Tevi lauza, tu sīksti turējies… ^{Apriņķis.lv}

Par vienu no tādiem smagiem dzīves gājumiem jāizstāsta arī pienākuma dēļ: liktenis šajā stāstā savu lomu un neizdzēšamas atmiņas ar cieņu un piemiņu ierādījis arī man. Ir tūkstošiem stipro stāstu, bet šis man ļoti tuvs, atbildīgs un no atmiņas neizdzēšams. Jāpastāsta par cilvēkiem, kas neprata citādāk dzīvot, kā vienīgi sevi ziedojot citiem.

Notikumi šajā vēstījumā ir patiesi, vārdi īsti. Bet pašas Lonijas (īstajā vārdā Leonija) vairs nav. Par to, kā viņai klājās laiku asajos griežos, ar viņas dēlu Raimondu esam pārrunājuši vēl un vēl. Arī Muceniekos, kur Lonijai sākās viss un arī beidzās viss…

Pārsvarā runā Raimonds. Saviem gadiem neparasti asu prātu, gaišu, neticamu atmiņu un lielu labu sirdi. Kā mātei. Sapņains, apgarots, jauneklīgi dedzīgs, precīzs, jūtīgs. Stāsta to, ko skaidri zina, loģiski, secīgi un arī tēlaini. Dzīves, vēstures izpratnes ziņā, šķiet, viņa 7 klašu izglītība paceļas teju līdz profesora intelekta un inteliģentas personības augstumiem.

Krietnajam vīram jau pāri 83 gadiem, bet izskatās, ka no jauneklīgas degsmes un ikdienas apsviedīguma zaudējis nav neko. Patlaban arī līksmā balsī stāsta, kā viņam klājas cīņā ar sniegiem savas mātes celtajā mājā Ērgļos, kuras adrese arī laikmetu griežus raksturojoša: agrāk Ļeņina ielā 59, tagad Piebalgas ielā 13.

Bērnības tālajā pusē

Sēžam pie loga, aiz kura saputinātās un paša salāpstotās kupenas sniedzas līdz palodzēm. Putina atkal, bet te iekšā silti un mājīgi. Pēkšņi atminamies, ka nu jau 10 gadi aizskrējuši no atmiņu brauciena uz Taurkalni, kur Raimonda bērnības saule spīdējusi tikai pirmos piecus dzīves gadus un īsti latviskā ģimenē.

Māte Lonija rāvusies lauku darbos, kopusi lopiņus, rīta agrumā ar vēl gluži jauno centrifūgu griezusi krējumu. Piena mašīnas dūkšana mazajam dēliņam likusies kā laimīgākā sendienu mūzika. Divus gadus vecākā māsiņa Aija jau līdzējusi mātei apdarīt vieglākos lauku darbus. Tēvs Arnolds – Taurkalnes virsmežzinis – lielāko tiesu atradies savu mežu vērienīgā un ļoti apzinīgā apgaitā. Bērnības mājas vietu toreiz pirms 10 gadiem atrast nebija viegli, bet, pateicoties Raimonda labajai atmiņai, ēku senās pamatu aprises sazīmējām gana ātri.

Sasodītie rudzi

1944.gadā māte ar tēvu no Taurkalnes izlēmuši pārcelties uz Muceniekiem Zaubes apkaimē. Mucenieki bija Lonijas mātes mājas, un kara laikā tur bija apmeties viņas brālis Jānis. Raimonds stāsta aizrautīgi, bet vārdus labi apsvērdams, uzmanot secību un stāsta loģisko saikni. Fronte jau ducinājusi aizvien tuvāk un tuvāk. Tēvs Arnolds ar vienroci padusē un bruņu (tā tautā sauca dokumentu, kas atbrīvoja no iesaukšanas vācu armijā) kabatā devies pļaut jau labi gatavo agrīno labību.

