Menu
 

Zane Abakuka: Vienmēr cenšos ņemt no dzīves ko jaunu Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
"Ir ļoti jāmīl bērni un šis darbs," saka rūķu meitene. "Ir ļoti jāmīl bērni un šis darbs," saka rūķu meitene. Foto: Daina Geidmane

Ziemassvētku tuvošanās ir patīkama satraukuma pilns laiks gan pieaugušajiem, gan bērniem, kuri tic Ziemassvētku brīnumam. Katrs, kurš kaut reizi dzīvē ir iejuties kāda Ziemassvētku personāža tēlā, zina, cik atbildīgs ir šis darbs. Cenšoties sarunāt intervijai kādu šī pasakainā aroda pārstāvi, nācās atskārst, ka liela daļa Ziemassvētku vecīšu (it īpaši stiprā dzimuma pārstāvju) ir tik kautrīgi un noslēgti, ka nebija gatavi atklāties un par sevi stāstīt. Taču Ziemassvētku brīnuma tēlu lieliski spēj iemiesot enerģiskas daiļā dzimuma pārstāves. Viena no tām ir rūķu meitene Zane Abakuka, kurai šis darbs sniedz patiesu prieku un gandarījumu.

– Zane, ar ko tu nodarbojies ikdienā?

– Ikdienā strādāju Dailes teātra kasē. Vēl es darbojos teātra studijā "Laiva", bet mans hobijs ir dažādu pasākumu organizēšana un vadīšana, tostarp – Ziemassvētku vecīša palīga pienākumu veikšana. Esmu rūķu meitene, kas palīdz Ziemassvētku vecītim, vada rotaļas un dažādas atrakcijas bērniem. Darbojos gan kopā ar Ziemassvētku vecīti un citiem tēliem, gan arī individuāli, viena pati. Nesen man piedāvāja novadīt Ziemassvētku pasākumu ar radošajām darbnīcām lielam skaitam bērnu kādā privātmājā. Nekad to neesmu darījusi viena pati, tādēļ tas man būs izaicinājums. Es nezinu, kā būs, jo radošajās darbnīcās parasti darbojas desmit rūķi, bet man būs jātiek galā vienai. Taču tas man ir interesanti, jo atkal varēšu kaut ko mācīties. Es vienmēr cenšos ņemt no dzīves ko jaunu – tas ļauj man pilnveidoties, un tā ir interesantāk dzīvot.

– Kā sākās tava "karjera" rūķu meitenes tēlā?

– Sākās tas interesanti: cilvēks, kurš ar to Latvijā nodarbojās jau astoņpadsmit gadus, pirms pāris gadiem man lūdza palīdzību sakarā ar tērpiem, jo esmu strādājusi par stilisti-dizaineri. Reiz sanāca tā, ka uz kādu pasākumu palīgs bija saslimis un stundas laikā vajadzēja atrast kādu, kurš viņu varētu aizstāt, un šis darbs tika piedāvāts man. Man nebija nekādas pieredzes, taču – tā kā esmu radoša un dulla, zināju, ka tikšu ar to galā, tāpēc piekritu! Un tā tas sākās. Pēc tam kļuvu par Ziemassvētku vecīšu palīdzi, arī dodoties uz skolām un bērnudārziem, kā arī korporatīvās Ziemassvētku ballītēs, kas reizēm sākas jau novembrī un turpinās līdz pat janvāra vidum. Spraigākais darba laiks ir tieši ap Ziemassvētkiem.


Rūķu meitene ir daudz enerģiskāka un vairāk noslogota nekā Ziemassvētku vecītis.

– Kas šajā atbildīgajā uzdevumā visvairāk patīk tev pašai?

