lieli pasaules notikumi: pirmais cilvēks nolaidās uz mēness, un es satiku savu sievu Barbaru! (Smejas.) Mums ir dēls Andreass un mazmeita Luisa, kuri dzīvo Vīsbādenē. Barbara ir apguvusi grāmatu tirgotāja amatu, un 25 gadus viņai bija sava grāmatnīca. Vairāk nekā 40 gadus viņai bija arī lielisks hobijs – zirgi. Jāšana bija viņas lielākā aizraušanās. Gluži kā savulaik Kampenhauzeniem Ādažos! Tagad ar zirgu sāk jāt mūsu mazmeita. Es strādāju tekstilrūpniecībā. Agrāk brīvajā laikā devos izbraucienos ar motociklu, gāju medībās, un man ļoti patika gleznot ar akvareli. Gleznot esmu sen jau pārtraucis, jo pietrūkst iekšējā miera… Barbara un es, neskatoties uz mūsu vecumu, paldies Dievam, joprojām esam ļoti aktīvi.

– Huberta kungs, kā jums patīk Latvijā?

Saistībā ar darbību bērnu ciematā “Graši” Barbara un es ļoti daudz atrodamies Latvijā. Mēs varam teikt, ka Latvijā jūtamies gandrīz kā mājās. Mums ļoti patīk aktīvi darboties šajā vietā, kur atrodas manas ģimenes saknes. Tas ir tik jauki!

Es vēlu Latvijai dzīvot mierā un saticībā. Tā ir cilvēcei nepieciešamākā atziņa – sadzīvot, lai dzīvotu mierā. Lai Latvijas un Baltijas valstu iedzīvotāji nākotnē varētu dzīvot sev raksturīgo – SAVU dzīvi,” uzsver Huberts.

Es palieku filozofiskās pārdomās par Huberta teikto vārdu “SAVU dzīvi” jēgu.

 

*Šobrīd muižas komplekss pieder Priekuļu novada pašvaldībai un tajā atrodas Veselavas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams. Tūristiem muiža ir pieejama apskatei.

** Isabelle Friederike Marie (1865–1938). Precējusies – von Kahlen.

*** Sīkāka informācija – www.kinderdorf-grasu.de. Nodibinājums “Fonds “Grašu bērnu ciemats”“ ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kura sniedz ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi un kuras mērķis ir uzņemt un nodrošināt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bez vecāku gādības palikušos bērnus un pusaudžus ar labiem dzīves apstākļiem, nodrošināt iespēju iegūt vispārējo izglītību un arodapmācību. Grašu fonds piedāvā saviem audzēkņiem iespēju dzīvot arī Rīgā, lai turpinātu mācības savā izvēlētajā profesijā. Kā atzīst paši bijušie Grašu audzēkņi, pateicoties finansiālajam un morālajam atbalstam, studēt gribētāji  var izvēlēties sev mīļāko profesiju, nevis apstākļu spiesti strādāt darbā, kas nepatīk. Grašu darbinieki rada ģimenisku noskaņu Grašos un atbalsta jauniešus arī pēc 18 gadu sasniegšanas, viņu patstāvības vai profesijas iegūšanai, lai kur viņi arī būtu.

**** LVVA, 1615. f., 5. apr., 2875. lieta.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.