Rudzu īpašnieka mājās bija apmetusies vācu karaspēka vienība, kuras viens no uzstājīgākajiem karotājiem pēkšņi painteresējies, kāpēc tāds jauns un spēcīgs puisieša cilvēks vicina te kaut kādu savādu izkapti un nav armijas ierindā laikā, kad fronte brūk kopā un katrai dzīvai iekarotās zemes dvēselei tik akūta un idejiska nepieciešamība kļūt par zili pelēko zaldātu lielgabalu ēsmu. Šoreiz uzrādītā bruņas apliecība nav līdzējusi: vācu intensīvās atkāpšanās dienās tai nav bijis vairs no dienesta atsvabinoša spēka. Steidzama kara pavēste Arnoldam izkapti samainījusi pret leģionāra šauteni. Viņš aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru vairs nepārnāca.

Pēc astoņām dienām, putekļu mākoņos tītas, garām Muceniekiem uz Rīgu jau slājušas krievu zaldātu kolonnas. Kāda gan vairs jēga zīlēšanai, kā būtu, ja būtu, ja šīs liktenīgās dienas tēvs būtu nogaidījis mežā vai no Taurkalnes nebūtu pārnākuši uz Muceniekiem? Naktīs rudzu status apspīdējis pagalam sabēdājies mēness, vēl īsti nejauzdams, ka šķiršanās stunda situsi uz mūžiem. Arī šodiena nekādas ziņas par Raimonda tēva Arnolda likteni nav nesusi. Un kāda tam vairs nozīme...

Vērtības piemērojas laikiem, nelaikiem

Kara beigu okupantu rokāde atjaunoja baisā 1940.–1941. gada briesmas ar jaunu spēku. Bez vīra stiprā pleca palikusi, Lonija nenolaida rokas: bija jācīnās par iztiku, par savu un bērnu kailajām dzīvībām. Muceniekos viņa izlēma kaut kā saimniekot pati, savu smagumu neuzveļot brāļa Jāņa pleciem. Ko tas nozīmē pusbada laikos, zinās tikai tāds, kas pats reiz piedzīvojis līdzīgas likstas.

Lonija vērsās ar lūgumu pie vietējās padomju varas, lai viņai iemēra nelielu daļu no Mucenieku zemes. Šo lūgumu vara arī apmierinājusi, jo saimnieciskais aprēķins vienkāršs – Lonija izlēmusi audzēt kaziņas: būs sava maizīte, pieniņš bērniem, bet par kolhoziem vēl tobrīd skaļi nerunāja. Bet kā daudz kas, arī šis nodoms nepiepildījās. Par Arnolda likteni joprojām nebija nekādu ziņu. Bet nodevējs jau glūnēja pēc piemērota brīža atriebībai. Nodevība uz dziļas cilvēcības fona patiesi izskatās baisi. Ziņotāju, stukaču ne toreiz trūka, ne vēlāk. Izskatās, ka tā ir varas roklaižu dienišķā maize, gaiss un ūdens…

Nekad neesmu redzējis Raimondu no tiesas saskaitušos, kur nu vēl manījis, ka godavīru vadītu neapvaldīts naids vai atriebības kāre. Arī tagad balsī vairāk izsvērta miera nekā gluži dabiski izrietošas ironijas. Viņa vārds šķiet neapstrīdams.

Izkalpošanās varām

Ziņot par māti vietējam partorgam bijis ļoti nepieciešami svarīgi. Kā gan citādi atriebties Arnoldam un viņa Lonijai, kuru brīvvalsts laikā “krietnais puisis” bija nolūkojis par savu izredzēto, bet sāncensībā virsroku guvis Arnolds. Kā gan citādi izkalpoties jaunajai (vecajai) varai un pie reizes nokārtot vecus rēķinus? Piemērs no tūkstošiem citu līdzīgu piemēru – kā čekistu fanātiskā ieskatā ar diviem mazgadīgiem bērniem apbruņota leģionāra sieva var tapt tikpat bīstama kā tas nevainīgais rudzu pļāvējs.

