Kā jūtas skolēni, un kā viņiem palīdzēt? ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” pēta, kādu psiholoģisko atbalstu skolēniem piedāvā Pierīgas novadu pašvaldības un kādi ir pētījumos balstīti secinājumi par skolēnu emocionālo labsajūtu.

Ceturtdaļa jauniešu saskaras ar nepietiekamu atbalstu

Vispārēju ieskatu par to, kā skolēni jūtas, sniedz pētījums “Jauniešu labbūtība Baltijas valstīs”, kas īstenots no 2017. gada 1. septembra līdz 2019. gada 28. februārim “Erasmus+: Jaunatne darbībā” projekta “Jauniešu dzīves kvalitātes izpēte Baltijas valstīs” ietvaros. Pozitīvi vērtējams tas, ka pētījums ne tikai apskata situāciju, analizējot statistikas datus un aptaujājot vairākus tūkstošus jauniešu, bet arī piedāvā indikatoru modeli, kurš ļautu īstenot regulārus salīdzinošus mērījumus par jauniešu labbūtību (well-being – angļu val.) Baltijas valstīs, tajā skaitā arī starptautiskā salīdzinājumā.

Apjomīgais pētījums ietver daudzus jauniešu labbūtības aspektus, tostarp analizē emocionālā atbalsta pieejamību. Kādi ir secinājumi? Aptuveni piektā daļa jauniešu Latvijā un Igaunijā un ceturtā daļa jauniešu Lietuvā novērtē, ka ir grūti tikt galā ar nopietnām problēmām savā dzīvē. Gandrīz tikpat daudz jauniešu atzīst, ka neveiksmes gadījumā viņiem paiet ilgs laiks, līdz dzīve atgriežas normālās sliedēs. To, ka iespējas saņemt palīdzību sarežģītās, problemātiskās situācijās nav pietiekamas, novērtējuši 24% jauniešu Igaunijā un 36–37% Latvijā un Lietuvā. Aptuveni piektā daļa jauniešu arī uzskata, ka viņiem nav iespēju pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem, bet to, ka nav iespēju atrast domubiedrus, norāda 33% igauņu, 25% latviešu un 46% lietuviešu.

Dati arī rāda, ka Igaunijā un Latvijā lielāks nekā Eiropas Savienībā vidēji ir to jauniešu īpatsvars, kuri regulāri jūtas nomākti un nospiesti (attiecīgi 7%, 11%, kamēr ES 5%; Lietuvā 3%). Kopumā šie dati liecina, ka ne mazāk kā ceturtā daļa jauniešu saskaras ar nepietiekamu psiholoģisko un emocionālo atbalstu ikdienā. Šī pētījuma ietvaros gan nav iespējams noteikt, vai tā ir specifiska jauniešu mērķgrupa un kādi ir atbalsta trūkuma iemesli, tomēr to jebkurā gadījumā var uzskatīt par salīdzinoši izteiktu rādītāju, kas prasa padziļinātu izpēti un atbalsta nodrošināšanu. Arī jauniešu pašnāvību rādītāji Baltijas valstīs ir virs vidējā līmeņa Eiropas Savienībā.

Pierīgas pašvaldības nodrošina atbalsta personālu

“Rīgas Apriņķa Avīze” vērsās pie Ādažu, Ķekavas un Siguldas novada pašvaldībām, vaicājot, kāds psiholoģiskais atbalsts tiek nodrošināts skolēniem izglītības iestādēs un ārpus tām. Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, atbildot uz “Rīgas Apriņķa Avīzes” jautājumiem, atbildi sniedza par Ādažu vidusskolu, neminot, kas notiek citās novada izglītības iestādēs vai sociālajā dienestā: “Ādažu vidusskolā jau vairākus gadus darbojas profesionāla atbalsta speciālistu komanda, kuras sastāvā ir logopēdi, speciālie pedagogi, sociālie pedagogi, psihologi, skolas mediķi – ārste un medmāsas. Jebkurš skolēns vai vecāks var vērsties pēc palīdzības pie jebkura no minētajiem atbalsta speciālistiem. Bieži vien arī pedagogi, saredzot konkrētas grūtības, uzrunā atbilstošās jomas speciālistu, lai pēc iespējas ātrāk skolēns varētu saņemt konkrētu palīdzību.

