Menu
 

Laima Dance: Mājas ir tur, kur ir tavi tuvākie cilvēki Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Pamest aizraujošu starptautisku karjeru reklāmas un mediju nozarē, darbavietu Barselonā Spānijā un atgriezties Latvijā, lai uzsāktu kaut ko pavisam jaunu, – tāds ir valmierietes Laimas Dances stāsts, kura caur pasaules ceļiem ir sapratusi, ka māju sajūtu tomēr var iegūt tikai tur, kur ir tuvinieki.

– Tu patlaban esi interesantā dzīves posmā – esi uzsākusi psiholoģijas studijas, lai gan jau biji attīstījusi veiksmīgu karjeru pavisam citā nozarē. Kā nonāci pie šāda lēmuma?

– Es sapratu, ka vairs nevēlos turpināt to, ko daru, jo mana veselība pasliktinājās. Katru dienu, pārnākot mājās, es jutu, ka man nav ne laika, ne spēka vispār kaut ko darīt pašai sev. Visa mana enerģija aizgāja darbā, taču tas man nesniedza nekādu enerģiju atpakaļ. Darbs mentāli mani burtiski izsūca. Es strādāju septiņas dienas nedēļā, dažreiz pat 14–15 stundas dienā, un visu laiku bija jābūt ar cilvēkiem. Es sapratu, ka negribu šādi turpināt. Tas mani pamudināja kaut ko mainīt.

– Kādēļ izvēlējies tieši psiholoģiju?

– Man bija vēlme kaut ko studēt. Es izvēlējos psiholoģiju, jo tas sasaucās ar to, ko iepriekš biju brīvajā laikā darījusi. Psiholoģija man vienmēr bija šķitusi interesanta, taču es to nekad nebiju iedomājusies darīt profesionāli.

Pandēmijas laikā varēja redzēt, ka cilvēkiem tiešām ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Arī daudzi mani draugi gāja cauri dažādiem sarežģījumiem, piemēram, pavasara depresijai, kad cilvēks piedzīvo pilnīgu bezspēku. Latvijā tas ir ļoti izteikti. Mana motivācija bija arī palīdzēt saviem draugiem izprast to. Tāpēc es izvēlējos psiholoģiju. Es redzēju, ka šajā jomā daudziem ir nepieciešama palīdzība, mani tas interesēja, un tad tas viss saslēdzās kopā, un es izdomāju pamēģināt.

Mani ļoti interesē tas, kā darbojas mūsu smadzenes un kā mēs varam iemācīties strādāt ar tām kopā, nevis dzīvot, impulsu vadīti, nesaprotot, ko mēs darām.

Lai gan pēdējā laikā kļūst aizvien populārāk runāt par mentālo veselību, tomēr vēl aizvien pastāv ļoti daudz aizspriedumu. Viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka cilvēki nemaz neapjauš, ka viņiem ir kāda problēma. Jo tādas ir mums visiem.

Mums ir jārūpējas par savu mentālo veselību un arī par līdzcilvēkiem. Mēs, Latvijas sabiedrība, esam ļoti individuāli orientēti. Mēs varētu mācīties no Spānijas kultūras būt vairāk sociāliem. Tur dažkārt trīs paaudzes dzīvo zem viena jumta, un tas ir normāli. Bet mums Latvijā bieži gribas visu vienam pašam, un tad mēs dažreiz arī sagandējam savas sociālās saiknes. Tomēr cilvēkiem vajag kādu, ar ko parunāties. Sociālā saikne ir viena no cilvēka pamatvajadzībām un arī svarīgs aspekts, lai ilgāk dzīvotu. Izrunājoties mums mazinās stresa līmenis. Mums vajadzētu strādāt, lai veidotu ciešākas sociālās saiknes, nevis domāt tikai par sevi.

Viens no Laimas Dances darba projektiem 2019. gadā – fotosesija unikālā mājā, kuras autors ir meksikāņu arhitekts Rikardo Legoreta.


