Menu
 

Inita Vīgante Siguldā: Mēs esam juristi, aktieri un psihologi Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Siguldas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inita Vīgante ir caur un cauri siguldiete. Siguldā dzimusi, Turaidā augusi un, pēc studijām atgriezusies dzimtajā pilsētā, te strādā un dzīvo joprojām. Gadu mijas saruna ar Initu izdevās raibu raibā, jo viņas darba pieredze ir kā ziedu veikals, kur līdzās kāzu un kristību pušķiem atrodas arī sēru vainagi. Izrādās, trīspadsmit gadu – līdz 2014. gadam – šarmantā laulību reģistrētāja strādājusi Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes Rīgas reģiona birojā un braukusi uz notikuma vietām.

– Bijāt opers vai izmeklētāja?

– Ne viens, ne otrs. Es biju eksperte. Vienmēr ar diviem čemodāniem rokās un fotoaparātu kaklā. Darbs netīrs, smags – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Sevišķi smagi bija brīži, kad vardarbībā bija cietuši mazi bērni, visādas slepkavības… Tas prasīja lielu koncentrēšanos, bet man patika šis darbs. Taču, jo vecāks kļūsti, jo grūtāk. Reiz 2011. gadā pēc ļoti smagas nakts (lidaparāta avārijā bija gājuši bojā divi cilvēki, pēc tam naktī izsaukums uz sagruvušu māju, kur bija eksplodējis gāzes balons, – kopā apskatīti padsmit mirušie) atbraucu uz biroju un teicu kolēģei, ka gribu strādāt dzimtsaraksta nodaļā, jo tur taču viss ir tik skaisti.

Un 2014. gadā, kad par to pat vairs nedomāju, tā pati kolēģe man zvana un saka, ka Siguldas novada Dzimtsarakstu nodaļā ir izsludināta vakance uz vadītāja vietnieka vietu. Pieteicos. Bija nopietns konkurss – sešpadsmit kandidātu. Nezinu, kāpēc izvēlējās tieši mani; varbūt kāds manu pirms trim gadiem skaļi izteikto vēlmi bija uzklausījis un pa šo laiku vērojis, vai esmu šo darbu pelnījusi. Tā es nokļuvu “dzimtsarakstos” – no kriminālās pasaules civilajā.

– Vai drīkst jautāt, cik jums toreiz bija gadu?

– Esmu tieši pusgadsimtu jaunāka par Latvijas dzimtsarakstu sistēmu. Nākamgad tai būs simts.

– Kā jums sākumā gāja pilnīgi jaunajā jomā?

– Domāju, kur gan esmu nokļuvusi. Līdz tam taču es strādāju viena pati, jo eksperts iet pirmais uz notikuma vietu – fotografē, izņem nozieguma pēdas – un tikai pēc tam nāk izmeklēšanas grupa. Bet pēkšņi man jāpieņem apmeklētāji, jārunā ar viņiem… Jāsaka liels paldies manai priekšgājējai Inesei Praņevskai, kura visai strauji mani iemeta laulību virpulī – 2014. gada 13. jūnijā biju uz darba interviju, 1. augustā sāku strādāt un 13. septembrī jau vadīju piecas laulību ceremonijas Siguldas Jaunajā pilī. Izrādās, ka cilvēks var visu! Jā, skaitlis 13 man ir nozīmīgs: 13 gadus nostrādāju policijā, 13. jūnijā notika darba intervija, 13. septembrī – pirmās reģistrētās kāzas. Es to neuzskatu par bīstamu datumu, man tas ir pat veiksmīgs.

– Teicāt, ka sākumā strādājāt par vietnieci. Kā kļuvāt par nodaļas vadītāju?

– Toreizējā priekšniece jau ilgu laiku runāja, ka negrib būt vadītāja. 2016. gada 24. februārī viņa kļuva par manu vietnieci, bet nu jau ir pensijā. Saprata, ka ir grūti iet līdzi laikam, kad viss notiek datorā, nemitīgi jāapgūst jaunas tehnoloģijas. Tā, kā bija agrāk, vairs nebūs nekad! Vēl šodien es saņēmu elektronisku iesniegumu laulības noslēgšanai. Es šo pāri ieraudzīšu tikai kāzās, bet ir jāprot vadīt ceremoniju arī tādiem pāriem, ko neesmu redzējusi.

