Menu
 

Madara Lapa: Prokurora darbā svarīgs ir gan likums, gan cilvēcība Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Foto: Marta Dzintare, Sigulda.lv un no privātā arhīva Foto: Marta Dzintare, Sigulda.lv un no privātā arhīva

Siguldiete Madara Lapa atceras, ka jau no bērnības izjutusi vēlmi iestāties par taisnīgumu. Pēc Siguldas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas meitenei bija skaidrs, ka jāturpina mācības Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. "Man ir vieglāk cilvēkus apsūdzēt, nekā aizstāvēt," saka Madara, kura jau vairāk nekā divus gadus ir prokurores amatā. "Rīgas Apriņķa Avīze" tikās ar Madaru, lai iztaujātu viņu par prokurores darbā gūtajām atziņām.

‒ Kādi ir prokurora pienākumi?

– Pirmkārt, mums jāuzrauga policijas darbs. Kad ir noticis noziegums, lieta tiek reģistrēta, un katra rajona virsprokurors 24 stundās nosaka lietai uzraugošo prokuroru, kurš seko lietas virzībai. Prokuratūra lielākoties skata krimināllietas. Bet ir gadījumi, kad prokuroriem jāiesaistās arī administratīvajās lietās un civillietās, piemēram, mēs dodamies uz tiesu, kad ir jāapstiprina adopcija vai personai vēlas ierobežot rīcībspēju. Prokurors var uzdot jautājumus, pieteikt lieciniekus un lūgt tiesu nozīmēt ekspertīzes. Prokurors arī skata personu sūdzības gan kriminālprocesos, gan gadījumos, kad, iespējams, ir pārkāptas ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas sevi aizstāvēt.

Prokurora darbs ietver arī apsūdzības celšanu un lietu nosūtīšanu tiesai. 10 dienās kopš lietas saņemšanas prokuroram ir jāizvirza apsūdzība. Kriminālprocess ir viss process no brīža, kad policija uzsāk lietu, bet kriminālvajāšana ir kriminālprocesa daļa, kas sākas, kad prokurors izvirza apsūdzību, un beidzas, kad lieta tiek nodota tiesai. Bet ir arī citi veidi, kā pabeigt lietu. Piemēram, ja persona izlīgst ar cietušo. Ir gadījumi, kad kriminālprocess obligāti jāizbeidz; ir tādi, kur varam vērtēt – izbeigt to vai ne. Dažreiz procesu ir iespējams pabeigt ļoti ātri. Piemēram, gadījumos ar dzērājšoferiem, kuriem ir atņemtas tiesības un kuri pieķerti, vadot auto. Man ir bijis tā, ka pirmdien saņemu lietu, otrdien tiekos ar apsūdzēto un trešdien ir tiesa. Citreiz vienlaikus atved gan lietu, gan vainīgo personu, un viss tiek pabeigts vienā dienā.

– Vienkāršākos gadījumos varbūt tā arī ir, bet dažreiz tiesas prāvas var ilgt gadiem…

– Tas atkarīgs no lietas. Piemēram, ir ekonomiskie noziegumi, kur pierādījumus savākt ir grūti un laikietilpīgi. Taču Eiropā mūsu tiesvedības darba termiņi nemaz nav slikti. Ilga tiesvedība ir problēma atsevišķām tiesām un arī atsevišķos noziegumos; šo tendenci nevar attiecināt uz visām Latvijas tiesām un visiem kriminālprocesiem.

– Cik lietas vienlaikus ir prokurora pārziņā?

– Tas atkarīgs no noslodzes, prokuroru un lietu daudzuma. Man vidēji ir aptuveni 300 uzraugāmās lietas un kriminālvajāšanas uzsākšanai mēnesī vidēji sešas lietas, kas ir normāls apjoms. Rīgā viena prokurora pārziņā dažreiz ir pat 3000 lietas, un tā jau ir problēma. Būtu labi, ja prokurors varētu katru lietu izlasīt, bet fiziski tas nav iespējams. Lai gan prokurora darbalaiks ir līdz pulksten 17, man ir bijis tā, ka jāsēž darbā līdz vēlam vakaram, jo darbs ir jāpadara un lietas jāizlasa. Piemēram, tiek atsūtīta lieta, kurā ir dokumenti 15 sējumos, un prokuroram ir jādod norādījumi 14 dienās. Apsūdzība ir jāizvirza 10 dienās neatkarīgi no lietas apjoma, tādēļ nav variantu – jāsēž un jālasa kaut līdz vēlai naktij. Prokurori mēdz būt ļoti noslogoti, jo ir liela darbinieku mainība, reģionos gandrīz vienmēr trūkst prokuroru.