Neskatoties uz to, ka Ādažu vidusskola ir viena no lielākajām skolām Latvijā un šobrīd tajā mācās 1578 bērni, atbalsts nepieciešamības gadījumā tiek sniegts nekavējoties. Turklāt skolas sociālajiem pedagogiem un psihologiem nav noteikta konsultāciju ierobežojuma, līdz ar to skolēni var saņemt atbalstu ilgtermiņā. Atbalsta speciālistu kvalitātes rādītāji tiek noteikti, pamatojoties uz atgriezenisko saiti, ko pauž paši skolēni un viņu vecāki.

Visbiežāk pēc palīdzības pie psihologa bērni vēršas sakarā ar jautājumiem, kas saitīti ar mācībām un uzvedību, kā arī par savstarpējām attiecībām gan skolā, gan ar vecākiem. Gadījumos, kad skolēnu paustās grūtības nav saistītas ar skolas vidi, viņi var vērsties pēc palīdzības pie citiem profesionāļiem, lai saņemtu atbalstu. Skolas atbalsta speciālisti vecākiem iesaka konkrētus virzienus, kur šo palīdzību var saņemt.”

Ķekavas novada pašvaldības pārstāve Laura Barkāne “Rīgas Apriņķa Avīzi” informēja, ka atbalsta personāls ir pieejams visās novada izglītības iestādēs, kā arī sociālajā dienestā: “Skolēniem ir iespēja vērsties pie atbalsta personāla – psihologa, sociālā pedagoga, logopēda, karjeras konsultanta, bibliotekāraGan Baložu, gan Ķekavas vidusskolā strādā skolotāja palīgi, kuru viens no uzdevumiem ir sniegt atbalstu skolēniem mācību procesā. Visās skolās ir optimāls sociālā atbalsta piedāvājums.

Nepieciešamības gadījumā, pieaugot pieprasījumam pēc atbalsta speciālistiem, skolu vadība izvērtē nepieciešamību piesaistīt papildu speciālistus. Atbalsta personāla uzdevums ir ieraudzīt, pamanīt problēmas, iedrošināt uz sarunām un sniegt palīdzību. Skolas psihologi var piedalīties mācību stundās, lai novērotu skolēnu kopējo noskaņojumu, novērotu skolēnu izturēšanos.”

Laura Barkāne norādīja arī uz problēmām, ar ko skolēni visbiežāk saskaras: “Grūtības rada iekavēta mācību satura apguve iepriekšējā izglītības posmā, bieži vien arī konfliktsituācijas ar klases un/vai skolas biedriem un ģimenes locekļiem. Tāpat bērni pārdzīvo, ja kāds fiziski vai emocionāli nodara pāri – aprunā, apsaukā, izsmej, ņirgājas. Palielinās gadījumu skaits, kad bērni to dara interneta vidē, piemēram, izvieto izķēmotas klasesbiedra bildes, un pārējie grupas ietvaros to komentē. Ir situācijas, kad kādu nepieņem grupā, izstumj.

Nereti ir arī problēmas ģimenē – nesaskaņas, vecāki šķiras, finansiālas grūtības. Dažreiz bērni vēlas draudzēties, bet nemāk to izdarīt. Speciālisti, kas var palīdzēt, pieejami arī Ķekavas novada sociālajā dienestā, kas nepieciešamības gadījumā nodrošina sociālo (materiālo) palīdzību, sociālo rehabilitāciju, sociālo darbu ģimenēm ar bērniem. Dienestā pieejams arī bezmaksas psihologs.”

Siguldas novada pašvaldības Izglītības pārvalde “Rīgas Apriņķa Avīzei” atklāja, ka atbalsta personāls pieejams visās novada izglītības iestādēs: “Izglītības pārvaldē ir trīs sertificēti psihologi, kuri maiņās strādā visās Sigulda novada pirmsskolas izglītības iestādēs, kā arī Allažu pamatskolā un Mores pamatskolā. Pašvaldības izglītības iestādēs pieejami arī sociālie pedagogi un logopēdi. Savukārt skolās, kurās tiek īstenotas speciālās izglītības programmas, – arī speciālie pedagogi. Atbilstoši katrā izglītības iestādē noteiktajai kārtībai regulāri notiek darba izpildes novērtēšanas un attīstības pārrunas.”

