Teju katrs otrais rīdzinieks ir uz profesionālās izdegšanas robežas, reģionos – katrs trešais
- Autors: Evija Šalte, talantu piesaistes aģentūras “Nextra” dibinātāja un vadītāja
Foto - pixabay.com
Aizvadītais gads Latvijas iedzīvotājiem nav bijis viegls, daudzi šobrīd atrodas krustcelēs starp nepieciešamību pēc lielākas algas, lai varētu segt augošos izdevumus par ikdienas vajadzībām, un izpratni, ka pirms ziemas sezonas un vēl vismaz gadu ilgas krīzes ir labāk strādāt jelkādu stabilu darbu, nekā būt pavisam bez tā.
Tas viss rada augstu stresa līmeni – Rīgā teju katrs otrais (42%) jūt, ka atrodas uz izdegšanas robežas, bet reģionos – katrs trešais (32%). Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju norāda, ka profesionālā stresa dēļ pasliktinās veselība, atklāj talantu piesaistes aģentūras “Nextra” un pētījumu biroja “Norstat Latvija” veiktā aptauja.
“Vismierīgākais” reģions ir Vidzeme: tur no izdegšanas cieš tikai 26% aptaujāto. Ja mēs skatāmies vecuma šķērsgriezumā, tad skaidri atklājas apgrieztā likumsakarība: jo cilvēki ir vecāki, jo retāk viņi apstiprinoši atbild uz jautājumu, vai atrodas uz izdegšanas robežas. Piemēram, starp jauniešiem vecumā līdz 29 gadiem puse (49%) min augstu stresa līmeni, starp pieredzējušākiem speciālistiem vecumā no 30 līdz 39 gadiem tādu ir 46%, bet vecumā no 40 līdz 49 gadiem – 39%.
Kopumā tie ir ļoti augsti rādītāji, kas liecina par to, ka ierastais darba modelis pakāpeniski mainīsies, jo ilgi tā turpināties nevar. Depresija jau patlaban ir slimību līdere attīstītajās valstīs, bet “Microsoft” pētījums atklāja, ka 40% strādājošo visā pasaulē nopietni apdomā aiziešanu no darba izdegšanas dēļ.
Atbilstoši “European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions” pētījumam, izdegšanai ir vairākas “sastāvdaļas”:
- stresa, emociju pārpilna un nogurdinoša darba vide:
- konflikti darba vietā;
- atbalsta trūkums no kolēģu puses;
- darba vides fiziskie aspekti;
- autonomija, darbs komandā un profesionālās attīstības iespējas;
- liela slodze un garas darba stundas;
- vadība;
- atalgojums un bonusi.
Mūsu kultūrā vēl joprojām ir dzirdamas atskaņas no PSRS laiku saukļa “piecgadi trijos gados”: mēs bieži sākam lielus projektus, saprotot, ka resursu to īstenošanai īsti nepietiek. Tad ir dzirdami aicinājumi apvienoties lielu mērķu vārdā un mazliet saspringt, taču fakts ir tāds, ka regulāri “degošie” termiņi un pārstrādāšanās demotivē komandu, tā rezultātā cilvēki zaudē ieinteresētību un iedvesmu.
Jau patlaban darba devējiem ir grūtības ar darbiniekiem, īpaši jauniešiem. Protams, lielā mērā to var izskaidrot ar 90.gadu beigu un 2000.gadu sākuma demogrāfisko bedri, taču tā ir tikai aisberga virsotne. Grūtības patiesībā ir saistītas tieši ar to, ka patlaban notiek tektoniskas svārstības: jaunieši nevēlas un diezin vai strādās formātā no plkst.9 līdz plkst.17, kā mēs esam pieraduši.
Regulāra pārstrādāšanās, pilnīga sevis atdošana un darba prioritizēšana – viņiem tas viss nav interesanti, viņi vēlas pietiekami daudz brīva laika saviem vaļaspriekiem, mācībām, ceļojumiem. Jaunā paaudze ir hedonisti, viņiem ir svarīga elastība gan darba grafikā, gan attiecībā uz atrašanās vietu. Biroja dzīve viņiem ir maz pievilcīga, un darba devējiem nāksies ar to rēķināties.
Lai risinātu izdegšanas problēmu, ir pēc būtības jāpārskata mūsu sabiedrības attieksme pret darbu. Piemērus var meklēt Skandināvijas valstīs – tur ir vērojams Eiropā viszemākais izdegšanas līmenis. Skandināvu kultūru rakstu matriahālisms. Sabiedrība ļoti rūpējas par visu, ir nopietna attieksme pret depresiju, cilvēkiem tic uz vārda un nepieprasa darbnespējas lapu, ka darbinieks ir apslimis un viņam ir nepieciešamas dažas dienas, lai atveseļotos.
Cilvēcība – to var praktizēt ikviens no mums, tā neprasa naudu, taču spēj gāzt kalnus. Esmu pārliecināta, ka labs vārds, patīkama saruna (līdzīga small talk) un morālais atbalsts, kā arī patiesa uzslava būtiski samazina stresa līmeni darbiniekiem.