– Ja policija paziņo iesnieguma rakstītājam par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, vai iespējami aizskartā persona var sūdzēties prokuratūrā?

– Jā, dažreiz iedzīvotāji vēršas prokuratūrā, jo uzskata, ka policija neko nedara. Prokuroru pienākums ir pārbaudīt visas policijas lietas, arī to, cik pamatoti ir atteikumi uzsākt lietu. Pārsvarā atteikumi ir pamatoti. Jā, arī mēs prokuratūrā varam uzsākt lietu, ja cilvēks vēršas tieši pie mums, bet prātīgāk tomēr vispirms būtu doties uz policiju, jo policija ir tā, kas izbrauc uz notikuma vietu un veic visas sākotnējās darbības. Ne vienmēr par iespējamu noziegumu ziņo privātpersonas. Piemēram, ekonomisko noziegumu gadījumā prokuratūrā var vērsties Valsts ieņēmumu dienests.

– Ir dzirdēts, ka sadzīviskie noziegumi diezgan bieži paliek "otrajā plānā" – iespējams, jau policijā netiek savākts pietiekami daudz pierādījumu. Piemēram, velosipēdu zādzību gadījumos.

– Šādu uzskatu veido divi faktori. Pirmkārt, policija ir ļoti noslogota un dažreiz nevar uzreiz ierasties notikuma vietā, jo ir prioritāri svarīgākas lietas par zādzībām, piemēram, slepkavības, izvarošanas, kur izmeklētājam jārīkojas ātri. Otrkārt, ir jāsaprot, ka zādzību gadījumā policija patiešām bieži vien nespēj atrast vainīgo, jo gluži vienkārši trūkst pierādījumu. Vienmēr tiek apskatīta notikuma vieta, aptaujāti liecinieki, taču, ja nekādu citu pavedienu nav, lieta tiek apturēta. Taču dažreiz notiek tā, ka pēc laika tiek aizturēts noziedznieks, kurš atzīstas arī citu mantu zādzībā, piemēram, velosipēda nozagšanā, par ko pirms laika ticis saņemts iesniegums. Tad velosipēda zādzības lieta tiek atjaunota. Protams, policijai vajadzētu iedziļināties katrā lietā, bet tas diemžēl nav iespējams. Cilvēki var vainot policiju, cik grib, bet ja kāds atnāktu un izmēģinātu policistu darbu, rezultāts būtu tāds pats.

– Kas ir prokurora darba kvalitātes rādītāji?

– Šobrīd diemžēl tā ir statistika. Prokuratūrai varbūt ne tik daudz, bet policijai tas ir īpaši aktuāli, jo pēc šiem rādītājiem tiek noteiktas prēmijas. Jo vairāk izskatītu lietu, jo labāk, – tātad strādā efektīvāk. Taču tas nav tik vienkārši. Labu darba statistiku grūti noteikt, jo lietas ir ļoti dažādas. Ir skaidrs, ka nav labi, ja tiesnesis attaisno apsūdzēto. Tātad ir pieļauta kļūda policijas vai prokuratūras darbā. Parasti nav savākts pietiekami daudz pierādījumu. Vēl sliktāk, ja ir izvēlēts kļūdains pants, pēc kā izvirzīt apsūdzību.

Lai personu notiesātu, ir jābūt nozieguma pazīmēm. Ja kādas no tām trūkst, piemēram, persona neapzinājās, ko dara krāpšanā, kāds cits apkrāpa pašu apsūdzēto, tad tā ir policijas un prokuratūras kļūda. Tad tiesa konstatē, ka nozieguma nav, un attaisno apsūdzēto. Taču ir arī ļoti sarežģītas lietas, it īpaši ekonomiskie noziegumi, kuros ir grūti noteikt: ir vai nav noticis noziegums. Tur nav balts un melns, kā, piemēram, slepkavībās, kad izdarīti 50 naža dūrieni krūtīs, kur uzreiz skaidrs: ir līķis, tātad ir iestājušās sekas un ir slepkava. Protams, mēdz būt arī pašnāvības – arī tās mēs pārbaudām.

– Vai prokuroru darbi dalās – piemēram, vai tas pats prokurors skata velosipēda zādzību, izvarošanas gadījumu un “naudas atmazgāšanas“ lietas?

