Neatkarības atjaunotnes vērtības Saulkrastos toreiz un tagad ^{Apriņķis.lv}

Bijām gatavi cīnīties par brīvību

A. Skopiņš: Man, lai arī strādāju Rīgā, tāpat kā Aivaram Saulkrastos ir dzimtas saknes. Ar Aivaru kopā esam gājuši Saulkrastu vidusskolā un mūzikas skolā; mums ir draugi un domubiedri, ar kuriem kopā pirms 30 gadiem domājām par Latvijas likteni. Nevienam nebija šaubu, ka Latvija savulaik zaudēja neatkarību, ka tā reiz bija sekmīga valsts ar savu karogu un himnu. Zinājām, ka mūsu vecāki piespiedu kārtā tika ierauti kara virpulī, kas daudziem salauza dzīvi. Tas pats turpinājās arī okupācijas laikā.

Tuvojoties atmodai, es strādāju Latvijas PSR arbitrāžā, Aivars bija ārsts P. Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā, Ilze mājās auklēja bērnus. Līdz Tautas frontei nonācām katrs pa savu ceļu; man tas sākās ar Vides aizsardzības klubu Rīgā.

I. Pētersone: Pirmās atmodas vēsmas Saulkrastos sajutām 1987. gadā, un tam pašsaprotami sekoja Vides aizsardzības kluba Saulkrastu grupas izveidošana. Taču par to, tāpat kā par Latvijas Tautas frontes Saulkrastu atbalsta grupas dibināšanu, esmu iepriekš jau vairākkārt stāstījusi un arī rakstījusi "Saulkrastu Avīzē". Svarīgākais, par ko vispār vērts runāt – un tas ir iemesls, kāpēc piekritām šādai sarunai, – ir atgādināt par tām vērtībām, par kurām cīnījāmies tolaik, pirms 30 gadiem, un noskaidrot, kādā vērtē tās Saulkrastos tiek turētas šodien.

A. Pētersons: 1988. gadā Tautas frontes Saulkrastu nodaļas priekšgalā nostājās daudzas spēcīgu personību, pat neapzinoties, cik daudz laika un spēka šajā darbā būs jāiegulda. Kādam vienmēr izšķirošos brīžos jābūt pietiekami uzņēmīgam un gudram, lai arī citi gribētu viņam sekot.

A. Skopiņš: Svarīgi bija arī tas, ka mūs, tāpat kā mūsu vecākus, šeit, Saulkrastos, pazina. Aivara mamma bija terapijas nodaļas vadītāja Saulkrastu slimnīcā, tētis skolotājs un Latvijas vieglatlētikas izlases treneris, mans tēvs ilgus gadus strādāja tirdzniecībā.

Latvijas Tautas fronti nedibināja nedz čekisti, nedz komunisti

I. Pētersone: Saulkrasti bija viena no tām vietām, kur Tautas frontes nodaļa tapa bez čekistu un Komunistiskās partijas tiešas līdzdalības. Vietējā vara pat nesaprata, kas notiks un ko īsti grib šie cilvēki, kas aicina dibināt Saulkrastos Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu.

A. Skopiņš: Lasīju kopā sanākušajiem priekšā no avīzes Tautas frontes programmu, un man trīcēja rokas… Arī par to, kā tolaik jutāmies, jau daudzkārt runāts un rakstīts, būtiskākais, kas mani un daudzus citus tolaik mudināja piedalīties Tautas frontes veidošanā, bija sajūta, ka nevar paiet malā un skatīties, kad citi kaut ko dara, un izlikties, ka tevi tas neskar.

A. Pētersons: Visiem, kas mūs toreiz vēroja, bija pārsteigums par uzdrošināšanos.

I. Pētersone: Galu galā tolaik Saulkrastu Izpildkomiteju vadīja Ņina Manzurova, par kuras sadarbību ar Valsts drošības komiteju nevienam nebija noslēpums. Aivara mamma Līvija reiz atstāstīja sarunu ar viņu pēc kādām Aleksandra vārda dienas svinībām 18. novembrī, kad Pētersonu mājā tikušas dziedātas arī padomju varas aizliegtās dziesmas. Manzurova teikusi, ka zinot ne tikai par dziedāšanu un runām viesībās, bet arī to, ko Pētersoni ēd brokastīs.

