Jānis Geduševs: Latvijā ir daudz lielākas darba perspektīvas nekā ārzemēs ^{Apriņķis.lv}

Reģionālie koordinatori sniedz praktiskus padomus

Kopš 2018. gada Latvijā darbojas piecu reģionālo remigrācijas koordinatoru tīkls (Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē un Rīgā), nodrošinot vienu reģionālo koordinatoru katrā plānošanas reģionā. Koordinatori palīdz aizbraukušajiem atgriezties mājās, bet pašvaldībām – atgūt savus iedzīvotājus.

Ikvienam ārzemēs dzīvojošajam, kurš interesējas par atgriešanos dzimtenē, ir iespēja bez maksas saņemt reģionālā koordinatora konsultāciju par sev aktuāliem jautājumiem, kas saistīti ar atgriešanos Latvijā konkrētā reģionā. Koordinators vienlaikus ir atbalsta persona, kas palīdz ārvalstīs mītošajiem tautiešiem attālināti izvērtēt priekšrocības pārdomātam lēmumam, kā arī sagatavoties tam, lai veiksmīgi atgrieztos Latvijā.

Katram remigrantam ir individuālas vajadzības un apstākļi, kas jāņem vērā, tādējādi saziņas gaitā tiek apzināti visi jautājumi, uz kuriem koordinators Latvijā palīdz rast atbildes, nepieciešamības gadījumā sadarbojoties arī ar pašvaldības un valsts iestādēm.

Tūkstoš remigrantu atgriežas Pierīgā

Kopš 2017. gada Rīgas plānošanas reģionā no dzīves ārvalstīs Latvijā atgriezušies gandrīz 1000 tautiešu. Pārsvarā tās ir ģimenes, kurās bērni drīz sasniegs skolas vecumu un vecāki vēlas, lai jaunā paaudze mācītos dzimtajā valodā latviešu skolās. Pēc remigrācijas koordinatoru datiem, Latvijā atgriežas arī augsta līmeņa speciālisti, kuri savā mītnes zemē saņēmuši pietiekami lielu algu.

2020.gadā Latvijā atgriezās 4700 remigrantu jeb 53 procenti no visiem atbraucējiem. Kopš 2013. gada, kad tika sākta datu par remigrantiem apkopošana, 2020. gadā reģistrēts vislielākais skaits valstspiederīgo, kas gada laikā atgriezušies uz dzīvi Latvijā.

Visvairāk remigrantu – 49,7 procenti – ir ar vidējo vai profesionālo vidējo izglītību. Nākamā lielākā grupa ir augstāko izglītību, tajā skaitā doktora grādu, ieguvušie – 34,2 procenti, savukārt 16,1 procentam remigrantu izglītība ir zemāka par vidējo. Izteiktas dzimumu atšķirības ir starp augstāko izglītību ieguvušajiem remigrantiem – 44,9 procentiem sieviešu ir augstākā izglītība, kamēr starp vīriešiem tikai 24,7 procentiem. Saskaņā ar 2021. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā 23,6 procentiem vīriešu un 34,9 procentiem sieviešu ir augstākā izglītība.

2021.gadā Latvijā no ārvalstīm atgriezās gandrīz 7000 remigrantu jeb 54,8 procenti no visiem iebraucējiem. Tie ir Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kā arī iedzīvotāji, kuru valstiskā piederība ir cita, bet dzimšanas valsts ir Latvija, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Remigranti ar augstāko izglītību izvēlas dzīvot Pierīgā

Remigranti ar augstāko izglītību pārsvarā izvēlas dzīvesvietu Rīgā vai Siguldas, Ropažu un Mārupes novadā, liecina informācija Oficiālās statistikas portālā. Pierīgas novados – Siguldas, Ropažu un Mārupes novadā – vairāk nekā pusei 2020. gadā no ārvalstīm atgriezušos latviešu bija augstākā izglītība.