– Noteikti pozitīvisms, ko es varu dot, un smaids, kas mani nekad nepamet un visu laiku uztur tonusā. Pat tad, ja gadās kāda ķibele, iejūtoties Rūķa tēlā, tas jāaizmirst, jo tu esi tikai šis brīnišķīgais tēls, kas dodas pie bērniņiem un nes viņiem prieku. Ir bijušas reizes, kad no pasākumiem dodos mājās ar aizkustinājuma asarām acīs, jo bērni negrib laist mani prom, cik ļoti liels prieks viņiem ir. Gadās, ka vecāki, to redzot, lūdz, vai nevaru palikt stundiņu vai divas ilgāk. Pēc šādiem pasākumiem nāk piedāvājumi vēl un vēl, un ir jāvada jau nākamās ballītes. Ir pat ģimenes, kurām es jau ilgstoši vadu pasākumus, un tas ir tik jauki! Man patīk tas, ka es varu dot no sevis to gaišumu, to starojumu un pozitīvismu. Lai kā arī ietu, ir jāsmaida. Man nepatīk, ka Latvijā ļoti daudzi ir ieciklējušies uz negatīvo, tāpēc es cenšos dot to pozitīvismu. Es uzskatu – ja mēs visi būsim mazliet pozitīvāki, mēs būsim daudz gaišāki!

– Vai gadās, ka rūķa pienākumus nākas veikt arī pašos Ziemassvētkos?

– Jā, arī tā ir bijis.

– Ģimene paliek apdalīta...

– Tā ir, jā, bet ģimene zina, kāda es esmu, un ir saprotoša. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas nespēj atteikt. Es nevarētu pieļaut, ka kādam bērniņam svētkos jāraud, jo viņam nebūtu ne Ziemassvētku vecīša, ne rūķu, tāpēc es neatsaku savu palīdzību, ja man lūdz.

Šis darbs ir ļoti jāmīl, jo tu vairāk esi darbā nekā mājās. Teikšu godīgi: pagājušajā gadā es biju tik noslogota, ka aptuveni divus mēnešus tikpat kā nebiju mājās. Pāris stundiņu paguli, un atkal ir jābūt gatavam organizēt un vadīt nākamo Ziemassvētku pasākumu.

– Vai arī savās mājās, ģimenē Ziemassvētkos esi rūķis?

– Nē, mājās noteikti ne. Mājās es no tā atslēdzos. Bet es to daru draugiem. Pagājušajā gadā nācās izpalīdzēt draugu ģimenei, jo tur sarunātie Ziemassvētku pasākuma vadītāji neieradās, tāpēc es piekritu palīdzēt, lai bērnu sirsniņām nebūtu skumji. Mazie ķipari taču ir tie, kas visvairāk to gaida. Savās mājās Ziemassvētkos ierodos vēlu, kad visi jau sēž pie svētku galda un gaida, kad mamma ieradīsies.

– Kāda informācija rūķim ir jāuzzina, pirms doties pie bērniem uz Ziemassvētku pasākumu?

 Visupirms ir jānoskaidro, cik veci un cik bērnu būs, kā arī jāvienojas par pasākuma ilgumu. Caurmērā ballītes ilgst divas trīs stundas. Korporatīvajos pasākumos visbiežāk ir tikai dāvaniņu izdalīšana, un tad tās ir 30–40 minūtes, taču, ja izvēlas priekšnesumu ar atrakcijām, tad tas ir līdz divām stundām.

Man pašai vismīļākie ir bērniņi vecumā no trim līdz pieciem gadiem, arī septiņus līdz desmit gadus vecie bērni ir ļoti interesanti. Pat ja sākumā viņi netic rūķim, gadās, ka pasākuma laikā viņi aizraujas tik ļoti, ka notic. Notic pat vecāki bērni! Pagājušajā gadā Ziemassvētkos biju kādās mājās, kur pat vecvecāki iesaistījās rotaļās un dejās un tā aizrāvās, ka negribēja laist mani projām. Mājās braucu ar milzīgu gandarījumu par to, cik lielisks bija izdevies šis pasākums! Šogad atkal esmu uzaicināta uz šo māju.

 Vai nav tā, ka reizēm pieaugušajiem ir lielāks prieks par rūķa apciemojumu nekā bērniem?

