Ingrīda Dambīte: Ogre noteikti ir pilsēta, kur varētu kādreiz atgriezties ^{Apriņķis.lv}

Ingrīda gan teic, ka “tas noteikti nenotiks ātrāk par pensijas vecuma sasniegšanu, jo es gluži vienkārši nezinu, ko pēc tik daudziem gadiem svešumā varētu šeit Latvijā darīt,” piebilstot, ka Īrijā droši jūtas arī sociālo garantiju dēļ.

Ogre – ideāla pilsēta, kur dzīvot

“Zinu, ka tad, ja nebūs darba vai saslimšu, bez atbalsta nepalikšu. Jebkurš, kas Īrijā strādā un maksā nodokļus, vai tas būtu īrs vai latvietis, var justies droši – sociālais pabalsts ir astoņsimt eiro mēnesī, bet dīkstāves pabalsts saistībā ar Covid-19 šobrīd ir trīssimt piecdesmit eiro nedēļā. Saslimstot cilvēks var nekavējoties saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību, un es pat nevaru iedomāties situāciju, ka ārstam varētu piedāvāt naudu – labākajā gadījumā pateicība, izrakstoties no medicīnas iestādes, varētu būt ziedi vai kāda šokolāde.

Šie ir tikai daži aspekti, kāpēc joprojām esmu Īrijā. Bet, lai vai kā, man tiešām ļoti patīk Ogre. Ik reizi šeit atbraucot, redzu, ka pilsēta kļūst aizvien sakoptāka un skaistāka. Pieļauju, ka varētu šeit aizvadīt vecumdienas, jo te viss ir – sava slimnīca, dažādas valsts un pašvaldības iestādes, nemaz nerunājot par skaisto dabu. Redzams, ka pilsētas vadība rūpējas par savu pilsētu un iedzīvotājiem. Ogre ir ideāla pilsēta, kur dzīvot. Man šeit ir īpašums, un, lai arī pagaidām esmu tālu prom, to noteikti paturēšu,” saka Ingrīda, kura lēmumu doties projām pieņēmusi jau 2003. gadā, tolaik vēl būdama studente.

Darba intervija – kā mēmais kino

Ingrīda studējusi tiesību zinātni un paralēli strādājusi. “Piestrādāju kafejnīcā, alga bija sešdesmit latu mēnesī, no kuriem piecpadsmit ik mēnesi vajadzēja maksāt par studijām, bija jāmaksā arī par dzīvokli, un iztikai nekas daudz vairs nepalika. Kāda paziņa tolaik bija devusies uz Dublinu Īrijā un aicināja mani pievienoties, solot palīdzēt atrast darbu. Tik tikko biju šķīrusies, angļu valodu tobrīd vēl nezināju. Tā bija viena liela avantūra, tomēr paņēmu augstskolā akadēmisko gadu un devos ceļā. Protams, tobrīd domāju, ka tikai uz gadu vai diviem, bet tagad sanāk, ka jau gandrīz pusi dzīves esmu aizvadījusi svešumā,” stāsta Ingrīda.

Uzņēmīgā jauniete sākotnēji strādājusi dažādus darbus – gatavojusi burgerus, strādājusi sendviču rūpnīcā – visur, kur varēja iztikt bez angļu valodas zināšanām. Sākotnēji problēmas bijušas arī ar darba atļaujas noformēšanu, jo Latvija tolaik vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā. Brīžiem šķitis, ka jābrauc mājās, jo ik palaikam darba nebija un iepriekš nopelnītā un iekrātā nauda kususi kā sniegs. Taču tad Ingrīdai piedāvāja darbu lielā farmācijas kompānijā “Pfizer”, kur bija nepieciešams uzkopt laboratorijas. Ingrīda devusies uz darba interviju, kas viņas angļu valodas zināšanu trūkuma dēļ notikusi gandrīz kā mēmajā kino, rādot ar zīmēm, ko un kā centīgā jaunā latviete tīrīs. Sieviete, kuras uzdevums bijis atlasīt potenciālos darbiniekus, noraugoties šajā izrādē, sākusi sirsnīgi smieties, un Ingrīda tika pieņemta darbā.

Nolemj riskēt

“Šajā farmācijas kompānijā nostrādāju desmit gadus. Sākumā tīrīju tikai ofisus, jo laboratorijām mūs nelaida pat tuvumā. Sāku mācīties angļu valodu – ņēmu privātstundas un arī pati cītīgi centos apgūt aizvien jaunus vārdiņus. Tikmēr Latvija jau bija iestājusies Eiropas Savienībā. Pamazām sāku virzīties pa karjeras kāpnēm. Finālā manā pakļautībā bija piecpadsmit cilvēku, kuru uzdevums bija zāļu ražošanas laboratorijās nodrošināt sterilus apstākļus – tur pat gaisam jābūt sterilam. Darbs bija stabils, pietiekami labi atalgots, taču ļoti garlaicīgs un vienmuļš. Angļu valodu jau biju apguvusi ļoti labā līmenī. Dienas lielāko daļu aizvadīju pie datora, atbildot uz vēstulēm e-pastā, rēķinot manā pakļautībā esošo darbinieku algas, veidojot viņu darba grafiku utt. Dodoties uz darbu, nedrīkstēja lietot kosmētiku, smaržoties, lakot nagus – arī pašiem, atrodoties laboratoriju telpās, bija jābūt steriliem. Tas, protams, man, jaunai sievietei, kurai reizēm gribas sapucēties un būt smukai, nebija viegli.

