"Es Oskara laivā iesēžos", un kur man atkal siļķes dos ^{Apriņķis.lv}

Ceturtdiena, 07.07.2022. 14:51
Autors: Gints Šīmanis

Foto - Valdis Brauns

Vasara, neapšaubāmi, ir labākais laiks, kad Latvijas piekrastē apvienot patīkamo ar lietderīgo. Izstaigājot Lībiešu krastu un apbrīnojot noskaloto Kolkasragu, ceļu tālāk vēlams mērot uz Ventspili, kas sevi pozicionē kā pilsētu ar rītdienu. Te, Piejūras brīvdabas muzejā, kā uz delnas izlikta Latvijas zvejniecības vēsture un Oskara laiva sadzīvo ar lielāko enkuru kolekciju Baltijas jūras austrumu krastā. Kurzemes piekraste vienmēr spējusi pārsteigt – tā ir tuvāk Vakareiropai, un tepat pāri jūrai ir arī skandināviskā Gotlande. Kad no Pāvilostas uz Slīti vēl kursēja sirmā zviedru kapteiņa vadītais kuģītis "Madammen", šķita, ka Visbija tepat vien ir – kā ar roku aizsniedzama. Tā teikt, uzsākuši dziesmu, līdz popūrijam nemaz netikām.

Tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme bēgļu laivām Jūrkalnes krastā.

No Oskara laivas līdz milzu enkuriem

Pērn Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā noslēdzās nozīmīgs projekts – tika uzbūvēta laivu māja, kur ir izvietotas restaurētās laivas un zvejas rīki. Tā ir līdz šim apjomīgākā un daudzveidīgākā laivu un zvejas rīku kolekcija Baltijas valstīs. Tās veidošana aizsākās jau no pašiem muzeja tapšanas sākumiem, 60.–70. gados, kad ar muzeja dibinātāja, līvu vēsturnieka un mākslinieka Andreja Šulca iniciatīvu muzejā nonāca visvairāk laivu. Turpmākajos gados tās tika apzinātas un vāktas gan Kurzemes piekrastē, gan Rīgas jūras līcī, arī Ventspils ostā. Muzeja aktīvajā veidošanās posmā Kurzemes piekraste bija PSRS rietumu robežzona, kur zvejniecība tika mērķtiecīgi iznīcināta, liedzot piekrastniekiem piekļuvi jūrai, laivas tika konfiscētas vai lēnām sapuva kāpās.

Laivu mājā ir eksponēta arī tā sauktā Oskara laiva – tā pati, kas filmēta Viļa Lāča romāna "Zvejnieka dēls" 1939. gada ekranizācijā. Šī slavenā laiva atceļojusi no Rīgas līča un ir domāta lašu zvejai, tomēr muzejā tā ir īsta "kinozvaigzne". Savukārt motorlaivas "Aira" un "Fricis" sākotnēji būvētas kā zvejas laivas, bet Otrā pasaules kara beigās tika izmantotas bēgļu pārcelšanai no Latvijas uz Zviedriju. "Aira" pat piedalījās zvejnieku kolhoza "Sarkanā bāka" pirmā traļa izmēģinājumos. Visas laivu mājā eksponētās laivas un kuteri ir restaurēti, ir atjaunots to oriģinālais krāsojums un darvojums, tiesa, airu laivā gan pašiem nesanāks iesēsties, jo tie tomēr ir muzeja eksponāti. Vienīgais izņēmums ir kuģītis "Vienība", kas ir sagatavots tūristu apskatei, un uzkāpšana uz kuģīša klāja pa īpašu laipu kā pa trapu ikvienam liek justies kā kapteinim.

Liepājas "Spīķerī" kopā sanākuši Latvijas Zvejnieku federācijas runasvīri.

Kad siļķes diktēja liepājnieku gaitas

Nonākot vēju pilsētā Liepājā, kājas tā vien nes uz arhitektoniski pievilcīgo namu tirdzniecības kanāla krastā. Tas ir Liepājas "siļķu brāķis" – zivju šķirošanas noliktava, kur savulaik vestas jūras veltes vai no visas Eiropas. Tās šķirotas trīs šķirās – kroņa, brāķa un dubultbrāķa –, lai pēc tam mucās eksportētu tālāk uz Norvēģiju, Vāciju, plašo Krievzemi un citviet. Tie bija gadi, kad Liepāja bija viena no lielākajām un plaukstošākajām ostām Krievijas impērijā. Te ieradās kuģi ar Atlantijas okeānā nozvejoto zivju pilnām tilpnēm.

Tai laikā caur Liepāju plūda arī milzīgas bēgļu straumes no Iekškrievijas, lai ar tvaikoņiem, kas kursēja līnijā Liepāja–Ņujorka, dotos labākas dzīves meklējumos uz "jauno pasauli". Tieši tad Liepāja strauji attīstījās kā kūrorta un tūrisma pilsēta ar tai raksturīgiem izklaides un atpūtas centriem – viesnīcām, grezniem kinoteātriem un maģisku cirku.

