Tur Jānīšus daudzināj'! Carnikaviešu ģimenē vārds Jānis dēliem dots četrās paaudzēs pēc kārtas ^{Apriņķis.lv}

Bērziņu ģimene ir carnikavieši jau sestajā paaudzē, un šeit dzīvo kopš XIX  gs. beigām.

“Esam šejienieši gan no tēva, gan mātes puses,” stāsta Jānis, kam tagad pienākas seniora tituls. “Māte nāk no Grapmaņ-Landaviem – lielajām mājām pretī Zibeņu ceļa galam. Tās bija mana vectēva mājas.”

Vectēvs uz šejieni atnācis no Mālpils apkaimes, vecāmāte – no Duntes, bet vectēvs pa tēva līniju bijis garkalnietis, vecāmāte – no Nikasdēliem tepat Gaujas labajā krastā pretī Carnikavai. Tēva vecāki Augusts un Matilde Bērziņi īrējuši no Carnikavas muižas zemi un dzīvojuši kādreizējās Putnu mājās, kur tagad atrodas Zvejnieku ielas 9. nams. Vēlāk zemi izpirkuši un uzbūvējuši mājas Piejūras, kuru šodien vairs nav. Tēvs ar māti apprecējušies un 1957. gadā pārcēlušies uz savām mājām Atvariem, kur dzimis Jānis Bērziņš seniors un abas viņa māsas – Dace un Zaiga.

“Raksturīgi, ka mēs neviens nekur neesam aizklīduši projām, esam tepat Carnikavā,” lepojas Jānis seniors. “Dēls Jānis ar ģimeni arī te. Visi mani un māsu bērni tepat, Latvijā, un tas ir tā feini,” priecājas Jānis.

Gan zvejnieki, gan lauksaimnieki

Dzimtas vīri agrāk bijuši saistīti ar jūru un zveju Carnikavā – Piejūru saimnieks Augusts Bērziņš savulaik beidzis Ainažu jūras skolu, bijis burinieku kapteinis. Jānis seniors stāsta, ka vecaistēvs Augusts arī pa Krieviju ņēmies, bijis tāds “pussarkans”, bet “kā bija, tā bija”.

Atvaru māju saimnieks Jānis jaunībā braucis uz vidējiem kuģiem, vēlāk bijis zvejnieks Carnikavas kolhoza 2. zvejnieku brigādē.

“Tēvs bija ļoti gudrs, liels matemātiķis. Viņš pabeidza Rīgas 1. ģimnāziju. Mācījies tik labi, ka ģimnāzijā par viņu vēl ilgi runāts – bijis tāds Jānis Bērziņš, kurš pasaka rezultātu, kad skolotājs vēl nav līdz galam pateicis uzdevumu,” stāsta Jānis seniors.

1944.gadā tēvs iesaukts leģionā. Karojis nav, bet pabijis vāciešu, franču, amerikāņu un beigās krievu gūstā. Sekas tam bijušas tādas, ka, neraugoties uz gaišo prātu, tālāk nav varējis mācīties. Tā viņš palicis Carnikavā un zvejnieka arodā nostrādājis līdz mūža galam.

Pats Jānis seniors izmācījies “pa lauksaimniecības līniju”. Viņš stāsta, ka senāk piekrastē daudzi bijuši pa pusei zvejnieki, pa pusei lauksaimnieki. Arī mātes tēvs, lai gan piederējis daudz zemes, gājis uz nēģu tačiem – Carnikavā tolaik bijuši trīs tači.

Jānis strādā par agronomu, audzē kartupeļus “Orklas” čipsu (“Ādažu čipsi”) ražotnei. Vai var izaudzēt ražu pilnīgi bez ķimikālijām? Protams, ka nevar – uzskata Jānis.

