Pie smilšu pulksteņa starp Sakas tautastērpu un dzeloņdrāšu rulli Pāvilostā (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Jaunizveidotā promenāde Sakas labajā krastā turpinās uz ostas Ziemeļu mola. Foto – Valdis Brauns
Pāvilosta ir pilsēta, kur vēl līdz 20. gadsimta 20. gadiem ielas klāja jūrmalas smiltis un kur mazdārziņus līdz pat šai baltai dienai mēslo ar jūras brūnaļģēm. Senajā Pāvilostas Loču mājā, kur vietu radis novadpētniecības muzejs, sarunājos ar muzeja vadītāju Irinu Kurčanovu. Te vērojama jauna ekspozīcija par “kolhozu laikiem” – no šīspuses tautastērpa līdz zvejnieku kopsaimniecības “Dzintarjūra” ražoto produktu kārbām, kurus tuvu un tālu pazina 60. un 80. gados, tiesa, pagājušajā gadsimtā.
Digitālais smilšu pulkstenis skaita laiku
Ienākot Irinas izlolotajā vēstures valstībā, fonā dzirdama jūras šalkoņa un uz liela monitora redzams digitāls smilšu pulkstenis, kas rāda 100 notikumus Pāvilostā laika posmā no 1918. līdz 2018. gadam. Birstošie smilšu graudi uz ekrāna fotogrāfijās un tekstos ataino Paulshaven jeb Pāvilostu gadsimta griežos. 1879. gada 16. maijā Upesmuižas īpašnieks Otto fon Lilienfelds, vēlot izbūvēt ostu, Sakas upes grīvā svinīgā ceremonijā iemūrēja Loču mājas pamatakmeni. Tajā pašā dienā iesvētīšanas ceremonijā nākamā pilsēta tika nokristīta viņa brāļa, Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda vārdā.
Pēc Otrā pasaules kara te tika izveidots zvejnieku artelis “Dzintarjūra”. No tiem laikiem Pāvilostas centrā vērojams vēsturisks vides objekts – zvejas kuģis “Dole”, kas būvēts 20. gadsimts 70. gados Rostokas (Vācijas Demokrātiskā Republika) kuģu būvētavā. Ar to Pāvilostnieki zvejojuši mencas, kas nu kļuvušas par lielu retumu, bet, uzliekot uz acīm digitālās brilles, šai zvejā var doties tepat muzejā.
Tā mēs te ciemojamies – starp Sakas tautastērpu ar zili pelēkiem dreļļu rakstā austiem brunčiem, lielu burbuļsaktu, kas satur villaini, ar tulpēm rotātu vainagu un dzeloņdrāšu rulli, kas agrāk norobežoja pieeju jūrai, jo te bija PSRS rietumu robeža. Pētām bagātīgo dzintara kolekciju, nobaudām Irinas labi nostādināto “dzintara šņabi” un atceramies daudzās tikšanās ar vietējiem zvejiem viesmīlīgajās muzeja telpās.
Būdami Pāvilostā, izjūtam novada garšu. Te nedrīkst paiet garām 2019. gada nominācijas “Kurzemes garšas meistars ar laika rūdījumu” uzvarētājam Dzintaram Zamarītim. Dzintars pārmantojis senās zivju kūpināšanas tradīcijas, un pie viņa Smilšu ielā 17 var baudīt svaigi kūpinātas zivis, kā arī pašiem iemēģināt roku zivju kūpināšanas procesā. Pāvilostnieks šo zvejnieku tradīciju piekopj turpat 20 gadus, zivis kūpinot uz dzīvās uguns un ar alkšņa malku. Tiesa, tas, kādas zivis tiks celtas galdā, ir atkarīgs no Pāvilostas zvejnieku loma.