Visbiežāk remigranti ir ēku būvniecības strādnieki, citur neklasificēti strādnieki, biroju, viesnīcu un citu telpu apkopēji, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, kvalificēti strādnieki un amatnieki.

Sievietēm visvairāk pārstāvētā joma ir pakalpojumu un tirdzniecības joma, ko pārstāv gandrīz trešā daļa nodarbināto sieviešu, kas vecākas par 15 gadiem, savukārt vīrieši – tikai 7,1 procents. Otra populārākā profesiju grupa sievietēm ir vecākās speciālistes. Vīriešiem populārākā profesiju grupa ir kvalificēti strādnieki un amatnieki, bet vienkāršajās profesijās, piemēram, ēku būvniecības strādnieki, krāvēji, citur neklasificēti strādnieki, bijuši nodarbināti 20,9 procenti.

Ja salīdzina nodarbināto remigrantu datus ar Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju nodarbinātības datiem, Rīgas plānošans reģiona dati liecina, ka starp Latvijas iedzīvotājiem dominē vecākie speciālisti (17,5%), pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki (15,1%), kā arī speciālisti (14,2%).

Atgriežas pēc astoņu gadu prombūtnes

Jānis Geduševs ir viens no remigrantiem, kurš pēc astoņu gadu prombūtnes, studējot un strādājot ārvalstīs, kā jaunais speciālists ir atgriezies Latvijā. Ārvalstīs iegūtās zināšanas un pieredzi viņš pielieto, strādājot par industriālo un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tehnisko speciālistu.

Četrus gadus Jānis studēja Nīderlandē, Lietišķo zinātņu universitātē (Avans University of Applied Sciences), kur ieguva bakalaura grādu, savukārt pēc divu gadu studijām KTH Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā (KTH Royal Institute of Technology) Zviedrijā viņš ieguva maģistra grādu. Paralēli mācībām Jānis varēja izmantot plašas prakses iespējas, kur attīstīt sevi vides inženierijas jomā, kā arī piedalīties inovāciju izpētē un attīstībā.

– Kāda bija tava motivācija izvēlēties studijas ārvalstīs?

– Jau vidusskolas laikā es vēlējos mācīties ārzemēs, un, tā kā mana mamma dzīvoja Lielbritānijā, bija vēlme pārcelties uz Lielbritāniju un studēt tur. Zināju, ka gribu mācīties par vidi un bioloģiju. Vēlējos apvienot inženieriju un vidi, bet Latvijā tobrīd nebija šādas kombinētās mācību programmas. Ārzemju universitātes piedāvāja mani interesējošās studiju programmas un bija konkurētspējīgākas, salīdzinot ar Latvijas universitāšu piedāvājumu.Tā nu es uzreiz pēc vidusskolas devos studēt uz Nīderlandi.

– Kā tu izvēlējies augstskolu, kur studēsi, un kāpēc tieši Nīderlande?

– Valsti izvēlējos pavisam nejauši. Divpadsmitās klases otrajā pusgadā vecāki ieteica, lai aizeju uz izstādi “Skola 2010”, un tur es atradu organizāciju, kas palīdz atrast piemērotāko mācību iestādi ārzemēs. Viņi man piedāvāja mācības bakalaura programmā vides inženierijā Nīderlandē. Tajā brīdī pat nesapratu, uz ko parakstos. Par Nīderlandi es neko nezināju. Zināju tikai, kur tā atrodas un ka bakalaura mācību programma būs angļu valodā. Risks bija ļoti liels – braukt mācīties uz svešu valsti, par kuru ļoti maz zinu, bet, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka izdarīju pareizo izvēli – būt pareizā laikā un izraudzīties pareizo valsti un mācību programmu. Rezerves variantā biju pieteicies mācībām arī Latvijas Universitātē, bet tur mani sākumā noraidīja un ielika otrajā kārtā; Nīderlandē tiku pieņemts ar pirmo kārtu.