Tāpat Siguldas novada pašvaldības Izglītības pārvaldes pārstāve norādīja uz to, ka skolēni bieži vien nevēršas pēc palīdzības, turklāt pat tad, ja tas ir nepieciešams: “Tādēļ arī profesionāļi, kuri, ievērojot visus normatīvus un izmantojot savu profesionālo pieredzi, spēj saskatīt, kad ir nepieciešama palīdzība, to sniedz, izmantojot visus pieejamos resursus. Pašvaldībā ir noteikta sistēma šādas palīdzības sniegšanai un visu iestāžu un dienestu sadarbībai. Kopš 2004. gada pašvaldība, slēdzot līgumu, sadarbojas arī ar augstas kvalifikācijas speciālisti – Dr. psych. Baibu Martinsoni, kura konsultē saskaņā ar izglītības iestāžu norīkojumu, un šīs konsultācijas apmaksā pašvaldība. Psihologs ir pieejams arī Siguldas novada pašvaldības Sociālajā dienestā, saņemot Sociālā dienesta nosūtījumu. Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta nodaļas sociālie darbinieki regulāri sniedz bezmaksas konsultācijas. Tāpat regulāri tiek organizētas dažādas atbalsta grupas, piemēram “Izproti sava bērna bailes”, “Bērna emocionālā audzināšana” un citas.”

Vecākiem jāuzticas speciālistiem

Kādas ir biežākās grūtības, ar kādām saskaras skolēni, kā strādā psihologs un vai skolēnu vecākiem ir izpratne par psihologa darbu, “Rīgas Apriņķa Avīze” vaicāja psiholoģei Elīnai Rotbahai-Zarembai, kurai ir liela pieredze darbā ar jauniešiem gan izglītības iestādēs, gan privātpraksē. “Strādājot privātpraksē, šobrīd aktuālās tēmas ir trauksmainība un nomāktība, arī dažādas uzvedības un citas emocionālās grūtības,” atklāja psiholoģe.

“Tāpat vecāki satraucas par pusaudžu motivācijas trūkumu. Ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, bērnu un pusaudžu vidū gana aktuāla un sāpīga tēma ir kiberapcelšana. Bieži vien, vecāku neuzmanīti, jaunāka vecuma bērni un arī pusaudži virtuālajā vidē izlasa vai redz saturu, kas nav piemērots viņu vecumam, kā rezultātā veidojas psiholoģiska trauma, kas ignorēta var pēcāk attīstīties pēctraumas stresa sindromā.

Šobrīd Psihologu likumā noteiktās darbības jomas, kas vairāk skar bērnu un jauniešu mērķauditoriju, ir izglītības un skolu psiholoģija, klīniskā un veselības psiholoģija, juridiskā psiholoģija, konsultatīvā psiholoģija. Vecāki ir ļoti dažādi – ir tādi, kas paši vēršas pie psihologa, un ir vecāki, kuri vēlas paši risināt ar savu bērnu saistītus jautājumus vai grūtības. Otrajā gadījumā galvenais iemesls var būt tas, ka vecāki īsti nezina, ko dara un kā strādā psihologs. Neziņa bieži rada neuzticēšanos, un vecākiem var veidoties dažādi aizspriedumi pret to, kā strādā psihologs. Līdz ar to ir svarīgi, ka iestādes, kurās strādā psihologs, iepazīstina vecākus ar psihologa pakalpojumu piedāvājumu.

Nereti vecākiem nav skaidrības, kādu rezultātu sagaidīt no psihologa darba ar bērnu. Svarīgi minēt, ka psihologs neveic psihoterapiju, bet gan psiholoģisko konsultēšanu savas profesionālās darbības ietvaros. Psihologa profesionālā darbība ir psiholoģiskā izpēte (novērtēšana), psihologa atzinuma sagatavošana, konsultēšana un individuāli, grupā vai organizācijā sniegta psiholoģiskā palīdzība, izmantojot profesionālās zināšanas un zinātniski pamatotas metodes.

Būtiskākais psihologa sadarbībā ar vecākiem ir vecāku uzticēšanās un cieņpilna saskarsme. Nereti grūtības vai jautājumi saistībā ar bērnu var radīt vecākiem nepārliecinātības sajūtu, domas, ka netiek galā ar grūtībām, ka nav pietiekami gudrs vai labs vecāks, vainas un kauna sajūtu. Tas savukārt var radīt pretestību sadarbībai ar psihologu. Tādos gadījumos vecāki jau pirmsākumos sāk apšaubīt psihologa iesaistīšanās lietderību viņu bērna grūtību risināšanā. Tāpēc, strādājot ar piesardzīgiem vecākiem, mans mērķis ir nodot vēstījumu, ka vecāki ir sava bērna “eksperti”, tādā veidā stiprinot vecāku kompetenci un sadarbībā ar psihologu pašiem atrast atbildes un atklāt ko jaunu par savu bērnu.”

