Menu
 

Pāvils Brūvers: Nodevība var nākt no cilvēka, kuram esi uzticējies Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Pāvils Brūvers: “Šķiet, Jūda, nododams Jēzu, šā soļa smagumu līdz galam neapzinājās. Kā redzam no Jūdas tālākās rīcības, viņš šīs šausmas tik smagi pārdzīvoja, ka padarīja sev galu.” Foto – liepajasdraudze.lv, lnb.lv Pāvils Brūvers: “Šķiet, Jūda, nododams Jēzu, šā soļa smagumu līdz galam neapzinājās. Kā redzam no Jūdas tālākās rīcības, viņš šīs šausmas tik smagi pārdzīvoja, ka padarīja sev galu.” Foto – liepajasdraudze.lv, lnb.lv

Šajā nedēļā kristiešiem noslēdzas gavēņa jeb ciešanu laiks un, sākot ar Zaļo ceturtdienu, kas ir Svētā Vakarēdiena iestādīšanas diena, iesākas Klusās nedēļas kulminācija, kas noslēdzas ar nozīmīgākajiem svētkiem – Lieldienām. Visos Lielās dienas notikumos centrā ir Dieva Dēls Jēzus Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās, kas ir un paliek visas cilvēces vēstures centrālais notikums.

Vienlaikus no Svēto Rakstu tekstiem ir saprotams, cik dramatisks un dziļu pārdzīvojumu pilns šis notikums bijis apkārtējiem cilvēkiem – mācekļiem, Pēterim, Jūdam Iskariotam, Jūdejas pārvaldniekam Poncijam Pilātam, ļaužu pūlim un tā laika baznīcas vadītājiem.

Kāpēc tā notika un kas no šo cilvēku likteņiem var kalpot par mācību mūsdienu cilvēkam – par to sarunā ar Liepājas bīskapu emeritus Pāvilu Brūveru.

– Jūdas nodevība un viņa saņemtā alga jau 2000 gadu kā teiciens ir dzīvs daudzās tautās, tāpēc vēlos jūs lūgt dziļāk izskaidrot, kā tas varēja notikt, ka viens no Jēzus nelielā, paša izraudzītā mācekļu pulciņa kļūst par nodevēju?

– Nodevība aizvien ir tāda, kas nāk no tuvākajiem cilvēkiem. Svešinieks var tev nodarīt pāri, bet nodot var tikai tāds, ar kuru tev ir bijušas vairāk vai mazāk ciešas saites, kopīgs ceļš ejams, kopīgi mērķi, kopīgi uzdevumi veicami, arī kopīgi noslēpumi glabājami. Nodevība var nākt no cilvēka, kuram esi uzticējies, uz kuru esi paļāvies, un pēkšņi vienā brīdī piedzīvo, ka viņš tevi pievīlis, uzticību lauzis. Tas ir ļoti smags brīdis katram, kurš kaut ko tādu piedzīvojis.

Jūda bija viens no klusākajiem Jēzus mācekļiem, kaut kas pilnīgi pretējs impulsīvajam Pēterim, kuram, kas sirdī, tas uz mēles. Jūda turpretī bija intraverts, pieņemu, ka arī augsti inteliģents. Acīmredzot viņš ir vērojis un vērtējis Jēzus rīcību pēc saviem kritērijiem, pēc saviem priekšstatiem, kādam vajadzētu būt jūdu tautas vadonim, izredzētajam Mesijam. Jēzus nerīkojās tā, kā to sagaidīja Jūda. Ar daudz ko viņš nav varējis samierināties, līdz pienācis kritiskais brīdis… Šķiet, Jūda, nododams Jēzu, šī soļa smagumu līdz galam nav apzinājies. Daži Bībeles pētnieki izsaka varbūtību, ka Jūda tikai gribējis izprovocēt Jēzu uz radikālāku rīcību. Pēc viņu domām, Jūda esot ticējis Jēzus dievišķībai, viņa mesiāniskajai sūtībai, līdz ar to viņu vadījusi pārliecība, ka neviena vara Jēzum neko nespēs padarīt – jebkuros apstākļos viņš paliks uzvarētājs. Ar šo nodevību Jūda it kā centies paātrināt notikumus, izaicinot Jēzu uz cīņu ar pastāvošo varu. Lai arī kādas motivācijas vadīts Jūda rīkojās, patiesi šis notikums liek šausmās sastingt, apzinoties, ko viņš ir nodevis – Dieva Dēlu! Kā redzam no Jūdas tālākās rīcības, viņš šīs šausmas tik smagi pārdzīvo, ka padara sev galu.

– Cik lielu naudas summu, pārrēķinot mūsdienu naudas vienībās, Jūda saņēma par savu nodevību?

– Jēzus laikā bija dažādu lielumu un atšķirīgu vērtību sudraba monētas. Pazīstamākās naudas vienības toreiz bija romiešu denārijs un grieķu drahmas – abas aptuveni vienas vērtības. Viens denārijs bija strādnieka darba dienas – 12 stundu – alga. Apgrozībā bija arī stateri, kas bija četru drahmu vērtībā. Šķiet, ka Jūdas saņemtie 30 sudraba gabali varētu būt stateri. Par stateru kā tempļa nodevas naudu ir runa Mateja evaņģēlija 17. nodaļā, kur Jēzus aicina Pēteri izmest makšķeri un no noķertās zivs mutes izņemt vienu stateri, lai ar to samaksātu tempļa nodevu. Ja nu Jūda būtu saņēmis sudraba drahmas, tas atbilstu aptuveni viena mēneša darba algai, bet, ja tie būtu bijuši stateri, tad attiecīgi tā būtu četras reizes lielāka summa. Par stateriem liek domāt arī tas, ka par šiem 30 sudraba gabaliem vēlāk tika nopirkts zemesgabals, kur ierīkoti kapi svešiniekiem.

– Kāpēc Jūda kļuva par Pestītāja nodevēju, un kas ir būtiskākais, ko mūsdienu cilvēkam no tā paturēt prātā?

– Būtiskais ir tas, ka Jūda sirds dziļumos nebija godīgs. Neviens viņu nepiespieda kļūt par Jēzus mācekli. Par tādu viņš kļuva no brīvas gribas. Ļoti iespējams, ka viņu sākotnēji aizrāva Jēzus gudrība, viņa starojums, viņa garīgais spēks. Pieņemu, ka Jūda ir juties privileģēts atrasties Jēzus tuvumā, būt vienam no divpadsmit šī ievērojamā skolotāja mācekļiem. Viņam bija arī atbildīgs uzdevums – viņš pārvaldīja mācekļu kopas finanses, bet, kā atklāj Jāņa evaņģēlijs, Jūda aizvien kaut ko no kopīgās kases piesavinājies. Viņam bija izdevies visus savus biedrus apmuļķot, izņemot Jēzu. Neviens no mācekļiem neturēja Jūdu aizdomās, ka viņš būtu kļuvis neuzticams naudas lietās, un arī tad, kad Jēzus pēdējā mielasta laikā atklāja, ka viens no mācekļiem viņu nodos, neviens no mācekļiem neteica: “Jā, tā jau es domāju – Jūda ir tas nodevējs! Redz, viņš jau mūs ir atstājis!” Nē, Jūdas aiziešanu no kopīgā mielasta viņi skaidroja ar to, ka viņš laikam aizdevies kaut ko iepirkt svētkiem. Mācekļi tajā brīdī bija vairāk norūpējušies paši par sevi, jautādami: “Vai tas varētu būt es?” Domāju, ka tā ir ārkārtīgi svarīga patiesība, kas mums būtu jāpatur prātā un sirdī, – saglabāt godīgu, skaidru sirdi, nepiesavināties neko no mums pārvaldīšanā uzticētā kopīgā labuma. Tas sagrauj dvēseli, tas degradē personību un galu galā var novest pie jebkādas nekrietnības – pat pie vistuvākā un visdārgākā cilvēka nodevības.

– Vēlāk Jūda, redzēdams, ka Jēzus notiesāts uz nāvi, sirdsapziņas mocīts aiznesa atpakaļ virspriesteriem trīsdesmit sudraba gabalus, atzīdams savu grēku. Bet baznīcas vadītāji viņa nožēlu it kā noraida, vien nosakot: “Kāda mums gar to daļa? Skaties pats.” Vai Jūda varēja saņemt piedošanu?

– Jūdu garīgo vadītāju vērtējumā Jūda bija tāds kā pazudušais dēls, kas atgriezies no saviem maldiem un šo savu atgriešanos arī pierādījis, radikāli atsakoties no sekošanas “viltus pravietim”, uzrādīdams viņu varas iestādēm. Viņuprāt, Jūda bija rīkojies pareizi un varonīgi. Tajā pašā laikā viņš ir tikai cilvēks ar savām emocijām, viņam varēja rasties sirdsapziņas pārmetumi, apzinoties, ka savu kādreizējo skolotāju, ar kuru kopā daudz piedzīvots, nodevis nāvē. Priesteru ieskatā, ar šo psiholoģisko problēmu viņam jātiek galā pašam. Nedomāju, ka ar naudas atnešanu atpakaļ uz templi Jūda būtu sirds dziļumos atzinis savu grēku. Ne jau no priesteriem viņam bija jālūdz piedošana! Ja viņš patiesi būtu atzinis savu grēku, to no sirds nožēlojis un gribējis saņemt piedošanu, vienīgā vieta, kur to patiesi viņš varēja darīt, bija pie Jēzus krusta, un viņam būtu piedots, bet to viņš nedarīja.

Pāvils Brūvers: “Mēs varbūt esam par sevi augstās domās, bet patiesību par sevi varam gūt vienīgi tad, kad nonākam reālā situācijā – lielu draudu vai varbūt lielu vilinājumu priekšā.”

 Mateja evaņģēlijā rakstīts arī par citu nodevību. Pēteris, kurš Jēzum teica, ka ir gatavs mirt kopā ar Viņu un nekad nenoliegs, pēc dažām stundām lādēdamies Viņu noliedza trīs reizes. Arī Pēteris pēc šī notikuma rūgti raud. Tomēr viņa turpmākā dzīve bija ļoti atšķirīga no Jūdas Iskariota likteņa. Kāpēc tā? Ko mēs no tā varam mācīties savā dzīvē?

– Pētera gadījums ir radikāli atšķirīgs no Jūdas. Pēteris, noliedzot Jēzu, nemaz neapzinājās, ko dara. Viņa uztverē, tā bija normāla aizstāvēšanās pret uzbrukumiem, spontāna nepadošanās gadījuma rakstura apsūdzētāju priekšā. Tikai pēc zīmīgās saskatīšanās ar Jēzu un tai sekojošās gaiļa dziesmas, Pēteris apjauta, ko viņš patiesībā ir izdarījis. Taču to nevar teikt par Jūdu – viņš jau ilgāku laiku apzināti gatavojās nodevībai. Tas bija izplānots un par naudu veikts nodevības akts, lai arī kāda būtu bijusi Jūdas motivācija un nolūks.

No Jūdas traģiskā likteņa var mācīties būt uzticamam pat sīkumos, bet, ja esi izdarījis kādu smagu pārkāpumu, tad nepieņemt radikālus lēmumus izmisuma brīdī, bet gan nogaidīt, kad lielās bangas dvēselē nedaudz norimst, un tad meklēt risinājumu. Ar Dieva palīdzību izeja vienmēr ir atrodama.

No Pētera gadījuma savukārt var mācīties nebūt tik iedomīgam uz savām spējām pastāvēt jebkurā grūtā, it īpaši negaidītā, situācijā. Mēs varbūt esam par sevi augstās domās, bet patiesību par sevi varam gūt, vienīgi nonākot reālā situācijā – lielu draudu vai varbūt lielu vilinājumu priekšā. Tāpēc jau Jēzus savus mācekļus mudināja aizvien palikt lūgšanās un paļāvībā uz Dievu, jo “gars ir labprātīgs, bet miesa vāja”.

– Vēl šodien katrā dievkalpojumā kristieši Apustuļu ticības apliecībā saka vārdus “cietis zem Poncija Pilāta”. Šis cilvēks ir vēl viena centrālā figūra Lieldienu notikumā. Bībelē teikts, ka Jūdejas pārvaldnieks, kaut sirds dziļumos saprot, ka Jēzus ir nodots skaudības dēļ, tomēr izpatikdams pūlim, kurš prasa Jēzus sišanu krustā, lemj nodot Dieva Dēlu nāves soda izpildei. Par ko šis notikums liek domāt? Kādu secinājumus izdarīt?

– Tajos laikos, valdnieka uztverē, cilvēka dzīvībai bija maza vērtība, toties svarīgas bija attiecības ar nozīmīgām personām. Patiesībā Pilāts neizpatika pūlim, bet gan jūdu vadītājiem, kuri šo pūli tur bija sasaukuši un samusinājuši demonstrēt pret Jēzu. Šodienas paralēle Pilāta rīcībai varētu būt t.s. politkorektums, sak, man gan ir savas domas, savi spriedumi, sava attieksme, bet “laika gars” pieprasa runāt un darīt ko citu, lai neizkristu no pastāvošās vides un aprites. Brīdī, kad Pilāts gribēja Jēzu atlaist, jūdu vadītāji viņam draudēja: “Ja tu viņu atlaid, tu neesi Cēzara draugs.” Apsverot, kas viņam ir izdevīgāk – viena nevainīga cilvēka nāve vai konflikts ar jūdu vadītājiem un iespējamās apsūdzības pie Cēzara –, Pilāts izšķīrās par pirmo variantu. Šādu rīcību mēs piedzīvojam joprojām, it īpaši politikā,  – mākam organizēt dažādas atbalsta demonstrācijas gan pie Rīgas domes, gan citur, esam gatavi upurēt savus tuvākos līdzstrādniekus un pat draugus, ja tas kļūst izdevīgi, – tāds ir cilvēks, kam vara un personīgā labklājība ir augstākais dievs.

– Mūsdienās ir grūti aptvert un saprast smago tekstu par to, ka tieši tā laika baznīcas virspriesteri un vecajie bija tie, kuri pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist sevišķi bīstamo noziedznieku Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Vai tā var rīkoties patiesa baznīca?

– Lai uz šo jautājumu atbildētu, vispirms jāņem vērā, ka toreizējie garīgie vadītāji bija arī tautas politiskie vadītāji, lai arī ar ierobežotām tiesībām. Motivāciju, kas viņus noveda pie šādas rīcības, vislabāk paskaidro augstā priestera Kajafas teiktais Sinedrija sēdē, kas bija sasaukta, lai spriestu, ko darīt ar Jēzu. Tur Kajafa teica: “Jūs neko nesaprotat  un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Tātad visa šī atbaidošā rīcība izrietēja no garīgās vadības it kā rūpēm par tautas labumu. Protams, jautājums paliek, cik patiesas bija šīs rūpes par tautas labumu un cik tur bija rūpes par pašu autoritātes, par pašu varas saglabāšanu, jo Jēzus pašos pamatos apdraudēja gan viņu autoritāti tautā, gan varu. Viņi neatzina Jēzu par Dieva sūtīto Mesiju. Viņuprāt, Jēzus bija viltvārdis, kas ļaudis ved maldos un ar visdažādākajiem brīnumdarbiem viņus pieviļ. Jēzus veiktos brīnumu darbus viņi noliegt nevarēja, tie bieži vien notika viņu acu priekšā, bet, tāpat kā šodien, kad tiek uzklausītas lūgšanas un notiek kāda brīnumaina dziedināšana vai pārdabiska glābšana no nelaimes, skeptiķi tam meklē visdažādākos izskaidrojumus. Tā arī toreiz vadošo Jēzus pretinieku skaidrojums bija, ka Jēzus brīnumainās spējas nenāk no Dieva, bet gan no velna. Katrā ziņā Jēzus viņu uztverē bija daudz bīstamāks nekā noziedznieks Baraba. Tas neapdraudēja ne viņu autoritāti, ne varu.

Zināmu paralēli šai rīcībai varam saskatīt inkvizīcijas rīcībā. Viņi, likvidējot savus pretiniekus, apgalvoja, ka to darot gan tautas, gan paša notiesātā labā – caur uguns šķīstīšanu sārtā it kā tiekot glābta ķecera dvēsele, bet tauta tiekot pasargāta no pavedināšanas maldos. Cilvēka daba kopš tiem laikiem nav būtiski mainījusies. Kaut kādas paralēles šur un tur, šad un tad varam vērot arī mūsdienās. Īpaši spilgti tas izpaudās padomju laikos, kad varas iestāžu represijas tika attaisnotas it kā ar rūpēm par tautas labumu.

– Ļaudis, kuri ir klāt brīdī, kad Jēzum tiek piespriests nāves sods, sauc: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Kā saprast šos vārdus? Kāpēc viņi tā rīkojas?

– Šādu neapdomīgu lāstu pār sevi un saviem bērniem viņi izsauc kā reakciju uz Pilāta atklāti paustajām bailēm no sekām, kādas varētu nest nevainīga cilvēka notiesāšana uz nāvi. Arī Pilātam ir sava ticība, iespējams – māņticība. Arī tajā droši vien tiek uzslavēts taisnīgums, godīgums, viss labais un cēlais un nosodīta netaisna, ļauna rīcība, nevainīgu cilvēku asinsizliešana. Turklāt Pilāta sieva lūdza Pilātu atlaist Jēzu, jo viņa iepriekšējā naktī sapnī Jēzus dēļ esot daudz cietusi. Pilāts visā šajā situācijā saskata kādu pārdabisku iejaukšanos. Viņš grib Jēzu atlaist, bet, tā kā ir pārāk saistīts varas un ietekmes pinekļos, viņš nespēj to izdarīt. Vismaz tik daudz viņš vēl spēj, kā censties atbrīvoties no atbildības par nevainīgu asiņu izliešanu ar rituālu roku mazgāšanu nevainībā.

Tajā pašā laikā pūļa emocijas pie Pilāta pils ir sakāpinātas. Pieņemu, ka par to rūpējās jūdu vadītāju īpaši iesūtīti aģenti. Viņiem ir izdevies šo pūli padarīt vadāmu un iedvest viņos pārliecību, ka ar atbrīvošanos no Jēzus viņi patiesi atbrīvosies no bīstama maldu mācītāja un tautas pavedinātāja neticībā. Šādā pūļa apmātībā viņiem rodas drosme to apliecināt tik pārgalvīgā veidā, kā uzņemties uz sevi un saviem bērniem visas sekas, kādas varētu nākt no šī cilvēka izlietajām asinīm, saucot: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tam tad vajadzētu iedrošināt Pilātu piespriest Jēzum nāves sodu, nebaidoties no sekām, jo atbildību par to uzņemas šeit sapulcētā tauta.

– Un tad Jēzus tiek nodots krustā sišanai. Kāpēc Viņam, Dieva Dēlam, bija jāmirst tik šausmīgā, mokpilnā nāvē?

– Kā apliecina Svētie Raksti, Jēzus patiesi bija padarīts par Grēku, par vislielāko pasaules grēcinieku. Viņam bija uzkrauta visas pasaules grēka nasta. Kā tādu Dievs viņu bija atstājis un pilnībā nodevis sodam. Tajā brīdī viss ļaunums, kāds virs zemes sastopams, bez kādiem ierobežojumiem varēja nākt pār Jēzu. Tās bija sātaniskas dzīres, absolūtā naida izpausme. Iespējams, tas arī bija Jēzus pēdējais kārdinājums – neizturēt šīs sāpes, neizturēt šo pazemojumu un nokāpt no krusta, parādot savu patieso varenību un spēku. Tādi mudinājumi no Jēzus ienaidnieku puses tur atskanēja. Jēzum bija gan spējas, gan vara to izdarīt, bet viņš savās lielajās mokās, zaimots un apsmiets, palika pie krusta. Ja Jēzus to nebūtu izturējis, mums šodien nebūtu cerības ne uz augšāmcelšanos, ne mūžīgo dzīvību. Tā mīlestība uzvar nāvi.

– Jēzus Kristus augšāmcelšanās, kas notiek trešajā dienā... Ko šis notikums mums māca? Kāpēc ir tik svarīgi to gadu no gada atcerēties, pieminēt un atgādināt?

– Aicinājums pieminēt un svinēt Dieva tautas nozīmīgākos notikumus atskan jau Mozus laikā. 2. Mozus grāmatā par Izraēla tautas iziešanas dienu no Ēģiptes teikts: “Pieminiet šo dienu, kad jūs esat iznākuši no vergu nama Ēģiptes, jo ar stipru roku tas Kungs jūs ir izvedis no turienes.” Tas bija būtiski nozīmīgs brīdis Dieva tautas vēsturē, un, lai arī nākamās paaudzes to nekad neaizmirstu, šis notikums ar plašu svinēšanu tika atzīmēts gadu pēc gada Pasha svētkos. Būtībā tā bija tautas sagatavošana uz Kristus nākšanu, uz Viņa upuri, kas tika nests par visas pasaules izvešanu no grēka verdzības Pasha svētku laikā. Pēdējā mielastā, atvadoties no saviem mācekļiem, Jēzus aicināja aizvien atcerēties šo notikumu, pieminēt Viņa lielo upuri līdz pasaules galam. Tāpēc arī mums ir svarīgi turpināt pieminēt šo dienu, jo tie ir Kristīgās baznīcas lielākie svētki – tā ir diena, kad visi pasaules iedzīvotāji saņēma grēku piedošanas piedāvājumu un mūžīgās dzīvības dāvanu. Tā ir Dieva dāvana ikvienam, kurš tic šai evaņģēlija vēstij. Šai dāvanai līdzi nāk arī jauna sirds – tāda sirds, kas pārmaina dzīvi, kas kliedē raizes, aizdzen bailes un piešķir mūžības jēgu katrai dzīves dienai.

1 komentārs

  • rīdzinieks
    rīdzinieks Ceturtdiena, 18 Aprīlis 2019 19:49 Komentāra saite

    Dīvaini rīkojas tie šodienas kristieši - mūsu dzīve pārpilna ar visdramatiskākajām problēmām, bet viņi runā tikai par simtiem gadu veciem notikumiem. Jēzus tā nedarīja, viņš tautai skaidroja to dienu tekošās ikdienas lietas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.