– Tu izvēlējies studēt Latvijā, lai gan līdz šim esi daudz ceļojusi un dzīvojusi ārzemēs, piemēram, Spānijā, Skotijā...

– Skotijā es studēju, pa vidu pavadot semestri Barselonā apmaiņas programmā. Pēc tam es neilgi biju Latvijā, paralēli braukājot uz Ameriku, kur dzīvoja mans brālis. Es strādāju kā pašnodarbinātā, kopš absolvēju universitāti, tādēļ varēju to visu apvienot.

Es pārzinu digitālos medijus, fotogrāfiju un dizainu. Un visus šos gadus mans maizes darbs bija tieši dizains, kas man ļāva ceļot un dzīvot dažādās valstīs, turpinot savu darbu. Pandēmija gan visu ceļošanu apstādināja, un nu es esmu Latvijā.

Pandēmija manu dzīvi patiešām pagrieza par 180 grādiem. Sākumā bija grūti, bija tik daudz nezināmā. Es spilgti atceros to marta nedēļu, kad situācija visā pasaulē mainījās burtiski pa dienām. Ceturtdien es kā parasti aizgāju uz savu ofisu Barselonā. Piektdien mēs izlēmām, ka uz ofisu vairs neiesim. Sestdien pateica, ka Eiropas valstis slēdz ciet robežas. Man piezvanīja ģimene un teica, lai es ar pēdējo reisu braucu atpakaļ uz Latviju. Jo nevarēja zināt, kā Spānijā būs. Tad nu es atlidoju uz Latviju, kamēr Spānijā ieviesa pilnīgu lockdown, tā ka pat no mājas nedrīkstēja iziet.

– Kā saprati, ka Spānijā vairs neatgriezīsies?

– Tajā brīdī likās, ka tas viss ātri paies. Es uz Latviju atbraucu ar mugursomu un mazo koferi.

Patiesībā es biju jau sagatavojusies lokdaunam Spānijā, biju sapirkusies pārtiku. Devos prom no Spānijas dzīvokļa ar domu, ka drīz atgriezīšos. Kad atbraucu uz Latviju, cerēju, ka tas ilgs ne vairāk kā mēnesi. Tomēr nekas nebeidzās, lidot arī īsti nevarēja, bija tikai repatriācijas reisi. Es negaidīti tiku pilnīgi izrauta no tās dzīves. Man vajadzēja saprast, kas un kā notiek. Tad arī noslēdzu abpusēju vienošanos par darba līguma pārtraukšanu, jo viss industrijas darbs tika apturēts. Ierobežojumu dēļ nenotika neviena fotosesija.

Tad paralēli, esot Latvijā, es centos saprast, kā saņemt bezdarbnieka pabalstu. Tā kā Spānijā bija ļoti daudz bezdarbnieku, man nācās daudz zvanīt, censties kaut ko saprast spāņu valodā, kurā es saprotu mazāk nekā pusi... Ja kādam liekas, ka Latvijā ir grūti dabūt bezdarbnieka pabalstu, tad pamēģiniet to Spānijā! (Smejas.) Tad man vajadzēja atsūtīt savas mantas uz Latviju, jo es biju atstājusi visu savu iedzīvi tur.

Mana Spānijas dzīvokļa biedrene arī uz mūsu dzīvokli aptuveni pusotru mēnesi nevarēja tikt, jo, kad sākās lock down, viņa bija pie sava drauga pilsētas otrā galā. Bet, lai pārvietotos pa pilsētu, bija nepieciešama oficiāla atļauja. Tā nu man bija jāgaida, kamēr viņa varēs tikt uz dzīvokli, lai atsūtītu manas mantas. Tas bija patiešām sarežģīts posms, jo bija tik daudz nezināmā. Pēc tam jau viss nostabilizējās.

– Vai tagad neilgojies kaut kur aizceļot?

