Mārupē iespējas ir, bet... ^{Apriņķis.lv}

Slavenais koris “Noktirne”

Senioriem Mārupes novadā tiek piedāvātas plašas un saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas – var gan dziedāt, dejot un nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, gan papildināt zināšanas semināros un kursos, kā arī iesaistīties novada sabiedriskajā dzīvē. Plaši izskanējis senioru kora “Noktirne” un tā diriģentes Ilgas Bērziņas vārds. Viņa ar savu darbošanos pierāda, cik aktīvi var dzīvot arī pēc astoņdesmit gadu sasniegšanas un pārsniegšanas.  2014. gadā koris “Noktirne” izcīnīja otro vietu pasaules koru olimpiādē, bet šogad piedalījās dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā un koru konkursu finālā senioru koru grupā ieguva otro vietu. Dziesmu svētkos koris piedalās kopš 1973. gada.

Kora pirmais mēģinājums, kurā piedalījās desmit dāmas, notika 1972. gada 20. martā – dienā, kad sākas pavasaris. Mārupes novada mājaslapā dziedātājas tiek uzslavētas – laikam tāpēc, ka koris dibināts pavasarī, tā dalībnieces esot pavasarīga prieka pilnas, rosīgas un allaž gatavas koncertēt. Kora darbība ir ļoti spraiga, un jau vairākus gadus “Noktirne” ir senioru koru priekšgalā. Noktirnietēm ir savas tradīcijas – tiek atzīmētas koristu jubilejas, apspriesti jaunākie notikumi. Tagad viņu ir vairāk nekā četrdesmit.

Sieviešu kora “Noktirne” dalībnieces ir dziedājušas Anglijā, Vācijā un Itālijā. Katru gadu dziedātājas piedalās skatēs un senioru dziesmu svētkos. Par kori “Noktirne” uzņemta dokumentālā filma “Vecmāmiņu koris” (2010). Tā tapusi trīs gadus un ir Ilzes Ramānes pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma. Jaunā režisore mēģinājusi saprast, kā tas ir – būt dzīves nogalē – un kā pret šo nepielūdzamo faktu attiekties ar tādu cieņu un humora izjūtu, kā to spēj filmas varones. “Noktirne” pastāv jau pusi gadsimta, un kora dalībnieces uzskata, ka galvenais ir dziedāt ar prieku un no sirds – tad viss ir izdevies. Un viņas to pierāda.

Ar sportu uz tu

Mārupes senioriem patīk arī sportot, par ko liecina gan sasniegumi, gan balvas, kas izvietotas dienas centrā. Tomēr Vera Stumbure teic, ka lielākais prieks esot par kopā būšanu. Aktīvie sportotāji tagad gaidot 17. decembri, kad Tīraines Sporta centrā varēs sacensties spēlē “Cornhole”. Tā esot gan jautra savstarpēja sacenšanās, gan kustību koordinācijas trenēšana. Noteikumi ir vienkārši – ar kukurūzas graudiem pildīts maisiņš ir jāiemet koka dēlī izveidotā caurumā.

“Mums pirmajā reizē veicās ļoti labi, bet vietas mums nav svarīgas, esam sajūsmā, ka varam izbaudīt kopā būšanu,” saka Vera Stumbure. Šī spēle ir piemērota visu vecumu cilvēkiem, un to uzspēlēt labprāt piesakās arī bērni. Mēdz jokot, ka azartiskā kukurūzas maisiņu mešana izraisot atkarību...

Senioru biedrības vadītāja uzsver, ka daļa mārupiešu aktīvi nodarbojas ar sportu un ne tikai katru gadu paši rīko sporta svētkus, bet arī atsaucas citu biedrību uzaicinājumiem. Tas ir sportiskais kodols, bet viņa labprāt starp sportotājiem redzētu vēl vairāk cilvēku.

“Mūsu seniori izmanto iespēju piedalīties ūdens aerobikā, arī es to daru. Divas reizes nedēļā ir ārstnieciskā vingrošana, ir ļoti laba pasniedzēja. Bija līnijdeju grupa, diemžēl pasniedzējai sākās citi darbi, un tagad meklējam kādu, kurš varētu mūs mācīt,” teic Stumbures kundze. Mārupes senioru līnijdeju kolektīvs “Vējiem līdzi!” ar labiem panākumiem piedalījies Baltijas Kantri vesterna deju čempionātā 2013. gadā.