– Jā, noteikti! Protams, jāņem vērā tas, ka ir aktīvi bērniņi un ir tādi, kas ir bailīgāki. Ar mani ir tā: bērns var būt bailīgs pirmās minūtes, bet es protu viņus atvērt tā, ka vecāki pēc tam brīnās, sak, kā jūs to bērnu «paņēmāt»? Viņš ir tā atdzīvojies, ka pazīt pat nevar! Ir bijuši gadījumi, kad es ierodos ar gatavu vakara plānu, bet situācija ir tāda, ka pāris sekunžu laikā man viss ir jāpārplāno un jāizdomā pilnīgi cits scenārijs. Ne visi to var izdarīt, bet es to spēju, jo no savas pieredzes jau esmu kaut ko guvusi.

– Vai tavs bērns tic Ziemassvētku vecītim un rūķīšiem?

– Manai meitiņai ir pieci gadi, un viņa vairs netic. Šogad viņa paziņoja: «Mammīt un tēti, jūs man varat stāstīt, ko gribat, bet Salavecīša nav, jo tu pati tēlo Salavecīti!» Meita ir mani atkodusi. Bet viņa man ir tāda saprātīga, visu tā forši apspēlēja, un neiešu jau viņai melot – es esmu par taisnību.

– Tava bērnība pagāja astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados. Cik ilgi tu pati ticēji Ziemassvētku vecītim un rūķiem?

– Godīgi? Līdz septiņu gadu vecumam! Es ticēju ļoti! Kad atklāju, kā ir patiesībā, biju patiešām apbēdināta, jo es Ziemassvētkus ļoti gaidīju. Es biju iedomājusies, ka rūķi ir tādi ļoti mazi cilvēciņi (es viņus pat biju iesaukusi par Šmokiem), kuri nāk ar lieliem dāvanu maisiem.  Man bija vienalga, ko citi saka, – man bija mazie Šmoki, kas vienmēr nāk ciemos, un es viņus ļoti gaidīju.

 Kā, tavuprāt, ir mainījušies bērni kopš tā laika, kad tu biji maza?

– Mainījušies ir ļoti. Mums bērnībā nebija tik daudz iespēju, kādas bērniem ir tagad: mobilie telefoni, planšetes, datori... Tās ir lietas, ko Ziemassvētkos bērniem mēdz arī dāvināt. Man ir bijušas situācijas Ziemassvētku pasākumos, kad gandrīz katram bērnam līdzi ir planšete. Un tad es parasti saku: «Mīļie draudziņi, šos draugus mēs uz divām stundām aizmirsīsim! Ielieciet somā vai skapītī un esiet kopā ar mani!» Ir bijušas reizes, kad sanāk konflikti, kad bērni negrib tā darīt, bet es mīļi sarunāju, un viss ir kārtībā. Rotaļu laikā bērns aizmirstas. Ir gan arī tādi bērni, ar kuriem neko nevar sarunāt, un tur tad arī neko nevarēs izdarīt.

Bērni ir ļoti mainījušies. Par laimi, ir ģimenes, kurās ir savas Ziemassvētku tradīcijas – spēles, rotaļas, atrakcijas, dziesmas, dzejoļi... Tas ir ļoti jauki. Tajās reizēs man liekas: o, es esmu atgriezusies savā bērnībā! Ir arī tādas ģimenes, kurās visa šī mūsdienu modernizācija ir, bet vecvecāki tomēr māca tradīcijas un vērtības, un man tas ļoti, ļoti patīk, – šie bērni arī ir pavisam citādāki.

