Rasma Vērpēja: Ticības spēkā tveros Madlienā Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Dzīvā sarunā pie paša dievnama. Foto - no privātā arhīva
Allaž esmu ļoti cienījis un augstu vērtējis skolotāju, kas savā skolā, pilsētā, pagastā nav tikai skolotājs. Ar to nedomājot tiešo stereotipu iz senām dienām, kad par gudriem ik miestā uzskatīja trīs cilvēkus – skolotāju, dakteri, mācītāju. Laiki mainījušies līdz nepazīšanai, bet kaut kāda saikne no tālās pagātnes joprojām dzīva. Šoreiz ceļš aizved uz Madlienu, kas var lepoties ar daudziem saviem cilvēkiem, arī ar skolotāju Rasmu Vērpēju. Skolotāja daudzus gadus pilda arī Madlienas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces misiju – jā, tā ir misija, nevis baznīcas amats.
Pirms četriem gadiem, 2019. gada 21. septembrī, Madlienas dievnamā notika Rasmas Vērpējas grāmatas “Tilts pāri gadiem. Madliena” atvēršanas svētki. Pirms dažām dienām Rasmas “Facebook” profilā svaigais ieraksts, ka grāmatas ir atvestas un tās var iegādāties, nedaudz samulsināja, bet izskaidrojums vienkāršs: kopš iznākšanas šī jau ir grāmatas trešā partija, jo autore izdevuma apjomu papildina par saviem līdzekļiem. Pirmais finansiālais atbalstītājs bija Ogres novada pašvaldība.
Redzams, ka grāmata ļaudīm iet pie sirds un pieprasījums liels: arī man, tiekoties ar autori, palaimējās to iegādāties. Varbūt lieti atgādināt, ka tajā pašā 2019. gadā Rasma Vērpēja ieguva Ogres novada apbalvojumu Gada cilvēks nominācijā “Sabiedriskais darbs”. Kaut gan – misiju, kalpošanu no sirds grūti vienādot ar “sabiedrisko darbu”...
Pie dievnama durvīm svaigs ziņojums, kas vēsta, ka jau pavisam drīz, 3. septembrī, visi aicināti uz svētku dievkalpojumu, kas veltīts Madlienas evaņģēliski luteriskās baznīcas 585. gadskārtai. Dievkalpojumu vadīs palīgbīskaps Rinalds Grants, par muzikālo gaisotni gādās Vilnis Daņiļēvičs, vēsturē līdzēs ieskatīties Mareka Liepas izveidotais digitālā formāta stāsts, bet par paveikto pēdējos piecos gados vēstīs izstāde. Grēks būtu izdevību laist garām. Kā tur bija? Ja negribu zināt, kas bija pirms manas dzimšanas, varbūt vēl neesmu piedzimis? Intervijas vietā – brīva saruna ar Rasmu Vērpēju.
Andris: – Paldies par iespēju aprunāties! Varbūt mazāk par grāmatu, kura lasāma tiem, kam interese par novadpētniecību, arī par Madlienas un tās dievnama vēsturi. Grāmatas pēcvārdā raksti: “Madliena, mana Madliena. Te es dzīvoju, te es piedzimu, te ir mana tēva dzimtā vieta. Tāpēc šī vieta ir man visdārgākā, visskaistākā, vislabākā un man ļoti daudz ko nozīmē. (..) Daudzu cilvēku pamudināta, un pašas interese par Madlienu, un vēlme atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu deva spēku apkopot daudzos materiālus par Madlienu.” Tavai grāmatai līdzās arī 1985. gadā izdotā Imanta Ziedoņa “Tik un tā” par Madlienas kopsaimniecības kultūrvēsturi, 1990. gadā izdotā Ojāra Upenieka “Un nokrakšķēja vecā pasaule” par Madlienu 1905. gada notikumos, Artūra Mežaka 1938. gada izdevums “Madlienas–Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē”. Laiki, laikmeti, skatījumi sasaucas un liek domāt. Tu esi iedzimta madlieniete un jau kopš pirmās klases zināji, ka būsi skolotāja.