– Tu devies nezināmajā... Kas bija lielākie izaicinājumi?

– Protams, tas bija ļoti liels risks. Lielākais izaicinājums bija ar dokumentu iesniegšanu, lai es varētu piereģistrēties un tiktu uzņemts universitātē, bet ar to man palīdzēja uzņēmums, kas ar to nodarbojas. Otrs lielākais risks bija sadzīve – dzīvesvietas atrašana un darba iespējas. Nīderlande ir dārga valsts, un paļauties tikai uz vecāku atbalstu arī pilnībā nevar. Tajā laikā grūtākais bija veikt nelielus aprēķinus ar īres izmaksām, pārtikas cenām, darba iespējām, cik varu pats nopelnīt un kādas ir darba iespējas studentiem, kas nerunā vietējā valodā.

– Kā tu saprati, ka vēlies studēt vides inženieriju, un kas šajā jomā tevi visvairāk saista?

– Vidusskolas laikā mani ļoti interesēja vide, bioloģija, anatomija un inženierija, kā arī gribējās darboties dinamiskā un internacionālā vidē.

Principā tikai pēc pirmā mācību gada Nīderlandes universitātē es apjautu, ka esmu trāpījis naglai uz galvas un atradis sev vēlamo profesiju. Mācību procesa laikā mums palīdzēja saprast un sastrukturizēties pa nozarēm un specializācijām.

Mācoties Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā Zviedrijā es varēju vēl vairāk noslīpēt savas zināšanas vides inženierijā un risināt dažādus izaicinājumus, izmantojot sistemātisko analīzi.  Nīderlandes augstskolā vairāk fokusējas uz tehniskajām detaļām, bet Zviedrijā vairāk bija analītiskā un akadēmiskā pieeja.

Man vislabāk patika universitātes pieeja, ka studentiem katrs ceturksnis bija sadalīts pa dažām ar vidi saistītām nozarēm, kurās vajadzēja atrast dažādus risinājumus uzņēmumiem, kuri vēlas attīstīties videi draudzīgāk, vai risināt kādas viņu tehniskās problēmas. Tas bija ļoti interesants veids, kā apgūt profesiju. Protams, mums paralēli bija arī padziļinātas mācības par katru projektu – sākot no internacionālās komunikācijas un projektu vadības līdz pat termodinamikai, toksikoloģijai un ķīmijai. Un pats galvenais, kas bija ļoti interesanti, ka universitātē studentiem iemāca, kā risināt šādus jautājumus, izmantojot pielietoto zinātni.

– Vai profesijas izvēlē svarīgs bija arī pieprasījums pēc šādiem speciālistiem un atalgojums? Vai, pirms izvēlējies profesiju, tu ieguvi informāciju par darba iespējām šajā specialitātē?

– Izvēloties profesiju, es nebiju iedziļinājies atalgojuma jautājumā, jo mani vienkārši interesēja šī profesija. Atalgojums nebija svarīgākais. Zināju tikai to, ka tā ir jauna profesija ar lielām perspektīvām.

Mācību procesa laikā mēs sākām specializēties savās izvēlētajās jomās, kas arī palīdzēja iegūt plašāku informāciju par nākotnes perspektīvām un atalgojumu. Atceros, ka, mācoties Nīderlandē, šāda profesija vēl nebija tik pieprasīta Latvijā, cik tā bija novērtēta un pieprasīta ārzemēs.

– Vai paralēli studijām Nīderlandē un Zviedrijā tu arī strādāji?

– Jā! Mācoties Nīderlandē, es jau pirmajā pusgadā atradu darbu, lai varētu kļūt patstāvīgāks un nodrošināt savu dzīvošanu Nīderlandē. Pirmais darbs man bija kempinga mājiņu tīrīšana, pēc tam atradu darbu kā pavāra palīgs vietējā krodziņā, kas man ļāva attīstīt paralēlo profesiju kulinārijā, pavārmākslā. Zviedrijā mans ļoti labs draugs Ģirts palīdzēja iekārtoties restorānā par pavāru, un tas man ļoti palīdzēja nodrošināties mācībām un dzīvošanai Zviedrijā.

