Menu
 

Vecvectēvs kā atskaites punkts. Aleksandra Grīna pēcteces Baltezerā Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Anna Pētersone kopā ar mammu Noru Romanu Aleksandra Grīna 125 gadu jubilejai veltītajā pasākumā. Foto - no privātā arhīva Anna Pētersone kopā ar mammu Noru Romanu Aleksandra Grīna 125 gadu jubilejai veltītajā pasākumā. Foto - no privātā arhīva

Vērienīgākais pēdējā laika pašmāju kino darbs – filma “Dvēseļu putenis” – komentārus vairs neprasa. Bet vai zinājāt, ka monumentālā literārā darba autora Aleksandra Grīna mazmeita ir mūsu novadniece un dzīvo Baltezerā? Aleksandra Grīna mazmeita Nora Romana un mazmazmeita Anna Pētersone ir vienīgās leģendārā rakstnieka autortiesību mantinieces.

“Vecvectēvs man ir kā atskaites punkts. Tagad jauni cilvēki dzīvo milzīgā komfortā. Neiedomājami, kā dzīvoja mans vecvectēvs 23 gadu vecumā, ar kādiem pārbaudījumiem viņa vecuma latviešiem nācās saskarties! Ko tajā laikā cilvēkam nozīmēja būt latvietim, un ko tas nozīmē tagad?” aicina aizdomāties Aleksandra Grīna mazmazmeita Anna Pētersone.

Pavisam nejauši uzzinājām, ka Ādažu novadā, Baltezerā, dzīvo Aleksandra Grīna mazmeita Nora Romana. Ar Noru sākotnēji bija sanācis sazināties cita projekta ietvaros, nemaz nezinot, ka viņa ir leģendārā autora mazmeita.  Jau tad pārsteidza Noras labestība, atsaucība, nesamākslotība un atvērtība. Ne miņas no augstprātības. Īpaši mīļa likās Noras īpašība nevērtēt cilvēkus pēc iegūtajiem diplomiem un sapratne, ka patiesa inteliģence ir nevis diplomā, bet cilvēka apziņā un sirdī rakstīta.

Nevienam nelieloties ar saviem talantīgajiem un Latvijas laikā ietekmīgajiem vecvecākiem gan no mammas, gan tēva puses, Nora tomēr cer, ka reiz arī viņas mammas tēvam, Aleksandram Grīnam, būs savs muzejs. Tagad, kad Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” ekranizējums uz lielajiem ekrāniem piedzīvojis veiksmi gan Latvijā, gan pasaulē, būtu īstais laiks godam atcerēties pašu autoru. Nora uzskata, ka arī valstij jānāk palīgā Aleksandra Grīna dzimto māju vismaz daļējā atjaunošanā.

Brāļi Grīni Pirmā pasaules kara laikā.


Savs muzejs?

Pie Aleksandra Grīna dzimtajām mājām “Ziedi” Jēkabpils novada Kalna pagastā ir plāksnīte, kā arī parks, taču pati māja ir uz sabrukšanas sliekšņa. “Mājas tehniskais stāvoklis ir bēdīgs. Ja pašreizējie īpašnieki neveiks uzlabojumus, tā sabruks,” atzīst rakstnieka mazmeita un biedrības “Aleksandra Grīna fonds” dibinātāja un valdes priekšsēdētāja Nora Romana. Nora savu vectētiņu gan nekad nav sastapusi, jo viņu nogalināja pirms viņas ierašanās šajā pasaulē. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Aleksandrs Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā viņu apcietināja. Viņu pārveda uz Rīgu, pratināja čeka, 24.–25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju. Tur oktobrī Aleksandru Grīnu notiesāja uz nāvi un 1941. gadā nošāva Astrahaņas cietumā. Tolaik Noras mammai Zentai bija tikai 15 gadu.

Līdz ar režisora Dzintara Dreiberga filmu “Dvēseļu putenis” Aleksandra Grīna vārds atdzimis no jauna. Pēc šīs vērienīgās filmas pirmo reizi Aleksandra Grīna piemiņas istabu un parku viņa 125 gadu jubilejas pasākumā apmeklēja arī Saeimas deputāti. Piemiņas pasākumā vietējās varas pārstāvji atzina, ka “būtu vairāk jādomā arī par Grīna piemiņas saglabāšanu”, jo citiem novadniekiem un dižgariem, piemēram, Jānim Akurateram un Rainim, ir savi piemiņas tempļi muzeju veidolā. 

