Ineses Pabērzas spēka avoti – teātris, mūzika un futbols Apriņķis.lv
- Autors: Aina Trasune, Ogres Vēstis Visiem”
Inese Pabērza – Džuljeta – fotosesijā “Lavandu Lejās”. Foto – Māris Arbidāns
“Rīgas Apriņķa Avīze” piedāvā lasītājiem kaimiņu novada reģionālā laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu tapušās publikācijas sērijā “Stiprie stāsti – pirms un pēc”. Tie ir stāsti par stipriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru dzīvi ietekmē slimība, kas atklāta jau bērnībā, iegūta dzīves laikā vai pēc traģiska negadījuma, bet kuri, neraugoties uz invaliditāti, nav padevušies un turpina dzīvot, paši tiek galā ar savu ikdienu, ir morāls balsts un iedvesma apkārtējiem. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kur viņi rod spēku un, lai gan nesūdzas, kāda veida atbalstu vēlētos saņemt no līdzcilvēkiem. Centīsimies arī rast atbildi uz jautājumu, kā mēs, veselie, viņus atbalstām, jo invaliditāte sabiedrībā joprojām ir sāpīga tēma gan tiem, kam tā ir ikdiena, gan arī apkārtējiem, kas ne vienmēr izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības.
Inese ir jauna, simpātiska, atraktīva un aktīva sieviete, tiek galā ne tikai ar darbiem un sadzīvi, bet arī sporto, dzied, muzicē un spēlē teātri. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien viņa nepiederētu kategorijai, ko dēvē par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un konkrēti šajā gadījumā – personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Cilvēkam, kad viņš ir apzinājies, ka ir no citiem atšķirīgs, un bieži vien sastopas ar apkārtējo neizpratni, ir divas iespējas – vai nu norobežoties no sabiedrības, vai arī mēģināt tajā iekļauties un justies līdzvērtīgam.
Inese izvēlējusies otro ceļu – ikdienā apmeklē Ogres novada Sociālā dienesta dienas centru “Saime” personām ar garīga rakstura traucējumiem, kur piedalās radošajās darbnīcās (auž un zīmē), iesaistījusies arī mūzikas ansamblī, spēlē galvenās lomas integratīvajā teātrī “Ārpus robežām”, ir “Saimes” minifutbola komandas līdere un arī komandas kapteine.
Sports, kurā pretinieki kļūst par draugiem
Inesei patīk sports. Taču viņa nav tikai aktīva līdzjutēja pie TV ekrāna, bet arī pati spēlē futbolu. Divas reizes nedēļā kopā ar saviem “Saimes” futbola komandas biedriem viņa dodas uz Ogres novada Sporta centru, kur notiek treniņi. Komandai nav sava trenera, tāpēc jāaprobežojas ar sociālās rehabilitētājas Svetlanas Bobrovas vai viņas kolēģu padomu un atbalstu. Sportisti galvenokārt trenējas paši.
Visprofesionālākā komandā ir tieši Inese, jo viņai ir vislielākā pieredze. Futbola spēlēšanas iemaņas Inese apguva, mācoties Gaismas internātpamatskolā, kur veiksmīgi piedalījās arī dažādās sacensībās. Panākumi neizpaliek arī dienas centra “Saime” sastāvā, jo Inese (starp citu, vienīgā dāma komandā) ir viena no komandas rezultatīvākajām spēlētajām.
Jūnija sākumā Rīgā aizvadītajā minifutbola turnīrā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Seni Cup” finālmačā viņa guva divus vārtus, tomēr rezultātā nācās atzīt valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāles “Kalkūni” komandas, kas bija nokomplektēta ar tur šobrīd dzīvojošiem ukraiņiem, pārākumu. Finālmačs noslēdzās ar rezultātu 6:2 Ukraiņu komandas labā. “Saimes” futbolkomanda 30 komandu konkurencē izcīnīja godpilno otro vietu.
