Menu
 

Līga Kičena: Ir svarīgi svešumā apgūto spēt investēt Latvijā Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene
Ar lielāko meitu Milu izbraucienā Komo Itālijā. Foto – no privātā arhīva Ar lielāko meitu Milu izbraucienā Komo Itālijā. Foto – no privātā arhīva

Māksliniece, ilustratore un bērnu žurnāla “Pikolo” izveidotāja Līga Kičena (Kitchen) jau 15 gadu dzīvo Londonā, kur tagad ir viņas mājas un ģimene. Svešumā Līgu aizveda mīlestība, kā arī vēlme profesionāli augt un pilnveidoties. Mākslinieces saikne ar Latviju nebūt nav zudusi – viņa aktīvi sadarbojas ar Latvijas radošajām personām – rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem, izdevumiem un zīmoliem, jo tas ir veids, kā uzturēt attiecības ar Latviju, turklāt Līga neizslēdz iespēju kādreiz atgriezties dzimtenē.

Līga augusi radošā vidē – viņas mamma, māksliniece Lauma Palmbaha, jau daudzus gadus Ikšķilē veiksmīgi vada biedrību “Rasas krāsas”, bet tētis ir interjera dizainers. Arī Līgu, cik vien viņa sevi atceras,  saistījusi māksla, tāpēc bija tikai likumsakarīgi, ka, absolvējusi Rozentāla mākslas koledžu, viņa pabeidza arī Latvijas Mākslas akadēmiju un ilustratora kursus Saint Martins koledžā Londonā.

Jāspēj sevi pierādīt

1999.gadā, viesojoties pie draugiem Londonā, Līga iepazinās ar Benu, un šī tikšanās bija liktenīga. Bens, kurš Londonā studēja fotomākslu un strādāja ar bērniem ar īpašām vajadzībām, pēc kāda laika pārcēlās uz dzīvi Latvijā, kur abi arī apprecējās. Latvijā viņš pasniedza privātstundas angļu valodā, strādāja skeitborda veikalā un nedaudz fotografēja.

“Mēs abi tad bijām dikti zaļi un jauni, savas profesionālās izaugsmes pašā sākumā. Pēc četru gadu dzīves Latvijā vēlējāmies pamēģināt, kā būtu dzīvot vīra dzimtenē Lielbritānijā, Londonā, izveidot tuvākas attiecības ar vīra ģimeni, kā arī šeit iegūt izglītību. Tieši profesionālā izaugsme un vīra darba iespējas bija galvenais iemesls, kāpēc pārcēlāmies uz Londonu. Tā arī palikām dzīvot metropolē – Ziemeļlondonā, jaukā rajonā, ko sauc par Muswell Hill,” stāsta Līga, atzīstot, ka pārcelšanās uz Londonu bijis liels izaicinājums.

“Dzīvojot Rīgā, jau agri biju attīstījusi savu karjeru un strādāju labā amatā. Londonā sākotnēji man sevi bija jāpierāda. Strādāju smagi un daudz, bija situācijas, kurās izjutu kulturālo rasismu, bet izcīnīju savu vietu un pēc divu gadu smaga darba biju kļuvusi par mākslas galerijas kuratori un izstāžu vadītāju. Katra nozīmīga dzīves situācijas un apstākļu maiņa prasa spēju pielāgoties, adaptēties un augt. Tagad varu droši teikt, ka iedzīvojušies esam noteikti, protams, ir savas sadzīves grūtības, bet domāju, ka māju sajūtu jau visvairāk veido attiecības ar kaimiņiem, tuvākajiem, apkārtējo vidi. Gadu laikā to visu esam kopuši, tajā investējuši, un tas pretī sniedz piederības un māju sajūtu,” saka Līga.

Līga Kičena ar vīru Benu


Sadarbība ar Latviju ir svarī
ga

Bens tagad strādā par pasniedzēju un skolotāju izglītotāju/mentoru. Londonā ģimenē pasaulē nākušas trīs meitas – Mila (13 gadu), Stella (11) un Frančeska (7), kuras mācās skolā Londonā. Pēc kursu beigšanas Saint Martins koledžā, Līgas specializācija ir ilustrators un mākslinieciskais direktors. Viņa sadarbojas ar dažādām izdevniecībām Latvijā, Anglijā un citās valstīs, medijiem, modes zīmoliem un mūzikas grupām, tostarp arī “Prāta vētru”, veidojot ilustrācijas šīs grupas mūzikas albumiem.

Viens no Līgas mīļākajiem lolojumiem ir kopš 2018. gada Latvijā izdotais izglītojošais žurnāls pirmsskolas vecuma bērniem “Pikolo”, kas caur ilustrācijām, tekstiem un radošiem uzdevumiem veido komunikāciju ar bērnu, cenšoties iejusties viņa pasaulē un valodā, paverot iespēju interesantām sarunām ar bērnu. Līga ir šā žurnāla idejas autore un radošā direktore.