Sods par neesošajiem vīra grēkiem slavenās troikas spriedumā gluži saprotams un nepārsūdzams – pieci gadi par dzimtenes (?) nodevību. Vēlāk pats nodevējs – partorgs – arī ņēmis nelabu galu, jo noskaidrojies, ka izkalpojies abām okupācijas varām. Vācu laikā bijis ietupināts cietumā par kandžas brūvēšanu un ievietots kamerā pie politieslodzītajiem, lai paklausās un pastučī, ko čekisti pēc kara uzoduši un savam pakalpiņam piesprieduši 25 gadus. Roklaiža savā zemiskajā amatā bija pārcenties.

Māti un mazgadīgus bērnus soda par dzimtenes nodevību

1946.gada 16. jūnijā, kad Lonijai piešķirtais zemes gabals bijis jau aparts, pagastmāja gādājusi par “bīstamo noziedznieku” apsardzi (divi iznīcinātāji ar šautenēm) un veduši ģimeni projām uz Rīgu. Raimondam tolaik 7 gadi, māsiņai Aijai deviņi. Bērni kā jau bērni – priecājušies, ka nu dabūs redzēt Rīgu: mātes acīs nekādu izmisumu pazīmju nemanījuši, tālab līksme labi izskaidrojama. Pāris nedēļu pavadījuši Termiņcietumā, un tad nolemtības ceļš restotā vagonā uz Tomskas apgabala Asino rajonu, kas bijusi droša bada nāvei nolemto vieta…

Vērtības un vērtības dažkārt nemainās pat ellē un dažkārt apmainās vietām. Cilvēces briesmās bez pēdām neizgaist cilvēcība: arī starp čekistiem trāpījies pa lāga dvēselei. Ja būtu atstāti Asino, saprotams, ka tagad te nesarunātos… Par laimi, kādam vietējās varas vīram iežēlojusies sirds, un viņš gādājis, lai ģimeni ar bērniem nosūta uz Morjakovkas stikla fabriku, kur smagais darbs mocīja, nomocīja, bet vismaz neļāva nomirt badā. Mamma ar gudru ziņu no mājām bija paņēmusi šujmašīnu: nekāds lielais atspaids tas gan nebija, bet drusku piepelnīties varēja.

Kad redzējuši mammu raudam, abi bērni apkampuši viņu un mierinājuši, lai neraudot, varot paciesties un tā īsti nemaz vēl ēst negriboties… Drūmajā Staļina laikā arī pašiem sibīriešiem neklājies vieglāk – tā pati kartīšu maize, ar kuru nomirt nevarēja, bet paēst arī ne. Nekad. Ja talkā ņemam lāgā neizdevušos teicienu: nekad nesaki – nekad, tad bads, izsalkums šķitis biedējošs un nenovēršams kā nāve…

Ja kāds kaut uz mirkli spēj atbrīvoties no varas valgiem, dažkārt glābj viņa samiegojusies cilvēcība. Pēc gada māte izmisumā rakstījusi vēstuli komunistu varas atzītajam sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam. Te Raimonds ietur pauzi un tāpat ar delnu kautrīgi izslauka acis. Viņā klausoties, var apbrīnot atmiņā saglabāto faktu lērumu, bet tos viņš nekaisa sīkumaini vai stāsta labskaņas dēļ: katra pagājības detaļa iezīmējas skaidra kopsakara ainā. Rakstījusi Oškalnam. Un vēstule paglābusi.

Otomārs ar Raimonda tēvu Arnoldu bijuši sola biedri pirmskara Rīgas Industriālajā politehnikumā. Varbūt arī tāpēc glāba, ka tas pats rudzu pļāvējs kā Taurkalnes virsmežsargs vācu okupācijas laikā šad tad izlicies neredzam sarkano partizānu gaitas… Tā, redz, brāl, ne visiem ideoloģija vai varas tīksme skrien sirdsapziņai pa priekšu: pat toreiz cilvēks spēja būt svarīgāks par pretinieku (ienaidnieku). Drīz vien pēc šīs vēstules mēs bijām brīvi. Diemžēl ne uz ilgu laiku.

