Par atbilstošu atzīst normu, kas nosaka naudas sodu par valsts autoceļa posma lietošanu, ja nav samaksāta autoceļu lietošanas nodeva

Lieta tika ierosināta pēc Rēzeknes tiesas pieteikuma. Rēzeknes tiesas izskatīšanā ir administratīvā pārkāpuma lieta, kurā ierosināta tiesvedība pēc personas sūdzībām par vairākiem Valsts policijas amatpersonas lēmumiem. Ar šiem lēmumiem personai, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, uzlikti administratīvie sodi par likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošanu bez autoceļu lietošanas nodevas samaksas.

Rēzeknes tiesa pieteikumā lūdza ST pārbaudīt par Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1.panta otrās daļas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 30.jūnijam, un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.40.panta otrās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2017.gada 1.janvāra līdz pērna gada 30.jūnijam, atbilstību Satversmes 1.pantam un 92.panta pirmajam teikumam.

Autoceļu lietošanas nodevas likums noteica, ka par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, šā panta pirmajā daļā minētajai personai uzliek minimālo naudas sodu, kāds par attiecīgo pārkāpumu pārvadātājam paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Bet Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredzēja, ka par likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošanu, ja autoceļu lietošanas nodeva nav samaksāta, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no 180 līdz 360 eiro, bet pārvadātājam - no 500 līdz 1000 eiro.

Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, bet 92.panta pirmais teikums, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām personai nosakāmais naudas soda apmērs neatbilst samērīguma principam, kā arī esot nemainīgs, proti, tiesa neesot tiesīga vērtēt konkrēta pārkāpuma raksturu un smagumu, lai noteiktu samērīgu naudas soda apmēru. Tādēļ apstrīdētajās normās ietvertais tiesiskais regulējums esot pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību normām un neatbilstot Satversmes 1.pantam un 92.panta pirmajam teikumam.

Visupirms ST vērtēja Saeimas lūgumu izbeigt tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.

ST secināja, ka pieteikuma iesniedzēja citstarp lūdz izvērtēt, vai apstrīdētās normas nepārkāpj Satversmes 92.panta pirmajā teikumā noteikto par tiesas pilnvaru apjomu. Lai to izvērtētu, tiesvedību lietā bija nepieciešams turpināt.

Konkrētajā lietā apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums, un ST bija jāizvērtē, vai gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, normatīvajā aktā noteiktais konkrētais naudas soda apmērs ir samērīgs un vai tiesai administratīvā pārkāpuma procesā ir Satversmes 92.panta pirmajam teikumam atbilstošas pilnvaras īstenot kontroli pār iestādes pieņemto lēmumu par personai nosakāmo administratīvo sodu par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu.

ST norādīja, ka likumdevēja īstenotā sodu politika ietver arī rīcības brīvību noteikt administratīvo atbildību par kādu konkrētu rīcību un attiecīgajam pārkāpumam atbilstošu soda veidu, kā arī apmēru. Līdz ar to Satversmes tiesa, izskatot lietas, kas attiecas uz likumdevēja noteiktajiem konkrētajiem pārkāpumiem un par tiem paredzētajiem administratīvajiem sodiem, vērtē, vai likumdevējs rīkojies savas rīcības brīvības robežās, tostarp to, ar kādu nolūku likumdevējs ir noteicis administratīvo atbildību par konkrētu pārkāpumu un vai šī rīcība ir vērsta uz leģitīmu mērķu sasniegšanu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūrai. Tomēr ST secināja, ka apstrīdētās normas neparedz to, ka naudas sods par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumiem būtu piemērojams, neņemot vērā pārkāpēja uzvedību, izdarītā pārkāpuma veidu un smagumu, kā tas bija EST lietās, uz kurām atsaucās pieteikuma iesniedzēja.

Tāpat ST norādīja, ka, ņemot vērā būtiskās atšķirības autoceļu lietošanas nodevas apmēra noteikšanas sistēmās, EST vērtējums par soda apmēru jeb bardzību salīdzinājumā ar maksājamās nodevas apmēru nav tieši attiecināms uz Latvijas tiesisko regulējumu. Līdz ar to par vienīgo argumentu tam, ka naudas sods neatbilst samērīguma principam, nevar uzskatīt šā soda apmēra un vienas dienas nodevas likmes salīdzinājumu.