– Man tomēr šķiet savādi, ka pieteikumu laulību reģistrācijai tagad var iesniegt arī elektroniski, tātad no mājam, sēžot pie datora, – ikdienišķi. Izpaliek satraukuma brīdis, sak, mēs ejam pieteikties, mēs to darām! Tas taču ir tik nozīmīgs rituāls!

– Arī man tas šķiet svarīgi. Man vispār ļoti patīk rakstīt ar roku, ar zīmuli vai pildspalvu, jo arī rokraksts ir daļa no personības. Tagad visi ir tik ļoti aizņemti, ka 50 procentiem pieteikšanās brīdis tiešām šķiet mazsvarīgs. Tomēr daļa jauno pāru joprojām saka: “Mēs negribam elektroniski. Gribam aiziet pie jums, visu izrunāt.”

– Kā tas ir – vadīt laulību ceremoniju?

– Jābūt ļoti lielam koncentrēšanās spēkam, lai nepiemestos visādi lampu drudži. Galu galā ir jāizdomā, ko tu jaunlaulātajiem teiksi, lai tas būtu interesanti visiem, – lai nav ne par garu, ne par īsu, lai teksts viņus uzrunātu. Dažus ieraugu tikai kāzu dienā, tāpēc pirms ceremonijas vienmēr aprunājamies. Šis īsais saskarsmes brīdis momentā diktē scenāriju: “Tā! To tekstu nerunāšu, šo arī ne…” Ja pēc tam jaunlaulātie saka: “Paldies! Tas bija tieši par mums!” – lielāka apbalvojuma šajā darba nevar būt. Un, ja vēl saņem atzinību no aktiera, kurš bijis starp viesiem, tam ir pavisam cita pievienotā vērtība. Pēc dažām dienām, 9. janvārī, vadīšu šā gada pirmās laulības un tad kopš 2014. gada 13. septembra būšu novadījusi jau 500 laulību reģistrāciju.

– Tātad nākamais gads iesāksies ar jubilejas pāri! Vai viņi to zina?

– Nē, nezina gan.

– Kur Siguldā notiek laulību ceremonijas?

– Kad sāku te strādāt, laulājām Siguldas Jaunajā pilī, bet 2015. gadā ēku sāka restaurēt. Nokļuvām diezgan grūtā situācijā, jo nav nemaz tik daudz vietu, kur var notikt laulību ceremonijas. Par laimi, izdevās veiksmīga sadarbība ar koncertzāli “Baltais flīģelis”, un pagaidām mums mājvieta ir tur. Ir skaisti, tomēr jārēķinās ar koncertzāles grafiku, arī ar mūzikas skolas darbu, vai mēs vispār varam laulāt tajā datumā. Ļoti ceram, ka jau pavasarī tiksim atpakaļ pilī. Tad arī būs piepildīts viens no maniem sapņiem, uz ko gāju, kopš te sāku strādāt, – maza formāta kāzas pāriem, kuri negrib laulību ceremoniju. Arvien vairāk pāru vēlas atnākt tikai ar vecākiem un lieciniekiem, arī vecāka gadagājuma pāri. Katru gadu savos un Dzimtsarakstu nodaļas mērķos šo rakstīju kā vīziju. Tam mums būs Siguldas pils Mazā zāle.

– Droši vien kāzās ir gadījies piedzīvot arī dažādus čēpē.

– Tādu traku čēpē mums nav bijis. Gadās, protams, ka pāri vispār neatnāk, pat nepiezvana, ka nebūs. Gadās, ka kāds no viesim noģībst. Un… mūsu laikapstākļi nav visai labvēlīgi ceremonijām ārā. Divas reizes esmu vadījusi laulību ceremoniju Dainu kalnā. Ļoti skaista daba, vieta izgreznota, viss būtu brīnišķīgi, bet – abas reizes lietus gāza plīkšķēdams. Ko darīt? Nometu kurpes un izbaudīju savu dzimto Dainu kalnu! Pāri bija solījuši, ka būs nojume, bet… Kad jautāju, kur tad nojume, vecāki esot teikuši, ka lietus nebūs. Un tu stāvi lietū un nevari noturēt mapi.