Rasma: – Jā, tā bija! Kopš pirmās klases mācījos Madlienas astoņgadīgajā skolā un šo mācību iestādi arī absolvēju. Pirmajās klasēs uz savu audzinātāju skatījos ar lielu cieņu un apbrīnu: cik viņa daudz zina, kā prot izskaidrot, kā viņas vārdā ieklausās! Un tad savā bērna prātā domāju – nē, man arī jāizmācās par skolotāju, tad varēšu stāvēt klases priekšā un visi bērni manī klausīsies ar tādu pašu apbrīnu un zinātkāri. Sanāca tā, ka kādā 6.–7. klasē man bija iespēja pastrādāt par auklīti bērnudārzā, arī šie pirmie soļi pedagoģijā atmiņā palikuši kā sapnis, ka būšu skolotāja. Skolā patika viss – gaiteņu skaņas, tāfele, krīts, bērnu čalas, grāmatu smarža, pat penāļa graboņa manā mugursomā.
Pēc astotās klases devos mācīties uz Rīgas Pedagoģisko skolu, kas tolaik deva vidējo pedagoģisko izglītību un iespēju strādāt par pedagogu. Un jau 1975. gadā mana pirmā darba vieta bija Madlienas bērnudārzā. Pēc četriem gadiem aizprecējos uz Kurzemi, uz Stendi, kur astoņus gadus nostrādāju bērnudārzā, septiņus – Stendes pamatskolā. Skolā nokļuvu tā, ka manu darbu bērnudārzā bija ievērojusi skolas direktore, tālab aicināja pie sevis, jo mana īstā vieta esot skolā.
1994.gadā atgriezos savā Madlienā un kļuvu par Madlienas vidusskolas pirmo četru klašu (sākumskolas) skolotāju. Līdztekus darbam studēju Latvijas Universitātē, Pedagoģijas fakultātē, iegūstot bakalaura grādu un sākumskolas skolotājas kvalifikāciju. Nu biju pilntiesīga skolotāja ar augstāko pedagoģisko izglītību.
Andris: – Kādreiz pētīju skolēnu uzvedības un skolotāja autoritātes problēmu. Imponēja tas, ka skolotājs nedrīkst iedomāties, kādam jābūt skolēnam, kādai jābūt viņa rīcībai, atbildēm uz skolotāja jautājumiem. Ka jādzīvo nevis blakus bērnam, bet kopā ar viņu: jāprot ne tikai kopā mācīties, bet arī rotaļāties…
Rasma: – Gandrīz precīzi! Man ar bērniem bija ļoti labas attiecības. Bieži jokojāmies. Protams, bez stingrības arī nekas labs nevar iznākt. Jābūt īstai, netēlotai, nevajag bērnu klaji noliegt, tāpat, kā viņam izdabāt, vajag pamudināt, nevis pārslavēt: bērni dažkārt jūt labāk, nekā mēs, skolotāji. Būt par skolotāju ir līdzīgi, kā būt par mācītāju – drīzāk tā ir misija, nevis profesija. Dažkārt izglītības vadonība to arī izmanto, tā sakot – priekš kam tev alga, tā taču cēla misija!
Andris: – Atgūstot valsts neatkarību, daudz kas šķita jauns un nebijis.
Rasma: – Jā! Arī Dievs un “Dievs, svētī Latviju!”. Sākām skolās dibināt kristīgās mācības pulciņus, vēlāk ieviesa ētikas, kristīgās ētikas stundas, vecākiem ļāva izvēlēties, kuru mācību apgūt. Pati šajā ziņā strādāju ar pacilātību. Kad saikne ar Madlienas draudzi kļuva arvien ciešāka, no 1997. līdz 2014. gadam dievnamā vadīju Svētdienas skolu. Atsaucība bija liela, darbojāmies aizrautīgi – ik uz soļa varēja manīt, ka bērni ātri pieķeras visam labajam, ko māca Dieva vārds. Pirmīt vaicāji, vai mācītājam jābūt labam, dedzīgam oratoram, talantīgam, erudītam cilvēkam, kas aizkustina, aizrauj. Noteikti! Es tam ļoti piekrītu un nebūšu grēkojusi, ja nepiekrītu arhibīskapam Jānim Vanagam, ka svarīgs esot tikai vārds, tā saturs. Manuprāt, ne mazāk svarīgi, ar kādu dedzību, pārliecību šo vārdu nesam. Svarīga arī ne vien Dieva bērnu attieksme pret valsti, bet arī valsts un politiķu attieksme: kad pirms vēlēšanām partijas ar karogiem zvēr dievnamos, svētku dievkalpojumos amatpersonas gozējas kameru priekšā, tad esam kopā, kad jāieklausās ticīgo vārdos, tad baznīca un valsts ir šķirti...