Aktīvie zvejnieki ķer jūrasgrunduļus
Viens no piekrastes zvejiem ir runātīgais Jānis Pētermanis – pāvilostnieks, zvejnieka dēls, kurš nu arī savu jauno paaudzi iemācījis mīlēt jūru un zvejnieka arodu. Viņš atklāj, ka šajos laikos visiem piekrastniekiem iztikšanu nodrošina invazīvais apaļais jūrasgrundulis – nelūgtais viesis no dienvidu jūrām, kas te ievazāts ar kuģu balasta ūdeņiem. Pārējās zivis esot tikai tāda piezveja hobija un izdzīvošanas līmenī. Lai kaut ko nopelnītu, ir jāiet citos darbos, un tad par sensāciju vairs nav uzskatāms statistikas fakts, ka starp piekrastniekiem ir reģistrēti tikai trīs pilna laika zvejnieki.
Jāņa Pētermaņa zvejnieku saimniecība “Kaija” darbojas kopš 90. gadu vidus, un iešanai jūrā viņam ir reģistrēti divi kuģīši – viens vienpadsmit, otrs astoņarpus metru garš. Nozvejotās zivis ģimene pati kūpina un pārdod, arī Liepājas Pētertirgū viņiem bijis savs stends “Pāvilostas zivis”, bet nu tas vairs neatmaksājas – ar katru gadu zivju kļūst mazāk, cenas ceļas, pārdot kļūst arvien grūtāk.
Laikā, kad mencu zveju aizliegusi Eiropas Savienība, Jānis Pētermanis ir gana kritisks, un to viņš pauž arī žurnālistiem: “Rudenī kādreiz visu laiku ķērām mencas, tagad bakstāmies. Mencai un butei kvalitāte rudenī ir laba, bet zivju ir maz. Kas mums ir? Trīs zivis Baltijas jūrā: bute, menca, reņģe. Bet cilvēki grib nopirkt arī lasi. Reņģu pēdējos gados piekrastē ir ļoti maz salīdzinājumā ar to, kā bija pirms desmit gadiem. Kāpēc reņģe nepienāk pie krasta, neviens nevarot izskaidrot. Viss mainās. Ziemā ķeram Baltijas lasi, tas sāksies janvārī un ilgs līdz aprīlim. Taimiņi viens otrs ieskrēja tīklos septembrī, oktobrī. Bet ne jau desmitiem vai simtiem. Taimiņš nāk tad, kad tu viņu nevari noķert, – daba visu ir sakārtojusi.
Zandartus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Zuši parādījušies mazliet vairāk nekā pirms dažiem gadiem, tos ķeram ar āķiem un murdiem vasarā, vismaz dabūjam tos redzēt. Katrā gadalaikā sava zveja. Iepriekšējos gados arī vimbas bija labas, asari. Pirms pāris gadiem un arī pagājušogad asarus varēja sazvejot tīri sakarīgi. Bet šis ir īpatnējs gads. Šogad kaut kā vēl nekas labs nav parādījies. Ko varam gribēt no zivīm, ja paši arī no laika apstākļiem vairs neko nesaprotam. Bet tā ir bijis arī senāk – vienu gadu ir, otru nav. Ar to jāmācās sadzīvot.” (Nora Driķe “Novadi zaļo”; 13.10.2020).
Pāvilostas zvejniecības vēsture ir ļoti daudzšķautņaina. Kultūras apskatniece Aina Rozeniece laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 1999. gada 9. decembra numurā raksta: “Kapteini Haraldu Lukševicu un zvejniekus Jāzepu Skudru un Krišu Pētermani pirmoreiz ieraudzīju Rīgā Elitas Viljamas gleznotajos portretos. Valsts svētku priekšvakarā māksliniece tos atveda uz Pāvilostu, kur tika atklāta viņas personālizstāde.
Elita Viljama saka, ka šajā Kurzemes mazpilsētā varot glezot tik labi, kā nekur citur pasaulē. Cilvēki te dzīvojot apbrīnojamā saskaņā ar dabu, ar savu lielo jūru, baltajām kāpu smiltīm un sāļajiem jūras vējiem. Šī Pāvilostā jau viņai bijusi jau ceturtā vasara, un pa šo laiku viņa te kļuvusi kā savs cilvēks. Tālab arī jūras vīru portreti nav nekādi momentuzņēmumi. Tajos jaužami likteņi, raksturi, domas un darbi.”
Nobeigums sekos.
