Bijušajam Latvijas Bankas direktoram Ernestam Ozoliņam šūpulis kārts Kastrānē Apriņķis.lv
- Autors: Publicēšanai sagatavojuši Ogres Vēstures un mākslas muzeja speciālisti, "Ogres Vēstis Visiem"
Ernests Ozoliņš – Latvijas Bankas direktors. Foto no OVMM arhīva
Ernests Ozoliņš dzimis 1887. gada 3. augustā Kastrānes pagastā Mārtiņa un Līzes (dz. Zeibote) Ozoliņu ģimenē. Vecāki bija zemnieki.
Dēls mācījās Pētera reālskolā Rīgā un Maskavas Komercinstitūtā. No 1903. gada kopā ar Marģeru Skujenieku, vēlāko Latvijas Republikas Ministru prezidentu, aktīvi piedalījies skolēnu revolucionārajos pulciņos. Pēc 1905. gada revolūcijas īsu brīdi pavadīja Šveicē. Atgriezies Latvijā, turpināja aktīvu sabiedrisko un politisko darbību, par ko vairākas reizes apcietināts. No 1908. gada strādāja vairākos Rīgas kooperatīvos. 1911. gadā pēc piedalīšanās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongresā Helsinkos apcietināts un uz četriem gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Ir nostāsti, ka, būdams Narimā, kādu laiku pavadījis kopā ar izsūtīto Josifu Staļinu, vēlāko padomju diktatoru. No Sibīrijas aizbēdzis uz Odesu. Sibīrijā un Odesā ieguvis darba pieredzi tirdzniecības uzņēmumos. Atkal apcietināts un izsūtīts uz Astrahaņas guberņu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, mobilizēts un nosūtīts uz Galīcijas fronti. Kara gaitā pievienojies latviešu strēlnieku pulkiem. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, strādāja Maskavas pārtikas komitejā un Valsts patērētāju kooperatīvā "Centrosojuz".
Ernests Ozoliņš apcietinājumā; 1941. gads.
1919. gadā lielinieki Ernestu Ozoliņu apcietināja, tomēr 1920. gada aprīlī Latvijas valdībai izdevās viņu iemainīt pret Latvijā apcietinātiem komunistiem. Pēc atgriešanās Latvijā 1920. un 1921. gadā Ozoliņš vadīja Rīgas pilsētas pārtikas valdi, bija arī Rīgas pilsētas valdes loceklis. 1921. gadā izveidotajā Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabinetā, būdams Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu (mazinieku) partijas pārstāvis, ieņēma Valsts kontroliera amatu. 1923. gada janvārī Ministru kabinets E. Ozoliņu iecēla Latvijas Bankas direktora amatā. Šo amatu viņš pildīja līdz 1940. gada padomju okupācijai. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Padomju vara neaizmirsa viņa arestu 1919. gadā. 1941. gada 14. jūnijā Stabu ielas dzīvoklī Rīgā Ernestu Ozoliņu arestēja un nosūtīja uz Molotovas apgabala Usoļjes labošanas darbu nometni – tā saukto Usoļlagu. Par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai notiesāts ar augstāko soda mēru. Nošauts 1942. gada 17. maijā Soļikamskas cietumā. Viņa nošaušanas aktā īsi ierakstīts: "Līķis aprakts zemē", līdz ar to precīza viņa atdusas vieta nav zināma.
Ozoliņa sieva 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta uz Krasnojarskas novadu Sibīrijā. 1947. gadā bēgusi un bez atļaujas atbraukusi uz Rīgu. 1950. gadā nosūtīta atpakaļ uz Sibīriju pa etapu ar cietumnieku ešeloniem caur pārsūtīšanas cietumiem. Atzīta par darbnespējīgu, atbrīvota 1955. gada 5. februārī. Viņu bērni Juris (1928) un Ilze (1929) netika izsūtīti, jo liktenīgajās 1941. gada jūnija dienās atradās laukos. Aresta laikā vecākiem teica, ka viņu bērnus atvedīs vēlāk ar bērnu ešelonu. Juris vācu okupācijas laikā aizvests uz Vāciju spaidu darbos, kur pazuda bez vēsts. Meita Ilze 1954. gadā dzīvoja Saulkrastos un rakstiski apliecināja padomju iestādēm gatavību uzņemt māti savā apgādībā.
Raksts par Ernestu Ozoliņu lasāms grāmatā "Ogres novada personības". Grāmatu sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzejs sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem. Tā iznākusi pagājušā gada nogalē un izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu.
No izsūtījuma Sibīrijā, Narimā, izbēgušie Ernests Ozoliņš (pa labi) un Klāvs Lorencs. 1913.–1914. gada ziema.