Menu
 

Ainārs Eidons. Ar klauna degunu un atvērtu sirdi Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
Enerģiskais un sirsnīgais dakteris Klauns – Ainārs Eidons. Enerģiskais un sirsnīgais dakteris Klauns – Ainārs Eidons. Foto no A. Eidona privātā arhīva

Vai simtgades tuvums paģēr no mums būt uniformēti pareiziem un patriotiski nolīdzinātiem? Drīzāk šis notikums aicina parādīt mūs visā plašajā daudzveidībā. Ainārs Eidons ir skolotājs Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā – attīstības centrā, kas ir mācību iestāde bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tomēr viņš nav tikai skolotājs vien – līdztekus darbam skolā Aināram pietiek enerģijas un sirds siltuma pārtapt par košu klaunu un doties uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu iepriecināt mazos pacientus, kas ļoti gaida daktera Klauna apciemojumu.

– Cik ilgi tu jau strādā Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā?

– Skolā strādāju jau septīto gadu. Vienai klasei pasniedzu informātiku, arodklasēm – fiziskās aktivitātes. Lielākoties strādāju kā skolotāja palīgs klasē. Veicu arī skolas sporta organizatora un basketbola trenera pienākumus. Joprojām esmu arī klases audzinātājs 3. arodklasei, kam nākamajā semestrī būs izlaidums.

– Tu esi skolotājs bērniem ar speciālām vajadzībām. Darbs noteikti prasa daudz enerģijas un arī milzu pacietību. Kas tev palīdz relaksēties un atgūt spēkus?

– Relaksācijas veidu ir daudz un dažādi, bet viens no veidiem, kā es varu atslēgties no darba, noteikti ir dalība projektā "Dakteris Klauns". Man palīdz šis darbs. Otrs veids, kā es relaksējos, ir dziedāšana "Jasmīnas korī". Ieniršana mūzikā. Gan ģitārspēle, gan dziedāšana man palīdz atslēgties no ikdienas un domām par darbu. Vasarā savukārt ļoti palīdz pabūšana pie dabas – man patīk baudīt dabu un makšķerēt. Un, protams, ļoti svarīgs ir laiks, ko pavadu kopā ar ģimeni. Lai kur arī mēs visi kopā būtu, tas palīdz relaksēties un nedomāt par darbu.

– Esi teicis, ka līdz darbam skolā nonāci nejauši, ka šī nebija tava sapņu profesija. Bet kas bija (un varbūt vēl aizvien ir) tava sapņu profesija? Ko tu savā dzīvē gribētu darīt, ja nestrādātu skolā?

– Ja nebūtu skolotājs, es noteikti būtu basketbolists. Es gribēju kļūt par profesionālu basketbolistu un, kā jau ikviens basketbolists, sapņoju kļūt par Nacionālās basketbola asociācijas spēlētāju un būt tur, kur šobrīd ir Kristaps Porziņģis. Bet tad es traumēju celi, līdz ar to šis sapnis izgaisa. Tomēr es ticu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un es esmu laimīgs, ka šobrīd esmu šeit un daru to, ko es daru.


Ainārs atzīst, ka bērna ienākšana ģimenē mainīja visu viņa dzīvi: "Ģimene – tās ir rūpes un liela atbildība."

– Nav noslēpums, ka skolotāja profesija un darbs Latvijā nav vislabāk atalgotā nodarbe. Ministru kabinets gan lēmis, ka no šā gada septembra pedagogu minimālā alga par likmi būs par 30 eiro lielāka – 710 eiro. Saki godīgi, vai ir viegli izdzīvot ar tādu algu? Vai tu jūti, ka tavs darbs tiek pietiekami novērtēts? Kas tevi motivē strādāt šajā profesijā?

– Ar to algu ir tā – izdzīvot mēs varam, ļoti sūdzēties arī nevaram. Speciālajā izglītībā strādājot, mums tiek maksātas arī nelielas piemaksas, kas ir būtisks pluss. Tomēr teikt, ka šobrīd mēs varētu atļauties nopirkt māju vai dzīvokli, ceļot, vārdu sakot – dzīvot tā, kā mēs to gribētu, – diemžēl nevar, arī iekrāt neko daudz nevar. Taču mēs nesūdzamies. Es domāju, ka ir cilvēki, kam klājas daudz grūtāk.

Esmu pateicīgs, ka man ir šis darbs. Arī skolas direktorei vienmēr esmu teicis, ka es esmu tik priecīgs, ka varu strādāt šajā skolā. Novērtēju to, ka man ir dota iespēja pilnveidoties un pierādīt sevi. Priecājos, ka man ir darbs. Ir cilvēki, kam vispār darba nav...

– Latvijas izglītības sistēmā notiek dažādas pārmaiņas. Vai tās skar arī jūsu skolu?

