Bērnība tēva laivā – drošs pamats nākotnes izvēlei (nobeigums) Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Tālbraucējs kapteinis Ingus Siliņš ar Salacgrīvas vidusskolas jūrniecības koledžtipa klasē gūtajām zināšanām varēja droši startēt Latvijas Jūras akadēmijā, bet nu – jau uz supertankera komandtiltiņa. Foto – Valdis Brauns
Mārcis Skuja pēc Latvijas Jūras akadēmijas absolvēšanas ir tirdzniecības kuģu stūrmanis un pavisam nesen ieguvis arī tālbraucēja kapteiņa diplomu. Varētu teikt – sapnis ir piepildījies. Tēvs Andris Skuja savulaik dēlam esot teicis, ka viņam jāiet tālāk par savu tēvu – ir jāstudē un dzīvē jāizsitas līdz darbam uz lielajiem tirdzniecības kuģiem.
Raksta pirmo daļu lasiet šeit.
No piekrastnieka laivas līdz kuģim
Mārcis stāsta, ka pēc akadēmijas absolvēšanas dabūjis darbu uz varen liela 250 metrus gara kuģa. Pirmais reiss ievilcies uz septiņiem mēnešiem, kas jaunajam stūrmanim bijis gana liels pārbaudījums. Esot internacionālā komandā – kopā ar angļiem, horvātiem, poļiem, filipīniešiem, indiešiem un, par laimi, arī latviešiem –, ir jāspēj respektēt katra mentalitāti, reliģiskos uzskatus un daudzas citas lietas, bez kurām kopus darbs nesekmējas. Te visu nosaka jūrnieka profesionalitāte un pieredze, nevis tautība vai politiskie uzskati.
Tagad Mārcim ir izdevīgāks darba līgums, jo viņš strādā uz Norvēģijas kompānijas kuģa, kas apkalpo naftas platformas, un tā četras nedēļas jūrā nomaina tikpat ilgs laiks krastā. Ja grib, var iziet kopā ar tēvu zvejā, lai gan Andris nu jau kādus trīs gadus vairs reņģu stāvvadu neliek, jo darbs Rīgā paņem daudz laika. Mārča vectēvs iemācījis puisim gana daudz zvejas gudrību, licis pirkt zemi un pašam uzcelt sev māju, jo katram Skuju dzimtas vīram ir jāuzceļ sava ģimenes ligzda.
Pamatīgums it visā – tā varētu dēvēt šo uzņēmīgo kuivižnieku attieksmi pret dzīvi, atbildību dzimtas un sava krasta nākotnes priekšā. Pēc trīspadsmit gadu darba flotē līdz vecākajam stūrmanim un kapteinim ir gana atbildīgs izrāviens karjerā, jo jūrā visu nosaka arī “stingri papīri” – tas ir darba diploms.
Zvejnieka dēls Oskars saimnieko Jūrmalciemā
““Kurzemi” zvalsta tā, ka uz klāja jāstāv, kājas iepletušam. Zvejniekiem šovakar šķiet pavisam mierīgs laiciņš. Kapteinis Arvīds Kadeģis, Robja sievas Astras brālis, stāsta, ka siļķe (reņģe) labāk ceļas no grunts, ja uzpūš un uzviļņo. Izrādās, ka reņģu bari, kas nāk no dienvidiem un maija otrā pusē iznārsto aiz Bernātiem, pretī Pērkonei, ir visai jutīgi pret laika apstākļiem. Lai paceltos pašā virspusē (tad vislabākie lomi), jābūt arī tumšai naktij. Šonakt dzimis jauns mēness. Kad jeda izlaista, vējš, kas visu laiku pūtis spirdzinošā sāmenī (ZR), iegriežas zemes pusē, kļūst tik silts, maigs un glāsains. Uzreiz gaisā jūt arī pa dienu saulē atvilgušo priežsilu sveķu smārdu,” – tik romantiski braucienu selgā no Jūrmalciema steķa Oskara Kadeģa tēva liellaivā savā dienasgrāmatā 1995. gada 26. aprīlī apraksta jūrmalciemnieks Olafs Gūtmanis.
