Menu
 

Ainārs Eidons. Ar klauna degunu un atvērtu sirdi Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
  • Komentāri
Enerģiskais un sirsnīgais dakteris Klauns – Ainārs Eidons. Enerģiskais un sirsnīgais dakteris Klauns – Ainārs Eidons. Foto no A. Eidona privātā arhīva

Vai simtgades tuvums paģēr no mums būt uniformēti pareiziem un patriotiski nolīdzinātiem? Drīzāk šis notikums aicina parādīt mūs visā plašajā daudzveidībā. Ainārs Eidons ir skolotājs Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā – attīstības centrā, kas ir mācību iestāde bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tomēr viņš nav tikai skolotājs vien – līdztekus darbam skolā Aināram pietiek enerģijas un sirds siltuma pārtapt par košu klaunu un doties uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu iepriecināt mazos pacientus, kas ļoti gaida daktera Klauna apciemojumu.

– Cik ilgi tu jau strādā Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā?

– Skolā strādāju jau septīto gadu. Vienai klasei pasniedzu informātiku, arodklasēm – fiziskās aktivitātes. Lielākoties strādāju kā skolotāja palīgs klasē. Veicu arī skolas sporta organizatora un basketbola trenera pienākumus. Joprojām esmu arī klases audzinātājs 3. arodklasei, kam nākamajā semestrī būs izlaidums.

– Tu esi skolotājs bērniem ar speciālām vajadzībām. Darbs noteikti prasa daudz enerģijas un arī milzu pacietību. Kas tev palīdz relaksēties un atgūt spēkus?

– Relaksācijas veidu ir daudz un dažādi, bet viens no veidiem, kā es varu atslēgties no darba, noteikti ir dalība projektā "Dakteris Klauns". Man palīdz šis darbs. Otrs veids, kā es relaksējos, ir dziedāšana "Jasmīnas korī". Ieniršana mūzikā. Gan ģitārspēle, gan dziedāšana man palīdz atslēgties no ikdienas un domām par darbu. Vasarā savukārt ļoti palīdz pabūšana pie dabas – man patīk baudīt dabu un makšķerēt. Un, protams, ļoti svarīgs ir laiks, ko pavadu kopā ar ģimeni. Lai kur arī mēs visi kopā būtu, tas palīdz relaksēties un nedomāt par darbu.

– Esi teicis, ka līdz darbam skolā nonāci nejauši, ka šī nebija tava sapņu profesija. Bet kas bija (un varbūt vēl aizvien ir) tava sapņu profesija? Ko tu savā dzīvē gribētu darīt, ja nestrādātu skolā?

– Ja nebūtu skolotājs, es noteikti būtu basketbolists. Es gribēju kļūt par profesionālu basketbolistu un, kā jau ikviens basketbolists, sapņoju kļūt par Nacionālās basketbola asociācijas spēlētāju un būt tur, kur šobrīd ir Kristaps Porziņģis. Bet tad es traumēju celi, līdz ar to šis sapnis izgaisa. Tomēr es ticu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un es esmu laimīgs, ka šobrīd esmu šeit un daru to, ko es daru.


Ainārs atzīst, ka bērna ienākšana ģimenē mainīja visu viņa dzīvi: "Ģimene – tās ir rūpes un liela atbildība."

– Nav noslēpums, ka skolotāja profesija un darbs Latvijā nav vislabāk atalgotā nodarbe. Ministru kabinets gan lēmis, ka no šā gada septembra pedagogu minimālā alga par likmi būs par 30 eiro lielāka – 710 eiro. Saki godīgi, vai ir viegli izdzīvot ar tādu algu? Vai tu jūti, ka tavs darbs tiek pietiekami novērtēts? Kas tevi motivē strādāt šajā profesijā?

– Ar to algu ir tā – izdzīvot mēs varam, ļoti sūdzēties arī nevaram. Speciālajā izglītībā strādājot, mums tiek maksātas arī nelielas piemaksas, kas ir būtisks pluss. Tomēr teikt, ka šobrīd mēs varētu atļauties nopirkt māju vai dzīvokli, ceļot, vārdu sakot – dzīvot tā, kā mēs to gribētu, – diemžēl nevar, arī iekrāt neko daudz nevar. Taču mēs nesūdzamies. Es domāju, ka ir cilvēki, kam klājas daudz grūtāk.

Esmu pateicīgs, ka man ir šis darbs. Arī skolas direktorei vienmēr esmu teicis, ka es esmu tik priecīgs, ka varu strādāt šajā skolā. Novērtēju to, ka man ir dota iespēja pilnveidoties un pierādīt sevi. Priecājos, ka man ir darbs. Ir cilvēki, kam vispār darba nav...

– Latvijas izglītības sistēmā notiek dažādas pārmaiņas. Vai tās skar arī jūsu skolu?

– Latvijas izglītības sistēmas pārmaiņas mūsu skolu nav skārušas, personīgi es to neesmu izjutis. Es ļoti ceru, ka nākotnē negatīvas pārmaiņas speciālo izglītību neskars. Uzskatu, ka pedagoga darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts un pašreizējais atalgojums ir neadekvāts.

– Kā tu vērtē to, ka Latvijā tiek slēgtas daudzas skolas? Vai tas neapdraud valsts nākotni, vai nedraud ar Latvijas lauku izmiršanu, jo iedzīvotāju laukos jau tā ir tik maz...

– Es pats esmu no Rūjienas, esmu absolvējis Rūjienas vidusskolu. Manuprāt, lauku skolas, kurās ir pietiekami daudz skolēnu, nevajadzētu slēgt. Ja novadā tā ir vienīgā skola, tad skolēniem, kuri tur dzīvo, nāktos braukt uz citu skolu, kas atrodas jau citā novadā.

Pilnu interviju lasiet 16. novembra "Rīgas Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.