“Man mēdz jautāt, vai Mārupē ir vieta, kur peldēt. Saku: jā, ir ūdens aerobika. Pēc tam vaicāju trenerei, cik daudzi uz nodarbībām pieteikušies no jauna. Nē, neesot. It kā būtu vēlme darboties, bet saprotu arī to, kāpēc cilvēks tomēr izlemj neko neuzsākt. Viņš rēķina, cik tas maksā. Mums, pensionāriem, transportā nav brīvbiļetes, mēs braucam par savu naudu – pērkam biļeti par 80 centiem vai 1,10 eiro. Ūdens aerobikas nodarbība maksā 10 eiro. Vingrošana ir lētāka. Tomēr, ja kāds grib, tas dara un brauc. Ja esi izdomājis darīt, tad dari, bet ja esi ierāvies savā čaumaliņā, tad nekā. Arī es uz ūdens aerobiku sākumā negāju tāpēc, ka neprotu peldēt. Domāju, kā nu būs, man likās, ka nevarēšu nostāvēt, ka ūdens mani nesīs. Draudzene pierunāja, lai pamēģinu. Nu jau piekto gadu eju un vēl neesmu noslīkusi,” joko Vera Stumbure.

Iespējas ir

Nav jāiestājas senioru biedrībā, lai varētu apmeklēt gan tās rīkotos, gan citus pasākumus. Galvenais, lai cilvēki var izvēlēties sev tīkamāko nodarbi. Ir tādi, kam pietiek ar rosīšanos savā dārzā. Piemēram, Jaunmārupē daudziem senioriem ir veselības problēmas, tāpēc viņi mazāk sporto. “Adām zeķītes un atdodam pagastā. Kad reģistrē jaundzimušu bērniņu, tad zeķītes ir dāvana no senioriem. Arī cimdus adām. Daudz adījām Ukrainai. Cenšamies darīt to, kas ir mūsu spēkos,” teic senioru biedrības vadītāja.

Iecienīts laika pavadīšanas un kopā būšanas veids ir ekskursijas. Visiem, kas vien vēlējušies, ir bijusi iespēja apceļot Latviju. Par transportu nav jāmaksā, bet pārējie tēriņi gan esot katra paša ziņā. Iespējams, tas var atturēt.

Protams, ikgadēja tradīcija ir arī balles. Tāpat kā daudzviet, arī Mārupes senioru biedrībā vairāk ir sieviešu. Vīrieši jau viņsaulē. Dažkārt, kad seniori tiek aicināti nākt uz balli, dzirdamas atrunas: ko es darīšu, dejot neprotu, nevaru, nav, ar ko danci griezt. Tad Vera Stumbure mudina, lai nāk tāpat vien, satiekas un aprunājas ar citiem. Prom netiek raidīti arī tie, kas nav iestājušies biedrībā. Biedrības vadītāja smejas, ka vajadzētu uzaicināt kādu vīru ansambli no Latgales, lai ballē būtu vairāk kungu un deju partneru Mārupes dāmām. Kopā būšana ļauj iepazīt citam citu. Kādā ballē tika izstādīti rokdarbi, un ne viens vien uzzināja, ka Tīrainē dzīvo sieviete ar mākslinieces dotībām, lai gan nav mācījusies gleznot. Atklājās, ka novadā dzīvo cilvēki ar zelta rokām, par kuriem līdz tam maz bija zināms.

Biedrībā lielākoties iestājas pēc septiņdesmit gadu vecuma sasniegšanas, jo sešdesmit pieci gadi – tas vēl ir jauns cilvēks, smejas Vera Stumbure. Decembrī vienai kundzei būšot deviņdesmit gadu jubileja. Daudz esot dāmu astoņdesmit gadu vecumā un vecākas, un viņas apmeklē ūdens aerobiku. Trim kundzēm ir vairāk nekā astoņdesmit gadu, viņas turpina aktīvi vingrot.