Atkal mājās un atkal svešumā

Mamma pārdeva šujmašīnu, par pēdējām kapeikām sagrabinājām vilciena biļetēm, bet maizītei neiznāca. Trīs dienas neēdām neko… Bet vēlāk citu pasažieru cilvēcība no savas pusbada pārtikas kaut ko atvēlēja arī mums. Grūti, bet izķepurojāmies. Varbūt stiprināja nepacietīgās alkas pēc mājām…

Muceniekos atgriezties baidījāmies, jo tur neizbēgami nāktos satikties ar mūsu ļaunā likteņa lēmēju partorgu, par kura nelāgo galu vēl nezinājām. Apmetāmies tuvāk pie mātes brāļa Jāņa Ērgļu pusē. Nebija viegli. Taču nomierinājāmies, abi ar Aiju sākām iet skolā. Bet tad pēkšņi mūs apcietināja atkal. Vispirms mammu. Mūs, bērnus, saņēma ciet skolas kartupeļu talkas dienā.

Aresta pamatojumu uzzinājām krietni vēlāk. Izrādījās, ka Morjakovkas izsūtīto nometnes komandants apmaiņā pret kukuļiem vairākiem nometinātajiem bija izgādājis brīvlaišanu uz mājām. Izmeklēšanas iespaidā arī mēs bijām ierakstīti nelikumīgi brīvlaisto skaitā. Otomāra Oškalna galvojums šoreiz līdzējis vien tik daudz, ka nenokļuvuši cietumā par bēgšanu – kā citi, bet ļāva mums visžēlīgi nolauzt atlikušos izsūtījuma gadus izsūtījumā.

Un atkal Rīga – Sverdlovska – Novosibirska – Tomska. Atkal Morjakovkas stikla fabrika, kurā vaiga sviedros rāvušies tagad visi, arī Raimonds ar māsu. Aijai klājies visgrūtāk, jo viņa kā vecākā (13 gadu vecs bērns!) tika iedalīta stikla pūtējos. Vēlākajos gados māsiņas plaušas iedzīvojās tuberkulozē. Slimība viņu pievārēja galīgi – 25 gadu vecumā, kad visa dzīve šķita vēl priekšā.

Pēc Staļina nāves 1953. gada martā izsūtītajai ģimenei piemērota amnestija, un beidzot tā paša gada jūnijā ilgi gaidītā brīvība. It kā brīvi gan, bet ne visi. Sibīrijas baisais drauds māti Loniju neatstāja līdz kapa malai: pārdzīvojumi, depresīvie nosēdumi dvēselē bija par smagiem, lai sirdī iestātos miers. Kaut gan bija cerība, brīžam arī ticība, ka visu dziedēs laiks, nebeidzamie darbi, pašas celtā māja un milzīgā cilvēkmīlestība. Taču dažkārt zemapziņas trauksmi apziņa valdīt vairs nespēj…

Iz atmiņām

Sešpadsmit gadu vecumā nomira mana māte. Tolaik dzīvojām Ogres rajona Mazozolos Jaunzemu mājās, bet skoloties turpināju Ērgļu vidusskolā. Un pēkšņi paliku viens. Tas ir vecums, kad dzīves gudrības par maz, lai izsvērti un ar prātu tulkotu mūžības likumu nenovēršamību, par lielu, lai izmisumā pieķertos svešam cilvēkam kā savējam un ātri iemantotu sev jaunus tuviniekus. Bet Lonijas mājas, viņas ģimene man kļuva par siltu patvērumu.

Nekad nesadūšojos nosaukt Loniju par māti, kaut no viņas mutes citas uzrunas neatceros, kā vien – dēla, dēla, dēla! Kāpēc tikai ģenitīva locījumā, nezinu. Diezgan ātri sāku justies kā mājās un kā savējais. Nekad neesmu lauzījis galvu, kā man godāt viņas īsto dēlu Raimondu un, vēl vairāk, kā uzrunāt viņas vedeklu Nelliju. Viņu mazie bērni Inga, Andris, Pēteris – mani labākie draugi vēl šo baltu dienu.

