Lelde Ceriņa: "Gaumes vienmēr atšķirsies, jāiemācās cienīt otra izvēli" Apriņķis.lv
- Autors: Lilija Geža, sabiedrisko attiecību speciāliste
Foto no privātā arhīva
Lelde Ceriņa, dzimusi Lietaviete, ir Latvijā pazīstama persona, bet pats galvenais – brīnišķīgs, pozitīvs un sirsnīgs cilvēks. Līdz 18 gadu vecumam augusi un dzīvojusi Vangažos, tad uzsākusi žurnālistikas studijas Rīgā. Savulaik aktīvi iesaistījusies Vangažu pilsētas kultūras dzīvē – gan dejojot, gan dziedot, gan teātri spēlējot.
– Jūs esat televīzijas zvaigzne, vadāt raidījumus, pasākumus, esat modele un Latvijā pazīstama persona. Kāds ir visu šo panākumu cēlonis?
– Degsme. Es teiktu, ka mans iekšējais dzinulis ir azarts, vēlme pieredzēt un izzināt. Protams, tas nav viegli atbildams jautājums, jo šīs iespējas realizēt sevi vienā vai otrā virzienā neatnāca vienlaikus. Tā ir drīzāk tāda likumsakarīga ķēdīte. Panākumi nemēdz iekrist rokās tāpat vien, ir mērķtiecīgi jāstrādā, jo tikai pēc četrarpus gadiem aktīva darba TV es varu teikt, ka šobrīd tiešām izjūtu kvalitatīvu atgriezenisko saiti, kas atnes citus projektus. Es sāku strādāt televīzijā kā ziņu reportiere un, nepārtraukti pierādot sevi, cenšoties, esmu kļuvusi par producenti un pati savu raidījumu vadītāju.
– Daudzi jaunieši domā, ka panākumu cēlonis ir veiksme vai vide, kurā cilvēks piedzimst. Kā Jūs komentētu šādus uzskatus? Kā viņus iedvesmotu neatteikties sapņot lielus sapņus un neatmest cerības ceļā uz mērķi?
– Latviešiem ir sena paruna "pats savas laimes kalējs", un tajā ir ārkārtīgi daudz patiesības. Es ticu, ka mums katram zvaigznēs ir ierakstīts ceļš, taču mums tieši tāpat ir dota izvēles brīvība, kā šo ceļu mērot. Cik daudz paralēlu taciņu izvēlēties, kādus ceļabiedrus ņemt sev līdzi. Nenoliegsim, mūsdienās ārkārtīgi svarīgi ir kontakti jeb īstie cilvēki, kuri var palīdzēt sasniegt savus mērķus, un mana pieredze rāda, ka mēs nekad nevaram zināt, kurš būs tas cilvēks, kas pēkšņi piedāvās sapņu darbu. Tieši tāpēc svarīgi vienmēr būt izpalīdzīgam, laipnam, atsaucīgam. Censties paveikt sev uzdotos uzdevumus pēc labākās sirdsapziņas. Citi to pamana un novērtē, ticiet man. Un tad, kad gaidīsit to vismazāk, – tieši šie cilvēki var kļūt par pagrieziena punktu dzīvē.
– Mūsdienu jaunieši ļoti lielu uzmanību pievērš modei un izskatam. No vienas puses, ir ļoti labi, ka jaunieši tam seko līdzi, bet, no otras puses, bieži rodas negatīvi incidenti, kuru rezultātā bērni un jaunieši tiek apcelti sava izskata vai apģērba dēļ. Jums ir tieša saistība ar modes pasauli. Ko Jūs vēlētos viņiem teikt šajā sakarā?
– Jā, šis ir ļoti sāpīgs jautājums – arī mani pašu pusaudža gados ļoti daudz apcēla gan par izskatu, gan reizēm arī par to, kā esmu saģērbusies. Man šķiet, ka mums visiem vajadzētu ņemt piemēru no citām, lielākām Eiropas valstīm, jo, ceļojot apkārt, redzu, ka citur cilvēki daudz brīvāk pieņem otru tieši tādu, kāds viņš ir. Mums šeit Latvijā tas ir kaut kāds iesakņojies netikums – nepārtraukti citam citu vērtēt. Runājot par modi un ģērbšanos, pēdējā laika lielākā tendence visiem blogeriem ir doties uz lietotu apģērbu veikaliem un meklēt pērles tieši tur. Modes pasaulē cilvēki lepojas nevis ar to, cik dārgs apģērbs mugurā, bet tieši pretēji – cik lēti viņi ir atraduši stilīgas lietas! Manuprāt, svarīgākais ir kopt sevi. Rūpēties, lai apģērbs ir tīrs, kārtīgs, smaržīgs. Gaumes vienmēr atšķirsies, jāiemācās cienīt otra izvēli. Un, runājot par izskatu, sūtīt visus, kam kaut kas nepatīk, dillēs! Es tiešām gribētu, kaut kāds man to būtu pateicis pusaudža gados! Skaistums ir tik relatīvs, kā gan kāds mums var norādīt, kas ir skaisti un kas nav? Mazāk klausīties citos, un noticēt sev!
– Gan vecāki, gan skolotāji, gan sabiedrība kopumā pēdējos gadus ir ļoti norūpējušies par to, ka jaunieši daudz laika pavada, sēžot pie telefona, "sērfojot internetā", kopjot savu "Instagram", "Snapchat", "Facebook" profilu vai virtuāli komunicējot ar draugiem. Vai Jums ir kāds padoms jauniešiem un varbūt pat vecākiem?
– Es pievienojos viedoklim, ka svarīgākais, lai ikdienā tiešām paši izbaudām šos mirkļus, ar kuriem dalāmies. Lai tajā brīdī, kad uzņemam smaidīgu selfiju ar draugiem vakariņās, ar otru pusīti vērojot saulrietu vai ar ģimeni dodoties riteņu izbraucienā, pēc tam noliekam telefonu atpakaļ somā un esam klātesoši, priecājoties un novērtējot šo kopīgo laiku. Komunikācijas izpausmes mainās, nevajag no tām pilnībā abstrahēties vai censties aizliegt. Lieliski strādā savstarpējās norunas, piemēram, ka pie galda telefons izmantots netiek. Un vēl, vismaz mans personīgais kritērijs, kaut ko publicējot, pirms tam uzdot sev jautājumu – kāpēc man ir svarīgi, lai citi to redzētu vai zinātu? Ja varu atbildēt pati sev ar pārliecinošu argumentu, tad neredzu iemeslu, kāpēc nedalīties.
– Ko Jūs gribētu novēlēt Inčukalna novada jauniešiem jaunajā mācību gadā?
– Zinātkāri, mērķtiecību un savstarpēju cieņu, mācoties pieņemt dažādo! Izteikt kritiku tikai tad, ja uzreiz varat dot vietā padomu, kā uzlabot esošo situāciju vai ko darīt citādi. Lai pārsteigumiem bagāts un skaists gads!