Mērķis bija skaidrs

A. Skopiņš: Dibinot Latvijas Tautas frontes nodaļu, mērķis bija skaidrs – atgūt savu valsti, kas reiz tika atņemta. Bija arī pārliecība, ka mums ir tiesības to prasīt atpakaļ.

A. Pētersons: Ne jau visi tūlīt bija gatavi brīvībai; daudziem tikai palēnām atvērās acis un viņi saprata, kas 50 okupācijas gados mums ir atņemts. Tāpēc jo dramatiskāk izjūtu šodienas situāciju: jau pagājuši 27 gadi, kopš esam atguvuši savas valsts neatkarību, bet joprojām šeit dzīvo ļaudis, kas savu balsi vēlēšanās gatavi atdot par partijām, kas darbojas Kremļa varas ietekmē! Tie taču ir Latvijas pilsoņi, kas gatavi nodot savu valsti!

I. Pētersone: Līdztekus cīņai par Latvijas neatkarību Saulkrastos uz vietas mums vajadzēja paveikt konkrētus darbus, jo padomju okupācijas laikā burtiski bijām nonākuši dārzkopības sabiedrību ielenkumā. Te milzīgā skaitā piešķīra apbūves gabalus arī sveštautiešiem, lielākoties Rīgas rūpnīcu un fabriku strādniekiem, kuri no Padomju Savienības republikām uz Latviju bija ieradušies labākas dzīves meklējumos. Viņiem tika izdāļāta zeme vasaras māju būvniecībai upju krastos un palieņu pļavās. Saulkrastu tautfrontiešiem bija skaidrs – šis process jāaptur! Zemes piešķiršana iebraucējiem faktiski nozīmēja vēl dziļāku okupācijas procesu.

A. Pētersons: Dārzkopības sabiedrību apbūve radīja arī lielu piesārņojumu. Mūsu upes tolaik vairāk atgādināja novadgrāvjus, kuru netīrie ūdeņi nonāca jūrā.

A. Skopiņš: Un nebija jau tikai dārzkopju kooperatīvi vien. Mežos bija sabūvētas Rīgas uzņēmumu strādnieku, sacīsim, vasaras būdiņu kolonijas, kas tāpat piesārņoja vidi. Tās bija jālikvidē.

A. Pētersons: Rakstījām protesta vēstules, vācām parakstus. Paskatīties, kas īsti Saulkrastos notiek, bija atbraucis Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Vēlāk viņš par to runāja no Augstākās Padomes tribīnes, bilzdams, ka tā turpināties nevar. Rezultātā mums izdevās apturēt vairāku dārzkopības sabiedrību būvniecību, un zemes īpašnieki vēlāk varēja atgūt savus īpašumus.

Varu Saulkrastos tautfrontieši pārņēma vēl pirms 4. maija deklarācijas – vietējā Tautas deputātu padomē apmēram 80 procenti deputātu tika ievēlēti no Tautas frontes. Tā bija mūsu uzvara. Izpildkomitejas priekšsēdētāja amatam pierunājām Jāni Sereginu.

Vai atkal draud kāpu apbūve?

I. Pētersone: Vides jautājumi Tautas frontes laikā bija ļoti aktuāli, un, kā redzu, tādi tie ir arī šodien. Tolaik negājām Jūrmalas pēdās, kur jau bija sacelti daudzstāvu nami jūras krastā, bet stingri nostājāmies pret kāpu teritorijas apbūvi. Uzskatījām, ka neapbūvēta piekraste ir liela vērtība un tā jānosargā, lai būtu pieejama visiem, lai kāpu mežu un jūru, skaistos saulrietus brīvi varētu baudīt gan paši saulkrastieši, gan arī mūsu pilsētas viesi, nevis turīgu vai ietekmīgu ļaužu slānis, kas tur būtu sacēluši savas lepnās celtnes. Līdz šim tas Saulkrastos ir izdevies, bet vai tā būs arī nākotnē – esmu bažīga. Redzot, kā Saulkrastu dome, man šķiet, vieglu roku izrāvusi divas pamatīgas joslas vērtīgā pilsētas teritorijas daļā – centra mežā –, jāsāk domāt, ka vara ir tādu cilvēku rokās, kuriem vides vērtības saistās ar nobruģētām ietvēm, laukumiem un pat augstceltnēm.