Raimonda sieva bija ukrainiete. Ar savu nākamo vīru Nellija iepazinusies, Raimondam dienējot obligātajā padomju kara dienestā. Lonijas pašas celtajā mājā, stiprajā ģimenē dzīvojām un sadzīvojām ļoti labi. Nevienam no mums nebija bail no darba, kas brīžam ietrāpījās itin smags, bet kaulus nelauza…

Nezinu, vai tas Sibīrijas bada iespaidā vai manu labo cilvēku sirds smalkuma dēļ, nekad turpmākajās gaitās neesmu tā ēdis un bijis paēdis kā pie viņiem: cauru dienu kāds tur stāvēja pie plīts un ik pa laikam cēla galdā kaut ko sevišķu jauna cilvēka apetītei. Savai mūža garšai esmu labi ielāgojis Lonijas ceptās milzīgās, sulīgās kotletes, frikadeļu zupu dziļā, dziļā šķīvī, ar visu mizu ceptos kartupeļus, skābu kāpostu salātus, karsti pikanto, brūni sarkano Nellijas boršču…

Bet sestdienas vakari allaž gaidīja ar pirti, baltiem krekliem un svētvakara sarunām, kurām pāri (tāpat kā šodien) klājās Raimonda nebeidzamie stāsti, kuri arī atkārtotā izpildījumā apauga ar jaunām detaļām un tālab neapnika. Toreiz pirms 56 gadiem vēl īsti nejautu, kāpēc stiprāka glāzīte Raimondam vienmēr raisīja vaļā viņa mīļāko dziesmu “Pār Baikāla drūmajām stepēm…”. Bet tagad zinu, un arī mīļais lasītājs noteikti jauš, ka tā Raimonda tālīno Sibīrijas bērnu dienu melodija…

Labie vārdi

Raimonds par Lonijas dabu māk arī labsirdīgi pasmaidīt. Tā jau mātes visas dzīves neremdināmā steigšanās – paēdināt, apģērbt, palīdzēt visiem, kuriem vajag un kuriem nevajag, ne mirkli negudrojot, kas no tā visa iznāks. Pietika tikai ieminēties, ka derētu sarunāt vizīti pie slavenās Ērgļu zobārstes Dzenītes, ka jebkuram no mums tas numuriņš jau varēja droši skaitīties kabatā esam. Tieši viņas uzstājīgās dabas dēļ mazdēls Pičuks izķepurojās no smagas slimības: tieši vecmāmiņas Lonijas nepiekāpība pārtrauca rajona slimnīcas aizdomīgo puikas vārdzināšanu: divos naktī ieradāmies pie daktera mājās un ar joni aizgādājām mazo Pēterīti uz Rīgu. Bet cik tur trūka!

Ja Tev (tas ir man – A. U.) patrāpītos kāda netaisnība vai citi kreņķi skolā vai augstskolā, viņa būtu klāt pie paša direktora, rektora! Mammas taisnīgās dabas dēļ mazbērni kaut kā savu vecmāmiņu bija labsirdīgi iekrustījuši par “prakuroru”. Jā, par prakuroru, ar a, nevis o, ērglēniešu izloksnē, turklāt ar plato ē…

Vedekla Nellija kādreiz skumīgi stāstīja: kad pagājušā gadu simteņa deviņdesmitajos gados atgriezāmies Muceniekos, Lonija bija apņēmības pilna sākt visu no gala. Uzcēlām pagaidu mājiņu, kūti, kur turējām pienīgas govis. Pati biju diplomēta agronome, stādījām kartupeļus, sējām dārzeņus, siltumnīcā audzējām tomātus, gurķus, iekopām ābeļdārzu, šo to pārdevām.

