Menu
 

Laima Sprancmane vēsturiska trijstūra centrā Apriņķis.lv

  • Autors:  Olaines novada pašvaldība
Foto – Miervaldis Šteinbergs un no L.Sprancmanes personīgā arhīva Foto – Miervaldis Šteinbergs un no L.Sprancmanes personīgā arhīva

Pagātnes godināšana un izzināšana sniedz vērtīgu mācību šodienai – saruna ar Vilīšu dzimtas māju saimnieci Laimu Sprancmani. “Esam šīs vietas vēsturiskajā trijstūrī, ko veido baznīca, “Zeiferti” un “Vilītes”,” saka Laima Sprancmane, kad tiekamies pie “Vilītēm” (Jaunolainē) – viņas senču nama. Šī ir viena no Olaines novada senākajām apdzīvotajām vietām – tās vēsturiskās saknes ietiecas 18. gadsimtā.

Laima Sprancmane var lepoties ar savas dzimtas stāstu un īpaši ar vecākiem, kurus raksturo drosmīga un aktīva iestāšanās par viņiem būtiskām vērtībām. “Saglabāt, sakopt, nevis graut. Domāt arī par citiem, ne tikai sevi,” – ir šo vērtību pamats. To pārstāv arī Laima – iesaistoties Olaines Sv. Elizabetes Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes dzīvē, vadot Olaines pagasta politiski represēto biedrību, iesaistoties senioru interešu aktivitātēs (biedrībās “Pīlādzis” un “Liepas”), turpinot ilggadējo dalību senioru ansamblī “Sarma”.

Kāda ir Vilīšu māju vēsture?

Mājas šajā vietā ir bijušas jau ļoti sen, vismaz kopš 18. gadsimta. Vairākkārt pārbūvētas, arī cietušas ugunsnelaimēs, bet tagadējā veidolā mājas pagājušā gadsimta 30. gados būvēja mans tēvs. Mēs esam ļoti sena dzimta, kas ir dzīvojusi šajā vietā vairākās paaudzēs. Mans vecvectēvs Juris Vilītis šo zemi izpirka no baroniem, saimniecību pārņēma viņa dēls Jēkabs, pēc tam mans tēvs Kārlis.

Olaines un arī Vilīšu pagātni padziļināti ir pētījusi mana māsīca Valda Vilīte, ziņas ir apkopotas vairākās grāmatās – gan “Teodors Zeiferts, 1865–1929”, gan “Olaines Sv. Elizabetes baznīca”. Vēstures izziņā un pētniecībā ilgus gadus Valda kā zinātniskā līdzstrādniece strādāja Rundāles pils muzejā, Imanta Lancmaņa komandā. Starp citu, tur strādājuši vairāki Vilīši – arī mans vecākais brālis Kārlis un brālēns Andris.

Šeit arī esat dzimusi?

Nē, es piedzimu Sibīrijā izsūtījuma laikā. Vecākus izveda 1949. gadā, visticamāk, kļūdas pēc vai kāda nelabvēļa dēļ. Saimniecība nemaz tik liela nebija – aptuveni 36 hektāri. No izsūtījuma atgriezāmies 1956. gada rudenī. Es jau kā bērns to neizjutu, bet zinu, ka šī atgriešanās bija nevēlama – valdošā vara negribēja, ka ģimenes atgriežas savās dzimtas mājās. Tēvs bija stipra rakstura cilvēks, un to viņš pierādīja vairākkārt. Mūs negribēja pierakstīt “Vilītēs”, centās panākt, lai braucam prom, bet tēvs spītīgi palika pie sava. Mājās bija iekārtotas skolas telpas, kā arī te dzīvoja vairākas skolotāju ģimenes. Tobrīd brīvas bija divas istabas pirmajā stāvā, kurās atgriezāmies un palikām. Kaimiņos dzīvoja milicis Vasjka, kurš vairākas reizes nāca mūs mest laukā no mājām, gan jau ne savas gribas vadīts. Cilvēcīgi gan arī teica tēvam, ka padomju likumi bērniem pāri darīt neļaušot un tas ir viņa stiprākais ierocis. Tā arī palikām, un Vilīšu dzimta turpina dzīvot savās dzimtas mājās toreiz un vēl šodien.

Pa dzimtas māju logu varat vērot, kā aug Jaunolaine, kam gan drīzāk būtu jāsaucas par seno Olaini.

Jā, nezinātājam nosaukums ir maldīgs, jo vēsturiski senākā vieta tagad saucas Jaunolaine. Tagadējā Olaine agrāk tika dēvētā par Kūdru, jo tur bija kūdras ieguves rūpniecība.

Mācījāties tepat, kaimiņos?

Pirmās klases pabeidzu Zeiferta skolā, pēc tam – jaunatklātajā Olaines 1. vidusskolā. Pēc vidusskolas bija iecere studēt angļu valodu, jo valodas man padevās, taču mazliet sabijos no lielā konkursa un izraudzījos tādu, no tā laika skatpunkta, drošāku ceļu. Sāku strādāt Olaines pagasta Patērētāju biedrībā un paralēli mācījos grāmatvedību Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā. Šodien varu teikt, ka esmu apmierināta ar savu izvēli un arī ar to, kā vēlāk veidojās manas darba gaitas apgūtajā profesijā – 25 gadus nostrādāju Patērētāju biedrībā, pēc tam – Olaines bērnudārzā “Zīle”.