A. Pētersons: Ja tik barbariski tiek izcirsts mežs Saulkrastu centrā, kas zina, vai nesekos mēģinājumi apbūvēt kāpas. Un vēl nav zināms, kādus pārsteigumus mums, vietējiem saulkrastiešiem, sagādās detālplānojums teritorijai no Pēterupes Saules tiltiņa līdz Ķīšupei, kura izstrādes uzsākšana nupat izsludināta.

A. Skopiņš: Jau Tautas frontes laikā katram tautfrontietim bija skaidrs, ka ilgtermiņā jārīkojas tā, lai piekrastes meži, kāpas un upes tiktu apsaimniekotas racionāli, gudri un rūpīgi, nodrošinot dabas bagātību saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Vai šodien tas ir saprotams katram saulkrastietim?

Pirms 30 gadiem biologs Indulis Emsis Latvijas Tautas frontes nodaļas sēdēs brīdināja par būtiskiem apdraudējumiem Baltijas jūrai, ūdens kvalitātei, zivju resursiem. Daudz kas no tā ir piepildījies. Iespējams, ka Saulkrastos nepieciešams noteikt īpašu kārtību, kas līdzinātos biosfēras rezervātu vai nacionālo parku aizsardzības noteikumiem un ko nāktos ievērot gan tiem, kuri te dzīvo, gan tiem, kuri apmeklē mūsu novadu.

Šovasar Saulkrastu pludmalē ļoti aktīvi braukāja ūdensmotocikli, pie Vidrižu ielas stāvlaukuma ne reizi vien kāpas bija pilnas ar tehniku, troksnis liedagā traucēja baudīt mieru un klusumu – tādējādi netika ievērotas daudzu atpūtnieku intereses.

I. Pētersone: Saulkrastu pašvaldība vai visā Latvijā kļuvusi «slavena» ar 100 000 eiro tualeti pie Baltās kāpas. Bet kur savas dabiskās vajadzības varēja nokārtot tie daudzie tūkstoši cilvēku, kas šovasar par savu atpūtas vietu bija izvēlējušies, piemēram, pludmali no Vidrižu ielas līdz Ķīšupes ietekai jūrā? Tur un vēl daudzās citās Saulkrastu pludmales teritorijās nebija novietota neviena mazmājiņa. Katram skaidrs, ka daudzi par "ķemertiņu" izmantoja jūru un mežu.

A. Pētersons: Nesen meita man atstāstīja kādu pludmalē dzirdētu sarunu. Atpūtnieki krievu valodā sprieduši, ka tiem, kuri vēlas skaļas izklaides, jābrauc uz Jūrmalu, bet tiem, kuri priekšroku dod mieram, klusumam un atpūtai dabā, jāizvēlas Saulkrasti. Precīzs novērtējums, ja kādam vēl nav skaidrs, kas ir mūsu Saulkrastu vērtības.

I. Pētersone: Vēl viena mūsu vērtība Tautas frontes laikā bija novada vēsture. Kādā no lielajām kopsapulcēm uzaicinājām viesos Jāni Sereginu, kurš bija savācis bagātīgu materiālu par Saulkrastiem līdz Otrā pasaules kara sākumam. Tā bija aizraujoša vēstures stunda, jo Jānis savus stāstus ilustrēja ar fotoattēliem. Ir teiciens – kas netur godā savu pagātni, tam nebūs nākotnes. Kas gan Saulkrastus sagaida, ja joprojām dzīvojam bez sava novadpētniecības muzeja? Šķiet, Latvijā nav daudz vietu, kas tādu nespēj izveidot.

A. Skopiņš: Savulaik uzsākām labas lietas, un mums ir svarīgi, lai tās tiktu turpinātas. Tāpēc arī notika šī saruna.