“Sadarbība ar Latviju man ir ārkārtīgi svarīga, manuprāt, ir nozīmīgi šeit apgūto investēt un dot tālāk, dot atpakaļ Latvijā dzīvojošiem bērniem, radot kvalitatīvu, skaistu, radošu un izglītojošu produktu kā “Pikolo”. Beidzamos gadus esmu strādājusi arī ar fondu “Viegli”, ilustrējot Imanta Ziedoņa dzeju, gan izveidojusi dizainu Ingas Pizānes dzeju krājumam. Šī kultūras saikne man ir ļoti svarīga. Paralēli strādāju kā mākslas pedagoģe, vadu mākslas skolu bērniem,” stāsta māksliniece.

rcelšanās varētu būt problemātiska

Jautāta, vai pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums doties svešumā ir sevi attaisnojis, Līga atzīst: “Grūti pateikt. Nezinu, kā būtu gājis, ja būtu palikuši Latvijā. Mūsu iemesls pārcelties nebija finansiālu apstākļu iespaidots, pārcēlāmies, lai dzīvotu tuvāk vīra ģimenei un paplašinātu savas zināšanas. Protams, pa šo laiku esam auguši un sajutuši metropoles elpu, bet tas nenozīmē, ka Latvijā dzīve būtu bijusi sliktāka. Starp citu, mēs pirms pāris gadiem mēģinājām atgriezties Latvijā. Cerējām, ka vīrs dabūs darbu vienā no internacionālajām skolām, kas nodrošinātu nepieciešamās ikdienas izmaksas mums kā ģimenei. Diemžēl šīs durvis neatvērās. Paralēli vīrs saņēma darba paaugstinājumu Londonā. Sapratām, ka šobrīd paliksim šeit.

Pārcelšanās uz Latviju ar ģimeni, it īpaši vecākajām meitām, kuras dzimušas un uzaugušas Londonā un vairāk jūtas kā anglietes, jebkurā gadījumā nebūtu bijusi viegla. Mūsu meitām Londona ir viņu mājas, te ir viņu draugi, laba skola, pulciņi. Protams, arī mums 15 gadu laikā ir izveidojies tuvs un mīļš draugu, paziņu un kaimiņu loks. Iedraudzēšanās prasa laiku, pacietību un panākšanu pretī – atvērt savas durvis, uzaicināt uz tēju, sākt sarunu, pieņemt atšķirības un klausīties.”

Ir svarīgi nezaudēt saikni

Līga neslēpj, ka, dzīvojot Londonā, pietrūkst tuvinieku Latvijā, jo nav iespējams, piemēram, sestdienu vakaros vienkārši atbraukt ciemos pie saviem mīļajiem, iedzert tasi tējas un pabūt kopā. Pietrūkst, ka attiecības ar manu ģimeni maniem bērniem nav ikdiena. Ja prasīsiet manām meitām, viņas noteikti teiktu, ka pietrūkst šokolādes sieriņa “Kārums”, plombīra saldējuma un omītes karbonādes. Latvija manām meitām ir ļoti mīļa, viņu siltākās atmiņas ir no vasarām Latvijā. Bet, ja jautājums ir par nacionālo identitāti un piederību, tad redzu, ka viņas tomēr sevi vairāk izjūt kā anglietes. Protams, te taču viņas ir piedzimušas, aug, tā ir viņu pirmā valoda, te ir viņu tuvākie draugi, kas visi ir angļi. Bet arī Latvijā ir viņu ģimene, kuru viņas ļoti mīl.

Personīgi man pietrūkst Latvijas daudz lēnākā dzīves ritma, jo Londonā tas ir ļoti ātrs. Latvijā man dzīvo divas māsas, kuras man ir ļoti tuvas, un mēs cenšamies bieži sazvanīties, pietrūkst vecāku ar viņu otrajām pusītēm, mīļās omītes, krustmātes, brālēnu un māsīcu. Kontaktus palīdz uzturēt saziņa, izmantojot WhatsApp. Ik pa brīdim sarakstāmies, apmaināmies ar bildēm no mūsu ikdienas. Iepriekš centos uz Latviju aizbraukt vismaz reizi gadā, bet šogad Covid-19 krīzes dēļ tas nebija iespējams. Diemžēl aprīlī pati smagi izslimoju Covid-19 un, pat ja nebūtu ierobežojumu, veselības dēļ uz Latviju nebūtu varējusi tikt, taču saglabāt latviešu valodu palīdz arī iknedēļas tikšanās ar netālu dzīvojošo māsu,” stāsta Līga, piebilstot, ka viņai ir svarīgi nezaudēt saikni ar Latviju, tāpēc arī māksliniece labprāt iesaistās dažādos projektos.

Ģimenes bilde


Mājas ir tur, kur ir mīļ
ie

“Nevaru teikt, ka sīki pārzinu notiekošo Latvijā, bet uzturu interesi un rūpi par galvenajiem notikumiem. Kā radošās industrijas pārstāvi šobrīd mani uztrauc pašnodarbinātajiem un radošajiem profesionāļiem noteiktās nodokļu izmaksas un izmaiņas. Tas uzliek neattaisnotu slogu mazajiem uzņēmumiem un radošajiem profesionāļiem, kuri jau tā cenšas izdzīvot un pastāvēt. Manuprāt, šis nav ilglaicīgs, kultūru veicinošs un veselīgu valsti veidojošs plāns. Protams, apzinos, ka, iespējams, daudz ko arī esmu palaidusi garām – 15 gados Latvija ir mainījusies, un esmu bijusi ārpus šīm izmaiņām. Ir brīži, kad Latvijā sajūtos kā tūriste, tomēr, raugoties plašāk, māju sajūta man ir gan Latvijā, gan Anglijā, jo mājas cilvēkam ir tur, kur ir viņa mīļie,” saka Līga Kitchen.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.