– Latvijas izglītības sistēmas pārmaiņas mūsu skolu nav skārušas, personīgi es to neesmu izjutis. Es ļoti ceru, ka nākotnē negatīvas pārmaiņas speciālo izglītību neskars. Uzskatu, ka pedagoga darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts un pašreizējais atalgojums ir neadekvāts.

– Kā tu vērtē to, ka Latvijā tiek slēgtas daudzas skolas? Vai tas neapdraud valsts nākotni, vai nedraud ar Latvijas lauku izmiršanu, jo iedzīvotāju laukos jau tā ir tik maz...

– Es pats esmu no Rūjienas, esmu absolvējis Rūjienas vidusskolu. Manuprāt, lauku skolas, kurās ir pietiekami daudz skolēnu, nevajadzētu slēgt. Ja novadā tā ir vienīgā skola, tad skolēniem, kuri tur dzīvo, nāktos braukt uz citu skolu, kas atrodas jau citā novadā.

– Līdzās skolotāja pienākumiem tu esi arī vīrs savai sievai un tētis meitiņai. Ko bērna ienākšana ģimenē ir mainījusi tavā dzīvē, vērtībās, uztverē?

– Bērna ienākšana ģimenē ir mainījusi visu manu dzīvi, jo tas ir tāds liels solis, kuram nav iespējams sagatavoties vienas dienas laikā, lai arī kā tu gatavotos. Bērns maina visu. Mainās domāšana un domas par dzīves vērtībām – tādā ziņā, ka primārais, ar ko tev visu laiku jārēķinās, ir ģimene. Tu nevari izdomāt, ka tagad tu darīsi to vai to, jo pirmajā vietā, lai kas arī notiktu, vienmēr ir jābūt ģimenei. Es nevaru darīt tikai to, ko es pats gribu, man ir jāuzklausa arī sievas viedoklis un jārēķinās ar bērna vajadzībām.

Kopš bērna ienākšanas ģimenē es noteikti esmu kļuvis daudz pacietīgāks, mierīgāks. Un tās patiesībā ir rūpes un liela atbildība. Ģimene un bērns – tā ir liela lieta, liela pienākuma sajūta un arī beznosacījuma mīlestība, jo tu savu bērnu mīlēsi vienmēr, lai ko arī viņš darītu.

– Vai tu aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm Latvijā? Vai uz Saeimas vēlēšanām gāji? Ko ceri sagaidīt tuvāko četru gadu laikā Latvijā?

– Jā, es sekoju līdzi politiskajām aktivitātēm, bet nevarētu teikt, ka ļoti aktīvi. Protams, ka gāju uz vēlēšanām, jo uzskatu, ka tas ir katra pilsoņa obligāts pienākums, kas pierāda, ka tev nav vienalga, kas notiek Latvijā.

Man kā Latvijas pilsonim ir svarīgi, kas notiek valstī, kurā es dzīvoju. Šobrīd man ir svarīgi zināt un saprast, vai mana valsts ir droša, vai tiek domāts par veselības nozari, vai godīgi un pareizi tiek tērēta mūsu nodokļu nauda, un man kā skolotājam ir būtiski, lai pedagoga profesija būtu stabila un pienācīgi atalgota.

Es ļoti ceru, ka tuvāko četru gadu laikā Latvija vēl aizvien būs droša un mierīga valsts, ceru, ka veselības nozarē vairāk būs padomāts par jaundzimušajiem, par jaunajām māmiņām un pensionāriem. Ceru, ka medikamentu cenas būs zemākas, visa medicīnas sistēma sakārtotāka. Gribētu sagaidīt arī, ka tiek ieviesti lielāki nodokļu atvieglojumi. Nākotnē ceru, ka izglītības sistēma būs sakārtota un stabila.

– Līdztekus darbam skolā tev pietiek laika un enerģijas arī dziedāt korī un iesaistīties labdarības projektā «Dakteris Klauns». Kāpēc tu to dari? Kas tevi motivē?

– Šajā labdarības projektā es iesaistos jau otro gadu. Kas mani motivē to darīt? Pirmām kārtām tas bija mans aicinājums. Kāpēc lai mēs nepalīdzētu cits citam? Kāpēc lai nedarītu labu? Turklāt tas nemaz neprasa no mums tik daudz. Mēs varam cits citu iepriecināt un atbalstīt, it īpaši situācijās, kad runa ir par bērniem, kuri nonākuši slimnīcā un dzīvo tur mēnešiem ilgi, un viņu vecākiem. Manuprāt, atbalsts, smieklu un prieka deva un viss pārējais, ko sniedz dakteris Klauns, šiem bērniem ir ļoti svarīgi.

– Darbs ar slimajiem bērniem nav izklaide. Pastāsti, kas ir grūtākais, esot dakterim Klaunam?