Analizējot apstrīdēto normu pieņemšanas materiālus, ST secināja, ka tika vērtēts gan soda apmērs, salīdzinot to ar līdzīgiem pārkāpumiem, gan tā efektivitāte labprātīgas autoceļu lietošanas nodevas nomaksas veicināšanā. Tāpat tika secināts, ka pēc grozījumiem, ar kuriem tika palielināts administratīvā soda apmērs un ieviesta iespēja pārkāpumu fiksēt ar tehniskajiem līdzekļiem, bija novērojams pārkāpumu skaita būtisks samazinājums.

Ja likumdevējs ir izvērtējis soda apmēra atbilstību pārkāpuma raksturam, tostarp attiecībā uz soda apmēra minimālo un maksimālo robežu, tad tikai tas vien, ka pastāv iespēja par kādu konkrētu pārkāpumu noteikt vēl mazāku naudas sodu, nenozīmē, ka likumdevējs būtu pārkāpis savas rīcības brīvības robežas. Līdz ar to ST secināja, ka nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Tāpat ST atzina, ka likumdevēja noteiktais soda apmērs gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, nav uzskatāms par nesamērīgu ar pārkāpuma raksturu un likumdevēja soda politikas mērķi, kuru tas iecerējis sasniegt. Nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas, ir mazākas nekā labums, ko no apstrīdētajām normām gūst sabiedrība kopumā. Līdz ar to apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmes 1.pantam.

Lai tiesa, īstenojot kontroli pār lēmumiem, ar kuriem personām piemērots sods par administratīvo pārkāpumu, varētu nonākt pie taisnīga tiesvedības procesa rezultāta, tai citstarp jābūt atbilstošām pilnvarām izvērtēt lietā būtiskos apstākļus un pārbaudīt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Ja iestādes pieņemtais lēmums par administratīvā soda piemērošanu neatbilst tiesību normām, tiesai jābūt pilnvarām novērst šāda lēmuma sekas attiecībā uz konkrēto personu.

Tomēr ST arī norādīja likumdevējs, jau nosakot konkrētu administratīvā pārkāpuma sastāvu un atbilstoši piemērojamo soda veidu un tā apmēra robežas, izvērtē, vai sods ir atbilstošs pārkāpuma raksturam, tostarp attiecībā uz soda apmēra minimālo un maksimālo robežu. Tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un pārvērtēt to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt administratīvo sodu politikas mērķi.

Lai gan Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 pants nosaka īpatnības administratīvā pārkāpuma procesā gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, tomēr tiesai ir atbilstošas pilnvaras vērtēt arī attiecīgā iestādes lēmuma tiesiskumu un pamatotību. Tiesa, konstatējot neatbilstību, var novērst tiesību normām neatbilstoša iestādes lēmuma par administratīvā soda piemērošanu sekas attiecībā uz konkrēto personu. Tiesa vērtē gan to, vai konkrētajos faktiskajos apstākļos personai ir piemērojams administratīvais sods, gan to, vai iestādes rīcība administratīvā pārkāpuma procesā atbilst normatīvajos aktos noteiktajam.

ST atzina, ka, ja likumdevējs, nosakot konkrētu par attiecīgu administratīvo pārkāpumu uzliekamā soda apmēru, jau ir izvērtējis tā atbilstību konkrētā pārkāpuma raksturam un šāds naudas soda apmērs pats par sevi ir samērīgs, tad visaptveroša tiesas kontrole pār lēmumu par personai piemērojamo administratīvo sodu pati par sevi neietver tiesas pilnvaras pārskatīt un pēc sava ieskata noteikt tādu soda apmēru, kas ir mazāks par to, kuru likumdevējs paredzējis par konkrēto pārkāpumu.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, jau ir līdzsvarojis konkrēto administratīvo pārkāpumu raksturojošās iezīmes, kā arī to apstākli, ka pārkāpums tiek fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, līdzsvarojis ar piemērojamā naudas soda apmēru. Tādējādi administratīvo pārkāpumu lietās par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, tiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār lēmumiem par administratīvā soda piemērošanu, un apstrīdētās normas atbilst arī Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.