Kad esat iegājuši "siļķu brāķī", nepažēlojiet naudu ekskursijai. Tā ļaus piedzīvot Dzintara pilsētas īpašo šarmu ar izklaidējošām aktivitātēm visai ģimenei. Ekskursija ar gidu senajā noliktavā aizraus ne vien ar iespaidīgiem stāstiem un ekspozīciju, bet arī ar smaržām un garšām, piedāvājot piedzīvojumu visām maņām. Visi šie aptuveni 100 gadus senie notikumi Liepājā "siļķu brāķī" savijas stundu garā interaktīvā ekskursijā un atklājas caur smeldzīgu mīlas stāstu, ļaujot apmeklētājiem šo pilsētu zem liepām sajust un piedzīvot visā tās krāšņumā. (Ekskursijas notiek katru stundu latviešu valodā, ja vien grupai nav nepieciešams citādāk.)

Pēc "siļķu brāķa" atliek tikai nokāpt stāvu zemāk, kur restorānā "Spīķeris" var baudīt gardu zivju maltīti. Šovasar tur īpašā cieņā ir apaļais jūrasgrundulis, ko liepājnieki prasmīgi zvejo un ved krastā. Restorāna īpašnieki vēsta: "Esam apvienojušies vienā ciparā – 53 – un brīnišķīgā vietā – Promenādē, Vecās ostmalas spīķerī. Šī būs vienreizēja vieta, kur apvienot gardu maltīti, izzinošu ekskursiju, muzikālu vakaru, spēcinošus kokteiļus vai alus glāzi ar autentisku ostas atmosfēru, kas neatstās vienaldzīgu."

Spīķera stāsts aizsākas ap 1880. gadu, kad tika uzcelta tam laikam iespaidīga izmēra ēka un tur ierīkota ostas noliktava. 19. gadsimta beigās Liepājas tirdzniecības kanāls un tam abās pusēs esošie spīķeri veidoja būtisku ostas pilsētas ainavu. Pēc Otrā pasaules kara ostas teritorija bija slēgta publikai, un spīķeris turpināja darboties kā graudu noliktava, lielā mērā saglabājot savu vēsturisko veidolu. Savukārt 90. gados degradētajā pilsētas centra ostmalas teritorijā esošā ēka stāvēja kā nevienam nevajadzīgs grausts.

1997. gadā uzņēmīgais Ervils Laugalis iegādājās spīķeri, lai izveidotu remonta bāzi un piestātni saviem zvejas kuģiem. Laika gaitā īpašnieks atjaunoja ēku, maksimāli saglabājot vēsturisko senatnīgumu. 2000. gadu sākumā Liepājas dome nolēma attīstīt Promenādi, līdz ar to spīķera teritorija atkal bija sabiedrībai pieejama, taču to vēl joprojām izmantoja galvenokārt zvejniecības vajadzībām. Pēdējā desmitgadē Laugaļu ģimene sāka spīķera attīstīšanu – ēka tika pārveidota un atvērta sabiedrībai. 2020. gadā tika realizēti trīs projekti: četrstāvu spīķera pirmajā stāvā tika izveidots zivju apstrādes cehs, neliela alus darītava un zivju resorāns. Nu "siļķu brāķis" jau ir kļuvis par liepājnieku un pilsētas viesu iecienītu atpūtas vietu. 21. maijā te notika Līvas ciema svētki, bet 18. jūnijā biedrība "Liepājas rajona partnerība" rīkoja Apaļā jūrasgrunduļa svētkus. Biedrības izpilddirektore Inita Ate uzsver: "Projektā "Zivju sezona: gaidām ciemos – mums ir zivis!" tiks iesaistīti un popularizēti tikai un vienīgi komerczvejnieki. Neatbalstām tos, kas nopērk zivis tirgū un tad nokūpina."

Aigars Laugalis seno ēku pārvērtis par zivju apstrādes vietu un gaumīgu restorānu.

Tā jau ir – ja nevar ķert zivis, ir jāķer tūristi. Inita Ate turpina: "Visā Latvijas piekrastē vietējās rīcības grupas šajā projektā ieliek pamatdomu – tuvāk iepazīt jūras iemītnieku sugas, dot iespēju apmeklētājiem uzzināt, kurā zvejniekciema sētā no Rucavas līdz Ainažiem šodien droši var klauvēt pie durvīm vai sētas vārtiņiem, lai iegādātos uz vietas noķertu un sagatavotu zivi." Siļķes gan tās šoreiz nebūs, tomēr butes un citas gardas jūras veltes no Oskara laivas lai ir arī uz jūsu pusdienu galda!