“Kartupeļus apdraud lakstu puve, drātstārps, kurš iegraužas kartupelī un atstāj melnu caurumu. Čipsu kartupelim ir augstākas prasības nekā galda kartupelim. Svarīgi arī, kādā krāsā ir gala produkts, un tas, savukārt, ir atkarīgs no uzglabāšanas temperatūras, no šķirnes. Iedomājaties – ja kādā apcirknī, kam ietilpība ir 500-600 tonnu, četru metru augstumā sākas kāda problēma, tad... patiešām ir problēma. Par to ķīmiju, ko tagad te lamā saistībā ar rapšiem un biteniekiem, domāju – preparāti ir pārbaudīti, reģistrēti. Tikai dažas galda kartupeļu šķirnes var izaudzēt bez ķīmijas.”

Agronomam Jānim ir arī zvejas prasmes. Pēc tēva nāves viņš ieguvis individuālo zvejas licenci un kādu brīdi ķēris nēģus Gaujā. “Kad biju mazs puika, tēvs auda kurvjus un centās man kaut ko mācīt. Pēc viņa nāves, kad murdi sāka izsīkt, bija jāsāk taisīt pašam. Abi ar dēlu Jāni mēģinām kaut ko šūt, bet negāja tā lieta. Tad es to linumu pakāru, tāpat kā tēvs darīja, pie eņģes, un, kamēr murdu taisīju, tēvs man trīs reizes nāca sapņos palīgā. Sapnī redzēju, kā viņš man to linumu pietur – ne runā, neko. No rīta eju, un man tā operācija aiziet, izdodas! Tur bija daudz visādu operāciju – vienas tīkla acis mainās ar citām acīm, tad tāda kā atskabarga jātaisa un galā vēl jātamborē, riņķis jāpiešuj.”

No tēva zvejnieka gaitām Jānis atceras, cik ļoti viņam garšojušas pāri palikušās olu maizes, ko māte katru rītu deva tēvam līdzi jūrā. Vēl viena spilgta atmiņa ir bērzu darvas smārds – ar šo darvu, sauktu arī par koltāru, senāk darvoja zvejas laivas. Vēl tagad to jūtot degunā.

Visiem inženieru prāti

Tēvs, kā jau tehnisks cilvēks, Carnikavas kolhoza 2. zvejnieku brigādē bijis motorists, un tā iznācis, ka vecākā Jāņa Bērziņa inženiera gēnu mantojuši visi ģimenes Jāņi. Jāņa seniora dēls Jānis Rīgas Tehniskajā Universitātē studējis un ikdienā strādā datortīklu un datortehnoloģiju jomā. Abiem kopā ar dēlu, Carnikavas pamatskolas 4. klases skolnieku Jāni Bērziņu, ir nopietna aizraušanās – lego robotika.

“Kad dēls mācījās pirmajā klasē, “Youtube” noskatījos, kā no kartona un medicīniskajām šļircēm uzbūvēta un darbojas hidrauliskā roka. Mani tas ieinteresēja, un kopā ar dēlu to atdarinājām. Kolēģis ieteica demonstrēt mūsu veikumu robotikas čempionātā Rēzeknē – parādīt citiem bērniem, ko no vienkāršām lietām var uzbūvēt. Rēzeknē Jānis ar šo projektu ieguva pirmo vietu.

Nākamajā gadā priekš sacensībām Brīvajā klasē uzbūvējām mašīnu, kas iet ar kājām. Robotikā ir ļoti liels konkurss, parasti piedalās 300-350 bērnu. Tieši tur uzzinājām par lego robotiku un tās novirzieniem – līnijsekošanu, labirintu, sumo. Dēls izvēlējās sumo. Iegādājāmies komplektu, un te laikam jāpiebilst, ka šī nodarbe nav lēta. Jau pirmajā gadā ar lego sumo robotu Jānis lielā konkurencē ieguva 5. vietu, tas bija liels panākums,” stāsta zēna tētis. Brīvajā klasē pagājušajā gadā Jānis bija Latvijas čempions.

