Menu
 

Par Latviju tagad zina arī Taizemē Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Ekskursijas laikā – priekšplānā Danaja, no kreisās – Briežu ģimene – jaunākā meita Amanda, Uvis un Evija. Foto – no Briežu ģimenes privātā arhīva Ekskursijas laikā – priekšplānā Danaja, no kreisās – Briežu ģimene – jaunākā meita Amanda, Uvis un Evija. Foto – no Briežu ģimenes privātā arhīva

Pusgada garumā 17 gadu vecā taizemiete Danaya Kerlap par savu skolu sauca Ogres Valsts ģimnāziju (OVĢ). Latvijā viņa ieradās pērn, Ziemassvētkos, “AFS Latvija” skolēnu apmaiņas programmas ietvaros un apmetās Briežu ģimenes mājā Salaspilī. No turienes ik dienu kopā ar viesģimenes jaunāko meitu Amandu abas mēroja ceļu uz OVĢ. Danaja (Danaya), neaizmirstamiem iespaidiem bagāta un ar vislabākajām atmiņām par Ogri, jau ir atgriezusies Taizemē, Bangkokā.

“Ogres Vēstis Visiem” uz sarunu aicināja viesģimenes galvu Uvi Briedi, kurš atzīst, ka izvēli savā mājā uzņemt Taizemes skolnieci ne mirkli nav nācies nožēlot un ģimene ir gatava arī šajā mācību gadā uzņemt kādu ārvalstu skolēnu, vēl jo vairāk tāpēc, ka OVĢ, kur Amanda turpinās mācības 10. klasē, padziļināti apgūstot inženierzinātnes, labprāt uzņem arī viesskolēnus no citām valstīm.

– Kā un kāpēc nolēmāt kļūt par viesģimeni?

– Šī bija pirmā reize, kad kļuvām par viesģimeni. Ar sievu Eviju esam mūždien skrejoši un aizņemti darbos, bet vecākā meita Linda, kurai ar Amandu ir trīs ar pusi gadu starpība, bija izlasījusi par Amerikas Savienotajās Valstīs izveidoto AFS programmu un iespēju uzņemt kādu viesskolēnu. Sākām interesēties par skolēniem, kuri vēlas mācīties Latvijā, un izvēlējāmies taizemieti Danaju. Savukārt viņas ģimene pēc iepazīšanās tiešsaistē no visiem piedāvājumiem akceptēja mūs.

– Kādas ir prasības viesģimenēm?

– Prasības nav lielas – jānodrošina dzīvesvieta un ēdināšana. Būtībā tas arī ir viss. AFS mājaslapā ir anketas, kur sākotnēji jāpiesakās, tad ierodas AFS konsultants, kurš pārbauda, vai konkrētajā miteklī varētu iemitināt kādu viesskolēnu, kādi ir sadzīves apstākļi, kāds rodas iespaids par ģimeni, lai varētu pieņemt gala lēmumu. Tas process faktiski ir abpusējs – mēs sākumā izvēlamies pēc anketām jaunieti, ko uzņemt, bet, kā jau iepriekš minēju, pēc tam ārvalstu skolēna ģimene izvēlas, kurp, pie kādiem cilvēkiem savu atvasi palaist.

– Kad Danaja pie jums ieradās?

– Mēs paši jokojam, ka tā bija mūsu Ziemassvētku dāvana – Danaju lidostā sagaidījām tieši 24. decembrī. Atbraucām mājās, bija uzklāts galds ar tradicionālajiem latviešu Ziemassvētku ēdieniem, ieradās arī Ziemassvētku vecītis. Taizeme ir budistu valsts, tur nav tādu Ziemassvētku atzīmēšanas tradīciju kā kristiešiem, arī gadu skaitīšana notiek pēc citiem principiem. Viņa zināja, ka Latvijā būs ziema un auksti. Bangkokā zemākā temperatūra, kas fiksēta 50. gados, bijusi +10 grādu..., bet lielākoties ikdienā tā ir virs +35 grādiem.

Domājām, ka Danajai būs auksti, bet viņa jutās ļoti labi, neraugoties uz mūsu -20 grādiem, ne reizi nesūdzējās par salu, priecājās par sniega kupenām un, lai arī reizēm, neklausoties mūsu ieteikumos, ģērbās plānākās drēbēs, nekā vajadzētu, ne reizi nesaslima. Iespējams, organisms norūdījies, diendienā dzīvojot ar kondicionieriem. Viņa labprāt baudīja arī ziemas priekus – bijām Ogres ledus hallē slidot, Ogres Zilajos kalnos slēpot.

– Kādi Taizemes viešņai bija iespaidi par OVĢ?