Raimonds ar dēliem lauza celmus, līda līdumu, izkopa mežu. Cerējām, ka ar darbu tiksim reiz pie pārticīgas dzīves. Kas no mums varēja paredzēt, ka bijušo atgriezt nav pa spēkam, ka lielsaimniecības mūsu naivo iedomu zemkopību tik ātri aprīs un novedīs līdz bankrotam. Saimniekot nebeidzām, kaut kā iztikām no savas naturālās saimniecības: mātes pensija bija ļoti niecīga. Raimonds ar savu gaišo galvu kļuva par Cēsu autokombināta Ērgļu filiāles vadītāju: no tā brīža rocība kļuva ciešama.

Reizēm Lonija kļuva sapņaina un romantiska: rādīja man veco priedi, pie kuras tikās ar savu Arnoldu, arī ceļu, pa kuru viņš aizgāja… Šad tad arī strīdējāmies un brīžam itin šerpi, bet pietika kādam svešam mani aiztikt, labākas vedeklas pasaulē nebija! Par citiem gādājot, cīnoties, pati bija ļoti pieticīga un pacietīga. Nekad nedzirdējām, ka viņa žēlotos par kādām kaitēm: reizēm tikai īsi iekunkstējās no sāpēm, drusku pagulēja, cēlās un gāja.

 Bieži iedomāju – varbūt jāpateicas liktenim, ka Nellijai nenācās piedzīvot un pārdzīvot to, kas tagad notiek viņas dzimtenē Ukrainā. Ciniski sacīt, bet debesu valstībā viņa aizgāja savlaikus. Raimondam bija vēl smagāk: viņam nācās pavadīt aizsaulē savu sieviņu Nelliju un arī abus dēlus Andri un Pēteri.

Bet viņš savos 83 gados turas un tagad cīnās ar dziļo sniegu. Nežēlojas. Laimīgs, ka mazdēls Kristers ar savām rokām atjaunojis Muceniekus, kur vasarā sapulcējas dzimtas koka vēl dzīvie zari un atzari, īpaši un ar lepnumu priecājas par mazmazbērniem. Stiprākai glāzītei pateicis galīgu nē jau pirms daudziem gadiem. Abi smejamies: “Vai neesam nožēlojami? Cik daudz burvīgu uzkodu pie labas čarkas gājis mums secen!”

Tu sīksti turējies…

Izsūtīto piemiņas dienā gribas uzrunāt Loniju otrajā personā un ļoti personīgi. Tu līdz beidzamajam solim gāji sava mūža nolemtības ceļu. Balstīji savējos, palīdzēji svešiem. Bieži pukojies uz dēlu: ko tu vari kā tāds pavieglāks skriet citu dēļ, kad mājās vajag, tad tevis nav! Te nu gan vietā banālais jautājums, kā tur ir ar to attālumu ābola kritienā no ābeles? Un, ja arī mēs esam šo muļķību no tevis mantojuši, tad arī par to tev – paldies!

Vecums. Bet tu sīksti turējies. Apziņa, zemapziņa, zemgaroza pārlādēta, pārslānīta lieca, lauza tās stutes, kas tevi vēl turēja pie dzīves… Tagadne ar pagātni pēkšņi apmainījās vietām: tu gaidīji kārtējo – nu jau trešo izvešanu. Tu lieliski prati salikt maisos tur, Sibīrijā, pirmo nepieciešamo, lai nenomirtu badā. Par pieredzes trūkumu nebija nekāda iemesla žēloties, tu sēdēji uz viena no maisiem un gaidīji… Gaidīji savu trešo Sibīriju. Un tad tava sirds, dvēsele neizturēja. Tu aizgāji debesīs apņēmīgi un nepārsūdzami – pa to pašu ceļu, pa kuru aizgāja Arnolds, pa kuru nepārnāca...

Vēl nesen maija sākumā visi, kas varējām, atkal bijām ciemos pie tevis. Pāri rūpīgi sapostai kopiņai gūlās vienkārši ziedi – tīri, balti un godīgi kā tu. Smalks pavasara lietiņš sarosījās klusai smidzināšanai, bet pēkšņi aprāvās… Arī domīgais vējiņš pierima pavisam. Piemiņas stundai.