Mūsdienās gan Arvīda dēls jūrā iet no Liepājas zvejnieku ostas (lunkas), krastā vedot gardumgardas butes, pēc kurām pilsētas promenādes piestātnē allaž sastājusies garumgara jūras velšu cienītāju rinda. Jūrmalciemā ir viņa zvejnieku māja “Oskars”, un te top zivju gardumi – kūpinātas butes un vējazivis (īpaši pieprasītas kaimiņos Lietuvā), zivju kulinārija –, ļaujot arī pašiem zivju mīļotājiem vērot kūpināšanu, zivju tīrīšanu un sālīšanu. Garšvielu maisījumu sagatavošana vien ir vesela meistarklase!
1993.gada septembrī žurnālists un fotomeistars Ainars Meijers “Lauku Avīzē” publicēja reportāžu no Jūrmalciema, un divdesmitgadīgais zvejniekdēls Oskars, kurš no bērna dienām saradis ar jūru, tajā saka: “Šogad, kad reņģe nāca, savilkām 33 tonnas un 200 kilogramus. Šancējām ar trim stāvvadiem – kamēr divi mērcējas, trešo remontējam, maiņai sataisām. Kad stāvu liekam iekšā, daudz jāairē, nevaram iztikt bez ceturtā vīra.”
Mūsdienās, kad zudusi menca un stintes ir sezonāli zvejojamas, jāpieliek daudz prāta un pūļu, lai noturētos uz ūdens.
Piedzimt pie jūras – tā ir liela laime
Jūrmalciemā vēl arvien kaut kur spokojas koktēlnieka un filozofa Miķeļa Pankoka gars. Būdams vienpatis, “Veckupšu” iemītnieks rakstīja: “Visaugstāki paceļas cilvēku domas, prāts, jūtas vientuļos brīžos, lai, raudot vai sirds žēlabām pušu plīstot, mēs tomēr smejam un paceļamies pāri visam. Vēl lielāks, ko saucam par lielu, ir cilvēks viņa cēlajā vientulības pasaulē.” Vientulības izjūta ir viens no tiem saskarsmes punktiem, kas saista ar Miķeļa Pankoka garīgo pasauli.
Olafs Gūtmanis atminas: “Saskarsme ar kādreiz kaimiņos mītošo koktēlnieku, brīžiem saucamu arī par Veckupšu Miķi, ir tik mistiska, ka citiem grūti izskaidrojama. Bet šī sasaukšanās arvien vēl notiek. Kā vēl pavisam nesen, kad vēlīna rudens saule rietot ar spilgtu gaismas strēli izgaismoja Miķeļa Pankoka portretu, un tieši tobrīd, kad māca smagas domas un fizisks nogurums. [..] Patiesi, Pankoka dzīvošanas veids un gara spēks liek atcerēties senus laikus, kad notika tie brīnumi, par ko vēl tagad lasām leģendās.”
Jūrmalciemnieki ir mudīgi uz svētku organizēšanu. Pavasara reņģes daudzinājums izskanēja Reņģu svētkos, un tā vien šķiet – ja jūra būtu devīgāka, savas svinamās dienas te izraudzītos arī butei, stintei vai mencai.
Tīklu šķūnis jūrmalā glabā daudzus noslēpumus, bet viens, kas saistīts ar sena zvejnieka aroda pārmantojamību, ir arī turienes zvejniekam un rakstniekam Olafam Gūtmanim: “Pēc tam, kamēr vien strādāju par žurnālistu un korektoru Liepājas avīzēs, vadu vilkt uz Jūrmalciemu braucām bieži. Lielākoties vakaros pēc darba. Kad nokopām izvilkto vadu, sadalījām lomu, metās jau tumšs. Tad sagājām lielajā laivu šķūnī, kura bēniņos tolaik mita nesen kā saprecējies Kadeģu pāris un auklēja zvejniekdēlu Oskaru.” Tā ir laime – piedzimt pie jūras!