– Daļēji. Ir forši ceļot un daudz ko redzēt, bet, kļūstot vecākai, prasās māju izjūtas. Latvija ir ļoti laba vieta, kur nobāzēties, lai no šejienes dotos, kur un kad vajag. Latvijā man ir arī šī māju izjūta, jo šeit ir visa mana ģimene. Manuprāt, mājas ir tur, kur ir tavi tuvākie cilvēki. Ja mani vistuvākie cilvēki būtu Amerikā, gan jau justos kā mājās tur.

Nu jau vairāk nekā gadu neesmu bijusi ārpus Latvijas, un es jūtu, ka rodas vēlme izrauties no ierastās vides un ieraudzīt kaut ko jaunu. Kad es gribu kaut kur aizceļot, es dažreiz speciāli izvēlos vietas ārpus Eiropas, piemēram, Maroku. Es zināju, ka valodu tur nesapratīšu. Zināju, ka tas man būs kultūršoks, un tieši tāpēc tur braucu. Tāpēc es braucu arī uz Meksiku, jo zināju, ka tur būs citādāk, nekā ir pierasts. Lai gan tūrisma un globalizācijas dēļ arī tur daudz kas ir pazīstams, tomēr man patīk tā sajūta, ka jūties nedaudz apmaldījies pavisam jaunā vietā. Tas dod adrenalīnu. Pēc tāda ceļojuma es jūtos bagātāka.

– Kādā ziņā bagātāka?

– Ceļošana manī ir attīstījusi dažādas īpašības. Es no introverta cilvēka kļuvu par ekstravertu. Viens no maniem ceļojumiem bija Portugālē, kur es pavadīju divus mēnešus. Tajā laikā es strādāju hostelī. Man tur nebija jāmaksā par dzīvesvietu, tādēļ varēju iekrāt naudu. Es tur aizbraucu kā tipiska latviete – introverta un sevī noslēgusies. Pēc pirmajām dienām, kad es tajā hostelī tā klusi sēdēju, man pateica, ka, šādi turpinot, es tur nevarēšu palikt, jo manos darba pienākumos ietilpst runāšana ar hosteļa viesiem. Man bija jābūt kā namamātei. Es sapratu, ka nevaru klusi sēdēt malā, ka man jāsāk runāties ar cilvēkiem. Tas bija sāpīgi, bet šī pieredze man palīdzēja atvērties.

Laima Dance Boulderā – pilsētā, kas atrodas tieši blakus Klinšu kalniem (viens no lielākajiem kalnu masīviem ASV).


– Lai gan esi guvusi tik dažādu kultūru pieredzi, tevī tomēr, šķiet, mīt diezgan daudz latviskuma.

– Es respektēju latviešu tradīcijas un valodu. Es pati arī cenšos būt latviska. Man patīk latviskais praktiskums. Es pati cepu maizi un audzēju dilles, jo vēlos būt neatkarīga savā dzīvesveidā. Piemēram, lai man nebūtu jāiet uz veikalu pirkt maizi, bet es pati to varētu izcept. Varu godīgi teikt, ka pandēmijas laikā neilgojos pēc veikaliem.

Manuprāt, pašgatavotām lietām ir daudz lielāka vērtība nekā kaut kam veikalā pirktam. Tur nāk klāt cilvēciskais aspekts, tur ir ielikts laiks. Es labprāt iemācītos arī šūt, labprāt pati taisītu mēbeles. Esmu jau dažas restaurējusi, un tas ir mazs solītis šajā virzienā. Manuprāt, tās ir noderīgas dzīves prasmes. Man nav tādu tipisku hobiju, bet mans hobijs ir apgūt šādas praktiskās iemaņas, kas man ļautu dzīvot patstāvīgi.

– Kādas kultūru atšķirības esi novērojusi citviet salīdzinājumā ar Latviju?

