Menu
 

Fiksēto soda naudu par atsevišķiem nodokļu maksāšanas pārkāpumiem atzīst par neatbilstošu Satversmei

  • Autors:  LETA
Foto - Valsts kanceleja Foto - Valsts kanceleja

Satversmes tiesa (ST) 6.aprīlī par neatbilstošu Satversmei atzinusi normu, kas par atsevišķu nodokļu maksātāja pienākumu neizpildi paredz soda naudu fiksētā apmērā, informēja tiesā.

Lieta tika ierosināta pēc Jāņa Pīlāta pieteikuma. Valsts ieņēmumu dienests (VID) bija veicis pieteikuma iesniedzēja nodokļu auditu, kā rezultātā viņam tika papildus aprēķināti nodokļu maksājumi. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, tika aprēķināta arī ar nodokļu maksājumiem saistītā soda nauda 100% apmērā. Pieteikuma iesniedzējs minēto lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā, taču lēmums daļā par soda naudu tika atstāts negrozīts.

Pīlāts lūdza izvērtēt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34.panta pirmās daļas, ciktāl tā nosaka soda naudas 100% apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas aprēķinu un piedziņu no nodokļu maksātāja, atbilstību Satversmes 105.pantam.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34.panta pirmā daļa nosaka - ja juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājs, vai 30 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas noteiktā termiņa neiesniedz nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas, kā arī nodokļu administrācijas pieprasītos saimnieciskās darbības un grāmatvedības dokumentus, bez kuriem nodokļu administrācijas ierēdņi nevar noteikt maksājamā nodokļa summu, tad nodokļu administrācija, veicot nodokļu revīziju, aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, nokavējuma naudu un soda naudu 100% apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.

Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Pieteikuma iesniedzējs sūdzējās, ka apstrīdētā norma neparedz tiesību piemērotājam iespēju izvēlēties piemērotāko soda naudas apmēru individuālā gadījumā. Šāds tiesību ierobežojums neesot samērīgs, tādējādi esot aizskartas viņa tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes 105.pantā.

ST secināja, ka apstrīdētā norma neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām un tās satversmība ir vērtējama atbilstoši Satversmes 105.panta pirmo triju teikumu tvērumam.

ST norādīja: tā kā mantiska rakstura soda samaksas pienākums vienmēr aizskar personas tiesības uz īpašumu, apstrīdētajā normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzēto soda naudas maksājumu aizskar nodokļu maksātāja īpašumu, proti, rada nodokļu maksātāja mantas samazinājumu.

ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. ST arī secināja, ka šim ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Turklāt ST atgādināja, ka nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanu.

ST norādīja, ka apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda ir piemērojama divos gadījumos: pirmkārt, par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, proti, saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, ja persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, un, otrkārt, par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, proti, nodokļu likumos paredzēto deklarāciju, kā arī maksājamā nodokļa summas aprēķināšanai nepieciešamo dokumentu neiesniegšanu noteiktā termiņā. Šo pienākumu juridiskā daba ir atšķirīga, tādēļ, pārbaudot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, ST likumdevēja izraudzīto līdzekli vērtēja attiecībā uz katru no apstrīdētajā normā paredzētajiem pārkāpumiem.

ST secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumdevējam, pildot tā pienākumu nodrošināt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā un nosakot sodu politiku nodokļu jomā, ir zināma rīcības brīvība. Viena no šīs rīcības brīvības izpausmēm ir iespēja noteikt sodoša rakstura līdzekļus nodokļu maksātāja uzvedības ietekmēšanai, lai tādējādi nodrošinātu nodokļu ieņēmumus. Apstrīdētajā normā noteiktā soda nauda ir uzskatāma par šādu sodoša rakstura līdzekli. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums veicina sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību gan reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma, gan dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā.

ST bija jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēra individualizācija reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma un dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumos atbilstoši šo pārkāpumu raksturam ir nepieciešama.

ST atzina, ka reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā soda naudas apmēra individualizācija ir nepieciešama, jo šis pārkāpums var izpausties dažādi. Proti, ir iespējamas gan situācijas, kad tas tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, gan situācijas, kad tas tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Atzīstot, ka soda naudas apmēra individualizācija reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā neprasītu pārmērīgu valsts vai sabiedrības resursu ieguldījumu, ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus attiecībā uz reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu ir iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Savukārt dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā soda naudas apmēra individualizācija nav nepieciešama, jo tas tipiskā situācijā liecina par nodokļu maksātāja apzinātu rīcību, kuras nolūks ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Tādēļ nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus attiecībā uz dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

ST norādīja, ka lai atzītu, ka nelabvēlīgās sekas, kas nodokļu maksātājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā ir efektīva un atturoša.

ST vērtēja nodokļu maksāšanas kultūru Latvijā un atzina, ka, sākoties Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijai, nekvalitatīvs nodokļu tiesiskais regulējums un formāla, mehāniska tā piemērošana mazināja nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām, tostarp uzticēšanos nodokļu administrācijai.

Tāpat ST arī norādīja, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā joprojām ir augsts, bet izpratne par personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus - nepietiekama. Tādējādi atbilstoši apstrīdētajai normai bez individuāla izvērtējuma piemērojamā soda nauda 100% apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas attiecībā uz dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu ir atzīstama par efektīvu un atturošu.

Tātad nelabvēlīgās sekas, kas nodokļu maksātājam rodas no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma, attiecībā uz dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums attiecībā uz dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu atbilst samērīguma principam. Savukārt apstrīdētā norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma paredz soda naudu 100% apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

ST atzina, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju un personām, kurām reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā apstrīdētā norma piemērojama administratīvajā procesā iestādē vai tiesā, apstrīdētā norma zaudē spēku no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.