Bērnība tēva laivā – drošs pamats nākotnes izvēlei (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Andris Skuja Kuivižos ne tikai zvejo, bet arī glezno un organizē izbraucienus jūrā. Foto – Valdis Brauns
Piekrastnieki jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pamatoti ir nobažījušies par senā zvejnieka aroda turpinātājiem – to paliek arvien mazāk, līdz reņģes selgā smelt brauc gandrīz sirmi vīri ar krietnu gadu nastu plecos. Kā pievilināt jaunos jūrai, kā ieinteresēt zvejnieku dēlus braukt atkal aiz horizonta līnijas, kā viņos iedabūt šo Dullā Daukas sindromu?
Šoreiz savam aprakstam izvēlējos divus vīrus no senām zvejnieku dzimtām, kur ielikts drošs pamats ne tikai jūrā iešanas tradīciju pārmantojamībai, bet arī latviskās un lībiskās dzīvesziņas turpināšanai.
Ledlauža stūres vīrs nāk no zvejniekiem
Kurš gan Vidzemes jūrmalā nepazīst atraktīvo piekrastnieku Andri Skuju! Kad Salacgrīvas “Reņģēdāju festivāla” pēcpusdienā jānāk ar strīķētu reņģu laivu krastā, visi zina, ka tūlīt parādīsies Andris ar savu zaļo darba devēju, apmetīs goda apli pa ostas akvatoriju (savs gods reņģei ir jāatdod!) un piestās upes labajā krastā, lai katrs svētku svinētājs dabūtu vienu spainīti kārotā jūras labuma par brīvu. Tāds viņš ir vienmēr – atsaucīgs, izpalīdzīgs, savu arodu zinošs un protošs. Dvēselē romantiķis, kurš brīvbrīžos meklē pēc otas un molberta.
Nu jau gan vairākus gadus Andris sauc sevi par Rīgas Brīvostas ledlauža “Varma” stūres vīru, jo zivju smelšana jau tāds sezonas darbs vien ir – agrāk arī zvejnieki ziemā gāja meža darbos, zāģēja Salacā ledu saviem ledus pagrabiem, lai būtu kur uzglabāt jāņu lašus, līdz tirgū cenas ceļas līdz pieklājīgākam līmenim. Tomēr savai zaļajai laivai un tīklu šķūnim, ko viņš lepni sauc par klubu, Andris ir palicis uzticīgs līdz sirds dziļumiem: te 2003. gadā, klātesot tautā iemīļotajam skatuves māksliniekam Eduardam Pāvulam, atvēra novadnieces Annas Oglasas grāmatu par Kuivižiem, te uz tīklu čupas sēdējuši Latvijas Televīzijas raidījuma “Ahoi!” veidotāji Maija Migla-Streiča, Arvis Pope un Normunds Smaļinskis, turpinot sešdesmitajos gados aizsākto tradīciju, kad toreizējais zivsaimniecības ministrs Kārlis Bude visērtāk sarunā ar zvejiem juties tieši kopā ar murdu plūkstiem un zaļganajām stikla bumbām.
Tādi jau tie kuivižnieki ir – bez savstarpējas uzticēšanās nekādas sarunas nesanāk, un to vislabāk panākt vai nu tīklu šķūnī, vai zvejas laivā.
Krišupītes grīvā visos laikos ņēmušies darbīgi veči; kā leģenda cauri laikiem klīst stāsts, ka 1860. gadā kādi trīspadsmit vīri ar lāpstām mēģinājuši padziļināt upītes grīvu, lai arī palielākas laivas tajā varētu ienākt. Domas un centieni gluži kā Valdemāram, kurš arī ap to laiku Rojas pusē vērojis mazas laiviņas cīņu ar viļņiem un vētru, prātodams, ka nebūtu par sliktu te izbūvēt ostu, lai zvejniekiem būtu patvērums un drošāka kuģošana.
Nu re, kādi grandiozi plāni un sapņi ir piepildījušies – gan Kurzemes, gan Vidzemes krastā!
Skuju dzimta ir Kuivižu lepnums
Andra tēvs Jānis Skuja septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija Latvijas nopelniem bagātais zvejnieks. Īsts piekrastnieks, Kuivižu zvejnieku brigadieris, kurš piedzīvoja un pārdzīvoja zvejnieku arteļa “Enkurs” raženos izaugsmes gadus, līdz kompartija to vardarbīgi pievienoja Alfrēda Šlisera vadītajam salacgrīviešu “Brīvajam vilnim”. Pats jūrā gāja līdz brīdim, kad, glābjot kaimiņmāju no postoša ugunsgrēka, neglābjami savainoja roku un zvejas darbos vairs nevarēja piedalīties.
Tā jūrā sāka iet Andris, kurš zvejošanas nianses jau bija apguvis no bērnības. Viņš labi atminas savu pirmo braucienu tēvam līdzi laivā. Esot bijis tāds mierīgs vējiņš, un papus ar pārējiem vīriem nokāpis stūres būdā vīru lietas pārrunāt, bet puika pielikts pie stūres un pieteikts turēt kursu. Ko gan zēns sapratis, bet to, ka palīgā nācis kāds mākonis pie debess juma, to Andris atceras kā šobaltdien. Tā nu turējis kursu, sekojot mākonītim, un laiva nemaz zigzagiem nav gājusi. Tēvs, iznācis no stūres mājas, tik nobrīnījies, ka puika aplam pareizi braucot. Nu āķis bijis lūpā, un Andris pats turpmāk prasījies papum to laivu selgā stūrēt. Lūk, jūras garša mutē – un uz visu mūžu!
Kad Andris jau pats gājis ar vīriem selgā, licis stāvvadus un citus zvejas rīkus, vienmēr noderējis tēva dotais padoms. Arī zivju zupu vārot uz motora “galvas” jūrā, kamēr ar bagātīgo lomu nākts uz ostu. Tā zvejā vests un ar zivju zupu cienāts Valsts prezidents Guntis Ulmanis, jo taču cerēts, ka atjaunotās Latvijas pirmajos gados valdība neuzgriezīs muguru piekrastes zvejniekiem. Noticis gan gluži pretējais…
Kamēr jaunie zvejnieki varēs vien pārmantot tikai mūžībā vai no zvejas aizgājušo piekrastnieku laivas (jo tām līdzi nāk nozvejas limiti!), tikmēr viņi ar savu laivu drīkstēs tikai vizināt jūrā meitenes, jo bez sava zvejas roba, licences un kvotām par nopietnu zvejošanu nav ko domāt. Vai šo Gordija mezglu jelkad mēs pārcirtīsim, tas gan laikam atkarīgs no Briseles un Eiropas Savienības zivsaimniecības politikas.
Skuju dzimtā ir paaudžu pēctecība, bet ko lai dara tie jaunieši, kuri savu piekrastes zvejnieka dzīvi grib uzsākt “tukšā vietā”? Es ļoti ceru, ka jau šobrīd ir iespējami pozitīvi, uz tradicionālās zvejniecības nodarbes ilgtspēju vērsti risinājumi.
Nobeigums sekos.
