Menu
 

Jānis Rožkalns: Pārsteidza tikai viena kartīte Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola, "Kodols"
Jānis Rožkalns: Pārsteidza tikai viena kartīte Foto no privātā arhīva

Latvijas Ordeņu brālības loceklis Jānis Rožkalns par nopelniem Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa augstāko pakāpi. Padomju gados viņš darbojās 20 cilvēku lielā grupā, kas tolaik bija viena no aktīvākajām nacionālās pretošanās kustībām Padomju Savienībā – pagrīdē izdeva un pavairoja tolaik neatļautas literatūras tulkojumus, izdeva biļetenu, izkāra sarkanbaltsarkanos Latvijas karogus. 1983. gadā Jānis Rožkalns tika notiesāts un arestēts, bet četrus gadus vēlāk pēc ASV prezidenta Ronalda Reigana ultimāta PSRS līderim Mihailam Gorbačovam kopā ar vēl 24 cilvēkiem atbrīvots.

Sarunā ar Jāni Rožkalnu «Kodols» vēlējās noskaidrot, kā viņš vērtē tā dēvēto čekas maisu atvēršanu un kādām konsekvencēm būtu jāseko pēc šīs informācijas publiskošanas.

– Vai pats esat skatījies un pētījis šobrīd publiski pieejamo informāciju par čekas ziņotāju kartotēku? Ja esat lasījis, ar kādām domām un sajūtām?

– Īsumā pārskatīju kartīšu kolekciju un dažus paziņas atradu. Kopējais iespaids? Ir skaidrs, ka šo publiskošanu nav veikuši cilvēki, kas mīl savu tautu. Tas ir smalka aprēķina brutāls solis no Valsts prezidenta Vējoņa un tā grupējuma, kas stāv aiz viņa, puses. Paskaidrošu, kādēļ.

1940.gadā Latvijā, plaukstošā Eiropas valstī, iebruka krievu armija, kam sekoja genocīds pret latviešiem, valsti izlaupīja un pārplūdināja ar krievu migrantiem, lai tā pazustu uz visiem laikiem. Bēdīgākais, ka visus 50 okupācijas gadus atradās simtiem latviešu, kas, nododot savu tautu un valsti, pārgāja okupantu pusē un strādāja par viņu pakalpiņiem visos līmeņos.

Atmodas laikā šie nodevēji apmeta kūleni vēlreiz un, neko nenožēlojot, izmantoja okupantu struktūras, lai saglabātu varu arī turpmāk, bet jau zem it kā brīvās Latvijas karoga. Tā šie komunisti turpina valdīt līdz šodienai: Brigmanis, Ameriks, Lembergs, Reirs, Dūklavs, Bērziņš, Dolgopolovs un citi. Pat Latvijas PSR Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs veikli pārslīdēja Saeimas priekšsēža krēslā un 1995. gadā bija priecīgs saņemt Triju Zvaigžņu ordeni augstākajā – lielvirsnieka – pakāpē. Tādēļ jājautā: mīļie latvieši, kas tagad te notiek? Tie, kuri izdarīja kriminālnoziegumu – nodeva savu valsti –, joprojām saņem godu, slavu, pārticību un neaizskaramību, bet visnesvarīgākajiem, par kuru nodarījumiem vispār nekas konkrēts nav zināms, nu tiek uzlikta visa atbildība un viss kauns par sadarbību ar okupācijas varu, tas ir, ar tiem pirmajiem, kuri joprojām valda!

Kremļa varu okupētajā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – Padomju Savienības Komunistiskās partijas nomenklatūra, nevis tie, kuri redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja Valsts drošības komiteju jeb VDK. Tātad čekai uzdevumus deva tieši A. Gorbunovs un Latvijas Komunistiskās partijas struktūras darbinieki, tieši viņiem VDK ziņoja savu informāciju, lai tie varētu vadīt procesu gaitu, bet kartītēs atrodamie ir šīs struktūras pašā apakšā. Gorbunovam – ordenis, bet viņa vismazākie palīgi – pie kauna staba. Par vienu un to pašu! Vieniem – valsts uzslava, otriem – lāsts.