– Rajona prokuratūrās, reģionos parasti skata lielākoties visus noziegumus, izņemot tos, kas piekritīgi apgabala prokuratūrām. Apgabala prokuratūras skata, piemēram, mazgadīgo izvarošanas, slepkavības pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos. Rīgā ir arī specializētās prokuratūras. Prokuratūrām ir trīs līmeņi. Pirmajā līmenī ir rajona, pilsētas un specializētās prokuratūras, nākamajā – tiesu apgabala prokuratūras: Vidzemes, Zemgales, Kurzemes, Latgales, Rīgas, un augstākā ir Ģenerālprokuratūra. Rīgā ir autotransporta, narkotiku, finanšu un ekonomisko noziegumu un vairāku nozaru specializētās prokuratūras. Vēl Rīgā strādā Organizētās noziedzības prokuratūra, kas ir līmeni augstāka un pielīdzināma apgabala prokuratūrai.        

– Ko nozīmē morālā kompensācija, un kad to var prasīt?

– Morālā kaitējuma kompensācija ir atlīdzība par morālu aizskārumu un fiziskām ciešanām. Ir arī materiālā kaitējuma kompensācija. Manā praksē nesen bija gadījums: sievietei tika nozagts mobilais tālrunis, kad viņai bija jārīko bēres. Ieradās viesi no Baltkrievijas, kuri nezināja, kurp doties, un nebija iespējams ar sievieti sazināties. Šī sieviete prasīja 500 eiro morālo kompensāciju – saņēma 250. Kompensācijas apmērs ir diskutabls jautājums, jo ir jāizvērtē visi apstākļi. Gan materiālo, gan morālo kompensāciju maksā apsūdzētais. Ir termiņš – 30 dienas –, kuru laikā kompensācija jāsamaksā, bet apsūdzētie lielākoties to nedara. Tad lietu nodod tiesu izpildītājiem.

Gadījumos ar vidējiem un smagiem miesas bojājumiem, kā arī citos noteiktos gadījumos kompensāciju samaksā valsts un pēc tam šo summu ietur no apsūdzētā. Par morālo kompensāciju man nāk prātā vēl viens gadījums. Apsūdzētā persona bija atradusi USB karti ar sava priekšnieka ģimenes fotogrāfijām, tai skaitā kailfoto. Apsūdzētais draudēja publicēt bildes internetā un prasīja cietušajam 2500 eiro, lai bildes netiktu publicētas. Cietušais vērsās tiesā par izspiešanu un pieprasīja morālo kompensāciju. Šajā gadījumā bija iespējams pierādīt arī konkrētus izdevumus, kas ģimenei radušies šīs situācijas dēļ, piemēram, sieva bija apmeklējusi psihologu, jo viņa baidījās un kaunējās iziet no mājas.

Prieks par iegūto maģistra diplomu Latvijas Universitātē.

– Kā Latvijā vērtējat noziedzības līmeni: augsts vai zems?

– Ja salīdzinām Latviju ar citām Baltijas valstīm, tad noziegumu pie mums ir vairāk, taču tam ir skaidrojums: piemēram, Igaunijā nelielas zādzības tiek dekriminalizētas un tādēļ statistikā netiek iekļautas. Noziedzības tendences visos Latvijas reģionos ir aptuveni vienādas. Protams, kur ir vairāk cilvēku, tur lielāks noziegumu skaits.

– Ģenerālprokuratūras gada pārskatā lasāms, ka svarīga nepieciešamība ir sīko zādzību vismaz daļēja dekriminalizācija, jo to izmeklēšanā un iztiesāšanā tiek tērēti lieli resursi, noslogojot tiesībsargājošās iestādes. Vai sīko noziegumu dekriminalizācija nepalielinās šo noziegumu skaitu?

– Es nedomāju, ka palielinātos to skaits, jo mazo noziegumu dekriminalizācija nenozīmētu, ka personas netiktu sodītas. Šiem likumpārkāpējiem tiktu piemērots administratīvais sods. Arī administratīvie sodi var būt bargi, piemēram, naudassods vai īslaicīgs arests. Mazo noziegumu dekriminalizācija nozīmētu, ka sodu piemērotu policija, tādējādi nenoslogojot prokuratūru un tiesas.

– Ģenerālprokurors gada pārskatā arī norādījis gan uz satraucošo nepilngadīgo noziedzības līmeņa pieaugumu, gan nepilngadīgo cietušo skaitu. 2018. gadā tiesai nodotas 528 nepilngadīgu personu lietas. Kādi varētu būt šī pieauguma iemesli?

– Es uzskatu, ka viss sākas ar ģimeni. Nepilngadīgie, kuri pastrādā noziegumus, bieži ir no bērnunamiem vai ģimenēm, kurās par viņiem atbilstoši nerūpējas, piemēram, vecāki ir alkoholiķi. Taču ir arī gadījumi, kad arī turīgu ģimeņu pusaudži nonāk uz apsūdzēto sola. Piemēram, gadījums, kad pusaudži piesēja invalīdi pie sijas, sita viņu un citādi pazemoja. Apsūdzētais bija no šķietami labas, turīgas ģimenes. Kad cietusī tiesas sēdē runāja, apsūdzētā puiša vecāki smīnēja un beigās vēl noteica, ka cietusī pati neesot nekāds eņģelis. Protams, arī apsūdzētais vainīgs nejutās.