Lai arī Inese atzīst, ka “saimenieki” cīnījušies līdz galam un ļoti kārojies izcīnīt pirmo vietu, tomēr svarīgāks par uzvaru ir pats notikums, kas tiek gaidīts visu gadu. Radošajā mājasdarbā (tas gan novērtēts kā labākais), kurā “saimenieki” prezentēja savu komandu, skan dziesmas vārdi: “Mūsu “Saimes” pretinieki, tie nav mūsu ienaidnieki, tie ir mūsu lielie prieki!” Tagad neliels atelpas brīdis, un jau augustā atsāksies intensīvi treniņi ar domām par nākamo vasaru, sacensībām un atkalredzēšanos ar draugiem. “Saimes” futbolkomandas sastāvā Inese 2018. gadā piedalījās starptautiskajā minifutbola turnīrā Polijā.
Skatuve ļauj pacelties pāri ikdienai
Plašākai sabiedrībai dienas centra “Saime” klientus bijusi izdevība iepazīt ikgadējos labdarības koncertos “Iespēja” un festivālos “Skatuve ikvienam”, kur vienmēr sevi spilgti parādījis integratīvais jeb, kā viņi paši sevi dēvē, pozitīvo cilvēku teātris “Ārpus robežām”.
Starp aktieriem nav iespējams nepamanīt arī Inesi, kura ar pilnu atdevi darbojas uz skatuves. Ne velti teātra vadītāja un režisore Zanda Vītola Viljama Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” izrādē Inesei uzticējusi galveno – Džuljetas – lomu.
“Man ļoti patīk spēlēt teātri. Esot uz skatuves, var izbaudīt visdažādākās emocijas – dažreiz ir jābūt priecīgai, citreiz jābēdājas,” atklāj Inese. “Savukārt mēģinājumos tiekos ar foršiem cilvēkiem, ar kuriem kopā var pasmieties un pajokot.”
Izrādi “Romeo un Džuljeta” ogrēnieši un viesi pirms pāris gadiem varēja noskatīties arī pilsētas svētkos. Teātra izrāde tapusi projekta “Māksla bez robežām – sabiedrības informēšanai un izglītošanai” ietvaros. Tā īstenotāji ir pārliecināti, ka teātris ir lielisks veids, kā stāstīt sabiedrībai par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, viņu talantiem un spējām.
Katrs, kurš apmeklējis integratīvā teātra “Ārpus robežām” izrādes, to vēlas darīt atkal un atkal. Atšķirībā no amatieru vai profesionāļu iestudējumiem, kad pēc izrādēm skatītāji apspriež, kā kuram aktierim izdevies nospēlēt savu lomu, šeit tādas diskusijas ir nevietā, jo teātra “Ārpus robežām” aktieri savas lomas nespēlē, viņi tās uz skatuves izdzīvo. Skatītājs šajās izrādēs saņem patiesas un neviltotas emocijas, kas nāk no sirds uz sirdi. Arī fiziskas ķermeņa nepilnības te nav jātēlo, jo tās vienkārši ir… Pēc izrādēm ne viens vien skatītājs pārvērtē savas domas par cilvēkiem, kas dzīvo mums blakus un ilgojas pēc sapratnes un atbalsta.
Ogrēniešu sniegumu novērtējuši arī skatītāji ārpus mūsu valsts robežām. Ar izrādi “Citādais no Notrdamas”, kas veidota pēc Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” motīviem, 2017. gadā starptautiskajā integratīvā teātra festivālā Viļņā dienas centra “Saime” teātris ieguva pirmo vietu un galveno balvu.
Pagājušā gada nogalē Ogres Vēstures un mākslas muzejā varēja aplūkot izstādi, kurā izrādes “Romeo un Džuljeta” teātra “Ārpus robežām” aktierus krāšņā fotosesijā “Lavandu lejās” netālu no Ogres bija iemūžinājis fotogrāfs Māris Arbidāns. Inese ir ļoti sajūsmināta par šo teātra vadītājas Zanda Vītolas ideju, jo fotografēšanās lavandu laukā sagādājusi neaizmirstamus mirkļus.
Izrādē un fotosesijā izmantoti kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas radītie tērpi, kuros deviņdesmitajos gados Dailes teātrī tika spēlēts izrādē “Romeo un Džuljeta”. 1994. gadā šajā pašā tērpā uz Dailes teātra skatuves Džuljetu spēlēja Indra Briķe un Agnese Zeltiņa, 2020. gadā teātrī “Ārpus robežām” – Inese Pabērza. Inese interesējas par teātri un ir informēta, ka Latvijā ir vēl viena aktrise Inese Pabērza, kura ilgus gadus strādāja Valmieras Drāmas teātrī.