Protams, šī modernizācija ir visur un, pieļauju, ar katru gadu kļūs arvien trakāk. Taču, ja tu māki paņemt bērna uzmanību ar savu pozitīvismu, viņš uz pāris stundām aizmirsīs visas šīs tehnoloģijas. Galvenais ir noturēt uzmanību, un tad jau bērns aizraujas, savukārt man ir gandarījums, ka es varu viņam dot šo pozitīvismu. Ir bijušas situācijas, kad vecāki brīdina, ka ar bērnu būs grūti, viņš ir neaktīvs, bēdīgs, bet es saku: pagaidiet piecas minūtes, un viss būs kārtībā! Ir patīkami, ka pēc pasākumiem vecāki zvana un saka: «Jūs bijāt lieliska, mēs gribam tikai jūs.»

 Tev ir pastāvīgie klienti?

– Jā, man ir regulāri klienti, arī krievu tautības. Es esmu latviete, krieviski runāju, bet ar latviešu akcentu. Bieži vien krieviski runājošas ģimenes aicina tieši mani, jo viņiem patīk gan šis akcents un tas, cik amizanti es runāju, gan tas, ka, runājot krieviski, es varu pateikt kaut ko kuriozu un visiem ir jautri. Visvieglāk man tomēr ir vadīt pasākumus latviešu valodā, jo tā es varu izpausties brīvāk, nav valodas barjeras. Krievu tautības cilvēkiem arī mentalitāte ir pilnīgi cita.

– Kuri pasākumi tev kā rūķu meitenei ir tuvāki – tie, kas jāvada bērnudārzos un plašākās ballītēs, vai tie, kuros ierodies pie ģimenēm mājās?

– Man patīk dažādi, tas ir mans hobijs, un man tas ļoti patīk. Bet sirdij tuvāki noteikti ir pasākumi ģimenēs. Tur es jūtos omulīgāk, mani uzņem kā savējo, un šo mājīgumu nevar panākt ne bērnudārzos, ne citās iestādēs, lai kā gribētos. Ja ir ģimenes, tad parasti ir mammas, tēti, vecvecāki, krustmātes, māsas, brāļi, – šīs emocijas, kad visa ģimene ir kopā un piedalās procesā. Ja pasākums izvēršas patiešām lielisks, tad man ir liels gandarījums, jo es esmu atstājusi kaut ko no sevis, viņi ir iedevuši kaut ko man, un tas ir tā personiski un mājīgi. Un tad es braucu uz savām mājām pie skaisti saklātā svētku galda, kur mani gaida mana mīļā ģimene un jautā, kā man gāja, un es ar prieku viņiem stāstu. Man ir brīnišķīga ģimene, kas mani vienmēr uzklausa.

– Kur tu svini savus ģimenes Ziemassvētkus?

– Mēs katru gadu svinam Mārupē pie manas mammas. Tur sabrauc visa ģimene un tuvākie radinieki. Tās ir manas bērnības mājas, kur gribas atgriezties un būt kopā.

– Rūķu meitenei patiesībā ir daudz vairāk darba nekā Ziemassvētku vecītim, kurš atnāk, nosēžas pie eglītes un izdala bērniem dāvaniņas.

– Jā, tā tas ir. Rūķu meitene vienmēr ir daudz vairāk noslogota nekā Salavecītis, jo viņa uzdevums ir atnākt, apsēsties, uzklausīt pantiņus un iedot dāvanas. Tad viņš var doties prom, turklāt par to ļoti labi nopelna. Rūķu meitene nekad nenopelnīs tik daudz, un tas ir tikai normāli, tā tas vienmēr ir, ka Ziemassvētku vecītim vai Salavecim peļņa būs lielāka nekā personai, kas viņam nāk līdzi.

 Varbūt rūķu meitenei laiks kļūt par Ziemassvētku vecīti?

– Jā, ir bijusi tāda doma, bet kaut kā... Ja būtu krīze, varētu to arī darīt, bet parasti tomēr Ziemassvētku vecīša lomu pilda puisis. Es noteikti būtu pilnīgi citāds vecītis – es gribētu ne tikai sēdēt un dalīt dāvanas, bet arī iesaistīt bērnus dažādās rotaļās. Esmu piedzīvojusi situācijas, kad Ziemassvētku vecītis, sēžot pie eglītes, aizmieg, jo viņam tajā dienā ir bijuši jau vairāki pasākumi. Tad dienas beigās vecītim ir sagurums un sākas visādi kuriozi.

