Vecās zivju fabrikas stāsti ^{Apriņķis.lv}

“Muzeju nakts 2022” vēstures kaleidoskops

No Saulkrastiem dodoties uz Zvejniekciemu, aiz lēzena ielas pagrieziena iznirst sarkanu ķieģeļu dūmenis, pārsimt metru tālāk kļūstot par ceļa ainavas dominanti. Pakāpeniski tuvojoties, tas skatam atklājas arvien varenāks un varenāks, it kā vēstot – te pagātnē noticis kaut kas ievērības cienīgs. Bet, piebraucot iespaidīgajai ēkai tuvāk, sagaida vilšanās – ar gaišo koka dēļu sētu nožogotais zemesgabals gaida izlēmīga un rūpīga saimnieka rīcību. Šķiet, tagad šis brīdis ir pienācis, tādēļ pēc arhitektu biroja “LOFT” ierosinājuma un ar ēkas īpašnieka piekrišanu metāmies padziļinātā izpētē, lai saglabātu vēstures liecības par šo vietu.

Vecās zivju kopžāvētavas, vēlāk Skultes zivju fabrikas un tās darbības noslēgumā – veikaliņa ēkas vietējiem Saulkrastu un Zvejniekciema iedzīvotājiem un ikgadējiem vasarniekiem dažādo gadagājumu dēļ raisa atšķirīgas atmiņas. Vieni dzirdējuši vecvecāku un vecāku stāstus par kādreizējo plašo darbību, citi strādājuši vai gājuši līdzi uz darbu vecākiem vai vecvecākiem. Daži atceras pastaigu gar jūru, kad svaigi kūpinātu zivju smarža atvilināja uz mazo veikaliņu “Ikriņi”.

Pirms īpašumā notiek pārmaiņas, nolēmām izpētīt pieejamos vēstures avotus un satikt cilvēkus, kas šeit pavadījuši lielu daļu darba dzīves, lai iemūžinātu atmiņas attēlos un videomateriālā.

Ingas Zemītes Saulkrastu vēstures grāmatas stāsts par Skultes ostu un jauno kopžāvētavu aizveda mūs uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas virtuālo krātuvi, precīzāk – 1939. gada “Zvejniecības Mēnešraksta” oktobra numuru, kur aprakstīta Skultes ostas un zivju kopžāvētavas atklāšana.

Kad un kā viss sākās?

Pirms 75 gadiem, 1937. gadā, Skultes Zvejniekciemu pie Aģes upes ietekas jūrā apmeklēja Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Prezidentu sagaidīja 1936. gadā dibinātās Skultes zvejniecības sabiedrības – kooperatīva – pārstāvji. Tas apvienoja septiņdesmit piecus Skultes un trīsdesmit sešus Pabažu zvejniekus un tika dibināts, pārveidojot Pēterupē 1919. gadā nodibinātās Vidzemes jūrmalas zvejniecības sabiedrību; kooperatīva priekšsēdētājs bija Ernests Brinkmanis.

Straujā zvejniecības attīstība rosināja valdību atbalstīt vietējos zvejniekus – tika pieņemts lēmums par jaunas ostas būvi, zivju kopžāvētavas un pārstrādes darbnīcas būvniecību, “lai sekmētu jūras zvejas ražas pārstrādāšanu un celtu zvejnieku labklājību”.

Augošā labklājība pagājušā gadsimta 30. gados ir redzama pēc iespaidīgiem skaitļiem. Līdz 1932. gadam zivju nozveja jūrā bijusi aptuveni 10 miljoni kilogramu, bet 1939. gadā – jau 14 miljoni. 1932. gadā viens zvejnieks gadā nopelnīja aptuveni 543 latus, bet 1938. gadā izpeļņa pieauga līdz 1218 latiem. Bija cerības, ka 1939. gadā tā sasniegs 1300 latu (salīdzinājumam: lauksaimnieka vidējā izpeļņa bija apmēram 700 latu gadā).

Jaunās zivju kopžāvētavas pamatakmens tika ielikts 1938. gada 11. oktobrī. Ēku būvēja Skultes zvejniecības sabiedrība, ieguldot prāvus kooperatīva līdzekļus – 24 429,63 latus –, taču būtisks bija arī valsts atbalsts – Zemkopības ministrija piešķīra 21 700 latus, bet Valsts zemes banka izsniedza 12 000 latu aizdevumu. Ēkas projektu izstrādāja Zemkopības ministrijas Zvejniecības un zivkopības nodaļa, turklāt par būvuzraudzību atbildīgais bija konkrētās nodaļas vecākais tehniķis E. Vītols. Interesanti, ka ēkas celtniecības plānoto izmaksu aprēķins bijis 66 365 lati un 80 santīmi, bet faktiskās izmaksas – 58 129 lati un 63 santīmi. Iespējams, tādēļ, ka no ēkā iebūvētajiem 150 000 ķieģeļiem 60 000 tika pirkti ar atvieglotiem noteikumiem un arī puse kokmateriālu iegādāta par pazeminātu takses cenu.

Iespaidīgā būve tapa raiti, tās celtniecību tuvu un tālu pavadīja stāsti, ka “tāda nav vēl līdz šim celta visā piekrastes joslā nevienā ciemā”, un pēc gada, oktobra sākumā, ēka bija gatava! Pēdējos piecos gados jūras piekrastē tika uzcelti vairāki zivju pārstrādes uzņēmumi, to kopējā platība bija 8500 kvadrātmetru jeb trīs pūrvietas.