– Vai tad reģistrs drīkst salīt?

– Izbraukuma laulībās ir protokols, nevis reģistrs. Reiz bija interesanta bezceremonijas laulība latvietei ar indieti. Viesi nebija paredzēti, jo kabinets maziņš, 3x4 kvadrātmetri, bet pakalpojumu centra foajē sanāca ļoti daudz indiešu – visi baltos kreklos, visiem rokās lilijas, dala konfektes. Skatos un domāju: “No kā viņiem tie baltie krekli tādi raibi?” Izrādās – no lilijām! Viņi bija ļoti sirsnīgi, smaidīgi un jauki cilvēki.

Kāds cits līgavainis apbrīnoja manu amata zīmi, teica: “Cik jums skaista kaklarota!” – viņš arī tādu gribētu. Tad es izstāstīju, kāds ceļš ejams, lai varētu tādu nēsāt. Bija rokeru kāzas – koncertzāle pilna ar viesiem no diviem rokeru grupējumiem. Viena grupējuma pārstāvji rokās turēja pa saulespuķei. Tā bija reti solīda un klusa publika – mušu varēja dzirdēt lidojam.

– Sagrāva stereotipus par rokeru uzvedību?

– Laulībās vispār stereotipu nevar būt! Var sagaidīt brīnumus no bezgala solīdiem cilvēkiem, un ir tādi, par kuriem domā: “Nu tik būs!”, bet viss ir brīnišķīgi.

– Vai esat gatava reģistrēt viendzimuma pāru laulību ceremoniju?

– Jūtu, ka mums lēnām jāsāk tam gatavoties. Es nevienu nenosodu, tā ir šo cilvēku izvēle, bet ģimenes vērtības tas, protams, nevairo. Ja tā notiks (un es domāju, ka kaut kad tas tā arī būs), ceremoniju nāksies mainīt. Mēs taču nevaram runāt liriskus vārdus par sievieti un vīrieti.

– Kā jūs strādājat kovida laikā?

– Mums Siguldā šis laiks neko nav mainījis – pieņemam apmeklētājus klātienē, kopš oktobra gan tikai pēc iepriekšēja pieraksta. Viens operdziedātājs teica: “Mums Rīgā viss ir ciet, tāpēc atbraucu pie jums.” Strādājot dzimtsarakstu nodaļā, ir nepieciešama elastība pat ikdienā, jābūt emocionāli ļoti stabilam – jāprot priecāties kopā ar klientiem priecīgos brīžos un sniegt atbalstu tad, kad tas nepieciešams. Tu pieņem kāda pāra laulības iesniegumu vai reģistrē laulību – cilvēki priecīgi, laimīgi. Tad kāds atnāk reģistrēt bērniņa dzimšanu – atkal laimīgs. Uzreiz pēc tam pa durvīm ienāk cilvēks, kam jāreģistrē tuvinieka miršanas akts.

– Ko no šī visa nākas darīt visbiežāk?

– Sigulda ir viena no nedaudzajām pilsētām, kur dzimstība katru gadu pieaug par mazu, bet stabilu procentu. Reģistrējam vidēji 320 dzimšanas un 180 miršanas gadījumu gadā. Jāatzīmē gan, ka tie visi nav Siguldas novadā deklarētie, jo mēs, tāpat kā visas dzimtsarakstu nodaļas, apkalpojam visas Latvijas, ne tikai Siguldas novada iedzīvotājus. Dzemdēt Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā brauc sievietes no dažādām Latvijas vietām, un ļoti daudzas ģimenes atgriežas, lai pie mums reģistrētu jaundzimušo, jo grib, lai dzimšanas apliecība ir izdota Siguldā, kur bērniņš dzimis. Kopš 2019. gada tie bērniņi, kuriem vismaz viens no vecākiem ir deklarēts Siguldā un arī bērniņš dzimšanas brīdī tiek deklarēts Siguldā, saņem īpašu dāvaniņu – skaistu kastīti, kurā iekšā ir knupītis ar turētāju – meitenītēm ar uzrakstu “Es esmu siguldiete”, puisīšiem ar uzrakstu “Es esmu siguldietis”.