– Kultūras ziņā man Latvija ļoti patīk. Skotijā, piemēram, es izjutu kultūras un vēstures trūkumu savā veidā. Tur viņiem īsti nav tādu tradīciju kā, piemēram, mūsu Jāņi. Viņiem nekā tāda nav. Arī Ziemassvētkus viņi pārsvarā pavada draugu lokā. Tur nebija jūtams tāds patriotisms. Varēja just, ka tur ir dažādu kultūru mikslis. Tur, piemēram, bija izteikts Tuvo Austrumu cilvēku īpatsvars, ko varēja izjust ēdienu ziņā – ļoti populāri tur ir karija ēdieni.

Līdzīga sajūta man bija arī Amerikā – ka amerikāņiem nav tāda vēsturiskā mantojuma. Amerikāņiem gan ir salīdzinoši īsa vēsture, ko ir veidojušas aptuveni pēdējās piecas paaudzes. Bet es ļoti izjutu to, ka viņi ir ļoti atvērti. Jebkurš cilvēks tevi tur uztver kā draugu. Viņiem tas izteikti izpaužas, piemēram, ar small talk. Latvijā tā nav. Ieejot veikalā Latvijā, pārdevēja dažreiz pat neatsveicinās. Turpretim Amerikā, pamanot, ka pērc daudz miltu, pārdevēja pavaicās, kādu kūku tu domā cept, un vēl ieteiks kādu recepti. Amerikāņi ļoti ātri spēj uzsākt vienkāršu sarunu.

Losandželosā cilvēkiem vispār nav nekādu ierobežojumu saistībā ar saviem mērķiem un ambīcijām. Lai gan viņi tur strādā parastu darbu, visiem ir sapnis par aktiera vai mūziķa karjeru. Vienreiz mēs tur bijām aizgājuši uz mazu paziņas koncertu bārā. Mēs vienkārši sēdējām starp skatītājiem, un pēkšņi blakus sēdošais vīrietis man vaicāja, vai es nepazīstu kādu producentu. Viņš esot tekstu autors, un viņam esot filmas scenārijs. Viņš meklējot kādu, kurš to varētu realizēt.

Tur patiešām ir jūtama liela proaktivitāte. Tas pats paziņa, kura koncertā mēs bijām, teica: ja visu laiku nedarbojies, jūties kā no laivas izmests. Visi tur visu laiku kaut kur iet un kaut ko dara – rīko mazas izrādes, spēlē koncertos vai taisa filmu projektus. Kaut vai paralēli darbam. Man patiešām patika, ka tur visu laiku kaut kas notiek. Turpretim Latvijā var redzēt, ka cilvēki dažreiz ir apātiski. Viņi neredz jēgu, lai kaut ko darītu. Daudzi cilvēki iekrīt bezdarbībā, kas, manuprāt, ir resursu izšķiešana.

– Un kā ar Spāniju?

– Spānijā cilvēkiem tāda fiziska privātā zona gandrīz vispār neeksistē. Piemēram, vienreiz ofisā ienāca klients, kurš runājās ar manu priekšnieci. Un, kamēr viņi runājās, viņš turēja roku uz mana pleca, lai gan es viņu pirmo reizi dzīvē satiku. Man gan īsti tas nepatika, taču spāņi patiešām ir ļoti sociāli orientēti. Tur ir pavisam cita sasveicināšanās kultūra. Pusdienlaikā visas āra terases ir cilvēku pilnas. Arī vakaros pēc darba visi tiekas ielās, rīko piknikus. Reti kad redzēju, ka viņi tur būtu stresaini.

– Vai tu redzi sevi paliekam Latvijā?

– Latviju es patiešām redzu kā mājas. Kā bāzi, no kurienes startēt tālāk. Taču ilgāk par pusgadu droši vien nekur es negribētu dzīvot. Manuprāt, visu laiku esot vienā vietā, var iesēdēties ļoti šaurā skatpunktā. Tu redzi to, kas tev notiek apkārt, bet tev liekas, ka ar to tas arī robežojas. Tu neredzi jaunas iespējas, jaunas idejas, kas varētu palīdzēt attīstīt ko inovatīvu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.