– Vai Nīderlandē sastapi arī citus tautiešus?

– Manā kursā bija puisis, vārdā Rolands, no Jelgavas, un mēs kļuvām par labiem draugiem. Bredā, pilsētā, kur es mācījos un dzīvoju, bija latvieši, bet maz, un mēs vairāk laika pavadījām kopā ar ārzemju studentiem.

– Kāds ir tavs lielākais ieguvums Nīderlandē?

– Es teiktu, ka lielākais ieguvums Nīderlandē bija iespēja mācību laikā praktizēties vairākos ļoti lielos uzņēmumos, kur es varēju noslīpēt savu profesiju un iegūt reālu darba pieredzi.

– Kādi ir tavi novērojumi par nīderlandiešiem un zviedriem?

– Nīderlandieši, salīdzinot ar zviedriem, ir daudz atvērtāki un, es teiktu, skaļāki. Protams, Nīderlandē un Zviedrijā ir savas kultūras atšķirības, bet kopumā tās abas ir ļoti labi situētas, pārtikušas Rietumu valstis. Man labāk patika Zviedrijā – tur daba ir ļoti līdzīga Latvijai.

– Kādēļ pēc studijām nolēmi atgriezties Latvijā, nevis veidot karjeru ārvalstīs?

– Principā – pateicoties draudzenei, kura tagad ir mana sieva. Mums bija doma palikt Zviedrijā, lai viņa varētu studēt Zviedrijas universitātē, bet viņai piedāvāja ļoti labu darbu lielā internacionālā uzņēmumā Latvijā, un tā es arī izlēmu pārvākties atpakaļ uz Latviju. Jo man ar savu profesiju būs vieglāk darbu atrast Latvijā, un mums ir arī savs dzīvoklis Latvijā.

Mēs bijām arī salīdzinājuši izmaksas, dzīvojot Latvijā un dzīvojot ārzemēs, – Latvijā ir daudz izdevīgāk dzīvot un ir lielākas darba perspektīvas nekā ārzemēs. Uzskatu, ka Latvijā ir daudz iespēju. Turklāt Latvijā ir mūsu ģimenes, un tas mums ir ļoti svarīgi.

– Vai pēc studijām ārvalstīs, kur paralēli teorijai tu ieguvi arī praktisko pieredzi, nebija grūti pārslēgties?

– Nīderlandē studiju laikā mums bija ļoti labas iespējas paralēli mācībām iet praksēs, kur es vairāk ieguvu praktisko pieredzi. Praktizējos tādos uzņēmumos kā “Mars, Incorporated”, “TU Delft”, “Nijhuis Water Technology B.V.”. Prakses palīdzēja man attīstīt augstskolā iegūtās zināšanas, un tagad esmu kļuvis par industriālo un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tehnisko speciālistu.

– Latvijā tu darbojies arī kustībā “Ar pasaules pieredzi Latvijā”. Pastāsti mazliet par šo kustību – kādi ir tās mērķi, kāds sabiedriskais pienesums?

– Šī kustība apvieno domubiedrus, kas ir studējuši un strādājuši ārzemēs, un es šajā organizācijā kā biedrs esmu trīs gadus. Biedrība “Ar pasaules pieredzi Latvijā” tika izveidota 2017. gadā, lai apvienotu remigrantus, dalītos pieredzē un meklētu sadarbības iespējas. Tā palīdz tautiešiem atgriezties atpakaļ Latvijā un pierādīt, ka Latvijā var dzīvot ļoti labi. Tāpat tiek stiprinātas saites ar cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, bet domā par atgriešanos mājās.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.