– Vai kāds uzvārds čekas maisos jūs pārsteidza?

– Pārsteidza tikai viena kartīte, kas ir uz kāda latviešu patriota vārda. Viņš VDK soda nometnēs bija ieslodzīts ļoti ilgus gadus. Bet mēs zinām, ka viņš nenodeva savus draugus ne tur, ne 1987. gada vasaras trauksmainajos notikumos, kad bija kopā ar mums pie Brīvības pieminekļa. Tas tikai parāda, cik sarežģīti ir latviešu likteņi, izejot cauri 50 krievu okupācijas un genocīda gadiem un vēl pēdējos 30 gadus, kad pār mums turpina valdīt tie paši komunisti kopā ar saviem sirdsdraugiem, Sorosa apmaksātajiem neoliberāļiem.

– Vai bijušo komunistu un to cilvēku, kuri atklāti kalpoja okupācijas režīmam, darbības izvērtējums nav vēl sarežģītāks nekā kartotēkā atrodamo personu darbība?

– Nekādā ziņā! Vajadzīga tikai griba to darīt un godprātīgi ļaudis prokuratūrā un tiesās. Jo viss kompartijas arhīvs pilnā apjomā ir saglabāts! Cita lieta, ka tiesu iestādes un Jāņa Maizīša vadītais Satversmes aizsardzības birojs nekādus pētītājus tiem maisiem klāt nelaidīs un publicēt neko neļaus. Kā to risināt – nezinu.

Būtu jāpublicē arī 5. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas dokumenti, kas glabājas Saeimas telpās. Tie, cita starpā, satur arī informāciju par VDK un armijas pensiju saņēmējiem, VDK amatpersonu liecības un VDK darbinieku ziņas.

– Čekas maisi nu ir publiskoti. Kādām sekām un rīcībai, jūsuprāt, būtu jāseko vispirms jau no to cilvēku puses, kuru vārdi tur ir atrodami?
– Kādreiz mūsu tauta labi zināja, ka īstu piedošanu var saņem vien tad, ja nodarījums ir atzīts, nožēlots, apsolot nekad dzīvē vairs līdzīgi nerīkoties. Tā ir viena no pamatvērtībām, ļoti svarīgs dzīves princips, ko sabiedrībai skaidrot. Tas būtu garīdznieku uzdevums. Un nešaubos, ka viņi to darīs, ja vien Baznīca izdomās nojaukt sienu, kas to atdala no savas tautas.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka drīz sekos nākamās publikācijas – žurnāli ar 22 953 ierakstiem un ziņojumu datu bāze «Delta». Žurnāli papildinās informatoru vārdu sarakstu, kuri nav kartītēs.

 Kartotēkā ir vismaz 15 cilvēki, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Vai viņiem tagad vajadzētu kaut kā rīkoties?
– Katrs pats skaidri zina, vai kādus nodarījumus pret saviem līdzcilvēkiem ir veicis. Ja tādi ir, tas būtu pamats nopietnām pārdomām, ko darīt ar apbalvojumu. Grūti iedomāties, kā cilvēks jūtas, paliekot ar tautas pasniegtu balvu un vienlaikus slapstoties no cietušo acu skatieniem.

– Vai un kā būtu jāreaģē sabiedrībai pēc čekas maisu atvēršanas?

– Reakcija ir plaša – gan avīžu rakstos, gan sociālo mediju komentāros. Tikai – vai šī viļņošanās novedīs pie kādiem konkrētiem secinājumiem un kādas rīcības? Tā kā mūsu tauta ir bezcerīgi sašķelta, jaunie trakumi parasti aizskalo iepriekšējos. Un tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība nevis mācāmies no savām kļūdām un augam, bet brienam aizvien dziļāk purvā.