– Danaja mācījās 11., Amanda – 9. klasē. No rīta abas uz skolu brauca ar vienu vilcienu, atpakaļ – kā nu kuru reizi sanāca. Atšķirība starp Eiropu un Āziju ir tāda, ka Eiropā audzina individualitātes, personības, bet Āzijas princips ir, ka cilvēks viens pats nav nekas, ka tikai visi kopā var ko sasniegt, taču Danaja ļoti ātri iejutās Latvijas mācību sistēmā un savas klases kolektīvā. Prombraucot klasesbiedri viņai bija sagādājuši dāvanu grozu ar Latvijai raksturīgiem gardumiem, piemēram, “Laimas” šokolādi, sauso uzpūteni, maizes zupu. Savukārt mēs sarūpējām zirņus, pievienojot instrukciju, kā tos gatavot. Starp citu, Danajas vecāki mums dāvanā atsūtīja žāvētus eksotiskos Taizemes augļus, kas Latvijā neaug, piemēram, duriānu, longonu.

– Vai viešņa no Taizemes kaut nedaudz pusgada laikā iemācījās arī latviešu valodu?

– Sasveicināties, protams, iemācījās. Divus – trīs teikumus, kā sevi prezentēt, viņa jau bija apguvusi Taizemē – kas viņa ir un kāpēc vēlas doties uz Latviju. Lielu atbalstu sniedza arī mācību iestāde, kur Danaja papildus mācījās latviešu valodu. Viņa pat vēlējās nokārtot LR IeM Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes piedāvāto naturalizācijas eksāmenu, lai varētu novērtēt savas latviešu valodas zināšanas, bet šo eksāmenu viņai tomēr neizdevās nolikt – valodas zināšanu līmenis nebija pietiekams.

– Vai bija arī kādas sadzīviska rakstura problēmas?

– Nē, salīdzinot ar citām viesģimenēm, kur, piemēram, kāds ārvalstu skolēns labierīcības katru dienu izmantoja pa četrām stundām un pārējiem ģimenes locekļiem bija jāgaida, mums šādu problēmu nebija. Faktiski, vispār nebija nekādu sadzīvisku problēmu. Danajai bija sava atsevišķa istaba, viņa bija ļoti patstāvīga meitene. Aziāti ir ļoti atvērti un sirsnīgi, vienmēr gatavi apķerties, samīļoties. Mazliet pārsteidza tas, ka viņa vienmēr tīrīja zobus pirms un pēc katras ēdienreizes. Mēs to tik strikti neievērojam. Varbūt šķita nedaudz dīvaini arī tas, ka Danaja vēlējās, lai viņu saucam nevis vārdā, bet par AOM. Kāpēc tā, viņa neizskaidroja.

– Kā ar ēdienreizēm, vai bija kādi ēdieni, kas viešņai īpaši garšoja?

– Ēda viņa praktiski visu un bija rēķinājusies, ka Latvijā ēdieni atšķirsies no Taizemes ēdieniem. Ēda pat asinsdesu. Viņiem ir tradīcija, ka nevis sakrauj pilnu šķīvi ar ēdienu, kā mēs bieži vien to darām, bet uzliek pavisam nedaudz, apēd un tad, ja garšo, uzliek vēl. Mazliet pārsteidza, ka Taizemē galvenais galda rīks ir karote, ar ko ēd praktiski visu. Dakšiņas viņi nelieto, un arī, piemēram, sardeli Danaja ēda ar karoti...

Viņai īpaši iegaršojās zirņi ar speķi, ko piedāvājām Ziemassvētku vakarā un pēc tam gatavojām vēl. Danaja vienmēr visus ēdienus slavēja, viss garšoja. Pāris reizes viņa gatavoja tradicionālos Taizemes ēdienus ar savām garšvielām, ko bija paņēmusi līdzi. Vienīgais, ko Danaja bija norādījusi, ka neēd garneles, jo pret tām ir alerģija. Mēs, protams, garneles arī neēdām.

Danaja (no kreisās) kopā ar Briežu ģimenes vecāko meitu Lindu piknikā.


– Kā veicās ar komunicēšanu?

– Problēmu nebija, sarunājāmies angliski. Ja ko nesapratām, talkā ņēmām Google tulkotāju, kur, starp citu, pieejama arī Danajas dzimtā taju valoda. Viņa komunicēja arī ar citiem AFS programmas skolēniem, paši devās divu dienu ekskursijā gan uz Liepāju, gan Ventspili.

– Kā Danaja šeit, Latvijā, jutās?