– Kā nepilngadīgie tiek sodīti?

– Nepilngadīgajiem no 14 gadiem var piemērot kriminālsodus – naudas sodu, ja nepilngadīgajam ir pašam savi ienākumi, piespiedu darbu un brīvības atņemšanu, ja izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Bērniem no 11 līdz 14 gadiem, kā arī dažos gadījumos nepilngadīgajiem, kas vecāki par 14 gadiem, var piemērot audzinošus piespiedu līdzekļus – brīdinājumu, sabiedrisko darbu, nodošanu vecāku galvojumā u.c. Radikālais audzinošais piespiedu līdzeklis ir ievietošana korekcijas iestādē nepilngadīgajiem. Jāvērtē gan nodarītais likumpārkāpums, gan radītais kaitējums, gan apsūdzētā personība un attieksme pret notikušo. Mazie bērni lielākoties nožēlo izdarīto. Ja apsūdzētais sadarbojas, atzīst vainu, to var atzīt par vainu mīkstinošu apstākli. Soda mērs tiek noteikts, ņemot vērā vainu mīkstinošos vai pastiprinošos apstākļus. Starp citu, atrašanās alkohola reibumā arī ir vainu pastiprinošs apstāklis. Nav tā: biju piedzēries, neko neatceros, tātad esmu mazāk vainīgs – tieši otrādi.

– Kas darbā ir emocionāli smagākais?

– Mūsu darba sastāvdaļa ir, piemēram, pētīt bildes ar līķiem, arī bērnu. Prokuroram jābūt empātiskam, jāņem vērā gan likumā rakstītais, gan cilvēciskie faktori. Bet nedrīkst arī pārspīlēt. Ja jutīsi līdzi katram cietušajam, būs grūti nesajukt prātā. Prokurora amats ir darbs ar sabiedrības negatīvo pusi, un ne vienmēr izdodas no tās izvairīties. Kad uzsāku prokurores darbu, darba apjoms bija milzīgs un arī liela, emocionāla pārslodze. Dažreiz visu dienu bija jālasa lietu materiāli, un apsūdzētie rādījās pat nakts murgos. Šobrīd man ir vairāk kolēģu nekā sākumā, tādēļ ir vieglāk. Protams, prokuroram ir jārēķinās arī ar apsūdzēto draudiem. Arī man apsūdzētais reiz teica: “Tu jau zini, ka es iznākšu arī ārā…“ Skatoties uz jauniem cilvēkiem, kuri apsūdzēti noziegumos, ir sāpīgi apzināties, ka liela daļa šo cilvēku, visticamāk, savu dzīvi pavadīs regulārā ieslodzījumā.

– Vai tu tici, ka likumpārkāpēji spēj mainīties?

– Situācijas ir dažādas. Ir tādi, kuriem pietiek ar vienu reizi uz apsūdzēto sola, un viņi nekad vairs negrib to piedzīvot vēlreiz, nožēlo un noziegumus vairs neatkārto. Taču diemžēl liela daļa likumu pārkāpj atkārtoti. Turīgu vecāku bērniem ir nesodāmības sajūta – lai ko arī viņi darītu, viņiem šķiet, ka vecāki visu nokārtos, piemēram, samaksās cietušajiem un noslēgs izlīgumu.

– Kas tavā izpratnē ir taisnīgums?

– Es uzskatu, ka prokurores darbā taisnīgums panākts, kad vainīgais ir saņēmis sodu, atbilstošu soda mērķim un noziedzīgajam nodarījumam, radītajam kaitējumam un apsūdzētā personībai, bet cietušais – saņēmis atbilstošu kompensāciju. Par taisnīgumu kā filozofisku jēdzienu man ir grūti atbildēt. Augstskolā bija daudz lekciju par šo tēmu, jo taisnīgums ir juridiskās sistēmas pamatā, taču daudzi autori taisnīgumu izprot dažādi. Skaidrs ir tas, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kurā ir visi vajadzīgie mehānismi, lai katrs cilvēks varētu aizstāvēt savu taisnību.

Madarai tuva ir dejošana. Astoņus gadus viņa nodarbojusies ar sporta dejām, izmēģinājusi spēkus arī modernajā baletā. Dejot patīk visai Madaras ģimenei. Attēlā – deju solī, kopā ar tēvu.
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.