Inese atklāj, ka, tāpat kā daudzas citas meitenes, arī viņa bērnībā sapņojusi kļūt par aktrisi, taču atšķirībā no citām vienaudzēm viņai šis sapnis ir piepildījies. Ne mazāk populāra meiteņu vidū ir vēlme kļūt par modeli un demonstrēt tērpus. Arī šajā ziņā Inesei ir paveicies. Projekta “Māksla bez robežām” ietvaros Inesei bija iespēja iejusties arī modeles lomā, ko 2020. gadā sagādāja sieviešu apģērbu veikals “Paris3” Ogrē.
Arī invalīdam ir vajadzīgs darbs
Kad aicināju Inesi uz sarunu, viņa bija devusies visai patālu no Ogres – lasīja zemenes kādā saimniecībā Rēzeknes pusē.
Pirms tam Inese bija sastopama kafejnīcā “Pie zelta liepas”, kur viņa sociālajā uzņēmumā strādāja par viesmīli. Šobrīd darba kafejnīcā nav, bet, tiklīdz būs iespējams, Inese tur ļoti vēlētos atgriezties.
Darbs kafejnīcā Inesei sagādāja gandarījumu – prieku radīja gan klientu apkalpošana un viņu teiktais paldies par garšīgo ēdienu, gan arī iespēja būt sabiedrībā, tikties ar cilvēkiem un aprunāties ar kolēģiem. Ne mazāk svarīgi ir arī papildu ienākumi, jo invalīda pensija ir visai niecīga. Kad ieminos, vai piešķirtā pensija ir pietiekama dzīvošanai vai vismaz izdzīvošanai, Inese pirmo reizi sarunas laikā kļūst bēdīga un drūmi nosaka: “Nevēlos komentēt.”
Inese šobrīd dzīvo sociālajā mājā Indrānu ielā, kur viņai ir atsevišķa istaba, bet klusībā viņa sapņo par savu dzīvokli. Ogrē šobrīd tiek būvēta grupu māja (grupu māja ir dzīvesvieta cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un ar atbalsta personāla palīdzību var dzīvot patstāvīgi, nevis valsts institūcijā) ar 10 dzīvokļiem, un viņa esot jau saņēmusi piedāvājumu perspektīvā uz turieni pārvākties, par ko Inese ir priecīga un, ja būs tāda iespēja, labprāt turp dosies.
Starp tuvākajiem kaimiņiem noteikti būs arī kāds no dienas centra “Saime” klientiem, ar kuriem viņa tiekas ikdienā.
Bez “Saimes” nebūtu nekā
Pievienošanās dienas centra “Saime” draudzīgajam pulciņam jau kopš centra dibināšanas 2002. gadā (šogad “Saime” svin 20 gadu jubileju) Inesei ļāvusi piepildīt daudzus sapņus – dziedāt, muzicēt, dejot, spēlēt teātri un demonstrēt tērpus. “Ja nebūtu “Saimes”, tā visa nebūtu,” domīgi nosaka Inese.
Tas ir tiesa, jo dzīves lielākā daļa Inesei aizrit dienas centrā “Saime”, kur viņa trīs dienas nedēļā ir starp savējiem.
Arī draugu ārpus šī kolektīva viņai nav. Inesei nav arī vecāku un radinieku. Viņa izaugusi bērnunamā Baldonē, un par vecākiem meitenei stāstīts, ka viņi ir miruši. Bērnunamam sekoja mācības Gaismas pamatskolā, kur zinības apgūst izglītojamie ar garīgās attīstības traucējumiem, tad pilngadība un pieauguša cilvēka dzīve, kas varēja izvērsties dažādi. Inesei – ar pašas gribasspēku, optimismu un pašvaldības atbalstu – paveicies, un šodien viņa par sevi var teikt: “Man ir viss, ko es vēlos!”
Tas nevarētu notikt, ja Inese nebūtu uzdrošinājusies un spērusi soli ārpus mājas. Lai Ineses piemērs kalpo citiem viņai līdzīgiem un palīdz atrast spēku un piepildījumu savai dzīvei!
Par raksta saturu atbild laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” redakcija.
