Hospisa pakalpojumam jākļūst par fundamentālu medicīnas sastāvdaļu, uzsver foruma dalībnieki

Mediķis atzina, ka Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki netika uz izmeklējumiem, nokavēja agrīnās izmeklēšanas, un šobrīd vēršas pēc palīdzības sarežģītos stāvokļos un ar dažādākajām ciešanām. Viņš skaidroja, ka paliatīvā aprūpe nav kā stabila līkne, tā ir mainīga, jo cilvēkam tās laikā var palikt labāk un sliktāk, kad viņš, piemēram, vairs nevar piecelties sēdus.

Sosārs norādīja, ka uzsvars uz uz dzīves kvalitāti var notikt, tikai attīstoties paliatīvās aprūpes sistēmai, proti, iekļaujot apmācību, mainot attieksmi, praktisko pieeju un uzlabojot sabiedrības izglītotību, empātiju. Vienlaikus viņam ir kauns, ka Latvijā nav attīstīti hospisa aprūpes pakalpojumi, lai gan valsts programma jau pirms daudziem gadiem ir sarakstīta.

Sosāra vērtējumā, bez labas komandas paliatīvās aprūpes vai hospisa darbs nav iespējams, turklāt liela nozīme ir arī attiecīgajām struktūrvienībām un dažādu vienību sadarbībai. Attiecīgi būtu jāsadarbojas gan mediķiem, gan Veselības ministrijai, gan Labklājības ministrijai, gan arī juristiem. Tāpat pacientiem ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe, jānoņem jebkādi simptomi, kā arī jāuzlabo darbinieku komunikācija ar pacientiem un to piederīgajiem.

"Ja mēs varam attīstīt struktūras, kas ir pierādījušas sevi ar savu darbību, tā būs tikai papildu vērtība. RAKUS nodaļa ir tikai viena sala, un tajā visu Rīgu nevar paņemt. Hospiss būs ierosme nākošajām struktūrām, kas izveidosies Latvijā, kļūstot par fundamentālu medicīnas sastāvdāļu," savu redzējumu pauda Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs.

Hospiss ir paliatīvās aprūpes beigu posms, kad prognozētā dzīvildze nepārsniedz sešus mēnešus. Nodibinājuma "Hospiss LV" līdzdibinātāja Ilze Zosule skaidroja, ka hospisa aprūpe attiecas uz jebkura cilvēka aprūpi - gan jaundzimušo, bērnu jebkurā vecumā, kā arī pieaugušo. Vērtējot, kāpēc Latvijā šāds pakalpojums joprojām nav attīstīts, viņa norādīja, ka, iespējams, pie vainas ir vēsturiskā stigma. Proti, padomju okupācijā tika godātas ciešanas, un tikai tas, kas nāca caur ciešanām un smagu darbu, tika cienīts, kamēr dzīvības vērtība tika nonivelēta.

Otrs iemesls, kādēļ šāda situācija radusies, ir kopējais medicīnas aprūpes līmenis. Laikā, kad citās medicīnas nozarēs ir daudz neatrisinātu, nebūtu ētiski, ja vienlaikus būtu tikai ļoti labi attīstīta hospisa aprūpe. Zosule uzsvēra, ka hospisa aprūpei būtu jāattīstās kopā ar pārējām medicīnas nozarēm, lai pakalpojums būtu pieejams vienmērīgi.

Tāpat līdz šim Latvijā nav bijusi neviena organizācija, kas runātu par šo problēmu. Zosule norādīja, ka pacients nomirst un līdz ar viņu it kā beidzas problēmas, taču realitātē tā nav. Pacients hospisa aprūpē atrodas vidēji trīs līdz četras nedēļas, un viņu tuviniekam ir daudz citu problēmu, ko risināt - viņi nevar kļūt par mirstoša pacienta aizstāvi.