– Lielisks lokālpatriotisma veicināšanas žests.

– Tieši tā arī 2012. gada nolikumā ir rakstīts: “Lai veicinātu lokālpatriotismu.” Mums ir arī jaundzimušo godināšanas pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kas notiek divas reizes gadā. Tad mazulīšus un vecākus sveic novada pašvaldības domes priekšsēdētājs. Šajā pasākumā dāvinām īpaši veidotas medaļas ar Siguldas novada ģerboņa, Siguldas Jaunās pils un dzimšanas gada gravējumu. Kādreiz uz šo pasākumu aicinājām visus, kas Siguldas novadā aktuālajā gadā dzimuši un deklarēti, – sūtījām viņiem ielūgumus, bet jaunā datu aizsardzības regula to neatļauj. Tagad, lai mums būtu vecāku piekrišana pārbaudīt bērna datus, vai atbilst godināšanas pasākuma nolikumam, viņi aizpilda elektronisku anketu.

– Vai mēs nebraucam absurduma grāvī ar šo datu aizsardzības likumu?

– Neviens no jaunajiem vecākiem nav priecīgs par jaunā tipa personas kodu – ja ir divi vai vairāk bērniņu, grūti atcerēties. Vieglāk un personiskāk, ja pirmā daļa ir dzimšanas datums. Kas gan tur slēpjams? Bet tā tas ir, mums tas ir jāpilda, un tur neko nevar darīt.

– Ko vēl cilvēki nezina par dzimtsarakstu nodaļu darbu?

– Daudzi nezina, ka jebko, kas attiecas uz dzimšanas, laulības vai miršanas reģistrāciju, var nokārtot visā Latvijā. Piemēram, lai sadzītu rokās dokumentus, kas vajadzīgi mantojuma lietā, nav jābrauc uz otru Latvijas galu, kur šis dokuments savulaik izsniegts, – var doties uz tuvāko dzimtsarakstu nodaļu. Vienotais reģistrs sāka darboties 2013. gadā. Pamazām gan cilvēki cits citam to pastāsta, un visi par to priecājas.

– Vai darbā ir nācies tikties ar bijušajiem kolēģiem?

– Jā, vairākiem policistiem esmu reģistrējusi bērniņus, šogad laulāju, un tad mēs uz “Baltā flīģeļa” skatuves bijām četri policisti, kas reiz kopā strādājām. Daudzi man prasa, ko es tur policijā vispār darīju, jo darbs dzimtsarakstu nodaļā man piestāvot daudz labāk.

– Ar ko šis darbs ir īpašs?

– Dzimtsarakstu nodaļā strādājošajam ir jābūt līdzsvarotam un smaidīgam, viņam jāpiemīt nelielai devai šarma. Mums nepieciešams nedaudz gaisīguma. Jāprot pat pēc sarežģītiem gadījumiem vai skumju apmeklētāju pieņemšanas sevi sapost un sākt laulību ceremoniju. Esam juristi, aktieri, psihologi. Turklāt dzimtsarakstu nodaļa ir iestāde, kur visu laiku var mācīties. Strādā, strādā, līdz nāk jauna situācija, pilnīgi atšķirīgs gadījums, un jāsāk apdomāt, kā un kas tagad jādara. Visu laiku jāseko līdzi izmaiņām likumos un normatīvajos aktos, jāpielāgojas apmeklētāju vajadzībām. Un mēs Siguldā laužam stereotipus par lēnajām valsts iestādēm, pārsteidzam cilvēkus, ka te nav jāgaida mēnešiem ilgi, lai saņemtu vienu dokumentu, – mēs to izsniedzam pāris dienu laikā, reizēm pat tajā pašā dienā. Tas tāpēc, ka man ir ļoti laba komanda – brīnišķīga vietniece Anda Gailīte. Darbā vienmēr vados pēc Annes Burdes vārdiem: “Es gulēju un sapņoju, ka dzīve ir prieks; es pamodos un redzēju, ka dzīve ir pienākums; es rīkojos, un, skat – pienākums ir prieks.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.