Būvi Zvejniekciemā var uzskatīt par modernāko industriālo mantojumu, kas Ulmaņlaikos uzbūvēts zivju kūpināšanai un pārstrādei. “Zvejniecības Mēnešraksts” vēsta, ka zivju vērtuves telpas bija “izveidotas tik glīti, ka nav atšķiramas no parastām sabiedriskām telpām. Griesti gaiši balti, sienas cilvēka augumā izliktas ar flīzēm, grīda – ar betona flīzēm. Vērtuves vidū – glīti veidoti zivju mazgājamie baseini, kuros ūdens ērti ielaižams un izlaižams.” Lielajā ēkā bija paredzēta arī svinību zāle biedrības izrīkojumiem, bet, ņemot vērā viesu skaitu, svinīgajam atklāšanas brīdim tika saposta plašā vērtuves telpa.

Jauno Skultes ostu un zivju kopžāvētavu ar vērienu atklāja 1939. gada 7. oktobrī, – no Rīgas ar īpašu vilciena reisu Zvejniekciemā ieradās zemkopības ministrs Jānis Birznieks. Plaši tika pārstāvētas arī citas ar būvniecību saistītās valsts iestādes: bija ieradies Valsts zemes Jūrniecības departamenta direktors Pēteris Stakle, Valsts zemes bankas direktors Hugo Dzelzītis, Valsts kontroles pārstāvji Pēteris Vanags un Jānis Laukevics, Zvejniecības un zivkopības nodaļas vadītājs Voldemārs Miezis, centrālās savienības “Zvejnieks” priekšsēdētājs Leonhards Hasmanis, kā arī daudzi Jūrniecības departamenta un zvejniecības darbinieki.

Vispirms visi ieradās ostā, kur savā svinīgajā uzrunā zemkopības ministrs novēlēja, lai visi, kas ar labām cerībām un priecīgi no ostas izbrauc, tikpat priecīgi atgrieztos, un nodeva ostu zvejnieku lietošanā un sargāšanā.

Kopžāvētavu tās atklāšanas laikā iesvētīja Pēterupes draudzes mācītājs Alfrēds Sudārs.

Interesanti, ka metāla kapsula ar klātesošo parakstītu īpašu dokumentu jaunceltās Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētavas pamatos tika iemūrēta ēkas atklāšanas dienā, nododot kopžāvētavu zivju pārstrādei, nevis uzsākot celtniecību. Līdz šim neviens fotoattēls ar kapsulas iemūrēšanu gan nav redzēts, tomēr, iespējams, ka tās atrašana mūsdienās varētu būt vienkāršāka tieši šī apstākļa dēļ.

Cita starpā “Zvejniecības Mēnešrakstā” lasāms: “Piemērojoties pašreizējiem apstākļiem, Skultes zvejnieki nerīkoja nekādas godības un neizsūtīja speciālus ielūgumus. Un tomēr 7. oktobrī uz Skulti devās zvejnieki ne vien no tuvējiem ciemiem un zvejas rajoniem, bet saradās zvejnieku pārstāvji arī no Mangaļiem, Ādažiem, Rīgas un Slokas jūrmalas, Engures, Kolkasraga un pat Liepājas.”

Kas bija šie mēnešrakstā minētie pašreizējie apstākļi? Pirms mazliet vairāk nekā mēneša Eiropā bija sācies Otrais pasaules karš… Tādēļ mazliet skaudri šodien lasīt vēlējumu zemkopības ministra atklāšanas runā: “Mūsu zvejniecības celšana jāuzskata par sekmīgi ievadītu, un mēs varam droši būt, ka tā pamazām ies uz priekšu un uz augšu. Nekādi apstākļi mūs no šī darba nenovirzīs. Esiet pavisam mierīgi un strādājiet savu darbu. Strādāsim to visi tāpat, kā esam to līdz šim darījuši.”

Skaudrās laiku maiņas

Diemžēl zemkopības ministra vēlējums – strādāt tāpat, kā darīts līdz šim, – piepildījās tikai īsu laika sprīdi. Skultes zvejniecības sabiedrības dalībnieku kopīgi celtā īpašuma liktenis bija skaudrs – Padomju Savienības iebrukums Latvijā un tai sekojošā okupācija pielika punktu līdzšinējai saimniekošanai. Kara laikā kooperatīva biedri vēl uzturējās Latvijā, bet 1944. gadā, kad Sarkanā armija jau bija ienākusi Latvijā, kādā septembra naktī vairākas laivas ar zvejniekiem un viņu ģimenēm, arī sabiedrības valdes loceklis Vilhelms Zvejnieks, devās bīstamajās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Nacionalizētā kopžāvētava kļuva par Skultes zivju fabrikas administratīvo ēku un par vienu no zivju fabrikas cehiem, kas Vidzemē darbojās gar visu jūras piekrasti.

Var tikai nojaust, kā jutās zvejnieki, kuru kopīgā darba augļi tika pārdalīti vai atņemti pavisam. Iespējams, sāpes un netaisnības apziņu dziedēja jūra un darbs, ko viņi tik labi pazina. Kāds uzsāka strādāt zvejnieku artelī, vēlāk kolhozā “Zvejnieks”, sievas, mātes un māsas – Skultes zivju fabrikas cehos. Darbs bija labi zināms jau no bērna kājas.

Starp vietējiem meklējot un klaušinot pēc Skultes zivju fabrikas bijušajiem darbiniekiem, satikām brīnišķīgus sarunu biedrus – Rutu Petrovsku, Dzintru Tomsoni, Pēteri Ūdru un Mārīti Krūmiņu –, kas pārstāvēja visu fabrikas darbības nozaru spektru, turklāt strādājuši te visu savu darba mūžu. Iesāktais pētniecības darbs atklāja vēstures notikumus pa fragmentiņam kā krāsaina stikla gabaliņu kaleidoskopā, un dzima “Muzeju nakts 2022: Vecās zivju fabrikas stāsti” iecere.