Valsts prezidenta dzīvesbiedre, mediķe Andra Levite atzīmēja, ka bieži vien pacienta piederīgajiem nepieciešams ne tikai tad, kad cilvēks aiziet, bet arī laikā pēc tā aiziešanas. Šobrīd arvien retāk ģimenes piedzīvo, ka viņu piederīgais noveco un nomirst mājas, un iemesli tam esot dažādi. Piemēram, vairākas paaudzes vairs nedzīvo kopā, modernie darba apstākļi prasa mobilitāti, laulības izjūk, bet sociālie mediji veicina jaunības kultu. Turklāt pēc pasaules statistikas datiem, vairums nedziedināmi slimo cilvēku ir sievietes, vērsa uzmanību Levite.

"Sievietes pandēmijas laikā paralēli ikdienas pienākumiem uzņēmās bērnu skološanu, un arī šobrīd, ja rodas nepieciešamība, kopj vīrus, vīramātes līdz tam brīdim, kad pašas izdeg. Sievietes var visu, bet būtu apsveicami, ja viņām nebūtu jādara viss pašām," uzsvēra Valsts prezidenta dzīvesbiedre.

Tikmēr Maltas prezidenta dzīvesbiedre Mirjama Vella stāstīja, ka hospiss Maltā ir nevalstiska organizācija, kas dibināta pirms 34 gadiem ar mērķi nodrošināt bezmaksas paliatīvo aprūpi nedziedināmi slimiem cilvēkiem, kas sirgst ar vēzi, dažādām kardiovaskulārām, motoneirotiskām un citām slimībām. Tāpat šo slimību sarakstam ir pievienota arī multiplā skleroze un Kreicfelda - Jakoba slimība.

Katru gadu Maltas hopisa multidiciplinārā komanda nodrošina aprūpi 1300 pacientiem un viņu ģimenēm. Komanda apciemo viņus mājās un ļauj viņiem saglabāt neatkarību savā dzīvesvietā, kur apkārt ir tuvinieki, cik ilgi nepieciešams, stāstīja Vella. Viņa piebilda, ka tādējādi tiek novērsta nevajadzīga slimnīcu pakalpojumu izmantošana.

Tāpat hospisa aprūpes laikā pacientiem tiek nodrošināta bezmaksas medicīnisko ierīču iznomāšāna, aprūpes palīdzības pakalpojumi pacienta mājās, terapija dienas laikā, hidroterapija ārpus parastā laika un pēc pieprasījuma, atbalsts tuvinieku zaudēšanas brīdī, vasaras nometne bērniem un pacientu transporta pakalpojumi.

Pēc Vellas paustā, komandā ir aptuveni 50 darbinieki, un viņus atbalsta apmēram 250 brīvprātīgie, kas sniedz gan profesionālo, gan administratīvo palīdzību, kā arī organizē līdzekļu vākšanas kampaņas. Plānots, ka hospisa aprūpes pakalpojumi Maltā paplašināsies.

Levite norādīja, ka Latvijai vajag institūcijas, cilvēkus, kuri izprot situāciju un ir empātiski. Viņas vērtējumā, paliatīvajā aprūpē vajadzīgs ārsts, kas palīdz, ja ir nepieciešamība, bet, kas ir ar mieru arī stāvēt malā. Piemēram, mirstošam cilvēkam nevajag regulāras analīzes, tāpat, viņasprāt, pacients nav jāmodina sešos no rīta, lai zinātu kāda ir viņa ķermeņa temperatūra.

"Ja cilvēks grib gulēt līdz plkst.10, lai guļ. Ja grib celties plkst.5, lai ceļas, nevis ka māsiņa ienāk no rīta sešos ienāk un ieslēdz gaismu, sakot, ka pārbaudīs temperatūru. Šāds personāls ir vajadzīgs citās vietās, bet ne paliatīvās aprūpes situācijā. Te ir vajadzīga cilvēcība, un es nezinu, vai ar naudu visu var atrisināt. Tā noteikti ir vajadzīga, bet, ja cilvēkam trūkst empātijas, tad varbūt paliatīvā aprūpe nav pareizā darba vieta," sacīja Levite.