– Vai ir pamats uzskatīt, ka pēc čekas maisu publiskošanas sabiedrība izies tā saukto lustrācijas procesu?

– Manuprāt, pagaidām vēl nekas par to neliecina.

– Pirms čekas kartotēkas publiskošanas viens no bieži piesauktajiem argumentiem bija, ka nedrīkst atklāt aģentu vārdus, jo, iespējams, viņi turpina darboties, piemēram, SAB interesēs. Vai jūs piekrītat šādam argumentam? Cik ticami tas ir?

– Pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas tā bija pat vispārēja prakse. Piemēram, VDK izmeklētājs kapteinis Andris Strautmanis, kurš 1983. gadā vadīja čekas tiesas procesus pret mūsu pretošanās grupu, arī pret Gunāru Astru, vēlāk bija Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Vai arī notikušais ar Pauli Kļaviņu un viņa izveidoto pirmo Drošības dienestu, kas ļoti nepatika Auseklim Pļaviņam, bijušajam Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU pulkvedim, kurš Aizsardzības ministrijā darbojās kā vispārējās informācijas dienesta vadītājs un vēlējās turpināt GRU garā, proti, izspiegot savas valsts augstākos ierēdņus un iestādes. Kad Paulis atteicās šos rīkojumus pildīt, ieradās toreizējā aizsardzības ministra Valda Pavlovska sūtņi un uz vietas atlaida gan viņu, gan vēl 13 darbiniekus. Viena no šo «bijušo» rūpēm bija, lai valsts struktūrās nebūtu patriotisku latviešu.

Tagad jau laiks ievieš savas korekcijas, vairākums dzīvi esošo cilvēku, kuru vārds atrodams kartītēs, jau ir pensionāri un savas aktīvās darba gaitas beiguši. Bet, redzot, ka daudzi no čekas cilvēkiem joprojām turpina ieņemt stratēģiski ietekmīgus amatus, ir pamatots jautājums, kāda vispār ir Satversmes aizsardzības biroja izpratne par notiekošo.

– Kā jūs vērtējat iespējas tomēr saņemt pilnu čekas arhīvu materiālu no Krievijas? Vai čekas kartotēkas publiskošana Latvijā šo procesu varētu paātrināt vai tieši otrādi – atvirzīt uz vēl tālāku nākotni?

– Šobrīd tam nebūtu lielas cerības, jo mūsu attiecības ar Putina Krieviju tikai pasliktinās. Te gan var notikt arī citādi – ja Kremļa stratēģiem liksies, ka izvesto arhīvu atdošana varētu mūsu sabiedrību sašķelt vēl dziļāk, tad izvesto materiālu fragmenti var brīnumainos ceļos sākt uzpeldēt mūsu pusē. Un, protams, to izdarīt viņiem nebūs grūti, jo Rīgā taču mudž no Krievijas aģentiem.

– Vai Krievijā atrodamo arhīvu publiskošanu palīdzētu izprast okupācijas varu un tās nodarītās sekas mūsu valstij?

– Protams, ka palīdzētu, tomēr tas, manuprāt, nav būtiski. Jo, ja latviešu sabiedrība kādreiz patiešām vēlēsies izprast krievu okupācijas laika nelietības, tad, kā jau minēju, kompartijas arhīvs gaida pilnā komplektā. Ar to arī jāsāk.

– Un visbeidzot – kā vērtējat Kārļa Kangera vadītās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu?

– Komisijas darbs izskatījās vājš un pāragri tika pārtraukts. Ko komisija darīja divus gadus, ja tagad publicē plikas kartītes bez kādiem izmeklēšanas materiāliem par to, cik tās ņemamas nopietni un ko tad katrs parakstītājs darījis?! Bet man grūti spriest, jo komisijas darbam nemitīgi tika likti šķēršļi un īstos iemeslus es nesaprotu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.