– Vai ir vēl kāds kuriozs, ko esi piedzīvojusi?

– Jā, kuriozi ir bijuši dažādi. Piemēram, bērniņš skaita pantiņu, aizmirst vārdus un saliek pats savējos vai sacer uz vietas kaut ko. Mazie ķipari uz vietas sacer arī anekdotes par Ziemassvētku vecīšiem, un reizēm mēs tiekam sasmīdināti līdz asarām. Ir bijuši arī kuriozi, kad Ziemassvētku vecītis aizmirst savus vaļenkus, un ir nācies no visvisādām situācijām iziet. Labi, ja esi radošs un tev ir ašās idejas.

– Kā rūķu meiteni parasti atrod?

– Es nekur nereklamējos, cilvēki paši mani atrod caur paziņām un draugiem. Cits citam pastāsta, iesaka. Mans pamatdarbs ir Dailes teātrī, pasākumu vadīšana bērniem ir mans hobijs, kas man ir ļoti mīļš.

– Vai rūķu meitene ar šiem Ziemassvētku pasākumiem var arī kaut ko nopelnīt?

– Teikšu godīgi: nopelnīt var ļoti labi. Es strādāju daudz un ar prieku. Ja tev patīk savs darbs, tu atdod tam sevi visu. Un šis ir tas gadījums. Es ļoti mīlu šo darbu, un te nevar tā: «Vajag? Labi, aizbraukšu un kaut ko tur izdarīšu.» Nē, ja gribi, lai tevi pēc tam aicina vēl, ir jāatdod sevi visu! Viss jādara no sirds. Strādājot ar bērniem, nedrīkst haltūrēt. Bērniņi ir tie, kas visasāk visu jūt un redz.

– Tavs ieteikums tiem, kuri šajos Ziemassvētkos plāno pārtapt par rūķi vai Ziemassvētku vecīti savās mājās. Kam jāpievērš uzmanība, lai bērni neatpazītu un neatklātu?

– Ja vecāki grib tēlot rūķi, Sniegbaltīti vai Ziemassvētku vecīti, jācenšas saģērbties tā, lai bērni šīs drēbes nebūtu iepriekš jau redzējuši, jo tas var nodot. Ja iespējams, jāmēģina izmainīt balsi. Vēl es ieteiktu izmantot sejas grimu, kas ļoti palīdz pārmainīt seju. Un tad jau – ļauties iedvesmai, trakumam, pozitīvismam un smaidam! Arī es pati visu laiku sevī uzturu to dullumu, jo bez tā nevar! Man ir pāri 30, bet daudzi man vēl dod 18. Rūķu meitene nekad nenoveco!

– Tavs novēlējums lasītājiem šajos Ziemassvētkos.

– Katram Latvijas iedzīvotājam novēlu, lai šajos svētkos viņš savā sirsniņā ievēlas kaut ko ļoti, ļoti, ļoti. Tas var nepiepildīties rīt, parīt vai aizparīt, bet kaut kad tas noteikti piepildīsies, jo tas, ko cilvēks no visas sirds vēlas, agrāk vai vēlāk noteikti piepildās. Es pati to esmu piedzīvojusi, un tas tā patiešām ir. Es tam ļoti, ļoti ticu.

Galvenais, lai mēs visi esam laimīgi, lai esam smaidīgāki un izpalīdzīgāki cits pret citu. Un saglabāsim sevī šo nedaudz bērnišķīgo trakumu, dullumu un neprātu, jo bez tā nevar! Ja mēs būsim drūmi, mums nekas neizdosies. Ikdienā, ejot pa ielu, varam pasmaidīt cits citam, un mēs jau būsim izdarījuši kaut ko foršu, gaišu un jauku. Nevajag daudz, un diena ir izdevusies!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.