Tā pagāja seši gadi. Laiku pa laikam palasīju arī darba sludinājumus, līdz mani piesaistīja paziņojums, ka lidsabiedrība “Aer Lingus” aicina darbā stjuartes. Stjuartes darbs bija mans bērnības sapnis, un nu bija iespēja to īstenot! Tolaik man bija jau četrdesmit četri gadi, neticēju, ka šādā vecumā mani varētu pieņemt darbā par stjuarti. Arī paziņas centās atrunāt, jo grasījos pamest stabilu darbu farmācijas kompānijā, tomēr nolēmu riskēt un pieteikties. Tas bija drosmīgs solis, bet risks attaisnojās!” stāsta Ingrīda.

Kļūst par stjuarti četrdesmit četru gadu vecumā

Atlase notikusi trijās kārtās, bijusi arī veselības pārbaude un obligāts nosacījums – peldētprasme. “To visu izturēju. Sākumā man piedāvāja darba līgumu vien uz sešiem mēnešiem, un lidojumi bija uz dažādām Eiropas valstīm. Pēc sešiem mēnešiem līgumu pagarināja un piedāvāja iziet jaunu apmācību kursu, lai varētu lidot tālajos reisos uz ASV. Fiziski šis darbs ir ļoti grūts, tomēr man bija tā laime iepazīt pasauli un savā sapņu darbā nostrādāt trīs ar pusi gadus, līdz sākās Covid-19 krīze un lidojumi faktiski vairs nenotiek. Ja agrāk “Aer Lingus” no Īrijas lidoja uz piecpadsmit Amerikas pilsētām, tagad reisi ir tikai uz divām – Ņujorku un Čikāgu – un arī tad ļoti reti.

Faktiski mēs esam bez darba. Kad sākās Covid-19 krīze, lidsabiedrība darbiniekiem piedāvāja kompensāciju – par katru nostrādāto gadu divus tūkstošus eiro. Darbinieces, kas uzņēmumā strādāja desmit un divdesmit gadus, saņēma kompensāciju un aizgāja. Mans darba stāžs ir salīdzinoši neliels, un es paliku. Šobrīd skaitās karjeras pārtraukums, kad kompānija nemaksā, bet saglabā darbavietu līdz 2022. gadam. Būtībā šajā lidsabiedrībā var lidot pat līdz pensijai – mums ir arī sešdesmit divus gadus vecas stjuartes – skaistas, koptas dāmas. Taču, ja situācija ar Covid-19 turpināsies, jārēķinās, ka tas būs viens lidojums mēnesī un attiecīgi arī pavisam niecīga alga.

Es, protams, labprāt gribētu atkal lidot, – kā redzu lidmašīnu, sirds iesāpas, bet, lai vai kā, esmu paguvusi apceļot visas lielākās ASV pilsētas, kas citādi droši vien nebūtu iespējams. Esmu piepildījusi savu sapni lidot un esmu laimīga par to laika periodu, kas man bija dots. Droši vien ir pienācis laiks domāt, ko darīt tālāk,” saka Ingrīda.

Katram jāpiepilda savs sapnis

Liktenis Ingrīdai Īrijā ļāvis ne vien izbaudīt sapņu darbu, bet pirms pieciem gadiem arī sastapt mīlestību – Īrijā dzīvojošo francūzi Juliānu. Abi pērn bija noteikuši laulību reģistrācijas dienu, kāzām vajadzēja notikt Francijā, kur dzīvo Juliāna vecāki, bet stingro Covid-19 ierobežojumu dēļ tās uz laiku atliktas, līdz būs iespējams sarīkot svinības vismaz ģimenes lokā. Īrijā dzīvo un farmācijas kompānijā strādā arī Ingrīdas dēls, kurš, starp citu, bieži vien apsverot domu atgriezties Latvijā. Svešumā esot izveidojies arī stabils draugu loks. Savukārt Latvijā Ingrīdai dzīvo mamma un brālis ar ģimeni, ar kuriem kontaktēties šobrīd faktiski iespējams vien ar tālruņa vai datora starpniecību.

Ingrīda atzīst, ka pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums doties svešumā ir sevi attaisnojis. “Protams, man pietrūkst tuvinieku klātbūtnes. Cik vien tas bija iespējams, kaut uz pāris dienām, devos uz Latviju viņus apciemot. Šobrīd šo iespēju ierobežojusi Covid-19 krīze. Pietrūkst arī latviešu kultūrvides, latviešu teātru, koncertu, lai gan tie samērā bieži līdz ierobežojumiem notika arī Īrijā. Pietrūkst Jāņu svinēšanas, Latvijas mežu, sēņošanas, ogošanas. Visu pārējo var nopirkt arī Īrijā. Uzņēmīgi ļaudis šeit atvēruši poļu un krievu veikaliņus, kur var iegādāties arī Latvijā ražotas preces.

Arī latvieši ir strādīga un apķērīga tauta – atver gan savas kafejnīcas, gan pēc pasūtījuma cep mājas tortes. Ar vietējiem latviešiem kopā svinam svētkus. Bet, kā jau minēju, galvenais ir drošības sajūta par rītdienu, ko vēl jo vairāk pastiprina no Latvijas pienākošās ziņas par mazajiem uzņēmējiem. Šobrīd var labi redzēt, kā Covid-19 krīzes laikā valsts par viņiem rūpējas, drīzāk gan nerūpējas. Otra lieta – vecuma pensijas. Ja es nepalīdzētu savai mammai, viņa ar pensiju vien izdzīvot nevarētu, lai gan visu mūžu ir strādājusi. Un tas ir skumji. Ja man jautā – šobrīd manas mājas ir Īrijā. Atbraucot uz Latviju, lai arī man Ogrē ir īpašums, te es jūtos kā ciemiņš. Laikam jau pārāk ilgi esmu bijusi projām. Varu tikai novēlēt katram piepildīt savu sapni, bet galvenais – labu veselību!” saka Ingrīda.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem