Menu
 

Guntars Baikovs: Latvieši Austrālijā atstājuši savas pēdas Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Guntars Baikovs Svētā Pāvila draudzē Tanundā; 2014. gads. Foto - no privātā arhīva Guntars Baikovs Svētā Pāvila draudzē Tanundā; 2014. gads. Foto - no privātā arhīva

Latvietis Guntars Baikovs šobrīd ir luterāņu mācītājs Austrālijas Luteriskajā baznīcā. Viņš ir Lutera Akadēmijas Rīgā un Konkordijas Semināra Sentluisā absolvents, vairāku latviski izdotu teoloģijas grāmatu autors un vienlaikus arī aizrautīgs sportists – pasaules čempionāta ārmreslingā sudraba medaļnieks un daudzkārtējs Austrālijas nacionālais čempions.

Sarunā ar Guntaru Baikovu – par radikālām pārmaiņām, kādas var skart cilvēka dzīvi, kad viņš kļūst par Jēzus Kristus mācekli, par dzīvi Austrālijā, par grāmatām un mācītāja skatījumu uz tendencēm mūsdienu sabiedrībā.

– Ja pirms gadiem 20 kāds jums teiktu, ka būsiet mācītājs Austrālijas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzēs, vai tas jūs izbrīnītu?

– Pirms 20 gadiem mana dzīve bija pavisam atšķirīga: laimīgi nodarbināts izklaides industrijā, veiksmīga karjera, foršs kolektīvs, ārzemju ceļojumi, sapņi par savu biznesu… Bieži vien sabiedrībā kristīgā ticība asociējas ar ierobežojumiem, atteikšanos, garlaicību utt. Pēc savas nu jau teju 20 gadu (ne)ilgās pieredzes es kristīgo ticību raksturotu citādāk – kā lielāko piedzīvojumu, kā brīvības un labas sirdsapziņas iegūšanu, kā patiesības, gudrības, miera, prieka, cerības un jēgas avotu. Kā Visuvarenā spēkpilnu iejaukšanos un tādu apvāršņu atvēršanu, par kuru eksistenci iepriekš pat nenojautu.

– Skaidrs, ka dzīvi nevar izstāstīt, bet tomēr – kāds bija jūsu ticības ceļš?

– Katram tas ir atšķirīgs, bet visiem, kurus Kristus aicina, tas ir ļoti īpašs. Kļūt par kristieti ir tik radikāla visas dzīves maiņa, kādu vien var iztēloties. Tas nozīmē soli pa solim mainīt skatījumu uz visiem cilvēka dzīves aspektiem, citādāk domāt par Dievu, par sevi, par laulību un ģimeni, darbu, atpūtu utt. Bez tam arī visu dzīvi turpināt pieaugt Dieva kā personas, Dieva atklāsmes un Dieva gudrības atziņā, atzīstot un pieņemot Trīsvienīgo Dievu par centrālo visu dzīvi organizējošo principu. Tas nav viegli. Tas nav kas tāds, ko paši varam izvēlēties un paveikt. Un tas nenotiek nedz uzreiz, nedz ātri.

Arī es pretojos šim aicinājumam, šīm pārmaiņām. Ilgi pretojos. Vēlējos būt pats kontrolē pār savu dzīvi, pats izlemt, ko un kā darīt. Visi to vēlamies, un doma par savas dzīves stūres nodošanu kāda neredzama debesu drauga rokās šķiet nepieņemama.

Ja man būt bijis uz kādu jāgaida tik ilgi, cik Dievs gaidīja uz mani, un ja es būtu atgrūsts un ignorēts tik daudz reižu, cik es atgrūdu un ignorēju Kristu, jau sen būtu atmetis ar roku. Viņš neatmeta. Viņš bija pacietīgs – gaidot, aicinot, mudinot… Līdz beidzot pēc neliela belziena pa pakausi arī manas ausis tika atdarītas un es biju gatavs uzklausīt to, ko patiesībā vienmēr biju ilgojies dzirdēt. 

– Jūs šobrīd esat vienīgais Latvijā dzimušais luterāņu mācītājs Austrālijas draudzēs. Vai draudžu locekļi zina par Latviju, un ko jūs viņiem stāstāt par mūsu zemi un tautu?

– Grūti spriest, cik katrs zina par Latviju, bet par Latviju viņi zina. Latvieši Austrālijā ir atstājuši savas pēdas. Arī daudziem draudžu locekļiem dzīves ceļš krustojies ar latviešiem jau iepriekš. Dzirdēju stāstus par latviešiem kā strādīgiem un inteliģentiem, labiem sportistiem, šahistiem utt. Bet divi vārdi, kurus atcerējās gandrīz ikviens, kurš pazina kādu latvieti, bija “sveiks” un “pīrāgi”.

Parasti Latvijas tēma raisās, salīdzinot dažādās kultūrvides – Austrālijas un Latvijas – pirms un pēc neatkarības atgūšanas. No tās pašas saknes augošas ideoloģijas, kas reiz turēja savā varā Latvijas iedzīvotājus, diemžēl bauda arvien lielāku ietekmi arī Austrālijā. Līdz ar to mūsu pieredze var būt noderīga.

– Kā jūs tikāt uzņemts tālajā zemē? Kas jūs visvairāk pārsteidza?

– Bijām gaidīti. Kad ar ģimeni ieradāmies Austrālijā, atradām tur ne tikai mums sagatavotu māju, bet mājas. Proti, vietu, kurā varam justies piederīgi. Kas pārsteidza? Baznīcā un draudzē tas bija viens, sabiedrībā – kas cits. Austrālijas Luteriskā baznīca ir neliela baznīca, tomēr ar Dieva palīdzību paveikusi milzum daudz. Pusotra gadsimta laikā nodibināti vairāki simti draudžu, vidusskolu un pansionātu sistēmas, diakonijas organizācijas dažādu sociālo problēmu risināšanai, organizācijas dažādas žēlsirdības palīdzības sniegšanai arī ārpus Austrālijas un vēl un vēl.

Satrauca lielas daļas Austrālijas sabiedrības stāvoklis, kādā tā nonākusi, soli pa solim atsacīdamās no kristīgajām saknēm un arvien dziļāk ieslīgstot postmodernajā relatīvismā, pamazām atmetot arī pašu patiesības ideju. Jau pirms pusgadsimta Filips Rīfs brīdināja par terapeitiskās sabiedrības draudiem, kurā vairs nebūs svarīgi – patiesība vai maldi, pareizs vai nepareizs; tā vietā par izšķirošo kritēriju tiks noliktas cilvēku sajūtas jeb, precīzāk sakot, labsajūta. Tādā situācijā vairs nav nozīmes, vai sacītais atbilst realitātei vai ne. Par noteicošo kļūst tas, kā cilvēks jūtas, konkrēto viedokli dzirdot. Diemžēl šī sērga lielā mērā ir ietekmējusi arī baznīcu. Tā ir bīstama situācija, ja nevis Dieva Vārda patiesība, bet mūsu izjūtas, to dzirdot, tiek liktas goda vietā.

– Vai jūsu draudzēs ir Austrālijas pamatiedzīvotāji? Vai aborigēni ir pieņēmuši kristīgo ticību?

– Draudzēs, kurās kalpoju, nav, bet Austrālijas Luteriskajā baznīcā ir. Luterāņu misija jau kopš 19. gadsimta vidus ir darbojusies citādāk nekā citās kristīgajās konfesijās, proti, nevis mēģinot padarīt aborigēnus par baltajiem, bet gan iepazīstot viņu kultūru, mācoties viņu valodu, iemantojot viņu cieņu un uzticību un tikai tad soli pa solim atklājot Svēto Rakstu vēsti par Dievu, kurš nav tālu nevienam un kurš vēlas, lai ikviens nāktu pie patiesības atziņas un iemantotu mūžīgo dzīvi.

Semināra pasniedzēji vairākas reizes gadā notur apmācības topošajiem aborigēnu mācītājiem tur, kur viņi dzīvo, Austrālijas vidienē. Rezultātā šobrīd apmēram piektā daļa Luteriskās baznīcas locekļu Austrālijā ir aborigēni.

– Kā jūs raksturotu situāciju Austrālijas Luteriskajā baznīcā? Cik tā liela? Kādi ir aktuālākie baznīcas jautājumi?

– Situācija ir gan bēdīga, gan cerīga. Bēdīga, jo, cilvēcīgi skatoties, luteriskā baznīca Austrālijā kļūst arvien vājāka, sarūkot draudžu locekļu skaita ziņā, novecojot. Varētu teikt, ka lielā mērā iztrūkst divas jaunākās paaudzes. Vispārējā labklājība sabiedrībā ir radījusi kontroles un pašpietiekamības ilūziju. Tomēr tie jaunie un jaunākie, kuri aktīvi darbojas draudzēs, to nedara tradīcijas vai ieraduma dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi meklē un rūpējas par patiesību, skaistumu un gudrību, kas ir Dieva izredzēto kopienā.

Vienlaikus varētu teikt, ka šī paša iemesla – skaitliskā norieta – dēļ situācija ir cerīga. Kristus spēks parādās cilvēku vājumā. Kamēr viss iet labi, bieži uzskatām, ka paši esam kontrolē pār notiekošo. Savukārt nespēks mūs mudina uzticēties Dievam un pašiem sevi un savu nākotni likt Dieva rokās. Kad beidzot atlaižam rokas no stūres, Dievam ir iespēja mūs vadīt tā, kā tikai Viņš to spēj.

Kādi ir aktuālākie jautājumi? To ir pārāk daudz… Pieminēšu tikai vienu: kā palikt uzticīgiem mums uzticētajam lielajam uzdevumam – darīt par mācekļiem visas tautas? Kā baznīcā vēl arvien tik izplatīto uz iekšu, uz savām ērtībām un komfortu vērsto kultūru mainīt uz āru, uz kultūru, kas orientēta uz Evaņģēlija pasludināšanu? Kā 21. gadsimtā apliecināt Dieva patiesību tā, lai pasaule spētu sadzirdēt un ieraudzīt to lielo dārgumu, kuru Trīsvienīgais Dievs vēlas dāvināt ikvienam?

– Kāpēc ir tik grūti darīt to, kas ir Baznīcas centrālā misija?

– Kā jau sākumā minēju, kļūt par Kristus sekotāju nozīmē ļauties radikālām pārmaiņām, kas ietver ikvienu dzīves jomu. Tas nav viegli, tādēļ bieži vien, sākot sekot Kristum, speram vien pāris soļu, iemācāmies ticības pamatus, varbūt pat kļūstam par kādas draudzes locekļiem, un dedzība apsīkst.

Sekot Kristum ir ceļojums mūža garumā. Turpinot mācīties un pieaugot atziņā par Dieva atklāsmi, kā arī apzinoties, ka ikviens, kurš ir Dieva aicināts, vienlaikus ir arī sūtīts. Sūtīts pie tiem cilvēkiem, kurus Dievs pats licis mūsu dzīvē. Sūtīts būt par Kristus liecinieku, proti, darīt zināmu, ko Dievs Kristū paveicis un ko tas nozīmē ikvienam. Sūtīts darīt zināmu Evaņģēliju jeb Labo Vēsti, ka, kļūdams par cilvēku, par vienu no mums, Dievs Radītājs pats nāk un atjauno sarautās attiecībām, pats novāc visus šķēršļus, kas mūs šķir, pats aicina mūs sadraudzībā ar sevi, pats dāvā savu klātbūtni kopā ar dievišķu prieku un mieru, pats atklāj, ko jau kopš iesākuma sagatavojis ikvienam, un ko iemantos tie, kas Dieva ielūgumu caur Jēzu Kristu nenicina, bet ar pateicību pieņem.

Tā ir patiesi priekpilna dzīve, kad turpinām mācīties un pārdomāt, kā skaidrāk un kādos piemērotos vārdos pasniegt šo Labo Vēsti mūsu mīļajiem, kad aizlūdzam par viņiem, tad arī pilnīgāk izdzīvojam, ko nozīmē būt Kristus māceklim. Un tomēr arī Jēzus to sauc par šauro ceļu.

– Ko mēs Latvijā no Austrālijas baznīcas pieredzes varētu mācīties? Kam pievērst īpašu uzmanību?

– Vispirms, no kā uzmanīties. Kā Pāvils raksta: “Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba – to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom 12:2) Vieglāk pateikt nekā izdarīt. Lai arī kristieši nav no pasaules, mēs dzīvojam pasaulē, un diemžēl pasaule ienāk mūsos vairāk, nekā to nojaušam.

Sabiedrībā šobrīd tik izplatītie domāšanas veidi un ideoloģijas (individuālisms, relatīvisms, emotīvisms, dažādas kultūras marksisma izpausmes utt.) iespiežas arī baznīcā un arvien vairāk ietekmē gan kristiešu domāšanu, gan dzīvi. Varbūt, ka arī jauno mācītāju un baznīcas darbinieku sagatavošanas procesā vairāk laika varētu veltīt apmācībai, kā identificēt un izprast sabiedrības uztveri un domāšanu formējošās ideoloģijas un domāšanas veidus.

Otrkārt, uz ko fokusēties. Mācīties skaidri apzināties visas baznīcas līmenī, ka neesam šeit tikai sevis dēļ, bet jo īpaši visu to dēļ, kuri vēl arvien nav sadzirdējuši patiesā Dieva aicinājumu un piedzīvojuši, kā līdz tam nepazīts miers, prieks, brīvība, drošība, skaidrība un cerība piepilda un izmaina dzīvi, sniedzot to, pēc kā visi sirds dziļumos ilgojamies, bet nezinājām, kur to atrast.

Austrālijas Luteriskajā baznīca šādu fokusu šobrīd apzināti mēģina iedibināt visos līmeņos. Pie iespējas to uzsver baznīcas vadītāji, šis fokuss nosaka baznīcas prioritātes, visa baznīca un individuālas draudzes par to regulāri aizlūdz, ir izveidota pieredzējušu teologu grupa, lai šo iniciatīvu koordinētu, tiek izstrādāti apmācības materiāli mācītājiem un draudžu locekļiem, draudzēs cilvēki tiek aicināti un mudināti uzņemties šo augsto aicinājumu, tam apzināti gatavoties, lūgt par iespējām pasludināt Evaņģēliju cilvēkiem katram savā radu, draugu un paziņu lokā. Tā ir priekpilna un svētīga pieredze, paklausīt Kristus aicinājumam un darboties Svētā Gara vadībā.

– Kungs Jēzus Kristus savus sekotājus sauc par mazo ganāmo pulciņu. Kā šim mazajam pulciņam ir dzīvot Austrālijā un kā Latvijā?

– Vienā līmenī domājot, nav nozīmes, kur dzīvojam. Ja vien esam Dieva draudzes kopībā, visas dzīvē pašas svarīgākās lietas, kuras ne par kādu naudu nav iespējams iegūt, Kristus dos pārpilnībā – gan mieru, gan prieku, gan labu sirdsapziņu, gan gudrību utt.

No otras puses, katrā situācijā ir savi izaicinājumi, savas grūtības. Austrālija ir daudz sekulārāka nekā Latvija, līdz ar to arī sabiedriskajos medijos paustā attieksme pret baznīcu parasti ir daudz negatīvāka nekā Latvijā.

Tomēr gan Austrālijā, gan Latvijā, gan visā Rietumu pasaulē uzticīga sekošana Kristum pakāpeniski kļūst arvien grūtāka un arvien biežāk pieprasa gan drosmi stingri nostāties par to, kam ticam, gan arī gatavību ciest savas ticības dēļ.

– Kā notiek mācītāju sagatavošana Austrālijā? Vai daudz jaunu cilvēku izvēlas kalpot baznīcā?

– Mācītāju sagatavošana Austrālijas Luteriskajā baznīcā notiek līdzīgi kā Latvijā – teoloģiskā sagatavošana plus praktiskās kalpošanas pieredze kādā draudzē pieredzējuša mācītāja uzraudzībā. Tad kādas konkrētas draudzes aicinājums kalpot un ordinācija. Un, nē, arī Austrālijas Luteriskajā baznīcā nav vērojams teoloģijas studentu pieplūdums. Arī tos, kuri studē, ne visus var saukt par jauniem. Tomēr priecē tas, ka lielum lielais vairākums studentu studijas seminārā nav uzsākuši citu nodarbju trūkuma dēļ vai vienkārši karjeras meklējumos, bet patiešām ir izslāpuši pēc Dieva Vārda patiesības, to cītīgi mācās, neskaidros jautājumus dedzīgi diskutē un savu ticību drosmīgi apliecina.

– Jūs esat arī vairāku latviski izdotu grāmatu autors, piemēram, jūsu un sievas Janas sarunas veidā sarakstītā grāmata “Laulība starp radīšanu un mūžību”, grāmata “Bērni – svētība un pienākums”, “Dievs, pasaule un cilvēks: Reformācijas dārgumi mūsdienu baznīcai” u.c. Kas ir galvenais, ko savās grāmatās vēlaties vēstīt?

– Nav tādas vienas galvenās tēmas. Kad studēju Konkordijas Seminārā Sentluisā, biju pārsteigts par to, kādus dziļumus un plašumus gadsimtu laikā sasniegušas Dieva atklāsmes studijas. Tā, piemēram, semināra bibliotēkā vien ir teju 300 tūkstoši grāmatu, kas sarakstītas, lai labāk izskaidrotu vienu vai otru kristīgās ticības aspektu. Vēlējos šo atziņu bagātību kaut nedaudz, kaut mazliet darīt zināmu arī mājās palicējiem Latvijā. Ātrākais veids, kā to izdarīt, bija ar grāmatu palīdzību.

Tā nu tās atziņas, pie kurām nonācu savu studiju un pētījumu rezultātā, kuras atradu par noderīgām un interesantām, kuru iepazīšana man bija sagādājusi prieku un ticības stiprinājumu, centos izklāstīt grāmatas formā, lai tās būtu pieejamas arī citiem.

– Jūsu jaunākais garadarbs ir “Grāmatiņa par gudrību”. Par ko tā ir? Kāpēc izvēlējāties par to rakstīt?

– Katrai grāmatai ir savs stāsts, sava priekšvēsture. Nav tā, ka es izvēlētos kādu tēmu, par kuru rakstīt. Interese par Pirmo bausli un tā nozīmi Rakstu vēsts izpratnē aizsākās, studējot baušļus. Baušļi ir kas daudz vairāk nekā tikai labi un noderīgi padomi svētīgai dzīvei. Baušļi apkopo un atklāj, kādai dzīvei un attiecībām esam radīti jeb ko tas nozīmē – būt cilvēkam un izdzīvot pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Un īpaši nozīmīgs, lai izprastu gan to, kas un kāds ir Dievs, gan to, kas un kāds ir cilvēks, ir tieši Pirmais bauslis. Tieši Pirmā baušļa skaidra izpratne un dzīve saskaņā ar to ir taisnākais ceļš, lai iemantotu patiesu gudrību. Par to arī šī grāmatiņa. Tajā apkopotās atziņas man bija ļoti palīdzošas, cerams, ka arī lasītāji tās atradīs par noderīgām. Savukārt nākamajā grāmatā “Un divi tapa viens: Dieva gudrība cilvēku attiecībām” iepazīsim Radītāja dizainu laimīgai laulībai.

 

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.