“Es ļoti priecātos, ja vectēva dzimtajā vietā būtu iekārtota atbilstoša ekspozīcija,” atzīst Nora. “Literatūras muzejs man atdāvinājis daļu sava krājuma – dažādus Aleksandra Grīna rakstus un materiālus, un es ļoti labprāt tos nevis turētu mājās, bet nodotu plašākai sabiedrībai,” stāsta Nora Romana.

Divi mantojumi

Noras senči bija ievērojamas personības. Nora pati saka, ka viņai ir divi mantojumi: viens ir garīgais – mammas tēva Aleksandra Grīna darbu autortiesības, bet otrs materiālais – tēva tēva mājas Baltezerā. Rīgā vectēvam piederējis auto veikals, kur pārdoti “Ford” un citu prestižu marku auto. Māju – vasarnīcu – viņš uzcēlis pagājušā gadsimta 30. gados. Nora vectēva mājās dzīvo nu jau 10 gadus. Blakus, kaimiņu mājā, dzīvo slavenās velosipēdu ražotnes “Ērenpreiss” izveidotāja Gustava Ērenpreisa radiniece.

Sākotnēji Nora ilgu laiku pavadījusi pārdomās, vai atļaut slaveno romānu “Dvēseļu putenis” ekranizēt. Bijis satraukums par to, vai filmā būs iespējams saglabāt darba noskaņu, patiesumu, vai “Dvēseļu puteņa” lielums un nozīmīgums netiks mazināts, taču pirmizrāde pagājušā gada rudenī bijusi patiess prieks un pārdzīvojums vienlaikus. Nora novērtē, ka aizrautīgās komandas darbs tiešām izdevies.

Jautāta par leģendārā vectēva talantu pārmantošanu, Nora atzīst, ka skolā domrakstu rakstīšana patiešām padevusies, bet nav saistījusi tik ļoti, lai ar rakstniecību saistītu savu dzīvi. Nora beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļu un Lietišķās mākslas vidusskolu un šobrīd strādā par interešu izglītības pedagogu, vadot mākslas pulciņu, kā arī par skolotāja palīgu. Radošā dzirksts iemirdzas arī gleznojot un dejojot tautas deju kolektīvā “Dēka”. Savukārt Noras meita, Aleksandra Grīna mazmazmeita Anna Pētersone, beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju apakšprogrammā “Starpkultūru sakari”, specializācijā “Latvija–Francija”, zināšanas papildinājusi arī ASV un šobrīd studē antropoloģiju Latvijas Universitātē, kā arī aktīvi darbojas studenšu korporācijā “Gundega”. Anna brīvi pārvalda angļu un franču valodu. Savulaik Anna absolvējusi arī Juglas Mūzikas skolas flautas klasi.

Interesanti, ka Noras vecmāmiņa, Aleksandra Grīna sieva Alīde Grīna, piedalījusies korporācijas “Gundega” dibināšanā. Tāpat Alīde ļoti palīdzējusi savam vīram – kā mašīnrakstītāja viņa pierakstījusi visu, ko rakstnieks diktējis, – no romāniem līdz pat līgumiem.

Alīde bija lielisks palīgs un padomdevējs savam vīram Aleksandram – ar rakstāmmašīnu pierakstīja visu, ko rakstnieks diktēja.


Jaunākā pēctece Anna

Lai uzzinātu, ko vecvectētiņa garīgais mantojums nozīmē viņa jaunākajai pēctecei, uzrunājām pašu Annu Pētersoni.

– Vai un ko atceraties par savu vecvectēvu no vecmāmiņas Zentas stāstiem? 

– Par savu tēti viņai vienmēr bija tikai labas atmiņas – kā viņš mīlēja grāmatas un bija liels patriots, ņemot vērā to, ka viņš pats bija karavīrs, ļoti daudz strādāja, tāpēc es domāju, ka viņš noteikti bija ļoti enerģisks cilvēks. Taču daudz ko viņa man nepastāstīja, jo atmiņas droši vien bija ļoti sāpīgas.

– Ar kādām emocijām un pārdomām vērojāt vecvectētiņa slaveno darbu “Dvēseļu putenis”, pārvērstu filmā, kas pirmizrādi piedzīvoja pērn?