Andris: – Atceros Lēdmanes dievnama cēlēja Tāļa Salas vārdus baznīcas atklāšanas ceremonijā, nododot dievnama atslēgas priesterim: “Es dodu jums šīs atslēgas, lai šo namu atslēgtu, nevis aizslēgtu ciet!” Ar to viņš domāja, ka dievnams jāatver vaļā cilvēkam, mākslai, mūzikai, kas runā Dieva valodā.
2015.gadā Madlienā tika iestudēta un uzvesta Aspazijas luga “Madlienas baznīcas torņa cēlējs”, kas kļuva par Ogres novada mēroga apjomīgu un lielisku uzvedumu Didža Caukas režijā. Izrādē bija iesaistīti aktieri no Madlienas, Ķeipenes, Suntažiem, Lauberes un Ogres, jauktais koris “Madliena”, senioru vokālais ansamblis “Tik un tā”, deju kolektīvs “Daina” un profesionālu mākslinieku komanda. Atvaino, Rasma, manu iztēli, bet sanāk, ka tu ar savu ilggadējo, enerģisko, pacietīgo un lietpratīgo darbu esi Madlienas dievnama cēlēja.
Atceros, kā te bija pirms gadiem. Viss ir pārvērties līdz nepazīšanai – jaunā grīda spoguļojas pašu pulētās gaismās, gaiša dievnama zāle un altāra daļa, jauns jumts sakristejai, jauns tornis, gailis torņa galā un neskaitāmi sīki darbi, kas tik labi neizceļas. Nupat, nupat kā atvesti un uzstādīti jaunie soli, kas no draudzes materiāliem taisīti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tava ticība Visaugstākajam ir tik pārliecinoša un stipra, ka, pilnīgi iespējams, atkal, kad vajadzēs, kā toreiz atskanēs zvans no Kanādas: “Rasmiņ, es vēlos palīdzēt tev un Madlienas dievnamam.” Ja vajadzēs, palīdzīgu roku sniegs visi, kas pazīst tavu ticību, cerību, mīlestību. Kā teici nupat – vai vēl kur Latvijā ir tik vēlīga attieksme pret dievnamiem, kā mūsu Ogres novadā?! Paldies par sarunu un uz tikšanos baznīcas 585. gadskārtas svētkos!
Uzziņai
Pēc nostāstiem, Madlienas baznīca celta jau 13. gs. Ap 1226. gadu bīskaps Alberts tagadējo Madlienas novadu ap Sises upi atdevis Johanam Unguram-Šternbergam (avotos – arī Ungerns-Šternbergs), kas aprecējis Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo otro meitu. Ap 1250. gadu atļauts no Rīgas arhibīskapa Johanam Unguram-Šternbergam celt uz mirušās neprecētās sievas māsas Magdalenas kapa (par piemiņu tai) baznīcu. Vietējie iedzīvotāji iesaukuši jauncelto dievnamu par Madlienas baznīcu. No baznīcas nosaukumu dabūjis viss novads.
Senrakstos Madliena pirmo reizi minēta tikai 1438. gadā.
Pēc dažādiem kariem 1668. gadā vizitācijas komisija Madlienā atrada pilnīgi izpostītu mūra baznīcu, kurai trūka jumta, griestu, durvju, logu, kanceles, zvana… Tikai altāra telpa bija zem jumta, un tur vajadzības brīdī varēja noturēt dievkalpojumu. Baznīcu puslīdz saremontēja līdz 1679. gadam.