Ko tāda Patērētāju biedrība vispār darīja?

Tie bija lieli un sazaroti uzņēmumi, kas apgādāja pagastu un pilsētu ar pārtikas produktiem un citām precēm. Strādājām vairākos virzienos – biedrības pārziņā bija gan ražošana, piemēram, desu cehs, maizes ceptuve, kā arī tirdzniecības tīkls, sagādes tīkls, noliktavas, transporta parks. Vienkāršoti sakot, ko varēja, saražoja paši, ko nē – meklēja, kur var izdevīgi iepirkt. Paši piegādāja un tirgoja. Patērētāju biedrībā es sāku strādāt 1970. gadā, un šodien varu teikt, ka tā man bija gan laba skola, gan vērtīga pieredze, kas ļāva secināt: man patika tas, ko daru. Atceros, mans brīnišķīgais fizikas skolotājs Kazimirs Beinārs, kad beidzām vidusskolu, mums novēlēja: “Ja nevarat darīt to, kas jums patīk, tad lai iepatīkas tas, ko jūs darāt!” Tas bija par mani, un tas piepildījās. Biju augusi vidē, kur blakus pastāvīgi bija skolotāji, spēcīgas un spilgtas personības. Mēs taču vienmēr esam bijuši līdzās slavenā pedagoga un literāta Teodora Zeiferta skolai, “Vilītēs” padomju laikā dzīvoja skolotāju ģimenes. Tāpēc doma par skolotājas karjeru bija, taču es laikam biju ļoti piesardzīga un izraudzījos citu ceļu.

Vienmēr esat dzīvojusi blakus baznīcai. Droši vien ir izveidojušās īpašas attiecības ar šo namu un draudzi.

Jā, saikne ar baznīcu ir gana sena – cik sevi atceros. Kad atgriezāmies no izsūtījuma, mani un brāli Jāni nokristīja šajā baznīcā. Tēvs bija cilvēks, kurš vienmēr iestājās par baznīcu. Padomju laikā katrai baznīcai bija valstij jāsamaksā nodoklis. Tēvs kā kasieris tad nu vāca naudu no draudzes locekļiem, lai šo nodokli nomaksātu. Tas nebija uzdevums vai pienākums, tā bija pārliecība, kas veidojusies audzināšanas rezultātā. Laikam jau, beidzot draudzes skolā četras klases, tēvs bija apguvis labāku vērtību izpratni nekā citi daudz ilgākos skolas gados.

Sešdesmitajos gados baznīcu izdemolēja – netālu bija pionieru nometne, un tur jau neviens no dievnama demolēšanas neatturēja. Laime, ka nepiepildījās pilnīgi neprātīgas ieceres, piemēram, baznīcā ierīkot sporta zāli. Padomju laikā baznīcas labā daudz darīja profesors Roberts Feldmanis – īstenojot altāra atjaunošanu, uzturēja un veidoja Olaines draudzes dzīvi. 90. gadu sākumā no sadraudzības pilsētas Karlskūgas Zviedrijā dāvinājumā saņēmām ērģeles. Meistariem, kas atveda un uzstādīja ērģeles, dzīvošana tika nodrošināta “Vilītēs”.

Tad Jūs savā ziņā turpināt tēva aizsākto darbu.

Es turpinu tēva aizsākto, bet ne kā darbu – vairāk jau kā vienu no savas dzīves pārliecībām. Tas īstenojas tādos mazos darbiņos: esmu draudzes kasiere, kārtoju daļu no dokumentiem un pieskatu dievnama atslēgas, kas glabājas “Vilītēs”, kā to savulaik darīja mans tēvs un mamma.

Cik liela šodien ir draudze?

Olaines draudzes sarakstā ir aptuveni 130 cilvēki, bet iknedēļas dievkalpojumus apmeklē ne vairāk kā 20. Baznīcas ikdienas dzīvē notiek daudz dažādu pasākumu, tie jau nav tikai svētdienas dievkalpojumi vien. Domāju, ka pēc lielajiem ticības meklētāju uzplūdiem 90. gadu sākumā un atplūdiem vēlāk pamazām ieinteresētu un ticībā iesaistītu cilvēku skaits atkal augs. Ja baznīcas gads ir nemainīgs, tad katra cilvēka dzīves notikumi ir mainīgi, un tie bieži atved uz dievnamu.

Ko Jums nozīmē Lieldienas?

Pirmkārt – pavasara atnākšanu! No bērnības palikusi atmiņā spilgta aina – kā no profesora Feldmaņa saņemu Lieldienu dāvanu: krāšņu groziņu, kurā ir viena Lieldienu ola. Tagad man Lieldienas vairāk ir pārdomu un apstāšanās laiks. Ceļš uz Lieldienām ir katram individuāls, un tas nav īss ceļš. Tā ir iespēja vērtēt sevi, savu dzīvi, šo laiku.

Ceļā uz Lieldienām, pati būdama sešu mazbērnu vecmāmiņa, vēlos īpaši sveikt visas vecmāmiņas un vectētiņus, no sirds novēlēt labu veselību un iespēju veltīt vairāk laika saviem mazbērniem, lai viņos turpinās dzimtu tradīcijas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.