Mazais Jānis atzīst, ka lego sumo veids ir diezgan sarežģīts. “No komplekta detaļām uzkonstruē robotu – ieliek motoru, riepas, kontroles bloku, kuram vadības programmu var ievadīt no datora. Kad tas ir izdarīts, vedam robot uz sacensībām.” Viņa pirmais lego robots nosaukts par Leonu.

Jānis daudz zināšanu, laika un enerģijas iegulda savā dēlā, jo “nevar visu gaidīt tikai no skolas. Tas, ko tu ieliec savā bērnā, nekur nepazudīs, un vecākiem tas jādara pat vairāk nekā skolai. Piemēram, šie robotu pasākumi sākotnēji bija mana iniciatīva, un tā aizrāvusi arī dēlu.” Viņš atzīst, ka lego robotikā jau daudz paveikuši, tāpēc domājot par grupiņas izveidi, piesaistot vēl citus bērnus un vecākus, kuriem tas varētu interesēt.

Mazais Jānis pastāsta, ka citiem vienaudžiem vairāk interesē sports, citiem – kaut kas izklaidējošs. Viņš centies ieinteresēt par robotiku arī citus, bet pagaidām nesanākot. Skolas laikā Jānis apmeklējis arī šaha pulciņu.

Par attālināto mācību procesu viņš stāsta, ka pirmajā nedēļā nepaticis un šķitis ļoti grūti, bet tad pieradis un sapratis, ka uzdod mazāk nekā parastā mācību laikā. “Rezultāti man bija diezgan labi – gada vērtējums angļu valodā ir 10, matemātikā un latviešu valodā – deviņi.”

3.klase pabeigta ar teicamnieka liecību, un patlaban “Diviem Jāņiem robotiķiem” – kā viņi savu komandu bija pieteikuši sacensībās – ir gatavi divi sumo roboti. Varbūt ar tiem startēšot Eiropas čempionātā šā gada beigās Tallinā. Arī paši savu elektrisko skrejriteni viņi šogad uzbūvējuši.

Jāņos vienmēr kopā

Bet kā tad tik daudzi dzimtas vīrieši tikuši pie vārda Jānis? Izrādās, tas sācies ar tradīciju likt dēlam tēva vārdu.

“Ko mana sieva Baiba daudz varēja teikt – kad Jānis, tad Jānis,” nosmej seniors. Bet, pirms mazais Jānis dzimis, pavilkuši vedeklu uz zoba – vai tad būs Jānis vai ne. Kad puika piedzimis, viņa māmiņa Elīna teikusi: “Es paskatījos uz viņu – ir Jancītis!”

Svarīgi, ka visa plašā ģimene, kas dzīvo Carnikavā, Jāņos vienmēr sanāk kopā. “Mēs visi 20 esam kā zem viena jumta. Esam divas mājas, bet viena sēta,” atzīst Bērziņi. Senāk Atvaru mājvietā rudens vējuzplūdos un pavasara ledus sastrēgumu laikā nācis iekšā ūdens, tāpēc tikai dažas mājas tajā vietā bija uzceltas, pārējais apkārt bijis klajš. Tikai kad 1970. gados uzbūvēja dambi, cilvēki sākuši būvēties, un tad arī Jānis seniors sācis palēnām celt tēva mājai aizmugurē savu māju.

Jāņa māsa Zaiga atceras – kad tēvs vēl bijis dzīvs, visi gājuši līgot uz Počkaktu. “Tur bija smuka pļava, lielais ugunskurs, spēlēja pūtēji. Sitāmies ar kalmju lakstiem, dziedājām, dejojām un cienājāmies.” Bet pašam Jānim svētki asociējas ar mammas paštaisīto Jāņu sieru, alu no maizes grauzdiņiem, un dzeltenmaizi, kādu tagad vairs necep.

Tiem, kam mazliet žēl, ka pēc Jāņiem gads griežas uz otru pusi, vidējais Jānis saka – tas nekas, toties vasara paliek foršāka! Nosvinam Jāņus un tad sākam sildīties.