Vecāku pieredze

Par ģimenes sadarbību ar psihologu, neatklājot savu vārdu, piekrita pastāstīt divas dēlu mammas.

“Manam bērnam ir 14 gadi, un neirologs viņam konstatēja gan depresijas, gan veģetatīvās distonijas iezīmes. Viņš man ir ļoti jūtīgs un emocionāls. Vienmēr cenšos viņam sniegt atbalstu, mēs daudz runājamies par to, kā viņam iet skolā, kā viņš jūtas. Kad dodu kādus padomus, dēls mēdz teikt, ka viņš jau to visu zina. Bet vieglāk nekļūst. Veselības problēmu dēļ viņam aizliegts sportot, domāju, ka arī tas viņu grauž, jo sportot viņam ļoti patīk. Nesen izlēmu, ka vajadzētu sākt apmeklēt psihologu. Depresijas pazīmes – tas tomēr izklausās nopietni. Arī neirologs to ieteica.

Man šķiet, ka dēla skolā nestrādā psihologs, vismaz neesmu neko par to dzirdējusi. Turklāt dēls teica, ka skolā nemaz negribētu iet pie psihologa, jo tad visi to uzzinātu un sauktu viņu par psiho. Meklēju informāciju internetā un atradu psiholoģi, kura specializējusies tieši darbā ar pusaudžiem. Viena vizīte maksā 30 eiro, bet, ja tas dēlam palīdzēs, tad ir vērts maksāt. Vienu reizi jau satikāmies, psiholoģe uzdeva daudz jautājumu, iedrošināja, un kopējais iespaids par viņu bija ļoti labs.

Turpināsim pie viņas iet – tad jau redzēs, kāds būs rezultāts. Vismaz šobrīd dēls ir noskaņots pozitīvi un grib sadarboties ar psiholoģi, bet pirms tam man viņš ilgi bija jāpārliecina, bija daudz jāstāsta, kas ir psihologs un ko šis speciālists dara.”

“Kad uzzināju, ka skolā strādā psiholoģe, nolēmu, ka manam dēlam vajadzētu izmantot šo iespēju un aiziet ar viņu aprunāties. Mācību gads jau gāja uz otru pusi, un viņš regulāri bija ar daudz ko neapmierināts – strīdējās ar draugiem, dusmojās uz mani, kad vedu viņu uz pulciņiem, bija viegli aizkaitināms. It kā nekas ļoti dramatisks, bet neapmierinātība viņā krājās un krājās. Un nav taču jāgaida milzu problēmas, lai aizietu pie psihologa, vai ne?

Pirmajā reizē ar psiholoģi tikos es, pēc tam divas reizes mans dēls, pēc tam mēs abi ar vīru. Pēc pirmās sarunas ar speciālisti dēls bija ļoti priecīgs. Šķita, ka viņš tā vien bija gaidījis iespēju izstāstīt kādai personai no malas visu, kas uz sirds. Varēja pasūdzēties gan par klasesbiedriem, gan par stingrajiem vecākiem, kas viņam liek visu ko darīt. Priecājos, ka dēlam palīdzēja sarunas ar psiholoģi. Arī mēs, vecāki, ieguvām vērtīgu informāciju no šīs sadarbības, piemēram, praktiskus padomus, kā ikdienā veicināt bērna patstāvību.

Cik esmu runājusi ar citiem klases vecākiem, šķiet, ka neviens nav izmantojis atbalsta personāla pakalpojumus (vai arī nestāsta), lai gan, manuprāt, dažiem no klases nenāktu par sliktu speciālistu atbalsts. Uzskatu, ka kopumā šis ir ļoti komplicēts temats, jo bērni ir mūsu sabiedrības spogulis, tātad problēmas ir mums visiem. Un jautājums ir par to, vai visi, kam noderētu speciālistu palīdzība, to tiešām saņems.

Nesen bijām ar bērniem uz Rundāles pili. Pie vietējā veikaliņa stāvēja tēvs ar dēlu; tēvs izskatījās iereibis un kliedza uz mazo puiku: “Idiots tu esi, es neapēdu tavu saldējumu!” Tajā brīdī iedomājos, ka diez vai šī ģimene gatavojas apmeklēt psihologu.”