– Darbošanos daktera Klauna lomā es noteikti neuztveru kā izklaidi, bet gan kā ļoti atbildīgu darbu, kurš psiholoģiski nebūt nav viegls. Tās ir trīs stundas, kad nākas nepārtraukti improvizēt, sajust atmosfēru palātā, sajust pacientu un saprast, kāda palīdzība viņam ir nepieciešama konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā. Darbojoties ļoti svarīgi ir netraucēt ārstējošo personālu sniegt medicīnisko palīdzību.

Kā grūtības varu minēt reizes, kad redzu kādu pavisam mazu pacientu ļoti smagā stāvoklī... Tad ir psiholoģiski grūti to neielaist sevī, un, atnākot mājās, ir retas reizes, kad vēlos padalīties ar savu tuvāko cilvēku, sievu, par savām sajūtām, emocijām, konkrēti neminot sīkumus. Darbojoties ar slimajiem bērniem, jāspēj noslēpt savu emocionalitāti, jo apzinos, ar kādu mērķi es tur, slimnīcā, esmu atnācis.

– Noteikti gadās ne tik priecīgas dienas, kad pašam dakterim Klaunam noderētu dakteris Klauns. Mēdz taču gadīties, ka iekšēji nejūties labi, tomēr tev ir jāpārtop par dakteri Klaunu un jādodas palātā. Kā tu to pārvari, lai šī tikšanās būtu dabiska un nebūtu jāizliekas?

– Dienās, kad nejūtos labi, kad neesmu emocionāli pacilāts vai man ir kādas citas problēmas, es izvērtēju, vai es tiešām šodien varu iet, vai man būs, ko dot, vai spēšu kādam šo dienu padarīt labāku, smaidīgāku, dzīvespriecīgāku. Lai dotos pie bērniem, dakterim Klaunam ir jājūtas labi, ir jāspēj sevi savākt.

– Vai tev ir bijusi doma doties labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm? Kas tevi notur Latvijā šajā laikā, kad tik daudzi brauc projām un atgriežas vien retais?

– Man nav bijusi doma doties prom no Latvijas, jo šobrīd manā dzīvē viss ir sakārtojies tā, lai es šeit varētu strādāt, lai man būtu darbs. Un es nemaz negribētu, lai mans bērns un mana ģimene dzīvo ārpus Latvijas, jo šeit ir mūsu saknes, šeit ir mūsu kultūra, šeit ir mūsu valoda. Tās ir tās vērtības, kuras es nemainītu ne pret ko, kaut arī citur, iespējams, varētu nopelnīt vairāk. Ja man dzīvē gadītos situācija, kad kaut kas jāmaina, piemēram, ja man būtu ļoti nepieciešama nauda, varbūt tad es brauktu, bet tikai tādēļ, lai pastrādātu, un tikai ar domu, ka sapelnīšu un tūliņ pēc tam atgriezīšos Latvijā. Bet pagaidām mums ģimenē nav bijusi doma braukt kaut kur projām un meklēt laimi citur. Mana sieva Līga ir pamēģinājusi dzīvi ārzemēs, kur savulaik devās strādāt, tomēr arī viņa laimīgi atgriezās Latvijā.

– Manuprāt, tu esi īsts skatuves cilvēks. Nesen piedalījies TV3 šovā «X Faktors», kaut arī pats tam nemaz nepieteicies – šovam tevi pieteica līdzcilvēki, kuri novērtē tavu muzikalitāti. Ko tev deva piedalīšanās šādā pasākumā? Kādu pieredzi no tā guvi?

– Tā man bija iespēja uzzināt, ko no cilvēka prasa šovbizness. Es piekritu piedalīties šajā šovā, jo gribēju saprast, uz ko esmu spējīgs un ko tas no manis prasa, kā mani novērtē un ko par mani domā. Manuprāt, ikviena lieta, ko mēs darām, mums dod kaut kādu artavu tālākajai dzīvei. Es sapratu to, ka «X faktors» nav īsti man. Ja tu gribi piedalīties šajā šovā, tev noteikti ir pašam jārada sava mūzika. Tev ir jānododas mūzikai pilnībā, jo tas nav tā, ka es tagad aiziešu un vienkārši kaut ko padziedāšu. Bet dalība šovā man palīdzēja vismaz saprast, ko tas nozīmē, cik tas ir grūti – būt kameru priekšā, turklāt visu laiku jāpatur prātā, ka tevi vērtē. Tev ir jābūt paškritiskam pret sevi, bet tajā pašā laikā jāmāk sevi arī parādīt no labākās puses. Es uzskatu, ka, darot jebkuru lietu savā dzīvē, mēs esam tikai ieguvēji. Mēs iegūstam pieredzi, labāku vai sliktāku, tomēr tā ir neatsverama bagātība.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.