Gribētos, lai ir aktīvāki

Uz jautājumu, vai gados vecāki mārupieši ir individuālisti, Vera Stumbure atbild apstiprinoši: “Tā ir. Arī mēs, simt divpadsmit seniori, varētu kaut ko lielāku darīt, bet cilvēki ir ar savām problēmām un vairāk dzīvojas pa mājām. Piedalās un dara tie, kas ir aktīvāki. Tomēr iespēja ir dota visiem. Piemēram, kad rīkojam pasākumu, man gribētos lielāku apmeklējumu, turklāt uz pasākumiem organizējam autobusu. Cilvēku atved un aizved. Pusotru nedēļu vai nedēļu pirms pasākuma piezvanām, izstāstām visu, kas būs, cikos piebrauks autobuss... Kad zvanām, jūtu, ka daudzi grib tikai parunāties. Saka: labi, es padomāšu. Nesaka: jā, būšu. Jo, kad autobuss atbrauc, no apzvanītajiem labi ja kāds desmits iekāpj. Reizēm domāju: ko cilvēkam vēl vajag? Sarīkojam koncertu dienā, autobuss ir, zvanām, aicinām, stāstām... Bet zāle pustukša. Ja kādreiz pārmet, ka maksā biedra maksu, bet nekā nav, tad gribas paprasīt: nu ko vēl? Gribētos, lai cilvēki ir aktīvāki. Martā būs kopsapulce, tad par to runāsim.

Kāpēc cilvēki kļuvuši pasīvāki? Es domāju, ka vaina ir veselībā. Daļai varbūt arī finansēs, bet lielai daļai pasākumu naudu pat nevajag, mums pagasts palīdz. 

Un, jā, pēc pandēmijas cilvēki kļuva neaktīvāki, baidījās saslimt. Arī pašlaik, dzirdot prognozes, sāk piesargāties, jo visi ir gados. Mūsu seniori aktīvi potējās, bet, ja atkal sāks vairāk slimot, ja teiks, ka jāuzmanās no pulcēšanās... Cilvēki baidās par savu veselību, un to var saprast.”

Pandēmijas dēļ vairs nenotiek publiska senioru sveikšana – iepriekš tika sumināti astoņdesmitgadnieki un vecāki ļaudis. Un viņi arvien retāk satiekas.

Vajag savu telpu

Mārupes senioru biedrības lielā sāpe ir savu telpu trūkums. Vieta pasākumu rīkošanai ir, bet nav vietas, kur varētu sanākt kopā uz kādu lekciju, lai mācītos apgūt jaunas prasmes, kaut vai tikai iedzertu tēju, kafiju un papļāpātu. Tāpēc mārupieši ar baltu skaudību skatās Olaines virzienā, kur novada senioru biedrība “Liepas” iekārtojusies plašā pagrabstāvā. “Jau ilgi cīnāmies par telpām, bet mums atsaka, jo neesot, ko iedalīt,” atzīst Vera Stumbure un piebilst, ka viena ideja viņai esot, tāpēc nepadošoties.

Darītāja, nevis vadītāja

Pašlaik Vera Stumbure strādā SIA “Mārupes siltumnīcas” un sevi raksturo kā darītāju, nevis vadītāju, vienlaikus arī aizdomājas, ka senioru biedrības vadīšana viņai ir noderīga pieredze. “Strādāju Mārupes siltumnīcu kombinātā četrdesmit gadus. Ieprecējos Jaunmārupē, biju beigusi agronomus-dārzniekus Bulduros. Siltumnīcu kombinātā strādāju visādus darbus, biju pat brigadiere, bet ir grūti, ja nevari izveidot jaunu kolektīvu. Es daudz darīju citu vietā, un tas nav pareizi. Sapratu, ka vajadzīga cita domāšana. Uzreiz jutu, ka neesmu vadītāja, bet priekšnieks pierunāja, jo man bija atbilstoša izglītība. Man bija ģimene, saimniecība ar trīsdesmit govīm, es gāju darbā un domāju tikai par mājām: cikos govs atslauksies, cikos bērni atnāks no skolas, kuri man jāsagaida. Aizgāju no “brigadieriem”. Vēlāk palīdzēju meitai pieskatīt mazbērnu.

Kad senioru biedrībā vajadzēja vadītāju, mani tur iegrūda, sak, peldi! Tāpēc es te pirmo gadu ar savas vietnieces palīdzību mācos. Es esmu cilvēks, kam jāmācās runāt, domāt citādāk. Bet esmu jau noskatījusi savu jauno priekšnieci,” smejas Vera Stumbure un vēlreiz uzsver, ka ir darītāja un turpinās rosīties senioru biedrībā.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.