– Filmu neskatījos, domājot par to, ka romānu rakstījis mans vecvectēvs. Biju ārkārtīgi aizrauta, jo filma ir tiešām iespaidīga, un vairāk par visu mani pārņēma lepnums un prieks, ka latviešiem ir tik kvalitatīvs un nozīmīgs kino mantojuma papildinājums. Ļoti priecājos par filmas veidotāju, mākslinieku grupām, kas Latvijas mērogam bija milzīgas, iesaistīto daudzums bija neaptverams! Un arī “Dvēseļu putenis” ir Latvijas lieta. Viss pirmizrādes laiks, pagājušā gada novembris, bija ļoti pacilājošs, jo mēs kā sabiedrība esam aizmirsuši Pirmo pasaules karu, tā izraisīto haosu un sekas, ņemot vērā tam sekojošo Latvijas vēstures periodu, kuru visā pilnībā piedzīvojusi liela daļa sabiedrības. Tādēļ biju ļoti priecīga gan par filmu, gan citiem pasākumiem, kas arī man pašai deva daudz spilgtāku izpratni par 20. gadsimta sākuma notikumiem un Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas laiku un apstākļiem. Par to ir būtiski atcerēties un reflektēt biežāk.

– Ko jums personīgi nozīmē Aleksandra Grīna atstātais garīgais mantojums? Atbildību, cieņu, lepnumu, varbūt uzspiestu atbildību? 

– Jā, man ar to visu noteikti ir saikne. Aleksandrs Grīns man vairāk nozīmē cilvēku, kurš ir dzīvojis laikā, kad tika būvēta valsts, nacionālā identitāte, kuru viņš pats papildināja un attīstīja ar saviem darbiem. It sevišķi tagad par to ir vērts aizdomāties. Tagad jauni cilvēki dzīvo milzīgā komfortā. Neiedomājami, kā dzīvoja mans vecvectēvs 23 gadu vecumā, ar kādiem pārbaudījumiem viņa vecuma latviešiem nācās saskarties! Ko tajā laikā cilvēkam nozīmēja būt latvietim, un ko tas nozīmē tagad? Kā mūsu sabiedrība šobrīd interpretē idejas, uz kurām būvēta mūsu valsts, un kā mēs attaisnojam tos, kuri atdeva visu Latvijas pastāvēšanas labad? Kā šīs pirmatnējās nacionālās vērtības pareizi izvērtēt un interpretēt mūsdienās? Par to visu ir ļoti vērtīgi padomāt, un vecvectēvs man ir kā atskaites punkts, arī viņa daiļrade noteikti piedalījusies šo ideju būvniecībā. Tādā ziņā tā droši vien ir atbildības sajūta, jā.

“Ko tajā laikā cilvēkam nozīmēja būt latvietim, un ko tas nozīmē tagad?” aicina aizdomāties Aleksandra Grīna mazmazmeita Anna Pētersone.


– Vai uzskatāt, ka vecvectētiņam būtu nepieciešams muzejs kā vieta, telpa, kurā nonākt?
– Es domāju, ka noteikti, jo viņš bija ārkārtīgi interesanta personība. Viņa literārais mantojums padomju laikā tika aizmirsts, un to vajadzētu atjaunot, jo arī bez “Dvēseļu puteņa” viņš sarakstījis daudz interesantu un aizraujošu darbu. Tādēļ jācer, ka filma motivēs jaunos literatūrzinātniekus pievērsties Grīna daiļradei un muzejs varēs veidoties!

– Ko jums pašai nozīmē būt latvietei šodien?

– Manuprāt, galvenais process atbildes rašanā ir ārkārtīgi subjektīvs, un svarīgākais ir uzdot pašu jautājumu, jo nav nekādu bioloģisku faktoru, kas latviešus padarītu tādus vai citādākus. Svarīgi iedziļināties savās vērtībās un saprast, ka tieši tās arī veido mūsu sabiedrību, nevis tukši atkārtotas patriotiskas frāzes, kā arī idejas par to, kādam jābūt “īstam latvietim”. Man pašai tā arī nav vienas atbildes; manuprāt, identitātes veidošanās nozīmē kombināciju starp rūpēm par sevi – sevis izpratni un pilnveidošanu –, kā arī rūpēm par citiem. 

– Kādas vērtības vērtējat visaugstāk?

– Porukam ir ļoti skaists dzejolis par dzīvību, brīvību un mīlestību. Tās arī ir manas galvenās vērtības.

– Kādas īpašības cilvēkos cienāt un novērtējat?

– Šajā dzīves posmā visvairāk cilvēkos novērtēju atvērtību un drosmi atzīt savas kļūdas.

Nora Romana un viņas vīrs Raitis Pētersons dejo senioru tautas deju kolektīvā “Dēka”. Pēc sadraudzības koncerta.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.