Ziemeļu kara laikā daudzas baznīcas tika nopostītas, un arī Madlienas baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka vētras laikā varēja sabrukt. 1721. gadā līdz ar remontu uzsāka sakristejas (piebūves) celtniecību. Rokot pamatus piebūvei, izraka vairākus vezumus cilvēku kaulu, kurus pēc tam pārapbedīja Madlienas kapos. Baznīcā apglabāja tikai muižturus, mācītājus un pērminderus, bet zemniekus – baznīcas pagalmā.
18.gadsimta otrās puses sākumā Madlienas draudzes baznīcas stāvoklis, “pateicoties” muižturu un baznīcas priekšnieku nolaidībai, bija ļoti bēdīgs. Pēc aprakstiem spriežot, tās stāvoklis bija visnožēlojamākais visā Latvijā, un tam par iemeslu bija muižturu un zemnieku viedokļu atšķirība baznīcas lietās. 1755. gadā baznīca atkal bija labā stāvoklī, un ļaudis katru svētdienu cītīgi apmeklēja dievkalpojumus. Astoņas dienas iesvētāmā jaunatne gāja mācībās, un jaunekļi par iesvētīšanu maksāja 5 markas, bet jaunavas – pāri cimdu. Trūcīgie bija atbrīvoti no maksas. Bērnus nokristīja 3–4 dienu laikā.
1783.gadā pārbūvēja torni. To mūrēja mūrnieka zellis, bet tik slikti, ka tajā pašā gadā tornis atkal sabruka. Jaunu torni baznīca ieguva 1789. gadā, bet 1826. gadā tai izgatavoja jaunus logus.
Pēcrevolūcijas gados līdz Pirmajam pasaules karam strauji uzplauka draudzes saimnieciskā dzīve, kurai svītru pārvilka karš. Madliena atradās starp vācu un krievu frontes līnijām. Daudzi mira slimībās un sērgās. Krievu armija atkāpjoties aizveda līdzi baznīcas zvanu un nopostīja ērģeles. Pēc tam, kad ģenerāļa Jāņa Baloža vadībā Latvija tika atbrīvota no ienaidniekiem, draudzē varēja atsākties saimnieciskais un kultūras darbs.
Pēc kara draudzes padome iegādājās jaunu zvanu, 1923. gadā no Piebalgas draudzes nopirka astoņu reģistru ērģeles. 1930. gadā baznīcai uzlika skārda jumtu, bet divus gadus vēlāk veica baznīcas kapitālo remontu. 1936. gadā draudzes dāmu komiteja par draudzei saziedoto naudu Madlienas baznīcā uzstādīja piemiņas plāksni 48 draudzes dēliem, kuri krituši karā un brīvības cīņās. 1938. gadā baznīca svinēja 500 gadu jubileju. Sabiedriskajā darbā draudzi enerģiski vadīja mācītājs Kugrēns. Pats viņš apbraukāja lielo draudzi ar zelta grāmatu, vāca līdzekļus jaunu ērģeļu iegādei. Draudze veica lielu, skaistu, vienotu darbu.
Atkal karā, kura laikā Madliena tika stipri izpostīta... Turpat blakus baznīcai esošo skolu sabombardēja, bet baznīcu Dievs pasargāja. Cieta tikai torņa smaile.
Šobrīd daudz kas baznīcā ir atjaunots un dievnams var godam sagaidīt jubilejas gadu.
Katrs, kurš ir bijis baznīcā, ievērojis tās aptuveni 2 m biezos mūrus. Altāri un kanceles treliņus veidojis Madlienas draudzes skolotājs un ērģelnieks Kārlis Fridrihs Hūns. Altāra gleznu “Kristus pie krusta” gleznojis G. Karings 1844. gadā. Baznīcā ir piemiņas plāksne kritušajiem draudzes dēliem.
Madlienas baznīcā ir iesvētīts brīvības apustulis Garlībs Merķelis, kurš kādu laiku dzīvojis Zādzenes muižā. Kaudzītes Matīss savā grāmatā “Brāļu draudzes Vidzemē” saka: “Daudzi no Jaunpiebalgas baznīcas draudzes iet uz Madlienas baznīcu kā uz Meku”.