– Viņa bija izbrīnīta par demokrātiju, kas te valda. Arī attiecībā uz skolu – bērniem nav jābūt noteiktām skolas formām, var būt auskari, lakoti nagi, var izbalināt matus un doties uz skolu. Taizemē nekas tāds nav atļauts. Kad Danaja atgriezās Taizemē, viņa savus melnos matus bija izbalinājusi pilnībā blondus. Sarunā ar savu mammu viņa sacīja, ka būs jāpērk parūka, jo ar šādiem matiem doties uz skolu droši vien nedrīkstēs. Taizemē gandrīz nemaz nav skolēnu vasaras brīvlaika, un Danaja jau šonedēļ atsāka mācības. Viņiem skolā saistībā ar Covid-19 izplatību jālieto sejas maskas un pagaidām par matiem, kas no melniem nu ir kļuvuši blondi, viņai aizrādījumus neviens nav izteicis.

– Kā vērtējat savu kā viesģimenes pieredzi?

– Pieredze ir ļoti pozitīva. Nesen bija “AFS Latvija” rīkots pasākums viesģimenēm, kas uzņem pie sevis ārvalstu skolēnus, un arī ģimenēm, kuru bērni devušies mācīties kādā citā valstī. Pasākumā uzzināju, ka šāda iespēja kā vieniem, tā otriem izmaksā visai prāvu naudas summu – vairāk nekā 10 tūkstošus eiro. Tas nozīmē, ka ģimenēm, kuras sūta savus bērnus mācīties uz citu valsti, jābūt turīgām, jo bērnam jādod arī ikdienas kabatas nauda. Piemēram, Danaja vilciena biļeti ceļam uz skolu Ogrē pirka par savu naudu. Mums, kā jau iepriekš minēju, bija jānodrošina tikai pajumte un ēdināšana. Papildus, bet tā bija mūsu brīva griba, apmaksājām bezlimita tarifu telefonam.

Protams, dodoties kopīgās ekskursijās vai uz pasākumiem, sedzām arī šos izdevumus, bet varējām to arī nedarīt. Summā, kas bija jāmaksā programmas pārstāvjiem, iekļauta lidmašīnas biļešu cena, veselības apdrošināšana, dažādu organizatorisko pasākumu izmaksas, tostarp viesģimeņu apsekošana, ja nepieciešams, maiņa. Divas reizes programmas ietvaros notiek saliedēšanās nometnes, taču pašas viesģimenes, kā jau iepriekš minēju, nesaņem nekādu finansējumu. Vienīgais ieguvums ir pieredze, bet mēs ar to arī rēķinājāmies, jo visi nosacījumi ir saprotami un skaidri jau pašā sākumā.

Programma lielākoties ir trīs vai 10 mēnešu. Danajai bija jāierodas jau pagājušā gada augustā, bet Taizemē tobrīd Covid-19 vēl nebija, un te bija nepieciešamas vakcīnas, turklāt Eiropā atzītas, līdz ar to brauciens iekavējās. Savukārt tagad Taizemē ir daudz stingrākas Covid-19 ierobežošanas prasības un Covid-19 sertifikāts viņai lieti noder.

Danaja (no labās) un Linda vēro hokeja spēli.


– Vai kādreiz vēl uzņemsiet kādu ārvalstu skolēnu?

– Pilnīgi noteikti uzņemsim. Amandai vēl trīs gadi jāmācās OVĢ, kas, starp citu, mūsu skatījumā ir daudz progresīvāka mācību iestāde, kurā ir daudz plašākas iespējas nekā Salaspilī, un Amandas mācību laikā Ogrē arī piedāvāsim iespēju kādam skolēnam iepazīt Ogri un Latviju. Esam jau pētījuši informāciju AFS mājaslapā, kādi skolēni šogad meklē viesģimenes Latvijā. Tiesa gan, istabu, ko bijām atvēlējuši AFS programmas skolēniem, šobrīd pieteicām kā apmešanās vietu bēgļiem no Ukrainas, bet pagaidām neviens par to nav izrādījis interesi.

– Kāpēc izvēlējāties skolnieci no Taizemes un vai turpināt komunicēt?

– Izvēlējāmies tāpēc, ka arī paši vēlējāmies vairāk uzzināt par šīs zemes kultūru un tradīcijām. Taizeme ir ļoti sena valsts, turklāt vienīgā Āzijas valsts, kas nav bijusi Eiropas kolonija, līdz ar to nav bijusi tiešā eiropiešu ietekmē. Protams, ir doma tuvāko gadu laikā aizbraukt uz Taizemi. Ar Danaju turpinām uzturēt sakarus un ceram, ka arī viņai šī bija pozitīva pieredze un pozitīvas atmiņas gan par mūsu ģimeni, gan Ogri. Viņa vēlas atgriezties Latvijā vai kādā citā Eiropas valstī jau kā studente, bet pirms tam vēl jāpabeidz skola Taizemē.

– Ko jūs ieguvāt no šā procesa?

–  Galvenais ieguvums ir jauni draugi un pieredze. Pieredze ir ļoti pozitīva, un noteikti varu ieteikt arī citiem, ja vien ir tāda iespēja, piedalīties šajā vai kādā citā skolēnu apmaiņas programmā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.